Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ceļojums ar Harlijdeividsonu pa Dižo okeāna ceļu

Pasaules lielākais kara piemineklis – ANZAC un citiem Pirmā Pasaules kara kareivjiem

Laikraksts Latvietis Nr. 143, 2011. g. 27. apr.
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Netālu no Torkijas. FOTO Pēteris Perejma.

Marija un Pēteris pie„The Split“ bākas.

Ceļotāja Marija pie Dižā okeāna ceļa vārtiem. FOTO Pēteris Perejma.

Lietus mežā – bildi uzņēma vietējais, ar kuru kopīgi novācām nogāzušos koku šķērsām ceļam.

Marija un Pēteris pie 12 apustuļiem.

Pie kroga Portkambelā.

Pirmo reizi mūsu noīrēto mocīti – Harlijdeividsonu – Ultraklasisko (Harley Davidson Ultra Classic)satikām Ziemeļmelburnā. Bijām no rīta ielidojuši un lielā sajūsmā sapakojam savu mazo bagāžu mocīša sānu un aizmugures somās, gatavībā lielam braucienam. Te nebija runa par augsto fasonu, štukatūru vai matu špricējāmo. Te bija vieta tikai maiņas veļai, biezām zeķēm, lietus necaurlaidīgām biksēm un naudas makam.

Es kā vista perēklī sēdēju vīram aizmugurē, kamēr viņš stūrēja cauri Melburnas biezajai satiksmei. Ar karti, ko uzstutēju Pēterim uz muguras, un rokas signāliem beidzot tikām uz krasta pusi. Diena bija skaista un saulaina, un sēdeklis mīksts, izpolsterēts ap ķermeni, tā kā vēju no aizmugures nejutu. Forša braukšana pa lielceļu, līdz kamēr tikām uz mazākiem ceļiem, un pie pirmās bedres – Mmm... – atsperes gan tādas švakākas! Kaulus būs vēlāk jāsaliek pareizās vietās!

Dižais okeāna ceļš (Great Ocean Road) ir 243 kilometri garš, un to uzbūvēja starp 1919. un 1932. gadu. Tas vijās caur ainavām, kas strauji mainās, un galvenokārt apkampj jūras krasta malu. Tur sastop stāvas klintis, lietus mežus, līdzenumus un jūras līčus.

1918. gadā, kad Latvijas Valsts pasludināja savu neatkarību, šai zemes stūrītī Džilongas (Geelong) mērs Hauards Hičkoks (Howard Hitchcock) nodibināja privāto uzņēmumu, Dižā okeāna ceļa trestu (Great Ocean Road Trust), un kopā ar paša ieguldījumu viņš savāca naudiņu, lai iesāktu projektu, kas savienotu jūras takas un izolētus ciematus. Viņa domas neplūda pa gludiem ceļiem, un tamdēļ, kad valdība un citi bija par tām skeptiski, viņš turpināja ar pašdarbību savu vīziju piepildīt. Viņš izstrādāja ceļam nākotnes plānu, deklarējot, ka ceļa lietotājiem būs jāmaksā nodeva, līdz kamēr visi parādi atmaksāti, un tad to uzdāvināšot pavalstij.

Dižo okeāna ceļu iesāka būvēt 1919. gadā, un šajā darbā strādāja 3 000 zaldātu un flotes kara veterānu, kas bija atgriezušies no Pirmā Pasaules kara, ieskaitot no Galipolijas (šai kaujā, cīnoties par Britu impēriju, bija visvairāk kritušo).

Hičkoka kungam bija tālredzīga doma – ceļu veidot ne tikai tūristu plūsmai, bet arī palīdzēt uzsāktai mežkopībai un zvejniekiem zivju tirdzniecībai. Tomēr vadošā un galvenā doma bija nodarbināt kara veterānus fiziskā veidā, iedodot viņiem ne tikai laiku pierast pie miera laika dzīves, bet arī atstāt viņu kritušajiem draugiem paliekošu pieminekli.

