Normunds Ķietis no „Lauku Muzikantiem“

Normunds Ķietis. FOTO Māra More (Moore).

Mani un mazo Aniku (7 mēnešu veco meitiņu) ļoti uzjautrināja dziedāšanas pudurs 3x3 saietā šā gada janvārī Folskrīkā, kur spēlēja Lauku Muzikanti. Es gribēju dzirdēt vairāk par viņiem. Runājot ar Normundu un Normunda sievu Ilonu (kura nav grupā) ēšanas laikos, secināju, ka viņi ir ļoti jauki un simpātiski latvieši, un abi ir arī skolotāji. (Es pati esmu mākslas un fotogrāfijas skolotāja.) Mēs pārrunājām par skolām un universitātēm Latvijā. Bija interesanti uzzināt, ka Normunds ir vācu valodas skolotājs.

Māra More (Moore): Mēs visi gribam iepazīties ar Normundu Ķieti – Cik ilgi tu esi spēlējis ģitāru, un kad tu ievēroji, ka varēji labi dziedāt?

Normunds: Ģitāra manā dzīvē varbūt nav bijusi tik svarīga. Es to sāku spēlēt, kad man bija kādi divpadsmit gadi, varbūt pat mazāk. Tas notika tad, kad es beidzu spēlēt akordeonu. Mani vecāki un radinieki, cik es sevi atceros, vēlējās, lai es spēlētu akordeonu. Arī mani pašu tas aizrāva, diemžēl, spēlēšanas azarts bija tik liels, ka pirms es nonācu mūzikas skolā, biju paspējis pierast spēlēt akordeonu tehniski ne visai pareizi, un kad nu nokļuvu pie īsta mūzikas pedagoga, tas manus tā brīža talantus sevišķi augstu nevērtēja, drīzāk – raustīja aiz matiem.

MM: Vai tas bija grūts, tas akordeons?

NĶ: Kā to ņem, drīzāk jau es pats biju diezgan paviršs attiecībā uz pedagogu prasībām, biju vēl mazs – desmit gadi, un man gribējās spēlēt to, kas man patīk, nevis to, ko lika – dažādas sonātes, etīdes utt. Turklāt, nonākot mūzikas skolā, biju diezgan vīlies, ka visa literatūra bija krievu valodā, arī skaņdarbi krievu autoru. Tolaik man tas bija diezgan liels kultūršoks, līdz šim mūsu mājā lielāko tiesu bija skanējusi vācu mūzika. Nu tas gan bija vairāk mana tēva protests pret tā laika iekārtu, kas nepagāja secen arī manai kultūrpolitiskajai audzināšanai. Tas radīja vēl lielāku nevēlēšanos iztapt saviem skolotājiem. Tādējādi jau pēc pirmās mūzikas skolas klases man piedāvāja – vai nu atkārtot pirmo klasi vēlreiz, vai tikt izslēgtam. Es lepni izvēlējos otro variantu. Šobrīd to mazliet nožēloju, jo reizēm pietrūkst teorētisko zināšanu.

MM: Jā?

NĶ: Bet mūzika jau tādēļ nepazuda, es ļoti gribēju spēlēt ģitāru. Tā kā tuvumā nebija neviena, kas pamācītu, pats atkal sāku mācīties. Tas nebija viegli. Drīz atklāju, ka vienkārši tāpat strinkšķināt dziesmu akordus ir visai garlaicīgi, ir vajadzīgs kāds solo instruments vai balss. Tā es sāku piedziedāt un pamazām sapratu, ka man tas patīk un citiem arī. Tagad par to brīnos, man bija tikai 12 gadu, kad sāku dresēt mīlas balādes. Lai arī ģitāras spēli ik pa brīdim centos uzlabot, tā bija kļuvusi sekundāra lieta. Galvenais ierocis – balss.

Drīz to pamanīja skolā, un tā arī viss sākās – sarīkojumi, jubilejas un tā joprojām.

MM: Kad tu dibināji Lauku Muzikantus? Un kas bija tava pirmā oriģinālā dziesma?

NĶ: Lauku Muzikantus es nedibināju. Mani pieaicināja uz grupu 1987. gadā daži mani tagadējie kolēģi. Tobrīd es Rīgā beidzu Tehniskās universitātes inženierceltniecības fakultāti, biju ieguvis autoceļu būvētāja diplomu un tiku nosūtīts strādāt uz Salacgrīvu. Tā mēs vienkārši sākām kopā spēlēt un nedomājām par lielām lietām – to darījām prieka pēc un lai mazliet kaut ko nopelnītu.

