Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Uldis Siliņš par interesantiem cilvēkiem

Laimons Sakne un viņa grāmata „Likteņa rotaļa“ (7)

Laikraksts Latvietis Nr. 140, 2011. g. 6. apr.
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
UldisSilins

Uldis Siliņš.

Sestais turpinājums. Sākums LL132, 133, 134, 135, 137, 138.

Vai apzināta sabotāža?

Vienībās trūkstošo cilvēku skaitu papildina no blakus pulka, ko izformē. No sanitāra atgriežas salāpītais vienausis. Pret Sakni viņam ir milzīgs respekts. Arī dubļainās, asiņainās apakšbikses atgriežas pie īpašnieka. Armijas manta nedrīkst iet zudumā.

Izlūki ziņo, ka vācieši atgājuši. Vienība soļo uz priekšu bez cīņas un upuriem. Uzbrūk gan vācu lidmašīnas, bet uzlidojumi neliekas pārāk nopietni.

Jau no agra rīta krievu smagā artilērija šauj bez mitēšanās. Saknes vienība paliek uz vietas. Līdz šim viņiem ir laimējies. Pusdienās nepienāk lauku virtuve. Drīz viņus nomaina svaigas vienības, bet pie savas lauku virtuves viņi nonāk tikai tumsā. Šoreiz jāsoļo kājām, jo smagās mašīnas artilērija izsitusi no ierindas. Zupa branga, papildināta ar krietniem gaļas gabaliem.

Pēc vakariņām neviens nejūtas sevišķi labi un dzīvo pa krūmiem. Vēl būšot jāsoļo 2 stundas un rīt jāiesaistās kaujā. Gājiens izvēršas par īstu mocību. Gandrīz visiem, komandējošo sastāvu ieskaitot, jāskrien ik pa brīdim drupās. Kaut kas nav kārtībā! Priekšniecībā valda milzīgs satraukums. Vai virsnieki būtu kopējā sazvērestībā ar kareivjiem, lai izvairītos no rītdienas kaujas? Ienaidnieka viltība? Sabotāža? Vai kādas indes pielietas ēdienam? Vai nodevīgais Hitlers beidzot pielieto savu slepeno ieroci?

Noskaidrojas, ka blakus pulkos slimo nav. Nu pulka komandieris ir atkal sprukās, lai gan pats ir vesels. Viņš no kopkatla nav ēdis. Vai pulks, kas jau ir bijis kaunā par gļēvulību, atkal ko sagudrojis? Ja visi slimi, kuru vainot? Var redzēt, ka izlikšanās te nav. Runā, ka naktī iekārtota ambulance. Ārsts arī ir. Rīta krēslā mēģinājums nostādīt vienību ierindā negrib izdoties, daudzi vāļājas pa zemi un vaid. Daži medaļoti krievi raud.

Gar rindām skrien ziņneši, izdalot baltas lapiņas papīrnaudas lielumā. Tas visiem liekas brīnumu brīnums! No kurienes balts papīrs? Rīkojums (arī virsniekiem): uz baltās lapeles dot paraugu no sava vēdera satura. Lapiņas numurētas. Pavēli izpildīt nav joka lieta, jo vēderā sen nekas nav palicis. Arī virsnieki un apakšvirsnieki nav spējīgi rīkojumu pildīt. Nes apkārt ūdeni un ziņo, ka paraugi jānodod 20 minūtēs. Ir ūdens, ir ekstra laiks palīdz, bet ne visiem. Lai izpildītu plānu, daudziem jāblēdās, nosmērējot savu lapiņu ar blakus esošā biedra papīra saturu. Vot kā! Ar to rīkojums izpildīts.

Ziņneši lapiņas rūpīgi savāc un nogādā ambulancē. Komandējošais sastāvs ir panikā, jo divīzijas štābs jokus nepazīst. Prāts saka, ka notikusi saindēšanās ar zupu milzu apmērā, un ka vainīgā būs bijusi gaļa. Pulka komandieris no kopkatla nav ēdis un ir vesels. Ko tas liecina? Acīmredzot neko.

Jauna komanda: „Visien jānolaiž bikses un apakšbikses! Kad nāks garām ārsts, jāieplēš kājas un jānoliecas, cik iespējams tālu uz priekšu!“ Ārsts nāk no aizmugures ar sanumurētajām lapelēm. Pamatīgi apskata tos, kam uz papīra bijušas asinis. Ārsts ir jauna krieviete, mašīnpistoli uz muguras. Nonākusi pie Saknes, viņa kavējas. Viņas skats ir apstājies nevis pie Laimona sēdamvietas, bet pie noliktavā pievāktajiem vācu virsnieku zābakiem. Laimonu atzīst par smagi slimu, izņem no ierindas un pavēl ierasties ambulancē, lai gan viņam uz papīra asinis nav.

