Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latviešu bēgļu māksla „dīpīšu“ nometņu laikā

„Draudzīgais aicinājums“ Filadelfijas Brīvo latvju biedrībā

Laikraksts Latvietis Nr. 132, 2011. g. 16. febr.
Sandra Milevska -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Referāts. FOTO Uģis Nīgals.

FiladelfijaLiga

Līga Ejupe. FOTO Uģis Nīgals.

Veronikas Janelsiņas glezna no Cesvaines Pils muzeja kolekcijas. FOTO Dace Birzniece.

Jauno 2011. gadu iesāka Filadelfijas Brīvo latvju biedrība ar retu notikumu: saturiski bagātu un dziļi pētniecisku čikāgietes Līgas Ejupes priekšlasījumu, komplektā ar 24 mākslinieku ceļojošo izstādi par dīpīšu nometņu laikiem un īpaši par to laiku māksliniekiem un mākslu. Šis 22. janvāra sarīkojums norisinājās Draudzīgā aicinājuma zīmē, un to vēl papildināja Intas Grundes/Dzintara galda izstādes atklāšanas uzkodas un pēc sarīkojuma vakariņas, kas deva iespēju izrunāties ar referenti.

Šo, savu otro, ceļojošo izstādi organizē 2004. gadā dibinātā Pasaules latviešu mākslas savienība (angliski: Global Society for Latvian Art, sk. www.latvianart.org) no mākslas darbiem, kuri tapuši tikai piecu gadu posmā, nometņu laikos starp 1945.–1950. gadiem. Šie darbi sakomplektēti no Garezera Klinklāva galerijas, no galerijas Daugava Rīgā, no Cesvaines pils muzeja, kā arī no privātām kolekcijām; ceļojošā izstāde, kuru atbalstīja Amerikas Latviešu apvienības (ALA) Kultūras fonds, jau ir bijusi Garezerā, Mineapolē, Klīvlandē un vēl brauks uz vēstniecību Vašingtonā un tālāk pa ASV austrumkrastu, ar laiku nonākot atpakaļ Čikāgā. Varēja apskatīt arī dažus vēsturiskus dokumentus, avīžu rakstus un izstāžu plakātus vācu valodā, kā arī mākslinieka Jāņa Kalmītes bēgļa pašdarināto koka lādi, kurā uz jauniem krastiem atceļoja ne tikai apģērbs un pārtika, bet arī mākslas darbi.

Izstādi Filadelfijas BLB iekārtoja Uģis Nīgals un Didzis Nīgals, un, atklājot izstādi, Uģis Nīgals nolasīja Leldes Kalmītes atsūtītos ievada vārdus. Referente Līga Ejupe, dz. Tīģere, paskaidroja jaunās organizācijas izaugsmi, it īpaši 2008. gada veiksmīgo trimdas mākslas ceļojošo izstādi, kas sākot no Valmieras apbraukāja divpadsmit Latvijas pilsētas. Šī turneja vainagojās sadarbībā ar Cēsu pašvaldību, kur PLMS ir radusi pastāvīgu mājvietu lielam mākslas darbu krājumam, un kur arī tapšot izstādes telpas. PLMS vāc ziedojumus šim mērķim, visdāsnākais līdz šim – $10 000 no Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas Fonda. Puse no izstādes darbiem pieder Klinklāva galerijai, kas, atrodoties Garezera Kronvalda zālē, ir pieejama cauru gadu, sagaida caurmērā 350 apmeklētāju gadā, un kurā glabājas 598 trimdas latviešu mākslinieku darbu – vislielākā kolekcija ārpus Latvijas un iespējams visā pasaulē. Vasaras skolas telpas ir turpat, dodot jaunajiem latviešiem izcilu izdevību uz vietas mācīties par latviešu mākslu no pašiem darbiem.

Līga Ejupe turpmāko informāciju izpētīja, rokoties pa ASV, Vācijas un citiem arhīviem savas Čikāgas Universitātes disertācijas vajadzībām, vēl papildinot un atsvaidzinot informāciju Latvijā un pagājušajā gadā arhīvos Vašingtonā. Vispārējais secinājums, toreiz kā tagad ir, ka dīpīšu vēstures fenomens ir graujoši mazpētīts – piemēram, Kongresa bibliotēkā par šo tematu visumā (nevis centrējoties uz specifiskas tautības nometņu piedzīvojumiem) ir tikai divas grāmatas, viena angliski un viena franciski. Bet 2005. gadā notikusī slepeno dokumentu deklasifikācija tagad atļauj pilnībā redzēt UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitation Administration – Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības un rehabilitācijas administrācija) un citus dokumentus, un Dzimtenes drošības (Homeland Security) administrācijas dibināšana terorisma apkarošanai arī ir sakoncentrējusi daļu imigrācijas uz ASV dokumentu jaunajā birokrātijā.