Darbs bija galvenokārt ar rokām, lietojot lāpstas, kapļus, ķerras, kā arī saliekot spridzekļus, kas bieži braucot tika turēti klēpī, jo tas bija tiem gludākais pārvietošanas veids. Būvēšana gāja lēni, jo apkārtne bija mežonīga un neapdzīvota. Diemžēl daži no šī darba lauka neatgriezās.

Strauji kontūras mainošā krasta mala ieguva palamas vārdu – Kuģu avāriju piekraste (Shipwreck Coast), jo jūras dibenā daudz kuģu atrada savas pēdējās mājas. Viens no tiem bija tvaikonis Casino, kas 1924. gadā netālu no krasta atsitās pret zemūdens klinti, izmetot savu kravu – 500 alus mucas un 120 spirta kastes. Kareivji kravu izzvejoja, un nākamās divas nedēļas bija nesagaidītas brīvdienas!

Oficiālais ceļš sākās Torkijas (Torquay) pilsētiņā, un tur arī mēs to uzsākām. Braucot ar mocīti, bija interesanti vērot vietējo dzīvi un tās brīvdienu gaisotni; tur uz vienas verandas klinšu malā vietējais iedzīvotājs izstaipās, un apkārt uz balkona malas sēd baltie papagaiļi... Dažas akmeņainās klintis atgādināja Norvēģijas ainavu bez eikalipta piedevas. Visu laiku dzirdama jūras šalkšana un redzami viļņi.

Pēc Angelsī (Anglesea) pilsētiņas jau no tālienes varēja redzēt skaisto, stalto, balto bāku (Split Point Lighthouse), kas mūs aicināja apstāties krasta malā. To greznoja Ērgļu klints (Eagle Rock) veidojums jūrā, kuru varēja vērot no skatu platformas. Bija labi izstaigāties un izstaipīt kājas, jo ķermeņa sēdvieta sāka justies plakana.

Kad iebraucām Lornas (Lorne) pilsētā, varējām sajust, ka tā ir īsta tūristu meka – arī cenas veikalā to atspoguļoja. Skaisti izveidotas mājas, daudzas no koka un krāsotas gaišās krāsās, dodot īstu vasaras sajūtu.

Ceļojot tālāk, redzējām vienu māju, kas stāvēja kā ērgļu ligzda vai putnu barotava, uzbūvēta uz lielas betona kājas, ar pieeju uz to pa koka laipu jeb tiltu, dodot mājas iedzīvotājiem skatus visapkārt – 360 grādu plašumā.

Vējainā pēcpusdienā braucot, es skatījos, ka melnie mākoņi parādās mums labajā pusē, kur bija augstas klintis un ceļoja mums līdzi, bet, braucot pa līčiem, baltie mākoņi ceļoja pa kreiso pusi jūras pavadījumā. Kontrasti lieli un vareni! Aiz katra līkuma neaizmirstami skati un ainavas. Dažās vietās lēzenais ceļš turpat vai satiek jūru, mazie līcīši bija smilšaini un gandrīz tik tuvu, ka gribējās tos ar roku glāstīt. Mocīts labi turējās, bet melnie mākoņi vinnēja sacīkstes un lika mums to sajust. Iebraucam Apollo līcī (Apollo Bay) lietus šturmītē, bijām gatavi uz nakts mieru.

Nākamajā rītā piecēlāmies agri, un mūs jau gaidīja melno mākoņu sveicieni. Nekas, divi jau šo spēlīti var spēlēt, un uzvilkām kājās bikses, kas pasargā no lietus. Caur ķiveri jau lietu nejūt, bet tas tāds godīgs un tikai šad un tad par dienu parādījās. Atstājām pilsētu un no galvenās ielas caur ķiverei sajūtam brokastu smaržas. Ceļš attālinās no jūras, jo turpinās caur pavalsts Nacionālam parkam piederošiem lietus mežiem. Šeit nav tropi, bet tas ir viens no retākajiem lietus mežiem mērenā joslā.

