Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Zemestrīce Jaunzēlandē

Latvieša stāsts

Laikraksts Latvietis Nr. 134, 2011. g. 2. martā
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Bārs „T.J.’s Kazbah“ Ņūbraitonā Kraistčērčā. FOTO Martin Luff.

Māja Ņūbraitonā Kraistčērčā. FOTO Martin Luff.

Zemestrīces radīta bedre. FOTO Martin Luff.

Kraistčērčas Katedrāle. Tās tornis bija reizē skatu tornis, kurā bija daudz cilvēku zemestrīces brīdī. Domā, ka zem drupām vēl guļ ap 26 cilvēki. FOTO NZ Defence Force.

Skats Miervalža Altmenta virtuvē pēc zemestrīces. FOTO Miervaldis Altments.

Otrdien, 22. februārī, dienas vidū (plkst. 12.52) 6,3 balles spēcīga zemestrīce satricināja Jaunzēlandes otro lielāko pilsētu Kraistčerču. Pilsētā dzīvo apmēram 380 000 iedzīvotāju. Apzinātais bojā gājušo skaits jau ir 154, bet ir paredzēts, ka tas sasniegs ap 240. Pazemes grūdienos sabrukušas daudzas ēkas, zem drupām aprakti cilvēki un automašīnas, grūstošās ēkas saspiedušas divus autobusus. Kā jau dienas laikā, pilsētā uz ielām bija daudz cilvēku. Šī ir postošākā zemestrīce, kas notikusi Jaunzēlandē kopš 1931. gada. Tad tā bija 7,8 balles stipra un paņēma 256 cilvēku upurus.

Zemestrīce epicentrs bija 5 km no Kraistčērčas un sekls – tikai 4 km dziļumā. Vēlāk pilsētu satricināja vairāki pēcgrūdieni, kuri turpinās jau nedēļu. Kā zināms, Jaunzēlande atrodas ģeoloģiski aktīvajā Klusā okeāna uguns joslā.

27. februāra vakarā redakcijai bija videosaruna (Skype) ar Kraistčērcās Sv. Māras draudzes priekšnieku Miervaldi Altmentu; publicējam fragmentus no šīs sarunas.

Miervaldis Altments: Mums visu laiku vēl bišķiņ pakratās. Nu paies mēneši, varbūt gadi, kamēr beigsies šie grūdieni. Kopš septembra mums ir bijušas apmēram 5,5 tūkstoši mazākas zemestrīces.

Tās lielākās zemestrīces bišķiņ pakrata, bet tās mazās zemestrīces tik traucē, bet dažas tās mazās – 20–30 ir lielākas par tām, kas sagāza Ņūkāsli (Austrālijā) pirms gadiem desmit.

No šīs pēdējās zemestrīces epicentra mēs esam kādus 3-4 km attālumā.

Tā nebija liela pēc Rihtera skalas, bet tik postoša. Vēl jau tās lietas pēta. Zemestrīce bija sekla, bet tai nevajadzēja būt tik spēcīgai. Eksperti teikuši, ka ja tur būtu bijušas ēkas, kas būvētas ar vismodernāko zemestrīces pretestību, tad tik un tā, šī zemestrīce bija 1,8 reizes lielāka. Tas nozīmē, ka gandrīz būtu vajadzējis dubultot to pretestību, lai šīs ēkas varētu stāvēt. Jābrīnās, ka vēl lielas ēkas palikušas stāvot pēc šīs zemestrīces Kraistčerčā. Zemestrīce 2010. gada septembrī bija 7,1 balles. Šis bija pilnīgi pēkšņi, dažās sekundēs viss spēks tika izlaists, un viss uz vienu virzienu. Bija šur tur mazāki grūdieni pirms šo, bet nevarēja zināt, jo mums bija tas iepriekšējā zemestrīce septembrī, un pēc tā ir bijuši vairāki mazi grūdieni.

Mēs dzīvojam kalnu ielejā, esam pašā epicentrā, un mums visapkārt viss ir. Kad nāca zemes grūdieni, tad akmeņi pa visām malām gāzās lejā pa kalnu, mums ir stāvs kalns. Pāris mājas tālāk, kur bija daudz koku, akmeņi, ripojot nolauza kokus, un, kad trāpīja mājai, tad jau tiem nebija pietiekoši spēka sagāzt to māju.