Pārvietojis savu bagātību no zābakiem drošākā vietā, Sakne dodas uz ambulanci, kur priekšā ir jau kāds ducis ļoti slimu karavīru. Ārste no katla dala krītam līdzīgu šķidrumu. Kad pienāk Saknes kārta, ārste saka, ka viņš no visiem esot tas slimākais. Tikko beigšot zāļu dalīšanu, viņa pasaukšot viņu kabinetā. Tas domāts klātesošo ausīm. Sakne zina, ko tas nozīmē: ardievas zābakiem!

Berlīne kaput! Zābaki kaput! Alles kaput!

Ārstei ir leitnanta pakāpe un dažas medaļas pie varenajām krūtīm. Viņa liek Saknem apsēsties un novilkt zābakus. Viņš to dara labprāt, jo ārste ir ļoti simpātiska un laipna. Galu galā tas ir brīnums, ka zābaki jau sen nav atņemti. Viņa vispirms pielaiko vienu no zābakiem pie savas pēdas – lielums liekas tāds pats kā viņas brezentniekiem. Bet ir ķeza! Kāju var dabūt iekšā tikai līdz pusei. Lieli par resniem! Sakne saka, lai pārgriež zābakiem aizmugures vīli. Darīts. Un nu ir kāja zābakā iekšā. Ārstei acis staro. Viņa sit Saknem uz pleca un sauc: „Moloģec!,“ izvelk no lāviņas apakšas gandrīz jaunus krievu parauga zābakus, un tie der. Ārste saka, lai Laimons rīt atkal ierodas ambulancē, tad liek nolaist bikses un izgrūž viņu pa durvīm, strostējot par mīkstčaulību. Kas tas par Sarkanās armijas zaldātu, kas nespēj panest nieka sāpes!

Otrā dienā ambulancē ar nolaistām biksēm viņu iesauc iekšā un ar nolaistām biksēm atkal izmet ārā, bet, projām ejot, Laimonam kabatā ir liels speķa gabals un divi pāri labas zeķes. Tas no ārstes par zābakiem, kas spīd un laistās. Pārgriezto vīli var redzēt tikai no mugurpuses. Piedevām viņš vēl saņem krietnu karoti brīnumzāļu. Saki vēl, ka krieva dvēsele nav tik plaša kā lielā dzimtene, atceras Laimons.

Ar ko bijuši saindējušies un kas tās par zālēm, viņi nekad neuzzin. Sakne domā, ka viņu norūdītie ķermeņi slimību paši pārvarējuši. Ārstes kabinetā nekādas zāles nav redzētas. No kurienes pēkšņi pilns katls ar brīnumzālēm? Klīst baumas, ka katlā bijis iebāzts svaigi kauts, nemazgāts lops.

Pavāri pazūd, viņu vietā nāk citi. Pa slimības laiku pulks netiek kaujās sūtīts. Kaut arī vienība ir zem stingrā režīma, tomēr sāk dalīt alkoholu – gan stipri mazākās devās kā citiem, tomēr katram viena alus glāze šņabja iznāk. Tad pulku nostāda purvainā pļavā. Uz kastes uzkāpj kāds augstāks, svešs činavnieks, lai nolasītu no divīzijas saņemto ziņojumu. Līdz lasīšanai viņš netiek, jo pēkšņi sāk raudāt un brīdi nevar pateikt ne vārda. Tad viņš sāk kliegt: „Hitlers kaput! Berlīne ieņemta! Tēvzeme no varmākām glābta! Karš beidzies! Lai dzīvo, lai dzīvo, lai dzīvo biedrs Staļins!“

Saceļas neaprakstāmas gaviles. Krievi, ieskaitot virsniekus, apkampjas un bučojas, ilgi un dikti kliedz un raud, smejas, lec gaisā, krīt zemē, dauzot purva zemi ar dūrēm, un bučojas atkal. Nekrievus neviens nebučo. Viņus var pazīt pēc izskata. Trakākais, ka tagad baltiešiem jāliekuļo un jāizrāda, ja ne prieks, tad vismaz apmierinājums. Raudāt drīkst, un daži to arī dara. Latviešiem un igauņiem pa galvu klīst citas domas: ja karš beidzies, kas notiek tēvzemē? Ja Eiropa atbrīvota, tad nepaliek cerība, ka Kurzeme vēl turas. Manas grupas igaunis ik pa brīdim vāciski un igauniski atkārto: „Velni, velni, kurrata!“

Kumeliņi, kumeliņi, tu man kaunu padarīji

Vakarā izdodas ar kādu parunāt mātes valodā. Visi ir nospiesti un klusi. Dzerot izdotās porcijas, skan priecīgas dziesmas, kas griež kā ar nazi. Uz mājām! Uz mājām! Kur baltiešiem ir mājas? Aiz Urāliem? Visi kaujas ar drūmām domām, lai gan šajās pusārprātīgajās prieka dienās to atklāti izrādīt nevar. Krievi dzer, lauž, plēš un piekopj visneiedomājamākās neķītrības pašu starpā.