Sākumā izpildījām citu latviešu mūziķu darbus. Tad sapratu, ka visapkārt skan viens un tas pats, man prasījās spēlēt ko jaunu. Tā es sāku tulkot un rakstīt latviešu tekstus ārzemju komponistu dziesmām. Tad pienāca laiks, kad es vairs negribēju būt tikai pleijeris – sapratu, ka man pašam ir ko pateikt klausītājiem, es pats sāku rakstīt melodijas un piemeklēt gatavus dzejoļus tekstiem. Tas atkal bija pagrūti izdarāms, bieži vien oriģināldzejolis dziesmu aizvirzīja citā noskaņā, ne tādā, kā es to vēlējos. Biju spiests arī mācīties rakstīt tekstus. Viena no pirmajām manām oriğināldziesmām bija – Es Tevi atradu sniegā.

MM: Jā, ļoti skaista.

NĶ: Tā bija veiksme īstajā brīdī. Man tas bija ļoti svarīgi, jo tūlīt sajutu pozitīvu novērtējumu no publikas, tas deva spēku un pārliecību, turpināt sekot savai sirdsbalsij un vairāk paļauties uz sevi.

MM: Ko tu esi no Austrālijas redzējis? Un kādi ir tavi pirmie iespaidi? Šeit ļoti interesanti ir tie koki, es tādus nekur neesmu redzējusi, tikai, kā te.

NĶ: Jā, šeit ļoti izjūtu dabas visspēcību, tā var apburt ar skaistiem skatiem un ainavām un tajā pašā laikā pati sevi iznīcināt, lai no jauna atdzimtu. Spilgts piemērs šie baltie ceļa stabi – apdegušie eikalipti Folskrīkā.

MM: Latvija viss ir tik plakans. Šeit ir visi tie kalni. Ko tu vari teikt par vietējiem (Austrālijas) latviešiem? Kādi bija pirmie iespaidi?

NĶ: Mūsu pirmā publiskā tikšanās notika Melburnas latviešu Vecgada ballē (Red. Austrālijas Latviešu 53. KD noslēguma balle). Gandrīz vai no lidmašīnas pa taisno uz balli. Bija interesanti pavērot visu no malas, jo nevienu īsti vēl nepazinām. Pirmais, kas iekrita acīs – visi pieturējās pie vienota ģērbšanās koda, eleganti, smaidīgi, varbūt mazāk ārišķības un dāmas rezervētākas nekā Latvijā... man patika. Sajutos kā smalkā Rīgas ballē.

MM: Vai jūs spēlējāt tur arī?

NĶ: Nē, mēs bijām tikai viesi. Bieži jau tā nenotiek, kad pats vari baudīt vakaru kopā ar savu sievu. Pie reizes arī izdejojām savu 26. kopīgo kāzu valsi.

Jā, bet turpinot runāt par cilvēkiem, jāsecina, ka ballīte nav īstā vieta, kur gūt objektīvu raksturojumu par latviešiem kopumā. Vieglāk tos ir iepazīt, kopā darbojoties, piemēram, 3x3 nometnē, kur mēs tautiešus iepazinām, mācot viņiem populāras latviešu dziesmas. Man likās, ka pirmajās dienās izjutu samērā rezervētu attieksmi, pat īsti nesapratu, vai tas, ko mēs piedāvājam, publikai patīk, vai nē. Ar laiku ieguvām uzticību, un publika šķietami mainījās, atvērās. Tas laikam mums latviešiem visā pasaulē ir raksturīgs – pārāk neaizrauties ar komplimentu bārstīšanu.

Ja meklējam atšķirīgo, tad tā ir attieksme pret lietām un varbūt arī pret darbu. Piemēram, ierodoties nometnē, bijām līdzi paņēmuši padaudz populāru latviešu dziesmu ar tekstiem, kuras piedāvāt gan vienkārši līdzi dziedāšanai, gan arī kādu no tām iemācīt pamatīgāk. Drīz vien sapratām, ka daļa dalībnieku jutās apmulsuši, kā tā var būt, ka kaut ko padzied un jau ņem nākošo dziesmu, ja iepriekšējā nav līdz galam izstrādāta visos sīkumos. Man tas nedaudz atgādināja tos laikus, kad 90.tajos muzicējām Vācijā. Vērojot kā vācieši dejo, secināju, ka katra deja viņiem ir nopietns pasākums, kam tiek veltīta milzu uzmanība un koncentrēšanās, lai visu izdarītu perfekti, kamēr latvietim tas būtu vienkārši gaisīgs mirklis, kurā viņš drīzāk emocionāli fokusētos uz savu partneri, nevis priekšnesumu kopumā.

