Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Uldis Siliņš par interesantiem cilvēkiem

Laimons Sakne un viņa grāmata „Likteņa rotaļa“ (3)

Laikraksts Latvietis Nr. 134, 2011. g. 2. martā
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kas ar mani notiek?

Saimnieks sacījis, lai turas vien uz šī ceļa, bet ceļš dalās. Uzraksta nav. Sakne nolemj iet pa labi, kas būs, būs, bet nav nogājis ne minūti, kad pa kreiso atzarojumu kāds brauc kamanās ar pīpi mutē, pūzdams dūmus, kas izskatās kā mazi mākonīši. Sakne dodas pāri laukam, lai satiktu braucēju. Vienā lēcienā pāri mazam, pieputinātam grāvim un... braucēja nav! Viņš nodomā, ka uz brīdi onkulīti izlaidis no acīm, un ceļi ir kaut kur dalījušies. Nokusis viņš atgriežas uz vecā ceļa, paskatās atpakaļ un – piķis un zēvele – tur brauc onkulītis, pīpi kūpinādams un reizēm uzšaudams zirgam ar pātagu. Bridiens pāri laukam sākas no jauna, bet kā viņš nonāk līdz grāvmalei, braucēja tur vairs nav. „Vaimanāju pilnā balsī, nokrītu ceļos un tūlīt atkal ceļos augšā. Raudu, kliedzu un lādos visās valodās,“ raksta Sakne, „visvairāk igauniski, ko nemaz neprotu.“ Tikai vēlāk viņš saprot, ka tas ir bijis aizkavēts nervu satraukums, kas izsaucis halucināciju. Pēc pusstundas viņš jau ir nomierinājies un ir gatavs piedot pat lietuviešiem par leģiona nedibināšanu.

Beidzot no tālienes redzams ceļu krustojums, kur kā skudras kustas karavīri, bēgļi ar ratiem un orēm, dzīvnieki, tanki, artilērija. Vai tā ir atkal halucinācija? Iešana no kalna lejā sokas labi, un viņš drīz no kopkatla strebj zupu. Tā nevar būt sapnis, jo tā ir karsta un garda, un viņš iet pēc zupas vēlreiz. Dalītājs ir viņu ievērojis un šķībi lūr, bet, redzēdams Laimona nikno seju, ielej vēlreiz.

„Cik maz vajadzīgs, lai no vajāta zvēra kļūtu par cilvēku,“ saka Sakne. „Iet kā pie Bābeles. Karavīri, civilisti, bērni, rati, zirgi. Visvairāk redz sievietes. Ja būtu vēl čigāni, izskatītos kā Latvijas provinces tirgū.“ Tālākais ceļš ved stāvā kalnā. Kalna piekājē vācu karavīri pūlas ar smagu ķēdi savienot divus tankus. Vienam tankam ir vēl degviela, otram tikai munīcija. Sakne iet viņiem palīgā un prasa, vai nevar uz viena no tankiem piemesties, lai tiktu augšā kalnā. Na gut! (vāciski: Nu, labi!) Bet, kad tanks taisās šaut, tad muti vaļā un ausis ciet, manu zēn, citādi būs dzirde pagalam. Pat iedod mūsu leģionāram saņurcītu cigareti. Maskēšanās nolūkos viņi kalnā uzbrauc pa sānu ceļu. Pāris reizes viņus pārlido krievu lidmašīnas. No kalna gala var labi redzēt krustojumu. Tur saradušies arvien vairāk civilistu, pajūgu un karavīru. Un tad iet elle vaļā! Krievu artilērija piešāvusies tik precīzi, ka, šķiet, neviens lādiņš neiet garām. Pa gaisu lido ores, zirgi, mājlopi un cilvēki.

