Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Dziesmai vieni gala nava

Ēriks Ozoliņš

Laikraksts Latvietis Nr. 128, 2011. g. 26. janv.
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
OzolinsEriks

Ēriks Ozoliņš
16.09.1923 - 03.12.2010

(16.09.1923 – 03.12.2010)

Man tagad ir tā ap dūšu, ka bail atvērt avīzi. Bailes, ka man atkal pretim raudzīsies kāda drauga, paziņas vai pazīstama cilvēka nāves ziņa. Tā bija ar brisbanieti Valdi Gertneru un tā bija arī ar Ēriku Ozoliņu, par kura aiziešanu es uzzināju tikai tad, kad viņš jau bija izvadīts tālajā ceļā. Tā kā man nebija iespējas no viņa atvadīties vai nolikt kādu ziedu pie viņa kājām, kaut vai pabūt tai brīdī pie viņa domās, tad nu daru to tagad un pa savai modei, kā to esmu paradis darīt – ar smaidu un asaru acu kaktiņā.

Kad 2010. gadā Ēriks atskatījās uz 57 koriem un dziesmai veltītiem gadiem, Gertneru Valdis lasīja Ērika darbiem veltītu referātu, un mans uzdevums bija sarīkojumu vadīt. Es uzrakstīju jubilāram par godu odu, gan ne sevišķi oriģinālu, jo biju tādas jau rakstījis vairākiem sabiedriskiem darbiniekiem, bet es sevi mierināju, ka brisbanieši jau tās nebūs lasījuši. Es sāku ar Ērika stārķa parādīšanos virs Mēmeles.

Trešā Latves brīves gadā,
Mūsa, Mēmele kur lokās,
Kamēr sadodas tās rokās,
Pārtop Lielupē aiz Bauskas,
Redzams stārķis augstu gaisā,
Kaut ko knābī nesdams maisā.

Un kas maisā, nav vairs minams,
Visiem mums tas jau ir zināms:
Ēriks, kas mums sēd te priekšā,
Ēriks Ozoliņš tur iekšā!

Akušieri atved droškā
Žanis pats ar bēri priekšā
Kādas dienas šurp pirms laika.
Sievas skraida ārā, iekšā,
Lakatiņiem segtām sprogām,
Puņķains bērnu bars kā uzburts
Dārza pusē līp pie loga.
Kaķi, suņi ārā dzīti,
Tvaika mākonī uz plīti
Ūdens trijos grāpjos vārās,
Linu dvieļi ņemti ārā,
Asins zālīte mirkst pannā,
Gultas galā bērnu gaida
Miķeļtirgū pirkta vanna.
Balzāms nolikts zāļu tiesai:
Viens mērs garam, divi miesai.
Visam jāiet raiti, raiti.
Skat, pat šķēres ir pa rokai,
Ko griezt pušu nabas saiti.

Un klāt viņš ir! Lūk, pliks kā Ādams,
Nemazgāts, tik mammai rādams.
Sitiens trāpīgs pakaļdaļā,
Pirmais koncerts pasprūk vaļā.
Redzams, muzikanta daba –
Sīciņš pats, bet balss ir laba.

Ēriks aug dziesmotā vidē. Tēvs Žanis ir reizē Strautiņu mājas saimnieks, Jelgavas kājnieku pulka kapelmeistars, divu draudžu ērģelnieks un Jaunsaules pagasta kora diriģents.

Tas, kas dziedot dzimis, audzis,
Tādam talantu ar kaudzi.
Kā gan citādi, ja dzimta,
Visa dzimta dziesmu draudze.

Vai jābrīnās, ja tēva pirmā dāvana dēlam ir mutes harmonika.

Pirmais štruments, tēvs ko devis,
Ir tāds vienkāršs blūmīzeris,
Un kad redz, ka puikam sokas,
Iedod Horneru tam rokās.
Kad ar to vēl nepietiekas,
Virsū harmonijam liekas.
Vai nu zēnu projām dzīsi,
Ja pedāl's tālu, pirksti īsi.

Daudziem jauniešiem nav nekāda jēga, par ko viņi grib kļūt; Ērikam par to nav šaubu – viņam tikai viens ceļš nākotnē ejams, un tas ved uz konservatoriju.

Tur nu vairs nav divu domu,
Kāda puikam dzīvē loma:
Karjerceļš tik viens un vienīgs –
Mūzikas skolai Ēriks cienīgs.

