Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Uldis Siliņš par interesantiem cilvēkiem

Laimons Sakne un viņa grāmata „Likteņa rotaļa“ (4)

Laikraksts Latvietis Nr. 135, 2011. g. 9. martā
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
UldisSilins

Uldis Siliņš.

Raganu katlā

Man jāatiet atpakaļ uz grāmatas pirmo nodaļu, kas sākas ar dramatisku beidzamā etapa notikumu aprakstu.

„Atrodos raganu katlā, kas, zilpelēku un sarkanu velnu kurināts, sit augstus, netīrus burbuļus. Labāk par Blaumani es nepateikšu: Mirdz lāpu sarkanā uguns / sāk cirtiens pēc cirtiena līt / dreb, šūpojas staltā egle / un brākš un gāžas un krīt. Grūst un gāžas tūkstošgadīgā vācu miera valsts, grūst slavenā vācu disciplīna. Ar maziem izņēmumiem tā jau ir zudusi. Ja prasītu, viņi gan neatzītos, ka bēg, tikai saīsina fronti. Kareivji, dažādi piespiedu strādnieki, grāvrači, 15. divīzijas apgādes vienības paliekas, lidotāju virsnieki – tagad kājnieki, artilērijas vienības bez artilērijas, tankisti bez tankiem, augsti vācu civilierēdņi, civilbēgļi, sievietes, bērni – visi bēg. Nezin, kā un kur aizkavējušies, redzami daudzie fazāni. (Nac. sociālistu partijas ierēdņi dzeltenās uniformās.) Liekas, ka, vāciešiem par nepatikšanu, ļoti plāno, bet vērtīgo vācu maizi ēd arī verfluchte Ausländer (vāciski: sasodītie ārzemnieki) – beļģi, spāņi, latvieši, igauņi, lietuvieši, krievi. Bet nu šai tumšajā mežā ceļš uz brīvību ir slēgts.“

Karā aiziedams, Sakne ir izlēmis, ka dzīvs krievu rokās nedosies, bet, kad pieņemtais lēmums jāpilda, viņš vilcinās. „Tam ir vairāki iemesli,“ viņš raksta, „neviens mani gan īsti neattaisno. Man ir divas rokas granātas, pistole un šautene. Pēdējās divas nav manam nolūkam derīgas.“

Te nu Sakne savā stāstā nav konsekvents. Iepriekšējās nodaļās viņš min, ka vienīgais ierocis – pistole palikusi guļam sniegā. Protams, pie rokas granātām un šautenes var viegli tikt, bet ne tik viegli pie pistoles. Ar šauteni ir grūti izdarīt pašnāvību, bet arī pistole viņam liekas nepiemērots ierocis. Pāris soļus no viņa kāda vācu virsnieka ķermenis raustās agonijā. Pirms dažām minūtēm viņš ir nošāvis jaunu sievieti – līgavu, sievu, kara brūti, kas zina. Viņa saļimusi uz vietas, bet virsnieka šāviens paša galvā nav vairs bijis tik precīzs.

„Ar vakar satikto draugu Jēkabu Purmali esam izmēģinājuši visas iespējas, kā tikt no šī sprosta laukā. Mūs pārņem ārkārtīgs garīgs nogurums. Arī fizisks, lai gan pārtikas ir pa pilnam, netrūkst arī dzeramā, kas plūst no sašautajām dzērienu mucām. Bariņš latviešu dzer to no kareivju katliņu vāciņiem. Vienam ir laba balss. Atkal un atkal atskan dziesma Ādolfs stūri nenotur, kuģīts aiziet ļur, ļur, ļur, tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums. Kāds augstāks vācu virsnieks, kas redzams nevis no norautajām zīmotnēm, bet valdonīgās stājas, uzbrēc: „Turiet mutes!“ No dziedātāju bara atskan: „Pazūdi, Schweinhund (vāciski: cūka) un ļauj skroderiem dzert!“ Pirmā teikuma daļa skan vāciski, otrā – skaidri latviski. Tas varbūt ir viss, ko saucējs vāciski prot, bet šajos vārdos ir tik dziļš rūgtums, ka ar to pietiek. Lepnais vācu virsnieks zina, ka viņam jāpiekāpjas. Viņš cienīgi aizsoļo, lai gan skaidri redzams, ka labprātāk skrietu, tomēr virsnieku gods to neatļauj.“

