Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Uldis Siliņš par interesantiem cilvēkiem

Laimons Sakne un viņa grāmata „Likteņa rotaļa“ (2)

Laikraksts Latvietis Nr. 133, 2011. g. 23. febr.
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Dzīvs, bet nesaprot kāpēc?

Nākamā pēcpusdienā speciālo rotu nostāda ierindā, no kuras atdala tikai braucēju (rotai ir savs zirgs un rati) un atstāj pie pajūga. Ir jau padotas divas smagās mašīnas. Vācu virsleitnants īsi paziņo, ka viņus vedīs uz fronti, kur apbruņos un dos kaujas uzdevumu. Atsteidzas kāds dižkareivis un kareivis, ielec mašīnās un viņi brauc. Pēc stundas rotu izsēdina mežā krustcelēs. Dižkareivis saka, ka viņa uzdevums ir bijis vienību te atvest. Viņš to esot izdarījis un Heil Hitler! Vēl parāda ar roku uz ziemeļiem, ka tur esot krievi. Kur ir vācieši? Kad un kur dabūs ieročus? Keine Ahnung!* Abas mašīnas lielā steigā aizbrauc. Kaut kas nav kārtībā.

Karavīri pamet visu, kas lieks, kustību apgrūtinošs, vai kas var viņus nodot, ieskaitot vēstules no mājām, sievu, bērnu un līgavu fotogrāfijas. Tomēr daudzi riskē un patur Latvijas pases, kas pēc taisnības jau sen būtu bijis jānodod. Arī Laimons. Rotas komandieris sasauc visus uz īsu apspriedi un atļauj katram pašam izvēlēties, ko darīt tālāk. Bez ieročiem, munīcijas un pārtikas rota nav kaujas spējīga. Pat kannas ar zosu taukiem ir palikušas Tornā. Visi saprot, ka vācu virsnieka nolūks ir bijis sūtīt rotu drošā nāvē. Četri no vienības atdalās un aiziet. Artilērijas dunoņa un vieglo ieroču troksnis liekas stipri tālu. Nolemj taupīt spēkus un turēties uz ceļa, bet izvērsties ķēdē tikai frontes tuvumā. Tuvumā kam? Vāciešiem? Krieviem? Ir jau satumsis un snieg. Lai gan parole nav zināma, rota nolemj mēģināt sasniegt vācu vienības. Nav ne mazākās pazīmes, ka tuvumā varētu būt kas bīstams. „Bet mēs visi maldījāmies,“ raksta Sakne. „Ja visi kara laikā būtu nemaldīgi, upuru būtu maz.“

Pāris soļus no Saknes uz kolonnu pēkšņi atklāj uguni starp diviem kokiem novietotais ložmetējs. Viņš ir tīri automātiski nokritis guļus. „Manas smadzenes tādu rīkojumu nedeva,“ viņš raksta. Reflekss. Lai gulētāju ķertu lodes, ložmetējs ir par tuvu, bet viņš dzird, kā tās atsitās pret biedru ķermeņiem. Sakne domā, ka skaitījis Tēva reizi, jo licies, ka apšaude nekad nebeigsies. Tad klusums. „Pilnīgs, drausmīgs, kliedzošs klusums. Es esmu dzīvs un nesaprotu kāpēc?“

* * *

Nolādētie suņi – latvieši!

Caur pievērtajiem plakstiņiem Sakne redz ložmetēju un divas cilvēku ēnas. No aizmugures atskan vaids, un šaušana sākas no jauna. Abas ēnas vaidētāja virzienā aizsviež rokas granātas. Tad atkal iestājas klusums.

Laimons, pagrābis sauju dubļu, noziež sev seju un domā, ko viņš darītu krievu vietā? Uz atbildi nav ilgi jāgaida. Pieceļas divi stāvi ar mašīnpistolēm šaušanas gatavībā, uzmanīgi paiet Saknem garām, vienam sāpīgi uzminot uz labās rokas. Redzēdami, ka dzīvo te nav, viņi sāk pārmeklēt līķus, un tūlīt trīsstāvīgie vārdi lido apkārt kā tauriņi, jo nevar atrast pie kritušajiem nekā ēdama.

Tiek pievākti arī dokumenti un aiznesti priekšniecībai. Kad noskaidrojas, ka nošautie ir latvieši, sāk birt pār latviešu nāciju jauna lamu lavīna. Tad Sakne izdzird vārdu sečas, tas nozīmē, ka latviešu pulksteņi tiks pirkti par krievu naudu. Krievi izšauj vēl pāris zalves, bet tad viņu ēstgriba ņem virsroku.

Saknem ir pienācis izšķīrējs mirklis: jāglābjas tagad vai nekad. Pa kreisi no viņa ir mazs klajumiņš ar nelielu uzkalniņu. Ja varētu būt drošs, ka ceļā nav šķēršļu, viņš pāris lēcienos būtu prom. Prom vai arī nošauts. Centimetru pa centimetram viņš sāk vilkties uz elkoņiem atpakaļ. Cietā vācu vidus josta pret sniegoto zemi rada negantu troksni. Tā jāatraisa. Josta paliek guļot sniegā, kopā ar vienīgo ieroci – melnajā tirgū pirktu pistoli. Lēnām un klusu viņš lien garām savu biedru līķiem. Līdz uzkalniņam atlikusi apmēram minūte, bet tā liekas kā gads. Tad kājas atduras pret ko mīkstu, ko pārvarēt elkoņi nespēj. Kas tas ir? Līķis? Vienalga. Sakne pārveļas šķērslim pāri. Krievi, izdzirdējuši troksni, sāk šaut kā traki, bet Sakni lodes vairs neskar. Viņš veļas pa uzkalnu uz leju un ieripo upē, kas, paldies Dievam, aizsalusi. Sasodīts! Pazaudēti cimdi!

