Vairāk nedrīkstam piekāpties

Nesen notikušajā 2x2 nometnes ievirzē Latvija+20 tika diskutēts par to, kāda būs Latvija pēc divdesmit gadiem. Jāšaubās, vai klātesošie apzinājās, ka nākotnē saistot savu dzīvi ar Latviju, viņiem nevis būs jāuzlabo latviešu valodas zināšanas, bet gan nekavējoties jāuzsāk krievu valodas apguve.

Nesen manu uzmanību piesaistīja kādas LR Izglītības ministrijai pakļautas jaunatnes projektu aģentūras darba sludinājumā izteiktā prasība, ka komunikāciju daļas vadītājam, jābūt labām krievu valodas zināšanām. Rodas jautājums, vai šī iestāde sadarbojas ar Krievijas valsts iestādēm? Vai Izglītības ministrijā dokumenti ir krievu valodā? Nē! Tātad valsts iestādes darbiniekam būs jākomunicē ar krievu jauniešiem, kas, lai gan dzimuši un skolojušies neatkarīgās Latvijas mācību iestādēs, nav iemācījušies latviski. Tātad LR Izglītības ministrija, pieprasot no sava darbinieka labas krievu valodas zināšanas, apzināti atbalsta nevis saziņu valsts valodā, bet gan krievu valodā.

Realitāte mūsdienu Latvijā ir tāda, ka krievu valodas loma tiek pārspīlēta, un darba devējiem, arī valsts iestādēm, pieņemot darbā, par pašsaprotamu kļuvusi prasība pēc krievu valodas zināšanām. Vienalga, vai darbā tās būs, vai nebūs vajadzīgas. Tātad latviešu izcelsmes jaunieši no ārzemēm Latvijas darba tirgū ir zaudētāji. Bet vai tikai viņi? Nē, tie ir visi jaunieši ar labu izglītību, ar Eiropas Savienības valodu zināšanām, bet bez krievu valodas prasmes.

Varbūt es pārspīlēju un sabiezinu krāsas? Nebūt nē! Kā Latvijas avīzei apstiprina Valsts valodas inspekcijas pārstāvji: krievu valodu de facto Latvijā sāk uztvert par otru valsts valodu, bez kuras zināšanām grūti atrast pat t.s. melno darbu. Problēma ir tā, ka daudzu darba devēju attieksmē pret valsts valodu iesakņojies princips, ka Latvijā patiešām ir divas valsts valodas, un to prasme obligāti jāpieprasa ikvienam darba meklētājam. Diemžēl šī sērga pielipusi arī valsts uzņēmumiem un iestādēm. Piemēram, Latvijas Pastā pasūtīto laikrakstu šķirotājām jāprot krievu valoda, bet vai adreses Latvijā tiek rakstītas krievu valodā? Bet, kāda pazīstama veikalu ķēde pieprasa krievu valodas zināšanas pat apkopējām(!). Eksperti pamatoti norāda, ka pieņemot darbā, tiek diskriminēti tie jaunieši, kuri pēdējo 18 gadu laikā skolā apguvuši svešvalodas, bet nav mācījušies krievu valodu.

Tā patiešām ir valsts līmeņa problēma, jo skar 65 procentus latviešu skolu absolventu. Daudzās Latvijas lielpilsētās – Rīgā, Ventspilī, Liepājā, Rēzeknē šie jaunieši krievu valodas nezināšanas dēļ nevar atrast darbu un ir spiesti pamest valsti un doties uz Rietumeiropu. Vai tā nav absurda situācija? Bet ko darīs tie jaunieši, kas tagad dzīvo kopā ar vecākiem Anglijā, Īrijā, Vācijā? Atgriežoties Latvijā bez krievu valodas zināšanām, viņiem būs liegta iespēja iesaistīties darba tirgū. Manā gadījumā jāsaka paldies Minsteres Latviešu ģimnāzijai, kur man bija iespēja apgūt krievu valodu. Izrādās trimdas latvieši, kas atbalstīja skolu, bija visnotaļ tālredzīgi.

Jāpiekrīt Saeimas deputātes, valodnieces Dzintras Hiršas viedoklim, ka Latvijas skolās krievu valoda nav obligātais mācību priekšmets, tāpēc pieprasīt krievu valodas zināšanas nedrīkstētu. It sevišķi, ja šī svešvaloda attiecīgajā profesijā un amatā nav jālieto. Pretējā gadījumā tā ir Latvijas pilsoņa diskriminācija uz valodas pamata. Kādas pārmaiņas nepieciešamas? Saeimā pārstāvētā partija Visu Latvijai norāda, ka vistiešāk valsts valodas pozīcijas stiprinātu pāreja uz mācībām latviešu valodā valsts finansētajās skolās. Tomēr, kad notika sarunas par koalīcijas veidošanu, Valdis Dombrovskis iestājās, ka šo priekšlikumu viņš neļaus virzīt un viņa partija (Vienotība) tādus priekšlikumus parlamentā noraidīs. Valsts valodas centrs savukārt neredz citu iespēju, kā darba tirgū atcelt gandrīz absolūto prasību prast krievu valodu, kā vien ar īpašiem Ministru kabineta noteikumiem, kas noteiktu valodas lietojumu.

Jāpiekrīt partijas Visu Latvijai Saeimas deputāta J. Dombrava viedoklim: „Saprotu, ka dažkārt jābūt diplomātiskiem, bet diplomātija jau nav līšana uz vēdera. Jebkurai diplomātijai un elastībai jābeidzas pie sarkanajām līnijām, kas ir nācijas izdzīvošana, valodas jautājums, vēsture un citi nācijai svarīgi pamatjautājumi.“

Dainis Mjartāns

Pirmpublicējums laikrakstā „Jauno Laiks“ Volume LXII Nr.1 (36), 2011. g. 5.-11. febr.