Pēdējo 60 gadu laikā, kopš nometņu ēra beidzās, ir bijušas tikai divas mākslas izstādes, kas apskata šo posmu, pašreizējā izstāde būdama otrā. Ejupe nostādīja klausītājus vēsturiskajā vidē: 1943. gads, Latvijas nav, ir gan Ostlande. Pēc kara gados piedzīvotais, tautai ir sakrājušies dziļi emocionāli piedzīvojumi, kas daļēji izpaužas visa veida mākslinieku izteiksmē. Piemēram, atzīmējot pirmās aizvešanas, Sigismunds Vidbergs ir paspējis Straupes baznīcas vitrāžā iestrādāt datumu 14.06.41. Starp 1942.-44. gadiem Latvijā tiek rīkotas vairāk kā 140 mākslas izstādes ar 182 000 skatītājiem. Divās Rīgas Pilsētas mākslas muzeja (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) izstādēs žūrijai nākas no 160 mākslinieku iesniegtajiem 560 darbiem un no 193 mākslinieku iesniegtajiem 1099 darbiem atlasīt kādus 350 izstādāmos. Otrai izstādei apmeklētāju skaits – 19 355. Šī izstāde arī bija pēdējā reize, kad latviešu mākslinieki izstādījās kopā savā valstī.

Karojošie sabiedrotie jau laikus esot sapratuši, ka plašas bēgļu masas, kuras radīs kara darbība, būs kaut kā jāapgādā. 1943. gadā, kad Eiropā bija 15 miljonu klejojošu bēgļu un pirms eksistēja tāds ANO, sabiedroto armiju paspārnē nodibinājās organizācija UNRRA (toreiz ar apvienotām nācijām (united nations) saprata apvienoto spēku valstis), ar galvenajiem uzdevumiem, nodrošināt aprūpi (apmešanos, ēdināšanu) un nodarbības, t.i., izglītību, sportu, kultūras un reliģisko dzīvi, utt. Attēliem bagātais referāts rāda pirmās nometnes laukos un vēlākās bērnu nometnes, bijušajās armijas kazarmās, utt., kā arī topošo nometnieku atutošanu (ar tagad jau sen aizliegto DDT!). UNRRA darbojās visās okupētās Vācijas zonās atskaitot – protams – Padomju Savienības.

1946. gadā ievēl Latviešu centrālo komiteju (LCK) ar uzdevumu sadarboties ar UNRRA. No 111 000 latviešu bēgļiem, 97 000 nonāk vairāk kā 300 nometnēs, bet 9 000 atgriežas Latvijā. Eslingena ar saviem 5400 latviešiem un Vircburga ar 3500 ir vislielākās nometnes latviešu skaita ziņā. Līdz 1949. gadam ASV bija izdevusi 37 miljardu dolāru bēgļu pārtikai (kas visa tika izdalīta centralizēti caur Hanavas nometni), bet Anglija atteicās piedalīties bēgļu uztura izmaksās – pašai savās mājās bija uztura kuponi līdz pat 1961. gadam.

Kultūras dzīve plauka. Latviešu studentiem bija pieejamas brīvas vietas vācu universitātēs, bet 1946. g. nodibināja Baltijas universitāti, kas sākotnēji bija Hamburgā, tad pārcēlās uz Pinnebergu. Starp 1945.-1949. gadiem iespieda vairāk nekā 900 latviešu grāmatu, un Mērbekas slavenais teātris, kas ar UNRRA atļauju, apbraukājot citas nometnes sev piešķirtajā busiņā ar iesauku Drednauts (redzams izstādē, fantāzijas lidojumā iemūžinājis Ēvalds Dajevskis), uzveda 500 izrādes. Bija pat latviešu bēgļu baleta trupa. Eslingenas 1947. g. Dziesmu svētkos dziedāja 25 kori ar vairāk kā 1000 dziedātājiem un vairāk kā 8000 klausītājiem. LCK bija piereģistrējusi 750 māksliniekus un 122 arhitektus, bet pieci no septiņiem Latvijas Mākslas akadēmijas katedru vadītājiem bija bēgļu gaitās, t.sk. Vilhelms Purvītis, tātad faktiski iznīcinot Akadēmijas augstāko vadību. Bet Kuga, Liberts un Banka dibināja mākslas skolu Vircburgā, notika regulāras izstādes (1946. – 20, 1947. – 30, 1948. – 20), pie tam arī ceļojošās uz citām Eiropas valstīm ar labām atsauksmēm, piemēram, uz Nīderlandi.

