Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latviešu leģiona piemiņai

Vai Tu nesaproti, ka es cīnos pret šo lielo Ļaunumu...

Laikraksts Latvietis Nr. 80, 2010. g. 17. martā
Skaidrīte Dariusa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Leģionārs Jānis Sīlis (†1989. gadā (apm.))

Latviešu avīžu slejās parādījās ziņas, ka Rīgas dome ir pieņēmusi lēmumu aizliegt Latviešu leģiona dienā organizētā veidā pulcēties pie Brīvības pieminekļa, lai godinātu kritušos leģionārus.

Sakarā ar darba roku trūkumu vietējā Balvu pašvaldība (nezinu par citām Latvijas pašvaldībām) Otrā Pasaules kara beigās bija pieņēmusi likumu, ka vidusskolas skolniekiem, uzsākot jaunu mācību gadu, ir jāuzrāda apliecība, ka viņi vasaras brīvlaikā (apmēram 4 mēnešus) ir strādājuši kādā lauku saimniecībā.

Šinī sakarībā, 1943. gada vasarā nonācu Sīļu mājās. Saimniecība bija vidēja lieluma. To apsaimniekoja Sīļu māte. Viņai bija divi dēli – Roberts un Jānis un divas meitas, kas bija aizprecētas un dzīvoja kaut kur citur. Jānis bija manu vecāku, skolotāju, bijušais skolnieks.

Jāņa draudzeni (viņi bija nolēmuši tanī vasarā precēties) 1941. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Jānis, vāciešiem ienākot Latvijā, brīvprātīgi pieteicās vācu armijā; vēlākos kara gados viņš cīnījās vienā no latviešu divīzijām. Roberts (vecākais no abiem), kad pienāca iesaukuma pavēle iet armijā, atteicās un aizgāja mežā.

Manos vasaras darbos ietilpa arī zemes apstrādāšana – ecēšana, federēšana, rullēšana utt. Roberts sēdēja mežmalā, es strādāju, un, ja zirgi saniķojās, viņš piesardzīgi iznāca tīrumā un izlīdzēja.

Jānis, atbraucot atvaļinājumos, palīdzēja ar saimniecības darbiem.

Tā tas arī bija šī 1943. gada vasarā. Bija pēdējā Jāņa atvaļinājuma diena. Abi brāļi mežmalā atvadījās, tad strīdējās un tad kāvās – abi kāvās par savu pārliecību viņu izvēlētajos ceļos.

„Vai Tu nesaproti, ka es cīnos pret šo lielo Ļaunumu, kas atņem manu un Tavu zemi?“ kliedza Jānis. „Vai Tu neredzi, ka tas Otrs ir tāds pats?“ – Roberts.

Vecā māte no mājas izskrējusi vaidēja: „... brāļi, brāļi...“.

Un tad – divi, divi kara un dzīves norūdīti vīri, apkampās un raudāja...

Jānis, apģērbies savā karavīra uniformā, iesēdās ratos un aizbrauca uz vilcienu, lai dotos uz fronti pie savas vienības. Roberts iegāja mežā. Tā bija pēdējā reize, kad brāļi tikās.

Bija vēlie 1950tie gadi. Bija sestdienas pievakare, un mūsu ģimene, jau iedzīvojusies šīs zemes pasaulē, gatavojās sestdienas vakariņām. Durvju zvanam atskanot,– atvērtajās durvīs stāvēja Sīļu Jānis.

„Skolotāj,“ viņš teica manam tēvam „atnācu pie Jums parunāties.“ No kādreiz staltā jaunekļa šodien bija tikai atspulgs. Karā ievainots. Vienai rokai tikai divi pirksti, kājas gurnā granātas šķemba, un šķemba arī galvā, kas šad un tad viņam radīja mežonīgas galvas sāpes.

Nezinu, kā viņš nonāca Austrālijā.

Šeit, Kanberā, viņš dzīvoja pie Tibijas (Tibby) (atraitne vai šķirtene?) un viņas pieciem bērniem. Un abi dzēra.