Latviešu skroderi un kurpnieki turpina dzīres. Latvieši te ir skaitliskā pārsvarā un krietnā dūšā. Kādam virsleitnantam augšgals ir tērpts žaketē, baltā kreklā ar kaklsaiti, bet kājās tās pašas vecās uniformas bikses. Daudziem zirdziniekiem ratos ir bijušas privātās drēbes. Sakne ar Purmali aizvirzas no dzērājiem prom.

* * *

Sveiks, biedri! Prieks jūs redzēt

Viņi mēģina tikt pāri galvenajam ceļam, bet tur jau mudž no krieviņiem. Karavīri ir pieklājīgi apģērbti un līdz zobiem apbruņoti. Brauc amerikāņu modeļu smagās automašīnas, spīdīgi kā no fabrikas nākuši tanki, motorizētā artilērija, pārtikas un degvielas transporta mašīnas, Staļina ērģeles, apvilktas ar brezentu. Viņi sāk iet uz Rostokas līča pusi, pār kuru iet tilts, bet ceļā satiek divus latviešu kaprāļus, kas saka, ka tilts uzspridzināts, faktiski gan tikai vidus daļa. Kājnieki kādu laiku varējuši tikt pāri, bet tad ceļu otrā galā nogriezuši tanki. Laivas? Ūdens malā katrs iespējamais līdzeklis, kas varētu noturēt cilvēka svaru uz ūdens, esot jau paņemts. Bez tiem marta mēnesī pārpeldēt līci nav iespējams.

Sakne sāk nopietni domāt par pašnāvību. Ierocis – rokas granāta, bet lai nepaņemtu līdz savu draugu, no viņa jābūt prom kādus 50 metrus. Jēkabs kaut ko nojauš un no viņa neatstājas, tikai runā vienā laidā. Par ko runā, tas Laimona apziņu neaizsniedz.

Visapkārt iet kā Sarkankalnā vai Strenču trako namā, kur pēkšņi uz pāris dienām pārtraukta zāļu deva. Varbūt vēl trakāk. Alkohola mucās jāšauj krietni zemu, lai vēl dabūtu kādu lāsi. Daudz nodzerts, daudz iztecējis zemē.

Mantu vezumi ir no abiem draugiem pa kreisi, bet tur bīstami rādīties. Vācu virsnieki un apakšvirsnieki, apdzērušies līdz nemaņai, meklē vainu viens pie otra ar dūru palīdzību. Citi šauj atlikušās raķetes kā vācu vīnu festivālos. Ne tikai gaisā, šauj arī viens uz otru. Daudzi guļ zemē. Cik beigto, cik piedzērušo? Nevar pateikt. Arī sievietes apdzērušās, nododas seksuālām izpriecām.

Tikai rīta gaismā, kad iereibušie pacēluši savas smagās galvas, var redzēt apšautās vācu sievietes, fazānus un zilipelēkos. Pie maizes abi draugi netiek, bet izdodas pievākt pāris bundžas konservu. Sakne vēl savu nodomu nav uzdevis un metas skriet. Jēkabs ar savām garajām kājām viņu ātri panāk un piespiež iemest rokas granātu krūmos.

Un tad viņus aplenc krievi, automātiskiem ieročiem rokās. Tukšā laukumā, kolonnā ejot, visiem jānoliek ieročus. Netālu stāv runīgais Dzērve, kas, nolikdams ieroci, labā krievu valodā saka: „Sveiki, biedri! Prieks jūs redzēt.“ Turpat blakus stāvošais krievu seržants izvelk pistoli, pieliek viņam pie krūtīm, divas reizes nospiež mēlīti, un runīgā Dzērves vairs nav.