Par laimi baltiešiem ir ieroči, un krieviem pret viņiem ir radies liels respekts. Viņi gan var gāzt pār nekrieviem lamu vārdus Kremļa torņa augstumā, bet fiziski baidās ķerties klāt. Ir pietiekami ēdamā un dzeramā, bet kaut kā viss neiet pie sirds. Sakne savu dzēriena daļu izdzer ar četriem daļēji pazīstamiem latviešiem un visi nekaunēdamies birdina asaras, gan vainojot dzērienu. Pa ceļam Sakne satiek apdzērušos krievu un ietriec viņam dūri sejā. Krievs nokrīt. „Sajūtu tā kā mazu gandarījumu, lai gan pašam man par to kauns,“ raksta Laimons.

Disciplīnu atjauno strauji. Vienībām ir jauni pienākumi. Sākas Vācijas izlaupīšana. Divās dienās viņi strādā kā apsēsti, nomontēdami divas fabrikas iekārtas. Virsnieki skrien kā driģenes saēdušies. Tiem ar savu ādu jāatbild, ka katrs nieciņš, katra mazākā skrūvīte tiek sanumurēta, pierakstīta, ietīta un ievietota pareizā vagonā. Krievu virsnieku izglītības līmenis nav augsts, un jaunais uzdevums krietni pārsniedz viņu spējas. Nezināšanai gan ārkārtīgi palīdz apziņa, ka viņi ir pasaules uzvarētāji un, kā tādi, kļūdīties nemaz nevar. Tomēr kļūdas ir ik uz soļa. Latvieši ir atkal cenā, jo labāk izprot, kas darāms. Tā viņi gan izpelnās virsnieku uzticību, bet ierindnieku naidu.

Fabrikas attālajā galā strādā kāda frontes vienība tieši no pirmajām līnijām. Tie ir kaukāzieši, glītām, priecīgām sejām. Reizēm viņi pamāj latviešiem ar roku un prasa: no kurienes? Latvijas? Baltijas tautu vārdi viņiem sveši. Kaukāziešiem uztic vissvarīgākos darbus.

Tad atkal kas jauns. Pēc dienas darba jāpārņem milzīgus zirgu barus. Uzvarētāji uzskata, ka Austrumvācijai tie nebūs vajadzīgi. Pārņemtie zirgi jāsargā uz maiņām. Saknes maiņa paredzēta no plkst. 24.00-2.00. Posteņi apmēram 40, katrā pa divi sargi, nostādīti visapkārt zirgiem. Sargi tik tikko spēj noturēt aiz noguruma vaļā acis. Nomainītie posteņi aizstreipuļo uz guļas vietām un momentā aizmieg. Kas zin, cik ilgi gulēts, kad atskan bļāviens: „Celties!“ Ir noticis kas neticams, neiespējams – zirgi ir pazuduši! Kāds nākamā maiņā ir dzirdējis tādu kā troksni, kustību un ziņojis sardzes priekšniekam. Tas pārbaudījis kādus 10 posteņus, bet neviens nekā nav redzējis, gan visi sakās dzirdējuši tādu kā troksni. Šī liecība glābj Sakni un viņa maiņu par mata tiesu. Visa sardze (40 vīri), kas nomainījusi iepriekšējo, tiek apcietināta un pulkā vairs neatgriežas.

Neviens nezina, kur ir robeža ar Sabiedrotajiem un vai viņi vispār Eiropā ir? Politisko mācību stundās par to nedzird ne vārda. Sabiedrotie ir pazuduši tāpat kā zirgu bars.

Pārtikas kvalitāte mainās no dienas dienā. Pavāriem ir piekomandēti t.s. pašapgādnieki, kuru uzdevums ir gādāt, lai katlā būtu labākais, ko Vācija var dot. Parasti, ja viņiem piedraud ar sodiem, ēdiens strauji uzlabojas. Reizēm arī ierindniekiem ir jāiet palīgā.

Pašapgādniekiem rokās ir gari dzelzs iesmi. Ar tiem vāciešu dārzos jādur zemē regulārās atstarpēs, cik dziļi vien iespējams. Un tā atklājas lieli daudzumi nobēdzinātas pārtikas, parasti piena kannās, toveros un stikla traukos. Uz rīkojuma pamata krievu komandas apzog arī kapus.

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com