Latvieši Vācijā

Palielināt / Enlarge

No kreisās: vēstniece Aiga Liepiņa ar kungu un arhibīskaps Elmārs Rozītis ar kundzi. FOTO Gunārs Bektaševs.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Tatjana Haita (Haidt), Anna Haita (Haidt), Valda Lagzdiņa. FOTO Gunārs Bektaševs.

Palielināt / Enlarge

Latviešu tautas dejas izpilda dejotāji no Rīgas baletskolas. FOTO Gunārs Bektaševs.

Bādenbādene (Baden-Baden) ir kūrvieta, kuru jau izsenis izmantojuši dažādu valstu ķēniņi. Tur var atrast ruīnas pat no romiešu pirtīm, kuras būvētas jau apmēram pirms 1000 gadiem. Gan Napoleons, gan dažādi Krievijas cari un Eiropas aristokrāti pavadījuši vasaras šajā skaistajā kūrortpilsētā, kas atrodas uz Vācijas un Francijas robežas – Švarcvaldē.

Bādenbādenē tiek izmantoti 23 karstie avoti, kas nāk no zemes apmēram 2 km dziļuma ar 68 grādu temperatūru. Apmēram 800 000 litru vērtīgo ūdeņu ik dienas nonāk cilvēku lietošanai.

Senāk šī kūrortpilsēta bija Eiropas kūrortu galvaspilsēta, un lielā mērā tam palīdzēja krievi. Tur atpūtās aristokrāti, mākslinieki un rakstnieki. Pat īstās galvaspilsētas apskauda Bādenbādeni. 19. g.s vidū vācu avīzes rakstīja, ka neviena nācija nespējot pielīdzināties krieviem pieklājības, labas gaumes, elegances un uzskatu liberālisma ziņā.

Mazo kūrortpilsētiņu var uzskatīt par Eiropas krustcelēm. Pirmais Krievijas imperators, kurš atbrauca uz Bādenbādeni bija Aleksandrs Pirmais. Pēc cariskās ģimenes uz turieni devās gan krievu aristokrāti, diplomāti, gan arī virsnieki ar savām ģimenēm.

Šo pilsētu pasaulē pazīst arī tāpēc, ka tur uzturējušies tādi krievu dižgari kā Turgeņevs, Dostojevskis, Gogolis u.c. Īstu slavu pilsētiņai atnesa Turgeņevs. Ja nebūtu Bādenbādenes, nez vai būtu tapis arī Spēlmanis.

Bādenbādenē savā laikā viesojušies arī Mocarts un Bēthovens, un kūrparkā savus valšus atskaņojis pats Johanss Štrauss.

Šodien Bādenbādene ik vasaru sagaida savus viesus ar apmēram 600 rožu šķirnēm, kuras rotā vismaz 175 dažādas dobes ar vairāk nekā 20 000 stādiem. Centrālais un lielākais minerālūdeņu komplekss Cara calla izveidots moderns un estētiski pievilcīgs, tāds, kurš kā magnēts pievilina cilvēkus no visas pasaules, tai skaitā arī latviešus.

Pavisam nejauši pagājušā gada nogalē Strasburgā, kur vēstniece Aiga Liepiņa bija sarīkojusi svētku pieņemšanu par godu Latvijas Neatkarības proklamēšanas gadadienai, iepazinos ar Valdu Lagzdiņu un Tatjanu Haitu (Haidt), kuras ne tikai pastāstīja par savu aktīvo darbību Bādenbādenē, bet arī uzaicināja mūs kopā ar arhib. Elmāru Rozīti piedalīties Internacionālā kultūras pasākumā Bādenbādenē šā gada janvārī, kas mums par pārsteigumu, bija organizēts slavenajā un vēsturiskajā Kazino.

Tieši pasākuma norises vieta mūs zināmā mērā mulsināja, bet kad uzzinājām, ka viesu pulkā aicināts arī Pareizticīgo priesteris, vēstniece Aiga Liepiņa un vēl citas redzamas personas, nolēmām ielūgumu pieņemt.

Šī bija vienīgā reize, kad ielūgumā bija rakstīts, ka pasākumā jāierodas, līdzi ņemot pases.

Tas nebūt nebija nekāds joks, jo pie ieejas kasēm mums patiešām pases bija jāuzrāda, un kā atpazīšanas zīme mums katram tika piestiprināta papīra aproce. Pēc tam cauri greznām spēļu zālēm, kur grīdas klāja sarkani tepiķi, bet zeltā rotātatās telpās mirdzēja varenas kristāla lustras, mūs aizvadīja līdz lielajai zālei, kur latviešu un krievu tautas tērpos ģērbti jaunieši norādīja uz vakara organizētājām un vadītājām Tatjanu Haitu un Valdu Lagzdiņu.