* * *

Kazis

Gūstekņu barā bez latviešiem ir arī igauņi, Pievolgas vācieši un vlasovieši. Pēdējos uzskata par Lielās Tēvijas nodevējiem vai vēl kādas 10 pakāpes zemāk. (Vlasovieši – ģen. Vlasova armija, komplektēta no krievu gūstekņiem, kas cīnījās Lielvācijas pusē.)

Viss notiek lielā steigā, kliedzot, brēcot, lamājoties. Viss bars soļo tagad pretējā virzienā. Par ieroču nenodošanu draud nāves sods, ko izpilda uz vietas. Jāsoļo ļoti strauji. Dzert nedod. Pēcpusdienā gan norīko kādu gūstekni dalīt ūdeni, bet temps tāpēc nesamazinās, un rezultātā vairāk nekā puse paliek bez ūdens. Kas kavē gājiena ritmu, dabū ar šautenes laidni pa muguru. Ar šautenes laidni iepazīstas arī viens otrs bez kādas vainas, kā saka, disciplīnas uzlabošanai.

Sakne ir noslēpis sava tēva dāvanu – 18 karatu zelta gredzenu. Viņš to ietin kabatslakatiņā un tādā pat veidā noslēpj otrā kabatā pulksteni. Tikko kāds apsardzes krievs ir tuvumā, atskan pavēle: „Atdot pulksteņus!“ Gūstekņi lauzītā valodā atbild vienu un to pašu: „Jau no rīta noņēma.“ Gredzeniem lielu vērību nepiegriež.

Pievakare. Pirms ieiešanas pa vārtiem sporta laukumā, liek apstāties un kliedzot, bļaujot sadala gūstekņus pēc tautībām. Laukums daļēji ir jau piepildīts. Visapkārt sporta laukumam ar kaļķūdeni novilkta balta svītra, t.s., dzīvības līnija. Kas pienāk tuvāk par 10 metriem, to bez brīdinājuma nošauj. Latviešiem vārtu iekšpusē jāiet pa labi.

Ceļa pretējā pusē atrodas sādžas mājas ar civilajiem bēgļiem. Pāris simtu metru attālumā Sakne redz sieviešu bariņu, kur vienai ir tāda pati sega kā viņam un Laimai, bet attālums ir par lielu, lai saskatītu seju. Vai tiešām tā ir Laima? Jēkabs prasa, kas noticis? Laimonam neesot sejā ne piliena asins. Viņš atbild, ka viņam uz brīdi uznācis vājums.

Tad latviešus apskrien nepatīkama ziņa: no Vācijas cietumiem izlaista priviliģētā kriminālistu suga, kam baltās svītras iekšpusē krievi atļauj darīt visu, ko vēlas. Bandīti spēj to, ko sargi nespēj. Paši apsargi laupīt nevar, bet drīkst laupīt salaupīto. Arī strīpainie ir bezspēcīgi pret ieročiem. Cietumnieki nav politiskie ieslodzītie, bet bīstami izvarotāji, vēl nenotiesāti slepkavas, zagļi, laupītāji un plānprātiņi. Šīs ziņas avots ir kāds latviešu karavīrs, kas smagi piekauts un aplaupīts.

Ir jāsāk organizēties. Sakne pamana kādu drukna auguma vīru, ko viņš atceras no Staburaga krodziņa laikiem, vārdā Kazi. Viņam toreiz stāstīts, ka tas bijis slavens bokseris. Sakne viņu uzrunā un drīz viņš Kazī atrod sev drošu draugu. Arī bokserim ir zināms par kriminālistu darbiem, un, kā bezieroču cīņas speciālists, viņš pārņem vadību un sāk organizēt aizstāvēšanos. Viņa princips ir vienkāršs. Saknem jākrīt pirmajam uzbrucējam aiz muguras četrrāpus, pa kreisi un pa labi būs sitēji – Jēkabs un Kazis. Pēdējais novieto savu grupu latviešu apmetnes priekšgalā un noorganizē vēl 3 grupas. Strīpainie ejot grupās pa divi vai trīs.