Viņpus kalna lielceļš pārpildīts ar visu ieroču šķiru karavīriem, bēgļiem, cik vien tālu acis rāda. Sakne ir atkal kājniekos. Pēcpusdienā pie zupas punkta viņš satiek pāris latviešus. Aizstāvēšanās līnija būšot pēc 10 km. Tos noiet viņam palīdz paziņa, vārdā Krauja. Vakarā zābakus var novilkt tikai ar divu vīru palīdzību, līdzi zeķēm nāk līdzi arī āda. Kaut cik salāpīts viņš turpina iet. „Kara vadība notiekošo sauc par frontes iztaisnošanu. Man šī personīgā nodarbība veicas itin sekmīgi, ka neskaita sīkas grūtības, kā salu, lietu, badu, kukaiņus, nogurumu, nespēku, biežos lidmašīnu uzlidojumus, degošas ēkas un ciemus, tiltu spridzināšanu dienu un nakti, garām braucošās krievu tanku smailes.“ Krievu tanki vairās no pārpildītiem ceļiem, brauc pa apvidu. Uz priekšu un garām. Tankiem parādoties, cilvēki gāžas grāvjos, bet pārāk tuvu tie nebrauc, jo baidās no tanku dūrēm. Nevar uzticēties arī tankiem ar vācu zīmotnēm, jo tās maldināšanas nolūkā dažkārt lieto arī krievi. Milzīgais cilvēku mākonis kustas kā kādas nezināmas inerces dzīts. Tīši aizdedzināti deg meži. Ja kādās mājās vai ciemos redz paceltus baltus karogus, tur pēc laika atskan automātisko ieroču šāvienu kārtas. Vācieši likvidē ciema vecākos un vietējos varas vīrus. Tas notiek ikdienas.

Galvenajam ceļam pievienojas lauku ceļš, kura galā pa ceļu kratās vecs, aizvēsturisks autobuss. Tajā brauc māte, kas apbalvota ar Hitlera Goda ordeni par 25 pēcnācēju laišanu pasaulē!?! (Tā rakstīts manuskriptā. Vai tikai nebūs pārrakstīšanās kļūda). Pieci dēli armijā, no kuriem divi krituši. Autobuss pilns ar bērniem un nepieciešamām mantām. Māte staro laimē par valdības ievērību un gādību. Atklāti par to, ka karš zaudēts, arī pašās pēdējās dienās izteikties nedrīkst. Parastais karavīrs grib šo karu nobeigt dzīvs, bet ir arī tādi, kas nespēj aptvert, ka tūkstošgadīgās valsts sapnis ir izsapņots.

Tas neattiecas uz latviešiem, jo viņu valodu neviens nesaprot. Viņu vidū pār vāciešu galvām līst visrupjākās anekdotes.

Nodevēju nav. „Pagaidām nav,“ ironizē Sakne, „ jo nodevējam no nodošanas nav nekāda profita.“

Galvenajam ceļam no labās puses pievienojas lauku ceļš, kura galā redzama liela, skaista muiža. Pa ceļu zvārojas kādas divdesmit lielas, piekrautas ores. Ļoti skaistā zirgā gar karavānu jāj muižas īpašniece. Katra viņas kustība pauž stāju, dižciltību un autoritāti. Braucēji ir jauni cilvēki, izrādās franču kara gūstekņi. Uz lielā ceļa viena no augsti piekrautajām orēm iestieg pievedceļa dubļos, daļēji aizsprostojot ceļu kādai vācu zirdzinieku grupai, kas, neklausoties uz muižnieces lamām un draudiem, iegāž ori grāvī. Tagad apgāztais pajūgs daļēji aizsprosto ceļu pārējām orēm. Viņa, šķiet, ir aizkavējusies, kraujot savas mantas vezumos. Varbūt par vēlu dabūjusi zināt, kā krievi apietas ar kapitālistiem, varbūt nav ticējusi, ka viņas muižu kāds varētu apdraudēt. Nu viņa mēģina glābt, kas glābjams, 5 minūtes pirms divpadsmitiem. Visu laiku vācu vienības ir iesaistītas atiešanas kaujās. Spridzina tiltus, redz degam mājas, noliktavas, spirta brūžus. Pašu aizdedzināti deg meži. Tie paši nesen rūpīgi sargātie meži, kuros nedrīkstēja pat skuju noplukt. Ar tilta spridzināšanām tiešām iegūst nedaudz laika, bet vai pietiekami, lai tiktu ārā no ielenkuma?