Bet, kā kādreiz dzīvē gadās,
Liktenis pa sapņiem bradā;
Tas, kas šodien domāts darīt,
Neder vairs ne rīt, ne parīt.
Un kad Likten's kārtis dala,
Strautiņ' ļaudīm Mūsas malā
Iedalīta Pīķa dāma…

Nesaulē aiziet Žanis Ozoliņš, un viņa un Zelmas vienīgajam dēlam Ērikam ir jāpārņem saimniecība, līdz ar to konservatorijas durvis liktenis ir aiznaglojis. Un šī ir tā reize, kad, lasot Ērika dzīves stāstu, man acīs iezogas mitrums. Kas par vilšanos! Es esmu pārliecināts, ka konservatoriju beigušais Ēriks Ozoliņš būtu bijis jauna zvaigzne mūsu mūziķu zvaigznājā. Viņa un mana tēva Mārtiņa Siliņa liktenis ir bijis tik vienāds. Manējam 15 gadu vecumā bija jāatstāj skola un jāpārņem saimniecība. Bija Pirmais pasaules karš. Viņa tēvs brauca uz kuģiem, un māte bija saslimusi ar sirdi. Ir Ērikam, ir Mārtiņam bija milzīgs, neizlietots potenciāls.

Ēriks ir autodidakts, savas zināšanas mūzikā viņš iegūst pašmācības ceļā.

Bet savu talantu viņš netur zem pūra.

Ne jau tikai savam priekam
Iznāk Strautiņu saim(i)niekam
Muzicēt un dziesmas radīt:
Vietēj's koris ir ko vadīt,
Kam trūkst pašam sava gana,
Un kad svēto dienu zvana
Baznīczvana kapara mēle,
Vajadzīgs, kas ērģeles spēlē.

Bet ir kas, kas viņu tirdi –
Nav viss kārtībā ar sirdi.
Kas par lietu? Nu tā, proti,
Visu skaidri izsakoti,
Ērikam ir pašā serdē
Iestrēgusi amorbulta.
Nelīdz drapes, nelīdz gulta,
Grādīgs dzēriens saliets iekšā.
Redz pa naktīm acu priekšā,
Cauri mirāžām un mirgu,
It kā Dianu bez zirga,
Zemgal's pērli, Bauskas rotu –
Ritu, meičai vārdā dotu.

Meiča ir Lindemaņu Rita, bagāta saimniekmeita.

Izdomājas līču-loku:
Iet un izlūgt Ritas roku?
Dižas mājas saimniekmeita…
Roku dos? Tik dos ar koku!
Lindemanim būs kāds prieciņš,
Ja par znotu sīkzemnieciņš?
Ja tā likten's uzliek ķepu,
Tad var tikties tikai slepus.

Kad sākas Vācijas karš ar Krieviju, 1923. gadā dzimušie tiek iesaukti leģionā.

Sapņus kāris pīlādž'zarā,
Arī Ēriks dodas karā.

Beidzot miers un DP dienas,
Blakšu pilnas barakas sienas,
Pagājušo dienu smeldzi
Ēriks atkal dziesmā veldzē
Vācijā un Britu salās,
Bet Odiseja vēl nav galā,
Noslēgt garo dzīves loku,
Austrālija māj ar roku.

Un tā Ēriks ierodas Austrālijā.

Sveša zeme, debes' sveša,
Dzīvot var, ja šiliņš ķešā.
Svešā malā, kur tu iesi?
Iesi, kur var sirdi piesiet,
Kopt un veidot latvju garu,
Kļūt par vienību, ne baru,
Kur var dziedāt, kur var dejot,
Kaut vai roku rokā klejot,
Kur var tejāteri spēlēt,
Kur var mēļot savā mēlē.
Brisbanītē, Kvīnsland's pērlē!

Ir vēl lieta kāda cita –
Brisbanē, lūk, mājo Rita.
Neatiet no meičas sāniem,
Ved uz smalkiem restorāniem
Beidzot, dzerot lāsi gardu,
Saņem saldo „jā, jā“ vārdu.

Baznīcā, kad „jā“ vārds sacīts,
Un ar šampānieti slacīts,
Vai tad stārķi projām dzīsi?
Kur bij divi, nu ir trīsi.
Un tā paiet gads pēc gada
Pārticībā, ne jau badā.

Stārķis ierodas Ozoliņu ģimenē vēl divas reizes. Nav mans nolūks izklāstīt visu Ērika biogrāfiju un nopelnus, to ir lieliski veikusi viņa nekrologa autore. Es tikai gribu dalīties ar lasītājiem dažās personīgās atmiņās.

Man šķiet, ka pirmo reiz es Ēriku satiku vienās no agrīnajām latviešu Kultūras dienām Sidnejā. Varbūt, ka viņu tikai redzēju. Viņš bija viens no jauktā kopkora virsdiriģentiem. Mums bija divi diriģenti, kas likās bija piedzimuši frakās – Kaspars Svenne un Ēriks Ozoliņš. Slaida auguma un kas par stāju! Es dziedāju Sidnejas latviešu vīru korī un jauktā kora daļas laikā sēdēju zālē. Varbūt, ka mana atmiņa mani viļ, bet man bija tāds iespaids, ka Ēriks korim noklāj dziesmu priekšā pilnīgi grafiski. Es neprotu to savādāk pateikt. Pa visiem garajiem gadiem man Ērika žests ir vēl palicis prātā.