„Mēģinu visu savā prātā pārdomāt,“ raksta Sakne. „Nav ne kripatas maizes. Nezinu, kur vakari, kur rīti. Nezinu, kur abi ienaidnieki. Nezinu vācu paroli. Snieg, salst, nav cimdu, nav kompasa, nav ieroču. Braši dodos uz priekšu. Varbūt, mana došanās uz priekšu ir došanās atpakaļ? Mans varoņgars vēl ir dzīvs, padošanās karogu netaisos uzvilkt. Tāda man arī nav. Lai nenosaldētu rokas, tās pa laikam berzēju ar sniegu un, lai sasildītos, tango soļos dodos tumsā – kas būs, būs. Ja palikšu uz vietas, nosalšu.“

* * *

Stoj!

Sakne ir gājis kādu stundu, kad sev priekšā ierauga nekustīgi sēžam četrus karavīrus. Tie ir vācieši, piektais guļ zemē. Lodes viņus pārsteigušas atpūtas brīdī. Pirmā doma – varbūt pie viņiem ir kas ēdams. Nav, bet ir cimdi! Tos viņiem vairs nevajadzēs, un tomēr Sakne nav gatavs apzagt līķus. Viņš dodas tālāk.

Tāda rīcība dotajā situācijā liekas pavisam neprātīga. Ir nepieciešama pajumte, vienalga kāda. Viss, kas viņam palicis īpašumā, ir maza kabatas spuldzīte un plika, salstoša dzīvība. Pēc nošauto vāciešu pozīcijas spriežot, Sakne iet pareizā virzienā. Bet pretī frontei vai tai paralēli?

Eventuāli viņš nonāk pie krustcelēm, ko apšauda ložmetēji. To liecina katrā kārtā dažas spīdošās lodes. Jāriskē! Beidzot viņš tiek krustcelēm laimīgi pāri. Priekšā māja! Tieši tas, kas vajadzīgs!

Pēkšņi turpat blakus atskan: Stoj!“** Krievu postenis! Un atkal viņu glābj reflekss. Sakne izrauj no kabatas lampiņu un sviež to posteņa virzienā. Krievs, gaidīdams sprādzienu, metas uz vēdera sniegā, bet Laimons zig-zag skrējienā dodas prom, cik nu nogurušās kājas nes. Skrien, klūp, ceļas, skrien. Krievs attapies šauj kārtu pēc kārtas. Viņam pievienojas visa pamale. Iekritis pirmajā ieplakā, Sakne nogaida, līdz šaušana apstājas, un virzas tālāk. Vismaz tagad ir skaidrs, uz kuru pusi jāiet.

Priekšā atkal cita ēka – stallis ar diviem zirgiem iekšpusē. Patīkami silts. Acis veras ciet, bet telpas maz, un pie zirgiem ilgāk palikt nevar. Samīdīs! Viņš uzlien staļaugšā sienā. Auksts, nolādēti auksts! Neapturami trīc viss ķermenis, bet miegs arī ir klāt.

Sakni uzmodina lielgabala grāvieni. Ir rīts. Šķūnītī ienāk pusaudze meitene un izved vienu no zirgiem. Kāds vāciski sauc: „Ātrāk, ātrāk, sasodītais skuķi!“ Paldies Dievam, viņš ir pie vāciešiem. Saime patlaban brokasto. Saknes pēkšņā parādīšanās istabā, liekas, nevienu nepārsteidz. Arī viņam piestumj glāzi tējas, „Tas gan viss,“ viņš raksta, „varēja piedāvāt gabalu maizes. Esmu viņu zemes karavīru uniformā, bet, ja paši neprotas, lūgt nespēju. Tēja gan salda un ļoti garda. Pasaku paldies.“ Kāda ir frontes situācija? Vācieši lāga nezina. Ar roku norāda, ka krievi esot tur. Viņiem pavēlēts atstāt mājas. Skuķis Saknem iedod paslepus pankūku. Frontē apšaude iet pilnā spēkā.

„Apbruņots es neesmu un man tur nav ko darīt,“ raksta Sakne „ Ja arī man būtu kabatā slepenie ieroči, es tos nelietotu. Vācu ģimene neturēja man par vajadzīgu iedot gabaliņu maizes, kaut vai uzprasīt, kad beidzamo reiz esmu ēdis. Ja vispār vēl cīnīšos, tad tikai vācu skuķes un pankūkas dēļ. Ja šonakt esmu spējis palikt dzīvs, esmu drošs, ka reiz Rīgā Vērmanītī ēdīšu maijmaizītes. Drīz! Pagaidām uzēdīšu to pašu labo, balto sniegu.“

(Laimona vēlēšanās nepiepildās. Latvijas brīvību viņš gan pieredz, bet dzimtajā zemē viņam nav lemts atgriezties.)

Turpmāk vēl

* vāciski: nav ne jausmas!
** krieviski: stāt!



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com