Uz ciemiņiem nav ilgi jāgaida. Ierodas 3 strīpainos apģērbos, vidū milzīgs vīrs ar bakurētainu seju. Lietas īsti neiet pēc plāna. Viņš pavēl kādam pa labi stāvošam karavīram izgriezt uz āru kabatas. Nepaklausīt būtu neprāts. Izkrīt pulkstenis, kas bakurētainā skatu pievelk kā magnēts. Tai brīdī Sakne zibensātrumā viņam aizkrīt aiz muguras. Sitiens no Jēkaba pa deniņiem tuvu acij un divi āmura sitieni no Kaža pa atņirgtajiem zobiem.

Bandīts krīt pāri Saknem, kas nav 100% sekojis instrukcijām un procesā pazaudē augšējo auss daļu. Viņš raksta: „Pirms tēviņš nogāzās zemē, viņa mutē priekšzobu vairs nebija. Sekundes desmitdaļā viņa ņirdzīgais smīns pārvērtās ārkārtīgā pārsteigumā, un pirms viņa smagais ķermenis bija sasniedzis zemi, sejā parādījās bailes, izmisums, šausmas. Apgriezies apkārt kā kaķis, viņš zibenīgi nozuda gūstekņu drūzmā.“ No viņa līdzgaitniekiem viens piekauts aizbēg, otrs paliek vēkšpēdus bezsamaņā smiltīs. To aizvelk labu gabalu prom un atstāj guļam zemē pie ungāriem. Līdz ar to laupīšana latviešu sektorā ir beigusies, un bandīti pārceļas uz zaļākām ganībām. No rīta zemē redzami vairāki lieli zobi un divi dzelzs gabali, kas bijuši uzbrucējiem saujā.

* * *

Za roģinu, za Staļinu!*

Starplaikā krievi ir tikuši pie alkohola. Lamu vārdi lido debesskrāpju augstumā. Dzied, kliedz, kaut kur spēlē ermoņika. Atskan arī šāvieni. Kādi nav sapratuši, ko nozīmē baltā līnija. Tad atskan sitiena troksnis un sievu un meiteņu izmisuma kliedzieni vācu valodā, kas jaucas kopā ar krievu lamām.

Un tad kā dūres belziens latviešu sejās atskan kliedzieni skaidrā latviešu valodā: „Palīgā! Palīgā! Glābiet! Lopi!“ Tie latviešu ausīs skan visasāk un visgriezīgāk. Neaprakstāma bezpalīdzības sajūta, kas saspīlē nervus līdz pēdējam! Arī Laimai jābūt tur. Orģija turpinās līdz rīta ausmai, un tad pēkšņi viss apklust.

Aust 3. maija rīts. Ar bļāvieniem latviešus nostāda ierindā. Viss tālākais risinās ļoti ātri. Gūstekņus triec trakā tempā uz priekšu, vēl arvien bez pārtikas un ūdens. Esot jātiek laikā kādās kazarmās pie Baltijas jūras, bet kaut kas ir radikāli mainījies – gūstekņus vairs nesit. Slāpst, šausmīgi slāpst.

Kazarmās latviešus nostāda rindās, kopā ar igauņiem, lietuviešiem, ungāriem un Pievolgas vāciešiem. Laukumā ir ap divi tūkstoši dažādu dvēseļu mistrojums. Es ļaušu tālāk stāstīt Laimonam Saknem. „Pilnīgā klusumā no kādām durvīm iznāk neredzēts ērms. Tiešām grūti ticēt, ka tas ir cilvēks. Plakans, četrkantīgs kā trīsdurvju guļamistabas skapis, nokrāvis medaļām abas krūšu puses, kailu zobenu rokā un pistolēm pie abiem sāniem. Nezin, ko tad nu cirtīs, ko šaus. Sevišķi sastindzis stāv mūsu pulkvedis, kas mūs komandēja. Tad viņš lec kā circenis uz karstas pannas skapim klāt ar ziņojumu.