Iepriekšējās divās zemestrīcēs (2010. g. septembrī un decembrī) mums neviens cilvēks negāja bojā, bet šoreiz ļoti daudz. Katedrāles tornis pilsētā sabruka, un tanī tornī augšā bija 25 cilvēki, lai vērotu pilsētu no augšas. Pagaidām no tām drupām varbūt vienu tik ir izvilkuši. Tur ir tāda kaudze akmeņu, un zeme vēl kratās. Padomā, cik bīstams ir to cilvēku darbs, kuri iet glābt tos cilvēkus. Visbailīgākais ir, kad tie glābēji ir kādu 30–40 pēdu apakšā zem drupām, tas ir tūkstošiem tonnas virsū un nāk pēctrīce... Mums ir daudz glābēju no Austrālijas, no Anglijas. Pilsētas austrumu pusē Austrālijas armija ir izveidojusi slimnīcu, kur izsniedz zāles, sniedz pirmo medicīnisko palīdzību tiem, kas nav smagi cietuši. Tas viss ir cilvēkiem par brīvu. Austrumu pusē pilsētai tur bija daudz vecās ēkas. Lielākā daļa ēku, kas būvētas pēdējā laikā ar koka rāmi, vēl stāv, bet ķieģeļu mājas sabruka. Pēc pirmās zemestrīces nevien māja nesabruka.

Netālu no manis bija ķieģeļu mājas, kuras bojātas tika no iepriekšējām zemestrīcēm, tajās nelaida iekšā, jo uzskatīja par bīstamām. Tagad no tām tikai ķieģeļu čupas palika.

Tagad ārpus pilsētas centra lielāka problēma ir likvefakcija. Tas ir, kad zemestrīce izspiež ūdeni no zemes āra virspusē, ūdens tad samaisās ar smiltīm, un tad tāda smilšaina masa burbuļodama spiežas ārā, mazu vulkānu veidā. Vienu cilvēku sagrāba šī zem viņa uznākusī smilšu/ūdens straume. Viņš bija jau līdz pusei ierauts šai straumē, kad viņu izglāba. Un pa visām malā Kraistčērča ir likvefakcija. Mājas kustās, sagāžas uz sāniem un šis smilšu-ūdens maisījums smird. Smiltis vietām ir tik smalkas kā talks, kā pūderis. Šī masa tek pa ielām, caur mājām. Kanalizācijas rores ir pārplīsušas un to saturs samaisījies ar šo smilšaino masu. Pie mums kalnos tas nebija, mūs tikai baigi kratīja. Mums apakša ir bazalts – akmens, bet Kraistčērča vēsturiski ir būvēta purvā, t.i., liela daļa no tagadējās Kraistčērčas bija purvs. Kādus 150 gadus atpakaļ purvu nosusināja. Tādēļ speciālisti zin tās vietas, kur tā likvefakcija var būt. Citās vietās ir tas akmens, kas iet līdz pat jūrai.

Kraistčērčas Latviešu namam pabraucu garām. Es neesmu bijis iekšā, bet tā stāv. Tas ir vecs, koka nams, un tas jau stāvēs. Vienu laiku tas bija kordonā, t.i., teritorijā, kur cilvēki nedrīkstēja nemaz iet iekšā. Ceru, ka tuvākās dienās es aiziešu Namu apskatīt, bet es brīnītos, ja tur būtu ar ēku liela skāde. Es domāju, ka stikli plauktos būs kārtīgi izsijāti.

Mums pašiem mājās visas durvis zemestrīces laikā atrāva vaļā, virtuvē visi trauki bija uz grīdas un visi stikli saplīsa. Te man aizmugurē (ekrānā redzam lielu grāmatplauktu Miervaldim aiz muguras) tas plaukts – visas grāmatas izšāva ārā uz grīdas... kratīšanas spēks bija daudz lielāks par gravitācijas spēku. Piemēram, ja paņemtu bumbu, un bumba krīt lejā, tad tā bumba šurp un turp un atpakaļ būtu mētāta kādu divu pēdu amplitūdā, pirms tiktu līdz zemei. Kratīšana bija milzīga, un tā taisīja to lielāko problēmu.