MM: Nē, bet mums tiešām patika! Ja, tiešām!

NĶ: …mūsu klausītāji bija ļoti uzmanīgi un mērķtiecīgi. Arī attieksme pret nometnes noslēguma koncertu bija ļoti nopietna, izvēlētās trīs dziesmas tika pamatīgi slīpētas. Bet man ir jāsaprot, ka vairumam no viņiem šīs dziesmas bija svešas, un šeit ir Austrālija, nevis Latvija.

MM: Nē, es domāju, ka tā būtu diezgan nepulierēta... tas koncerts ir tāds mičmač, bet viņš vienmēr izdodas. Visi domā, ka mums tie bērni nevarēs iemācīties... viss būs labi. Mana pastalu grupa būs diezgan interesanta.

Labi, atpakaļ uz jautājumiem: kuras vietas tu visvairāk gribētu šeit apmeklēt?

NĶ: Atzīšos, ka gatavojoties šim braucienam, vairāk domājām par mūsu uzstāšanos un nometnes lietām, mazāk par iespējamajiem ceļojumu mērķiem. To visu atstājām mūsu uzņēmēju ziņā. Arī zināšanas par Austrāliju man bija diezgan paviršas – tā nav Holande vai Austrija, kur viss ir reālāk aptverams un izbaudāms.

Visvairāk es vēlējos redzēt un izjust Austrālijas dabu, redzēt okeānu, paugurainos klajumus, pa ceļam sastapt kādu faunas pārstāvi, ieelpot eikaliptu meža smaržu. Arī lielpilsētas, bet tās ir nedaudz līdzīgas citur pasaulē. Parasti es meklēju un izbaudu vēsturisko attīstību pilsētu arhitektoniskajos vaibstos. Mūsdienu stikla un metāla šedevri mani mazāk aizrauj. Neskatoties uz to, es spēju tos novērtēt, piemēram, Federācijas laukuma arhitektūru Melburnā.

[Normunds Ķietis, atceroties Austrālijas apciemojumu, atsūtīja no Latvijas sekojošo piezīmi:

Intervija tapa laikā, kad mēs bijām tikko iebraukuši Austrālijā, un bez kalniem un vienas nakts Melburnā vēl neko citu nebijām redzējuši. Tagad, atskatoties, varu teikt, ka redzējām ļoti daudz un ļoti maz. Esam redzējuši tik daudz, cik fiziski trijās nedēļas ir iespējams redzēt – Viktorijas Alpus, Sidneju ar tās galvenajām tūristu atrakcijām, Melburnas centru, Fīlipa salu, esam baudījuši dažādas pludmales, vērojuši un pabužinājuši slavenākos Austrālijas četrkājaiņus un divkājaiņus... un vēl un vēl. Bet kad man šobrīd paziņas Latvijā jautā, vai redzējām plūdus Kvīnslendā, Lielo rifu, vai Uluru Nacionālo parku, tad man jāsecina, ka esam redzējuši tikai mazu, zaļu Austrālijas stūrīti visas Austrumeiropas lielumā. Bet vērtība jau nav lielumā, tā summējas no tiem mazajiem atklāsmes un laimes mirkļiem, kad tu sajūties pārsteigts, apmulsis no kaut kā jauna. Piemēram, mani priekšstati par eikaliptiem ir pilnībā sagrauti. Agrāk biju iedomājies, ka šie milzu garie koki ir bez maz vai sarkanajā grāmatā ierakstīti, izrādās pie jums to ir tik daudz kā nezāļu, turklāt visādos izmēros. Mani iespaidi ir ļoti gaiši.]

MM: Sidneja ir interesanta ar to ostu.

NĶ: Jā, biju daudz dzirdējis par Sidneju. Tā patiesi ir īsta tūristu Meka. Te gan piebildīšu, bagātu tūristu...

MM: Kas ir tava vismīļākā lieta?... Ģitāra?