Un nu ir pienācis mūsu dziļā pārsteiguma brīdis. Ļoti laipnā, neticami sievišķīgā balsī viņš cukursaldi stādās mums priekšā kā maršala Žukova štāba virsnieks. Viņš apsveic mūs (ar tulku palīdzību) kā lielās, brālīgās tautas draugus un nākotnes pavalstniekus, kurus draudzīgā krievu tauta, kas nesusi lielus upurus, atbrīvojusi mūs no briesmoņa Hitlera. Tuvu esot tā diena, kad zvērīgās nacistu armijas, kas gribējušas apsmiet svēto māmuļu Krieviju, būšot satriektas. Bet pirms tas ir noticis, katrs krievu tautas loceklis, un te viņš min lielāko grupu – latviešus, esot padots pienākumam iznīcināt šo sērgu uz visiem laikiem. Tēvijas karā ikvienam jāpieliekot roka, lai pasauli iztīrītu no varmākām, kas slepkavojuši un izvarojuši krievu tautas locekļus.

Šī runa neskan slikti, sevišķi pēc pagājušās nakts. Tad vīrs ar vaļējo zobenu svinīgi paziņo, ka tiekam kā uzticami pilsoņi uzņemti varenajā, neuzvaramā Sarkanajā armijā. Ietērpu un ieročus mēs saņemšot drīz, tāpat pārtiku.

Bet, ja nu kāds no uzticamajiem pilsoņiem negribētu Sarkanarmijā iestāties, tas lai, lūdzu, panāk pāris soļu uz priekšu un nostājas kārtīgi ierindā. Tā nav, ka nevar izdarīt pašnāvību bez ieroča. Kurš to grib, nu ir laiks paiet pāris soļus ārpus ierindas. Skapja balss skan tik mīlīgi kā vecai atraitnei, sarunājoties ar savu mīluli, kaķi. Viņš izskatās ārkārtīgi apmierināts, ka tādu, kas negrib piedalīties, neatrodas, smaida un izsaka atzinību visiem, kas grib tēvijai palīdzēt. Viņš jau arī tā esot domājis, redzot šo brašo vīru simtus, kurus briesmoņi, nacionālsociālistu suņi, aizrāvuši no tēvzemes, ģimenēm, atrāvuši uz svešu malu, lai mērdētu badā. (Runas laikā daži ir saļimuši no bada un slāpēm. Tos sargi aizvāc.)

Tiklīdz ienaidnieks būs sakauts, visi varēs iet uz mājām pie savējiem. Uz to viņš dodot savu karavīra goda vārdu. Māte Krievija par visiem rūpēšoties līdz mūža galam. Esot zināms, ka sevišķi latvieši esot krietni karotāji.

Vēl tikai viena sīka formalitāte: jāzvēr uzticība Staļinam, Sarkanai armijai un partijai. Te gan piemetina, ka zvēresta lauzējiem būs tikai viens sods – nāve. Viņš pavēl pulkvedim nolasīt zvērestu, kas mums jāatkārto, kā nu katrs prot.“

Sakne pa zvēresta laika murmina: „Ej pie velna, vecais meli! Kaut visi nelabie tevi parautu!“ Citi pat nespēj atvērt kopā salipušās lūpas. Sāk līt. Skapis ieiet telpās.

Pēc komandas „Brīvi!“ visi grābj katliņus un vāciņus, un tikko tajos ir pietiekami ūdens, liek pie sasprēgājušajām lūpām. Pulkvedis gan mēģina nesekmīgi šo patvarību apturēt, tad lamādamies aiziet, atstādams salīšanu zemākām pakāpēm un jaunajiem sarkanarmiešiem.