Pilsētas centrā elektrība pašreiz nav, bet to varētu uzgriezt, ja vajadzētu. Mums elektrība atjaunojās 8 stundas pēc zemestrīces, bet austrumu pusē pilsētai vēl nav elektrības, jo viņiem jāvelk pilnīgi jaunus vadus, jo tā likvefakcija ir tā sabojājusi visus vecos. Tagad jāvelk visi jaunie vadi pa gaisu. Jau ievilkuši kādus 30 km pāri par pilsētu galvenos vadus, bet pieslēdzot arī jāuzmanās, vai nav kāds gāzes vads pārplīsis, lai ar elektrību nerodas kāda eksplozija. Pēc pirmās zemestrīces bija daži ugunsgrēki, kas izcēlās, kad ieslēdza elektrību. Pagaidām šoreiz tā nav iznācis. Mums nav ūdens, un es nezinu, kad vēl būs ūdens. Kanalizācija nedarbojas.

Es sazvanījos un sazinājos ar visiem letiņiem. Neviens nav gājis bojā, cik es esmu dzirdējis. Vairākiem ir diezgan pamatīgi noskādētas mājas, bet daudziem arī pilnīgi neskartas; tas atkarājas no tā, kurā vietā pilsētā māja atrodas. Tiem pie kalniem gāja diezgan grūti. Mūsu mājai plaisas ir diezgan kārtīgas, bet tās ir iekšējas, nav ārējas, un mājas pamati nav bojāti. Citiem ir sliktāk ar māju izgājis: ir bijis jāizvācas ārā un nevar vairs tajā dzīvot. Neesmu dzirdējis, ka kādai mājai būtu kalns uzgāzies, bet Kraistčērčā mums ir vairākas mājas, kurām kalni uzgāzušies virsū.

Bez pajumtes palikušie cilvēki ir izmitināti, ir speciālas vietas tam, bet daudziem cilvēkiem jau ir radi vai draugi, kas ir pieņēmuši. Citi, kuriem pat mājas ir neskartas, bet dzīvojuši vieni, tagad ir pārvākušies pie radiem, lai būtu kopā ar kādu, sevišķi vecāki cilvēki. Viena latviete arī aizgāja pie radiem, lai nebūtu viena pati.

Šodien diezgan mierīgi; turiet īkšķus par mums. Vakar arī bija samērā mierīgi. Ir nomierinājies, bet tas nenozīmē, ka nebūs vēl kādi daži labie. Neviens nebūs, cerams, tik liels kā divi iepriekšējie, bet, ja 4,5 balles ir tuvumā, tad tas diezgan pamatīgi sakrata māju. Cilvēki jau baidās, cik daudz tās mājas var izturēt...

Ir savādāka sajūta nekā bija septembrī, jo septembra zemestrīcē neviens negāja bojā. Šoreiz daudz cilvēku upuru, daudz trakāk: sagruvušās mājas, tūkstošiem cilvēku ir izbraukuši no Kraistčērčas. Mums apkārtnē diezgan daudz ir izmukuši – sevišķi ar maziem bērniem. Es katru dienu pastaigāju apkārt, apskatu 10-15 mājas un skatos, vai nav žuliki, kas nāk un zog. Tādi arī te ir. Ja kādu ieraugu, tad noprasu, kas tu tāds esi un ko tu te dari. Un to jādara, jo ir tādi krimināli, zagļi pa visu pilsētu. Mums bija divi, kas zaga elektrības ģeneratorus, ko TelstraClear bija dāvinājusi.