Sākās ceļš kalnup, un ceļmalā saņēmām pirmos rīta sveicienus no valabija. Kalnu grēdās eikalipti saticīgi sadzīvo ar papardēm. Kad attaisīju savai ķiverei lūciņu, tad nāsīs iesitās rīta svaigums, lietus un floras smaržas. Bija burvīga sajusta, ka it kā esam vieni ar dabu, jo nevienu citu uz ceļa līdz šim nebijām satikuši. Tālāk redzējām, ka ir liels nolūzis koks, kas guļ pāri ceļam. Toties kad apstājāmies, piebrauca vietējais ar zāģi, un trijatā ceļu attīrījām.

Pēc laiciņa redzējām saimniecības, traktorus tīrumos, aitas, govis, kā arī baļķus, kas jau tirgum no meža izvesti, un zem priedēm aizvējā saimnieki bija salikuši ziemai sarullētos apaļos siena ruļļus.

Tad ceļš veda atpakaļ pie jūras un uz visplašāk pazīstamo vietu – pie 12 Apustuļiem. Bija varens skats, un jāapbrīno dabu, vēju spēku, kas izveidojis kaļķakmens klintis, alas un jūras īpatnējās ainavas.

Iebraucām Portkambelā (Port Campbell) – mierīgāka un lēnāka pilsēta. 1882. gadā viens joku Pēteris lika plūst baumām tādā laikmetā, kad visiem bija lielas bailes par krievu invāziju; proti, ka it kā krievu kuģis iebraukšot viņu jūras līcī, un tad karavīri pa zemes ceļu iekaros Melburnu. Šīs baumas bija plaši izplatītas, un tām vēl izgudrotas visādas interesantas piedevas. Šis stāsts ir ierakstīts vēstures grāmatās kā viens no Austrālijas slavenākajiem mānīšanās stāstiem.

Pienāca laiks atvadīties no skaistā pieminekļa un doties iekšzemē, lai izmestu vēl kādu cilpu pa Grampiana kalniem (Grampians). Kad Melburnā nodevām Harlijdeividsonu, četru dienu laikā bijām nobraukuši pāri par 1 000 km.

Bijām laimīgi, ka varējām baudīt šo ceļu, kas gan ne vienmēr mums sniedza tik gludu braukšanu. Ceļš bieži cieš no ugunsgrēkiem, nogruvumiem, no jūras gribas atgūt zemi, izskalojot ceļus, kā arī pēc lieliem lietiem, kad klintis drūp; tas notika šī gada janvāra sākumā.

Ceļā satikām daudz interesantu raksturu cilvēkus, un visas sarunas aizsākās par mocīti. Tur bija apriņķa ielas darbinieki un veikala ierēdņi, kā arī citi Harlijdeividsona braucēji gan no ārzemēm, gan vietējie, kas bija īrējuši mocīti tāpat kā mēs. Vietējais pāris brauca uz Pertu, Rumānijas un Beļģijas zēni – uz Kērnsu. Bija daudz roku vicināšanās un sveicieni. Mocīts mūs vienoja.

Kaut Hičkoka kungs aizgāja aizsaules ceļos 3 mēnesus pirms ceļa atklāšanas, viņam par godu 1932. gada novembrī cits izbrauca viņa mašīnu, un šodien viņam vēl pieder tituls – Ceļa tēvs (Father of the Road). Kad 1936. gadā visi parādi bija samaksāti, tieši kā viņš to bija plānojis, ceļu nodeva Viktorijas pavalsts valdībai.

Hičkoka kunga tālredzība turpina īstenoties vēl šodien, jo Dižais okeāna ceļš ir atzīts ne tikai kā lielākais piemineklis pasaules kara dalībniekiem, bet arī kā viens no pasaules varenākiem skatu ceļiem, un šogad tas tika ierakstīts Austrālijas Nacionālā mantojuma (National Heritage) sarakstā.

Cepuri nost tiem 3 000 karavīriem, kas kritušajiem draugiem ar rokām un sviedriem uzbūvēja paliekošu kara pieminekli, ko visa pasaule var apbrīnot, baudīt un apceļot. Mums bija gods pa to braukt.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com