* * *

Uz pirti

Apakšvirsnieki dala jaunos sarkanarmiešus grupās un vados. Vecās dienesta pakāpes vairs neeksistē – visi ir kareivji. Atskan pavēle izģērbties! Vedīšot uz pirti. Drīkst paturēt tikai apavus. Sakne iegriež ar žiletes asmeni zābaka oderē horizontālu svītru un iebāž tur pulksteni. Gredzens atrod mājas vietu kājas pirkstā. Visi kaut ko slēpj, jo nevar zināt, kas krievam aiz ādas. Nostādīti rindās, viņi soļo uz pirti. Zemē noliktās drēbes salasa citi gūstekņi. Soļo ilgi, ilgi. Sakne domā, ka bijis ap 10 km. Gredzens berž kāju. Gribas ēst. Slāpst. Kaut arī līņā, katliņu vairs nav, toties visi, lietus samērcēti, vareni salst, kaut arī gājiena temps ir ļoti straujš.

Pirts ir telpa ar vairākiem krāniem un dušām. Zābakus jāsarindo koridorā. Ūdens silts. Ziepju pa pilnam. Ārā nākot, kā par brīnumu zābaki stāv kā stāvējuši. Šis ir baltiešu gals, un tie nezog. Vismaz pagaidām nē. Viņus sargā nedaudz krievu jātnieki un viņi pat pie labākās gribas tādu daudzumu zābaku pievākt nevar. Pulkstenis un gredzens Saknem stāv kā stāvējis. Pulksteni viņš vairs neuzgriež, jo modra auss tikšķēšanu var sadzirdēt.

No mazgājamās telpas viņi iznāk slapji. Dvieļu nav. Nopurinās kā suņi un vēl arvien pliki iekāpj savos zābakos. Palīdz tikai strauja kustība, šoreiz pašu labā, jo palikt slimam nav atļauts.

Pēc pāris stundām bez elpas un bez spēka pa galveno ielu, izskrējuši cauri pāris sādžām, viņi nonāk pie garas noliktavas ēkas. Iekšpusē gari galdi, uz kuriem dažādas armijas drēbes ar uzrakstiem: liels, vidējs, mazs. Ātri garām ejot, ir jāpaņem virsdrēbes un apakšveļa. Kam nav zābaku, var dabūt arī tos. Uz atsevišķa galda brezenta maišeļi ar dažāda veida krāsu bundžām, armijas katliņiem, nažiem un karotēm. Dakšiņas nav paredzētas, jo cilvēkam taču ir pirksti. Vēl saņem uzkabi, siksnas un segas. Ģērbties vēl nedrīkst, pa priekšu jātiek apcirptiem. Drīkst audzēt tikai ūsas. Cirpēji strādā veikli, bet brutāli.

Apcirptie var sākt ģērbties, bet nu izrādās, ka neprazdami krieviski, daudzi ir paķēruši nepareizā lieluma drēbes. Vienam otram izdodas samainīties. Bikšu siksnas vietā viņi saņem virves gabalu. Vēl izdod dažādus virves gabalus pievākt segas pārsiešanai, tā kā to var nēsāt pār plecu. Ja kāds virves gabalu pazaudē, sods par nolaidīgu valsts mantas glabāšanu. Nākošā ēkā viņi saņem apbruņojumu: šauteni vai patšauteni (Liekas, ka būs domāta mašīnpistole). Munīcija un rokas granātas nāks vēlāk.

Tiem, kas apcirpti un saģērbušies, liek soļot un iekalt krievu komandas. Absolūts likums: jāievēro priekšā, sānos un aizmugurē stāvošo sejas, lai varētu nemaldīgi atrast savu vietu. Otrs iemesls: šie cilvēki ir jānovēro un par katru aizdomīgu rīcību vai vārdu jāziņo priekšniecībai. Vēlāk šo likumu pastiprina: ja kāds izbēg, tad viņa uzmanītajiem draud nāves sods. Ikviens uzmana pārējos, lai glābtu savu āda. Vienkārši, bet efektīgi. Valodas neprašana nav aizbildinājums.

Baltieši, kā izrādās, ir tikai otrās šķiras Mātes Krievijas dēli. Pēc krēslas iestāšanās viņiem jāpaliek novietnē. Par to gādā krievu sardze.

Lūk, kā.

Turpmāk vēl

* Krieviski: „Dzimtenei! Staļinam!



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com