Bet es gribētu uzsvērt tieši pretējo lietu, kas tagad atklājās un parādās cilvēku attiecībās šajā lielajā nelaimē, piemēram tagad, cīnoties ar šo likvefakciju. Tur citādi nevar kā ar lāpstu un šķipeli un ar tačku ārā uz ielas, un vēlāk nāk ar lieliem traktoriem un to dubļu masu aizved. Arī ielas jātīra. Es biju vakar aizbraucis uz to pilsētas daļu, jo pie mums nav šāda nelaime. Redzēju, ka tur jaunieši no vidusskolas bija atnākuši un nēsāja apkārt, dalīja ēdamo. Cilvēki iet palīdzēt tādiem, kas ir vieni paši. Ir visādas tādas labas lietas, kas notiek 100 tūkstoš reižu Kraistčērčā. Tie sliktie darbi, par kuriem raksta avīzēs, ir pat mazāk kā simtdaļa procenta. Patreiz ir 13,5 tūkstoši Universitātes studentu, kuri jau paši taisījuši talku; organizēja ar busiem braukt uz tām vietām, kur visvairāk to darāmo darbu, jo tas darbs ir fiziski jāpadara. Manam pazīstamam dēls ir students, kurš kopā ar trijiem citiem aizgājuši uz bodi, nopirkuši šķipeles un tačku un devušies palīgā tīrīšanas darbos. Un tā labuma lieta, kas tagad parādās cilvēkos, tā ir brīnišķīga. Piedalās gan jaunieši, gan gados vecāki cilvēki. Policijas biedrības priekšniekam kādā intervijā prasīja, vai ir grūti dabūt palīgus no citām pilsētām, lai brauktu uz Kraistčērču palīdzēt, un viņš teica: Nē, tie, kuri ir izvēlēti braukt uz Kraistčērču, tie uzskata to kā lielu privilēģiju. Un cilvēki Jaunzēlandē domā, kā es varu palīdzēt. Tas tāpat kā Austrālijā ir ar plūdiem, kad cilvēki no visām malām nāk bez maksas palīdzēt, tā arī ir te Kraistčērčā. Pilsētas valde ir ļoti labi šo glābšanas darbu organizējusi. Mūsu pilsētas mērs, kuru es personīgi diezgan labi pazīstu, dara patiešām lielu un labu darbu darbu, jo jādod cilvēkiem īsta cerība, ka uz priekšu būs labāk.

[Notiek pazemes grūdiens mūsu sarunas laikā...]

Atkal te bija viens... tas tikai tāds maziņš grūdiens, tikai pakratīja. Tagad pilsētā nolemts, ja tā ēka nebūs droša, tad nav ko turēt. CTV ēka nebija veca, tā bija samērā jauna ēka, bet sabruka, un mēs neuzzināsim, kāpēc sabruka. Lielākā daļa no ēkām, kas sabruka, ir vecākas.

Vismaz pāris es personīgi pazinu no cilvēkiem, kas gājuši bojā. Kaimiņiem tuvu draugu šodien izvilka no vienām drupām... saka jau, ka cerību vairāk nav, bet cilvēki gaida savējos, un cerība vēl ir, kamēr neizvelk ārā. Paies vēl ne nedēļas, bet mēneši, kamēr dabūs zināt, kas un cik... daži ir tā sasisti, ka tikai ar DNS varēs atpazīt, kas varētu būt rekordliels skaits, jo mums te iebraukuši studenti no 10-15 dažādām zemēm. Patreiz ap 160 cilvēku darbojās tikai ar identificēšanu. Tas darbs ir milzīgs. Policija un armija diezgan labi visu kontrolē pašlaik.

Tanī zemestrīces dienā es biju sagatavojies pats iet uz sanāksmi pilsētas centrā plkst. 2 pēcpusdienā, bet 10 minūtes pirms vieniem tas notika... citādi es būtu bijis pašā pilsētas centrā. Zemestrīces laikā vairāki bija nosisti nevis atrodoties ēkā, bet esot ceļa vidū viņiem uzkrita krītošās mājas, vairāki tika nosisti, sēžot busā. Kad notiek zemestrīce, tad cilvēki saka, ja tavs numurs ir paredzēts, tad tu esi beigts, jo to mirkli nevar paredzēt... Piemēram manai meitai draudzene strādāja viena no ēkām, kas sabruka, bet tieši tanī dienā pusdienas laikā viņai bija jāiet uz savas vecmātes bērēm. Pasakai ir arī divas puses, piemēram, bija viena ārsta klīnikas ēka, kura pēc pagājušās zemestrīces tika novērtēta kā nedroša, un klīnika pārcēlās uz CTV ēku, kas sabruka, kaut gan skaitījās droša, bet tā vecā ēka – nedrošā – vēl stāv.

