Pēcpusdiena draudzībai

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Imants mazgā traukus! FOTO Ilga Vēvere.

Varētu domāt, ka Adelaides sabiedriskā kalendārā netrūkst izdevības satikties ar tautiešiem, aprunāties, padziedāt, gūt baudu gan garam, gan miesai. Svinam dzimšanas dienas, pieminam vēsturiskus notikumus un atzīmējam visu mūsu bagātīgā organizāciju klāsta gadadienas. Ja ar to vēl nepietiek, varam apmeklēt sēdes, sapulces vai dažādus mēģinājumus, vai treniņus, kur pēc svarīgām pārrunām, lēmumu pieņemšanām, vingrinājumiem, utt. vienmēr ir iespēja pasēdēt un draudzīgi ieņemt kādu glāzīti kaut kā spirdzinoša un uzkost kādu maizīti vai pīrādziņu. Varētu domāt, ka tur pietiktu laika draudzībai, un atsevišķs sarīkojums šim nolūkam būtu galīgi lieks.

Jā, varētu domāt, bet labi gan, ka Adelaides Vanadzes tā nedomā, jo pēdējā aprīļa sestdienā (30. aprīlī), nekur neizreklamēts, lai sarīkojums būtu intīms un tikai mums pašām un tuvākiem draugiem un piederīgiem, mēs, Adelaides kopas darbīgais kodols, sarīkojām Draudzības pēcpusdienu. Katru mēnesi jau tiekamies, bet tad ir oficiālā sanāksme, kurā tiek apspriesta kopas darbība, sniegts kases pārskats, pieņemti smagi lēmumi, utt. Tādā reizē par draudzību un izpriecu nav ko runāt, jo to visu jāņem nopietni, bez jokiem.

Adelaides kopā ir pāris jaunas Vanadzes, kuras tikai nesen kā ieradušās Austrālijā uz dzīvi. Protams, viņām ir pavisam cita dzīves pieredze un izpratne, kas mums visām ļoti interesē. Pie tam mēs viņas maz pazīstam, jo neesam ar viņām gadiem ilgi kopā saaugušas kā pašas savā starpā. Tā nu šīs pirmās Oficiālās Draudzības pēcpusdienas organizēšanu uzticējām mūsu jaunai draudzenei un Vanadzei Ilgai Vēverei, kura īsā laikā ir iekarojusi visu mūsu sirdis ar savu šarmu, gaišo smaidu, plašām zināšanām un gatavību vienmēr un visur pielikt palīdzīgu roku. Bez tam Ilga meistarīgi darbojās ar datoru un šim sarīkojumam varēja piedāvāt visādus jaunumus, ar ko mūs iepriecināt.

Vispirms bija ziedi. Ceriņi, visādas šķirnes. Visā nopietnībā (taču laikam gribēdama mūs paķert), Ilga stāstīja, ka esot reiz redzējusi ceriņkrāsas zirgu. KO?! Kur tev lillā zirgs?? Ā, bet vai tad ceriņi nav arī balti? Nu, lūk: balts zirgs nav nekas neparasts, tātad, zirgs ceriņu krāsā! Nākošās bija ziedu saktas: apaļas puķu dobes, apmēram, pusotra metra diametrā, kurā puķu podos ieaudzēti ziedi sakārtoti tā, lai veidotu tādas kā lielas saktas, ar visu adatu pāri. Palīgā ņemti arī citi materiāli, kā akmentiņi, olīši, koku mizas, dažādas niedres un žagariņi. Viena šāda sakta pat salikta no visādiem dārzeņiem un augļiem, kā salātu un kāpostu galviņām, baklažāniem, gurķīšiem, āboliem, u.c. Krāsu salikums visām saktām ļoti gaumīgs un acij tīkams. Jāapbrīno ne tikai mākslinieku fantāziju un māku, bet arī dabas krāšņumu un dažādību.

No dabas skaistuma uz dabas varenību: sasaluši ūdenskritumi. Grūti ticēt, ka var būt tik auksts, lai sasaldētu krītošu ūdeni. Šī ziema Latvijā patiešām bija tik auksta.

Lai būtu arī par ko pasmieties, nākošās bildēs redzējām sievu nešanas sacensības. Jādomā, ka sievas, savus vīrus žēlodamas, kādu laiku pirms tādām sacensībām tā skopāk ēd, lai šim būtu vieglāk nest. Dabīgi, zirgam nenāktu par skādi, drusku patrenēt muskuļus un pieradināties skriet pret kalnu, kā tas sacensības noteikumos prasīts. (Varbūt var trenēties nesot mugursomu, kurā salikti ķieģeļi?!) Vispopulārākais nešanas paņēmiens bija tas, kur sieva pārmesta pār abiem pleciem ar dibenu gaisā, lai pati var turēt savas kājas un ļaut vīram brīvi skriet! Paskats ne sevišķi elegants, bet laikam tā ir visergonomiskāk un ērtāk. Tādās reizēs labi veicās, ja vīrs būvēts kā Goliāts, bet sieva kā laumiņa, kas uzguļas uz muguras kā iepriekš minētā mugursoma.

Ilga rādīja vēl daudz ko citu un stāstīja arī jokus un visādus interesantus faktus, no interneta savāktus. Prasījām vēl un vēl, taču beidzot tomēr vajadzēja apžēloties un ļaut, lai viņa atpūšas. Līdz paņemto groziņu saturs pazuda, ka nebija ko redzēt, ar vīnu un kafiju noskalots un ar īsti latvisku torti nosvinējām Vanadžu priekšniecei Regīnai šūpuļa svētkus. Aiz smalkjūtības neminēšu skaitli, bet atceros labi, kad svinējām viņai astoņdesmito, lai gan neviens viņai vairāk par septiņdesmit (pieci) nedotu! (Regīna, piedod, lūdzu!) Uzrāvām arī pa dziesmai, un jutāmies visi ļoti draudzīgi.

Šādu pēcpusdienu noteikti jāatkārto, jo draudzība nekad nevar būt par daudz, kā tas pierādījās vēlāk, kad DV Adelaides nodaļas priekšnieks Imants nebija par lepnu, lai atbrīvotu Vanadzes no trauku mazgāšanas, pats stādamies pie izlietnes un rādīdams savu prasmi ar trauku lupatu. Labi trenēts. Lai dzīvo draudzība!

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“