Nākamā tikšanās bija gadus vēlāk Sidnejas latviešu vīru kora jubilejas vakariņās. Uz jubileju bija ielūgti arī Ēriks ar Ritu no Brisbanes. Mēs ar Kaņepu Andri koncertā bijām abi dziedājuši duetu, ja nemaldos, Kalnāres Runā akmens, runā lauks.

Atceros, ka man ar Ozoliņu pāri bija saruna, neba, kas svarīgs. Droši vien viņi izteica pa komplimentam, kā jau tas parasts.

Un tad 2002. gadā mani dzīves gaitas noveda Brisbanē. Vietējā, kādreiz tik spēcīgā, latviešu sabiedrība bija stipri sarukusi. Beverīnas koris meklēja dziedātājus. Es arī pieteicos, jo vīriešu balsis bija korī ļoti maz. Manu pievienošanos Beverīnai kora sarīkojumā paziņoja pats maestro, godinādams mani par Sidnejas latviešu vīra kora veterānu. Un tā sākās manas gaitas jauktajā korī. Pie Ērika es pat dziedāju pāris reizes solo. Tāds gods man Sidnejā pa garajiem gadiem tika piešķirts tikai vienreiz.

Man patika Ērika dziesmas – ļoti melodiskas un ne pārāk sarežģītas. Mūsu pirmajos sadarbības gados Ēriks likās spēka pilns, nevarēja pateikt, ka nav kas kārtībā ar elpošanu. Tas nāca vēlāk, bet tad sākās fiziskas grūtības ar diriģēšanu, stāvot kora priekšā ar vienu roku bija jāpieturas pie pults, šis tas diriģējot sāka piemirsties.

Ēriks bija ļoti labdabīgs, bet, kad atsevišķas balsis nevarēja partijas pareizi izdziedāt vai tonāli slīdēja, viņš uz brīdi kļuva itin nikns, bet tūlīt pēc tam atkal teikto nolīdzināja. Viņš nebija labs balsu apmācītājs, pat diezgan paviršs. Viņam bija perfekta muzikālā dzirde, un viņam, iespējams, likās nesaprotami, ka pie tādām lietām jāpavada daudz laika. Lielisks balsu apmācītājs vīriešiem bija Gertneru Valdis, otrs Beverīnas pīlārs. Viņa aiziešana gandrīz vienā laikā ar Ēriku bija Brisbanes latviešu sabiedrības traģēdija. Sieviešu balsis apmācīja Maiga Mežmale.

Tikai vienreiz man ar Ēriku iznāca tāda kā saraušanās. Te man jāsaka, ka es tai laikā biju no mūzikas teorijas vairāk aizmirsis nekā zinājis. Mēģinājums. Dziedam pa balsīm. Ir viena punktēta nots, bet mums to liek dziedāt ātrāk. Kāpēc? Es eju, notīm rokā, skaidroties pie diriģenta, kas sēž pie klavierēm. Nekādas skaidrības. Es kļūstu itin ērcīgs. Kad es trešo reiz ierodos pie diriģenta uz pārrunām, Ēriks sirdīgi saka: „Vai tu domā, ka es esmu muļķis?“ Es skaidri apzinos, ja kāds te ir muļķis, tad tas esmu es! Bet kāpēc mēs neizturam punktēto noti, es gribu zināt? Gertners, ieradies nākamā mēģinājumā, man saka: „Punktētas nots ilgums izriet no taktsmēra.“ Un nu viss ir skaidrs, kā Dieva diena! Vai tad tiešām Ēriks nesaprata, ka viņam ir darīšana ar zābaku?

Ēriks bija ļoti aizkustināts, kad saņēma Triju zvaigžņu ordeņa Goda zīmi zeltā. Es domāju, ka viņš bija pelnījis augstāku pakāpi. Te man ir laba mēraukla – es pats.

Kad atteicās no amata kora vecākais, Ēriks uzņemties šo amatu pierunāja mani. Man nebija ne mazākās intereses vai ambīcijas kļūt par kora priekšnieku, bet, ja prasa Ēriks, tad vārds nenāk pār lūpām. Es solījos viņam un korim, ka es būšu tas sliktākais priekšnieks, kāds korim jebkad ir bijis. Un savu vārdu es esmu godam turējis līdz pat savai aizbraukšanai.

Es Ērika jubileju nobeidzu ar vārsmu:

Sākumā vēl spēka pilni,
Bijām galā kultūr's vilnim.
Tagad lielai daļai vecums
Liecis kādreiz dižos plecus.
Toties nekas nekait garam,
Ko mēs spējam, to mēs darām.

Šodien, Ērik, tevi sveicam,
Visu labāko tev teicam,
Visu slikto, kā jau klājas,
Teiksim tad, kad būsim mājās.

Tikai jokojos, Ērik, tikai jokojos!

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com