* * *

Die Fahne hoch*

Pāri frontei atnākusi ziņa, ka krievi ietetovēto asins grupu padusē uzskatot par nāves grēku, arī rētu tai vietā, kur bijis putniņš. Tāds ir visiem SS piederīgajiem. Bez grēka nav neviens. Arī Sakne komunistu acīs ir buržuja dēls, strādnieku asins sūcējs, bet putniņa padusē viņam nav. Viņš pats saka: „Ja būtu, tad šīs rindas nekad netiktu rakstītas.“ Sofienvaldē viņu atdala no vienības un piekomandē kādai gaisa izpalīgu grupai. Pārējie aizbrauc uz Tornu. Pa ceļam saskrienas divi vilcieni, vagoni tiek ietriekti viens otrā, daudz nogalināto un ievainoto. (Cik atceros, tad tā bija poļu dzelzceļnieku sabotāža, kas par to samaksāja ar savām dzīvībām.) Saknes priekštecis gribējis izpalīgu grupā uzturēt disciplīnu ar armijas reglamenta palīdzību un piedzīvojis nervu sabrukumu. Zēni nav armijā dienējuši, disciplīnu nepazīst un negrib pazīt. Laikā līdz savai pārcelšanai uz speciālo rotu, Laimons ticis ar zēniem galā bez mazākām grūtībām, un tā putniņš padusē izpalicis.

Neviens vairs netic slepenajiem ieročiem. Netic, ka palīgā nāks zviedri. Latviešu karavīriem un latviešu bēgļiem ir tikai viens mērķis – sasniegt Sabiedrotos. Ar vāciešiem tā nav. Krievs ir glupāks, varbūt ar to būs vieglāk sadzīvot nekā ar rietumniekiem. Savstarpējās sarunās viņi visi atzīst, ka dzīvi krievu rokās krist nevar.

Ir arī izņēmumi.

Pa kreisi no Saknes iet kāds tumīgs seržants ar vareni lielu, apaļu galvu un kupliem matiem. „Es esmu seržants Teodors,“ viņš sevi iepazīstina. Un sākas runas plūdi, kas neapsīkst līdz pašam vakaram. „Kas var aizturēt Nīlu vai Amazonu?“ prasa Sakne. (Tematika ir plaša un dažāda un aizņem grāmatā 3-4 lpp. Es tuvāk pie tās nepakavēšos.) Pie zupas punkta stāvot, Teodoram noņemot no vidusjostas katliņu, paveras šinelis un Sakne redz, ka Teodoram ir 1. un 2. šķ. Dzelzs krusts, Tuvcīņas nozīmes un vēl citas goda zīmes.

„Mana rītdiena izveidojās daudz savādāka nekā šodiena,“ raksta Sakne. „Ārī es gaidu savu kārtu ar katliņu rokā, kad manai rokai pieskaras viegli pirksti un kāda balss saka: „Saknes kungs, cik patīkami jūs atkal redzēt!““ Tā ir Laima. Meitene, ar kuru viņš iepazinies uz kuģa ceļā uz Vāciju. Ap Laimu ir pulciņš meiteņu, kas diskrēti pavirzās gabaliņu prom. „Ja gribu būt taisnīgs, tad kopš brauciena ar kuģi uz Dancigu, ja vispār domāju par kādu sievieti, tad tā bija šī blondā, skaistā, vijīgā meitene.“ Arī Laimai ir savs bēdu stāsts. Pēc nedēļas soļošanas viņas māte un vēl divas vecākas sievietes vairs nav spējušas tālāk paiet un palikušas ceļmalā. Turpat palikuši kādi 20 latviešu bāreņi, žēlsirdīgo māsu pavadībā. Viņiem solīts transports, bet... Māte viņu skubinājusi tikt no šīs pekles ārā.