TV ziņās tūlīt pēc zemestrīces vairākkārt tika rādīts kadrs, kur viens biroja darbinieks caur logu ar tādu kā sasietu no aizkariem virvi laižas lejā no pussabrukušas augstceltnes 10 vai 12 stāva; šis vīrietis bija latvietes Ilzes Priedājas vīrs, advokāts Grants Kamerons (Grant Cameron) un viņu vēlāk intervēja TV.

Mūra, akmens un ķieģeļu mājas jau nekustās; kad tās grūst, tad sagrūst. Pēdējā reize, kad sabruka Katedrāles tornis, bija 1880. gada zemestrīcē.

Austrumu rajonos, piemēram, nav neviens supermārkets vaļā, jo tur nav elektrības, nav ūdens, bet rietumu un ziemeļrietumu daļā pilsētā supermārketi ir vaļā. Lai brauktu no vienas pilsētas malas uz otru, iet grūti. Ceļi ir ar to likvetfaction un arī ir jāuzmānās, jo vairākās vietās uz ceļa ir tādas pamatīgas bedres, un dažas ir tik lielas, ka pat mašīnas ir iekritušas iekšā. Busi pašlaik nedarbojās, visi brauc ar mašīnām. Braukšana ir lēna, jo daudzās vietās ir atļauts braukt tikai ar 10 km/h. Ceļi ir pilni, mašīnu ir daudz. Ziemeļrietumu pusē izskatās tā, it kā tur nemaz nebūtu bijusi zemestrīce. Pagājušā zemestrīcē varbūt 10-15% no pilsētas bija smagi cietusi, bet šoreiz vairāk cietusi, varbūt 60-70%, varbūt pat 80% no pilsētas. Tie ir milzīgi cipari.

Skolas pagājušo nedēļu un šonedēļ ir bijušas slēgtas, domājams, ka jaunnedēļ atsāks mācības. Zemestrīces laika bērni bija skolā, pagāja stundām ilgs laiks, kamēr varēja tikt pie skolas: nevarēja sazvanīties un uzzināt, kas noticis. Mobilie telefoni tūdaļ pēc zemestrīces darbojās, bet bija pārslogoti, un bija vairākkārt jāmēģina un jāmēģina; visi taču gribēja sazināties ar saviem tuviniekiem. Daudziem cilvēkiem bija parastais telefons ar vadu, tas darbojās, bet tie bezvada bez elektrības nedarbojās. Jau no pagājušās zemestrīces pieredzes, daudzi cilvēki sapirkās parastos telefonus ar vadu. Pašlaik telefonu kompānijas pa visu Jaunzēlandi prasa, vai cilvēkiem ir tādi telefoni un lai dabū tos uz Kraistčērču, jo tad cilvēki vismaz te varēs runāties pa telefonu, sazināties, jo tiem nevajag elektrību, un elektrība vēl ilgi nebūs lielai daļai Kraistčērčas.

Vēl viens gadījums ar tenisa spēlētājiem no Latvijas, kuri bija atbraukuši uz tenisa turnīru Kraistčērčā. Tenislaukumā bija likvefakcija. Pašā laukuma vidū viss laukums sāka celties un šūpoties. Sportisti nevarēja tikt atpakaļ pilsētā hotelī, kur viņiem bija pases un citas lietas. Hoteļos arī nav elektrība un ūdens. Goda konsule Laila Jansone nokārtoja viņiem pases. Pilsētas palīdzības darbinieki un glābēji visi dzīvo teltīs pilsētas centrā. Pirmo nakti pēc zemestrīces bija grūti gulēt, jo apmēram 55-56 grūdieni bija nākamo 12 stundu laikā un 2 vai 3 grūdieni bija pāri ar 5 ballēm un pāri par 10 grūdieniem ap 4,5 balles. Ceru, ka šonakt varēs mierīgāk gulēt.

Pateicamies par sarunu un novēlam mierīgāku nakti!

Informāciju pēc sarunas pierakstīja
Ilze Nāgela
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com