Šajā nometņu posmā tika pārstāvētas četras latviešu mākslinieku paaudzes. Visvecākā paaudze nometņu laikā bija vecmeistari jau Latvijā, piemēram Purvītis (1872-1945). Nākošajā paaudzē ietilpa 19. g.s. beigās dzimuši mākslinieki, kas Latvijā bija pilnbriedā, bet mira pēc nometņu posmā trimdā, piemēram Tone (1892-1958, mirst Londonā), Strunke (1894-1966, mirst Romā). Trešā paaudze bija tā, kuru nometņu dzīve iespaidoja visvairāk, piemēram Milts (1906-1993, mirst Ņujorkā), Kalmīte (1907-1996, mirst Mineapolē). Bet pēdējo nometņu paaudzi iezīmē mākslinieki, kas kā dīpīši bija jauni un pārstrādāja šo pieredzi galvenokārt jau savā nākošajā trimdas zemē (Ilga Reke [Andersone], 1926- ). Materiālie apstākļi savu darbu radīšanai māksliniekiem nebija spīdoši, ko visredzamāk šajā izstādē uzrāda Jāņa Gaiļa glezna, kam par audeklu kalpo rupjš miltu maiss ar anglisko uzrakstu flour (milti), bet gleznas koka rāmis ir ar pašgrebtiem rotājumiem.

Līga Ejupe izmanto Maijas Šleseres izstrādātās piecas tematiskās kategorijas, kas attiecas uz nometņu mākslu, norādot uz darbiem izstādē, kas atbilst šīm kategorijām. Viņa arī norādīja uz to, ka jauni stila meklējumi vai virzieni nebija viena no nometņu mākslas iezīmēm, drīzāk šie darbi velk atpakaļ uz pazīstamo vai zaudēto. Karš un bēgļu gaitas ir labi redzami Stepes, Nukša un īpaši Strunkes darbos, kas savu stilu attiecībā uz šo tematiku attīstīja jau 1. pasaules kara laika darbos, kas dažkārt ir neatšķirami no 2. pasaules kara laika darbiem. Pazudušās dzimtenes tēma parādās Soikāna un Stepes Mātes Latvijas ofortos. Ilūziju un fantāzijas pasauli pārstāv scenogrāfi Dajevskis (Sprīdītis u.c.) un Vinklers (UNRRA atbalstīja scenogrāfu darbu ar telpu un izejmateriālu piešķīrumiem), un gleznotāja Margarita Kovaļevska, kas jau šajā laikā attīstīja savus čigāniņus un ganiņus mežu valstībā. Portreti ir iecienīts žanrs, kurā strādā Annus (kā toreiz rakstīja, ar vienu „s“), Neilis, Tone, bet ainavas (izbijušās Latvijas, kā arī jaunās Vācijas) gleznoja Eglītis, Kalmīte, Jēgers, Reke.

1940. gadu beigās pirmie bēgļi sāka izceļot uz Angliju, tad uz Kanādu un Austrāliju, tad uz Dienvidameriku. ASV pati pēdējā pieņēma bēgļus, pēc 1948. gadā pieņemtā likuma Pārvietoto personu likums (Displaced Persons Act), sapārojot viņus ar sponsoriem – organizācijām vai indivīdiem, kas galvoja par bēgli jaunajā zemē. Kādi 5000 latviešu nedrīkstēja izceļot no Vācijas, galvenokārt slimības, invaliditātes vai karavīra statusa dēļ. 1950. gadā Apvienoto Nāciju Augstais komisārs bēgļu jautājumos (UN High Commissioner for Refugees) pārņēma UNRRA darbu, to attiecinot jau uz 110 valstīm visā pasaulē. Pēdējo Vācijas nometni slēdz 1957. gadā.

Sandra Milevska
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com