Tēvu viņš apciemoja bieži. Jānis runāja un dzēra alu, un tēvs klausījās un dzēra tēju. Vienā šādā reizē noklausījos Jāņa stāstīto. „Tas bija aukstā Krievijas ziemas naktī, kad es un mani divi līdzbiedri atgriezāmies no izlūkgājiena. Piepeši tuvumā dzirdējām runājot ienaidnieku. Bijām klaja lauka vidū un tūlīt nokritām sniegā; tuvākais aizsegs, mežs, bija kādu gabalu projām. Nezinu cik ilgi mēs tur gulējām, bet izdzīvoju visu savu nedzīvoto dzīvi. Sirds puksti bija tik skaļi un likās, ka ienaidnieks tos dzirdēs... kā gribējās būt savā mājā, siltumā uz mūrīša... kustināju kāju un roku pirkstus... lekšu kājās un skriešu uz mežmalu, drošību. Bet instinkts neļauj, jo nezini, kur ir ienaidnieks... domāju par Jāņu nakti, līgošanu... domāju par māti un viņas asarām, ja no šejienes neizkļūstu. Un guļu, un guļu nekustīgs, aukstā, saldējošā, sniegā... Un kad mūžība bija pagājusi – sāka snigt, un mēs pusrāpus ierāpojām mežā pie savas vienības...“

Tēvs ieteica Jānim kādreiz aiziet uz vietējo latviešu sarīkojumu. „Biju, biju“ teica Jānis „bet es jau tur vairs neiederu. Zini, visapkārt letiņi, pilns ar letiņiem, bet neviena, kas ar mani runā, kas runā manu valodu. Iemetu čarku un uzsāku vecu kara ziņģi (Jānim bija ļoti spēcīga balss). Kāda izkrāsota kundzīte skaļi iebrēcās: „kur ir kārtībnieki, šis piedzērušais kanaks te traucē sabiedrību.“ Atnāca divi vīri, bet vajadzēja vēl otrus divus, lai veco kanaku izsviestu no sarīkojuma zāles... Gāju uz mājām pie Tibijas, viņa vismaz ar mani kopā iedzēra. Un šķemba. Tā manu galvu plēsa uz pusēm. Un Jūs man sakiet – Jāni nedzer.“

Un tad Jānis vairs nenāca. Tibija teica, ka esot sapakojis savu mazo koferi un aizgājis uz dzelzceļa staciju.

Pēc kādiem pāris gadiem tēvs saņēma no Jāņa vēstuli ar pievienotu avīžu izgriezumu. Jānis dzīvoja Sidnejā, vienā Pestīšanas armijas hostelī. Viņam bija maza istabiņa un aprūpe. Vispirms viņš bija lūdzis atļauju turēt divus skaisti koptus puķu podus sava loga priekšā; sekoja pāris puķu un krūmu dobes hosteļa sētā un nobeidzās ar Jāņa dārzu hostelim piederošā apkārtnē.

Hosteļa vadība bija ataicinājusi vienu no Sidnejas austrāliešu dienas avīzes korespondentiem, kas aprakstīja un ievietoja avīzē šī dīvainā cilvēka dabas mīlestību.

„Es vairs nedzeru, skolotāj,“ rakstīja Jānis– „negribas, nav laika. Kamēr apkopju puķītes, aprunājos ar tām, laiks aiziet. Un zini – man aug tikpat skaistas margrietas un jorģīnes kā Sīļu dārzā. Un bērzs, tas bērzs drusku cieš no karstuma, bet leju to dūšīgi, un drīz tas būs Sīļu bērza garumā.“

Vēl pēc pāris gadiem (mans tēvs jau bija miris) saņēmu no hosteļa vadības nelielu paciņu, kurā bija Jāņa fotogrāfija un viņa jaunības draudzenes pāris rakstītās mīlestības vēstules. Hosteļa vadība ziņoja, ka Jānis Sīlis ir miris.

Skaidrīte Dariusa
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com