Pasākums patiesi bija vērienīgs, ar apmēram simts viesiem, kuru vidū bija gan bijušais Bādenbādenes pilsētas mērs, gan Krievijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdis Vācijā, gan arī citi kultūras, mākslas un zinātnes pārstāvji ar savām ģimenēm.

Likās gandrīz neticami, kad šajā slavenās kūrorta pilsētiņas greznajā Kazino atskanēja latviešu tautas dziesmas, un latviešu deju pāris no Rīgas baletskolas mūsu tautas tērpos dejoja Latviešu tautas dejas, kuras skatītāji uzņēma ar skaļām ovācijām. Programma bija bagāta arī ar ievērojamiem krievu solistiem un mūziķiem. Saksafonists no Rīgas bija sagatavojis īpašu programmu, iekļaujot tajā arī skaņdarbus no latviešu filmām, piemēram melodiju no mākslas filmas Ilgais ceļš kāpās.

Vērojot rūpīgi izstrādāto programmu, radās pat izbrīns par to, ka šo skaisto, lielo pasākumu noorganizējušas divas latviešu izcelsmes sievietes, nesot Latvijas vārdu Vācijā vislabākā veidā. Par šo notikumu atzinīgus vārdus rakstīja arī vietējie preses izdevumi.

Tā kā mani interesēja uzzināt ko vairāk par abām kultūras pasākuma rīkotājām, uzaicinājām viņas pie mums mājās Esslingenā, lai iepazītos tuvāk.

Abas viešņas atveda Tatjanas meita Anna, kura palīdzēja kultūras pasākuma organizēšanā un kurā, mums par pārsteigumu – tāpat kā viņas mātē – rit arī latviešu asinis, jo izrādās, ka Tatjanas vecmāmiņa ir Omskas latviete. Tatjana atceras, ka bērnībā vecmāmiņa adījusi viņai zeķes ar latviešu rakstiem un ar auseklīšiem. Omskā viņa bijusi vienīgā, kas pratusi zeķu maliņu noadīt īpašā latviešu rakstā. Viņa atceras laiku, kad skolas direktors bijis latvietis ar uzvārdu Kalniņš, arī pilsētas gubernators bijis pēc tautības latvietis. Tatjana pati dziedājusi latviešu korī.

Tā kā Tatjanas tēva dzimta nāk no Pievolgas vāciešiem, 1996. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Vācijā, Bādenbādenē. Meitai Annai toreiz bija sešpadsmit gadi, dēlam – Aleksandram – trīs.

Kā jau kristīgā tradīcijā uzaugusi, Tatjana Bādenbādenē gāja uz Pareizticīgo baznīcu. Pēc neilga laika priesteris lūdza Tatjanai izveidot bērniem Svētdienas skolu. Tā kā viņa Omskā bija strādājusi par pasniedzēju Universitātē, darbs ar bērniem un jauniešiem viņai sagādāja prieku.

Sākumā Svētdienas skolā nāca tikai pareizticīgie, bet ar laiku pievienojās arī citu konfesiju bērni, kuri nāca no jauktām ģimenēm.

Katru gadu Vecgada vakarā tika rīkots svētku pasākums ģimenēm ar bērniem. Pamazām šis pasākums pārtapa plašākā internacionālā kultūras pasākumā, kura vadīšanā no 2007. gada iesaistījās arī Valda Lagzdiņa, kura Bādenbādenē kopā ar ģimeni dzīvo jau no 1994. gada.

Viņa pašreiz studē psiholoģiju un kopā ar Tatjanu domā par to, kā Bādenbādenē aktivizēt radošo inteliģenci, iesaistot arī latviešus.

Pašreiz daudzi ieceļotāji no Latvijas ierodas Vācijā, dažādu motivāciju vadīti. Vieniem tās ir studijas, citiem – darba meklējumi. Integrēšanās vietējā sabiedrībā ne vienmēr izdodas tik vienkārši, kā Latvijā dzīvojot izsapņots.

Valda ir pārliecināta, ka katrā ģimenē, kurai ir latviska izcelsme, nepieciešams kopt savu kultūras identitāti, pārmantojot un nododot tālāk saviem bērniem tautas kultūras un mākslas vērtības.

Tāpēc viņas iecerējušas veidot Kultūras un ekonomikas fondu, kas organizētu ne tikai koncertus un svētku pasākumus, bet meklētu arī jaunos talantus, organizētu kultūras forumus un turpinātu attīstīt dzīvu sadarbību ar kultūras dzīves kopējiem Latvijā.

Vera Rozīte
Laikrakstam „Latvietis“