Ilgi viņam kopā ar Laimu un meitenēm kopā iet neiznāk, jo visus karavīrus aiztur žandarmu ķēde. Cauri laiž tikai karošanai nederīgos, vecos, sievietes un bērnus. Sādžai, kur paredzēta atpūta, ir pievirzījušās krievu vienības. Krievus jāatsit vai vismaz jāaizkavē. Šautene tagad viņam ir, no ratiem dala tanku dūres. Žandarms viņam ierāda pozīciju pie kādas ēkas. Aizstāvji savās pozīcijās ir kādas stundas četras. Priekšā dzird krievus klusi sasaucāmies. Tad sākas. Vieglo ieroču troksnis, sprāgst mestās granātas, lielgabalu šāviņi. Artilērija ir piešāvusies, un granāta ķer arī Saknes māju, kas sāk degt. No kontūzijas viņu glābj siena, bet viņš ir kā uz izgaismotas skatuves. Viņš izšauj savu tanku dūri kādas gaismiņas virzienā un metas atpakaļ tumsā. To pašu dara vāciešu ķēdes pa labi un pa kreisi. Neviens viņus vairs neaiztur, krievi neseko. Dažiem vāciešiem ir apvidus kartes. Viņi soļo līdz rīta ausmai.

* * *

Alles kaput!**

Ap pusdienas laiku Sakne ir panācis 15. divīzijas zirdziniekus, kas ved divīzijas pārtiku, dzeramo, munīciju, drēbes un apavus. Grupā ir dažādi amatnieki – kurpnieki, drēbnieki u.c. Viņš pieķeras kādu ratu aizmugurei, jo tā vieglāk iet. Braucējs ir ļoti pļāpīgs vīrs, vārdā Dzērve. Pieturas vietā ar Dzērves gādību kāds viņam iedod riku maizes. Apkārt ceļo arī pudele, bet Sakne iedzer tikai vienu malku, jo zina alkohola iespaidu maksimālā noguruma stāvoklī. Neviens vien karavīrs ceļā no Tornas un Naķeles, uzgājis spirta brūžus, palika ceļmalā guļot uz neatmošanos.

Sakne kā ērce turas pie Dzērves ratiem un īsā laikā uzzin visu, ko kučieris piedzīvojis un domā. Ja nenonākšot pie angļiem, nonākšot pie krieviem. Liela muiža! No pēdējiem viņam neesot ko baidīties.

Pusdienas laikā Sakne iepazīstas ar garu, izstīdzējušu jelgavnieku – lauksaimniecības studentu Jēkabu Purmali. „Šai brīdī visgudrākā čigāniete neuzzīlētu, kādi kopēji ceļi mums gandrīz plecu pie pleca būs nākotnē jānostaigā,“ raksta Sakne. Purmalis ir izbadējies, bet arī viņam izdodas tikt pie gabala maizes. Seko īsa biogrāfiska kursa apmaiņa. Laimons pastāsta, ka viņa vecāki bijuši šķīrušies, tēvs un līgava aizvesti 1941. gadā. Par Laimu viņš neko nemin. Nav jau arī ko stāstīt. Tā nu tīri nav. Pēc pirmās satikšanās ar Laimu viņa pirmais darbs ir bijis noskūties un notīrīt mēteli. Tā kā simpātijas ir abpusējas, Laimons nolemj Laimai pie pirmās izdevības atklāt, ko viņa viņam nozīmē. Bet tas paliek nepateikts. Kāpēc? Viņš pats nezina.

Pēc rakstītā spriežot, Laimons ir bijis savam vecumam neparasti kautrīgs. Laima viņam uzdāvina segu, gan sakot, ka tā ir tikai aizdota, un nākamā tikšanās reizē to atprasīs. Nākamā reize vairs nepienāk. Viņa arī iedod lapiņu ar pašrocīgi zīmētu Laimona portreta skici. Tā ir ļoti laba.

*

Pienācis laiks soļot tālāk. Krēslai tuvojoties, zirdzinieku grupa un liels skaits dažādu tautību karavīru apstājas meža pudurī. Cilvēku vairāk nekā koku. Kāds ieskurbis vezumnieks dzied: „Rauj velns Lilī Marlēn!“ Mežā noskaidrojas, ka ceļš uz rietumiem ir nogriezts. Viņi ir slazdā. Alles kaput!**

Turpmāk vēl

* Vāciski: „Pacelt karogus“ (Horsta Vesela dziesma – Nacionālsociālistiskās Vācu Strādnieku Partijas himna)

** Vāciski: viss ir beigts



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com