NĶ: Bez ģitāras es nevaru dzīvot, tas ir skaidrs, lai arī reizēm gribas to nolikt malā un kādu laiku neredzēt. Man patīk vakaros lasīt, bet parasti es ļoti ātri aizmiegu, līdz ar to neko daudz neizlasu. No nodarbēm – ļoti patīk gatavot ēst; jau kādus astoņus gadus es interesējos par receptēm, sevišķi dažādiem svešzemju ēdieniem. Es daudz iespaidojos no tā, ko esmu citur redzējis, baudījis vai nebaudījis, tādēļ cenšos šīs ceļojumu atmiņas reanimēt caur specifiskajām garšām un smaržām, pats savās mājās gatavojot savai ģimenei. Parasti man ir vairāk laika nekā Ilonai, manai sievai, un bērniem, un tad nu es cenšos viņus sagaidīt mājās ar kādu gastronomisku pārsteigumu...

MM: Tas ir jauki.

NĶ: Jā, reizēm secinu, ka laikam par daudz esmu ar to aizrāvies. Dziņa meklēt un gatavot ko jaunu nemanot ir ieprogrammējusies un kļuvusi par pienākumu. Reizēm tas pamatīgi tracina, izdomāt ko reāli pagatavojamu un baudāmu. Un beigās secinu, ka mana ģimene tobrīd labprāt būtu ēdusi arī ceptus kartupeļus.

MM: Vai tu ej uz Matīsa tirgu dabūt ēdamvielas?

NĶ: Jā, eju tur, eju. Bet man tirgus ne visai patīk, visa šī andelēšanās, tā prasa lieku enerģiju. Man nepatīk tirgoties, turklāt bieži secinu, ka nopērku ne to, kas bija labāks un lētāks, bet ko pārdeva manīgāks tirgotājs. Es drīzāk relaksējos gatavot.

MM: Kas ir tavs vismīļākais ēdiens?

NĶ: Ļoti grūti atbildēt. Man daudz kas garšo un patīk ēdieni, kurus gatavojot ir piedomāts pie vēlamā rezultāta, kuros jūt pavāra attieksmi. Jo ēdiens taču ir jābauda nesteidzoties. Ja tas ir garšīgs, tad arī visiem oma uzlabojas, veidojas omulīga atmosfēra, rodas vēlme runāt par pozitīvām lietām.

Mans mīļākais latviešu ēdiens ir ceptas kartupeļu pankūkas. Ar brūkleņu vai melleņu ievārījumu. Bet to gatavošana ir ārkārtīgi garš process, tās visiem garšo un to nedrīkst būt par maz. Bieži aizraujos ar indonēziešu vai ķīniešu virtuvi, tos gan nedaudz adoptēju savai gaumei, tādējādi man savējais nasi goreng liekas labāks. Ha, ha... Kā smejies, mūzika un gastronomija nav dogmas, tās katrs var interpretēt atšķirīgi.

MM: Kā tev patīk 3 X 3?

NĶ: Man ļoti patika, es no sirds baudīju šīs dienas interesantā cilvēku kompānijā paradīzei līdzīgā vietā. Esmu daudz ko ieguvis, gan pragmatiski, gan emocionāli. Jau no pirmās dienas nometnē valdīja radoša un brīva atmosfēra, dodot iespēju katram gan dot, gan ņemt. Patīkami pārsteidza uzstādījums visiem sarunāties uz Tu, manuprāt tas veicināja vēl lielāku cieņu un uzticēšanos vienam pret otru. Neļāva palikt vienaldzīgam arī austrāļu centieni kopt un saglabāt latviešu valodu un tradīcijas. Par to noteikti ir jārunā, visvairāk jau pašā Latvijā, kur mūsu vecāku valodai ir jācīnās par izdzīvošanu.

MM: Jā, tā ir tā labā lieta ar 3x3. Un pēdējais jautājums tev – Ja tu būtu saldējums, kura garša tu būtu?

NĶ: To vislabāk varētu pateikt kāds cits, nevis es pats. Pēc horoskopa zīmēm esmu vēzis – tātad emocionāls radījums, kurš visvairāk dzīvē mīl harmoniju un saskaņu. Ja tās nav, tad viss beidzas. Bet patīk jau arī nedaudz pasauli pārsteigt. Tad lai mana saldējuma garša būtu šokolādes ar riekstiem un ingveru pārsteigumam. Pats es tādu gan nekad neesmu ēdis...

MM: Ā – Varbūt indonēziešu saldējums? Vai karija saldējums?... Nu labi, paldies!

Mara More (Moore)
Laikrakstam „Latvietis“