Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Uldis Siliņš par interesantiem cilvēkiem

Laimons Sakne un viņa grāmata „Likteņa rotaļa“ (10)

Laikraksts Latvietis Nr. 144, 2011. g. 4. maijā
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
UldisSilins

Uldis Siliņš.

Devītais turpinājums. Sākums LL132, 133, 134, 135, 137, 138, 140, 141, 143.

Tracis upes malā

Saulaina diena. Viņi pāriet platas upes tiltam. Kas tā par upi, nevienam nav ne jausmas. Krievu baru nosēdina ceļmalā un rūpīgi apsargā. Jaukteņiem atļauj iet peldēties. Uz maiņām to dara arī sardze. Ziepes jāpiedomā, jānoberžas ar smiltīm.

Jaukteņi vēl nav paguvuši apģērbties, kad saceļas varena brēka. Viens no viņiem strauji pārpeldējis upi un pazudis pliks pretējā krastā. Tracis milzīgs. Šaut par vēlu. Suņi nederīgi. Jātnieki mēģina tikt upei pāri, bet zirgi baidās.

Priekšnieks lec uz augšu un leju un kliedz kā aizkauts, tad sasauc ap sevi tuvākos apsargus un sper pats saviem apakšvirsniekiem. Jātnieki tiek pārsūtīti tiltam, pārējie turpina ceļu, līdz sasniedz kādu lielu sādžu. Nakti jāpārguļ uz lauka. Ēst nedod.

Nākamā rītā viņus aplido ziņā, ka bēglis noķerts un kails piesiets pie priekšējiem krieviem. Naktī pamodināti un aizvesti arī četri viņa biedri.

Pēc komandas „mierā“, piebrauc automobilī Vaņka-Staņka un saka, ka vakar kāds no nekrievu salašņu bara esot sajucis prātā – sajaucis upes krastus un devies uz nepareizo malu. Kad tikšot galvenā nometnē, viņu nodošot ārsta rīcībā. Viņa biedriem pienāktos nāves sods, bet tā kā peldēšanas laikā rindas kārtība sajukusi, tad viņš, labsirdīgs būdams, tos sodīšot ar mazāku soda mēru.

Un tad viņš pusvārdā sper. Saspertais priekšējā rindā gandrīz sabrūk, bet biedri viņu notur. Vēl priekšnieks paskaidro, ka viņa labsirdībai esot robežas, un viņa mīkstā sirds spējot nocietināties. Apsolīto sodu izpildīšot uz vietas un bez kavēšanās. Runas laikā viņš vēl divas reizes sper. Rīta parāde beigusies. Viņi turpina ceļu.

Čekas šķirotavā

Ir sakrājusies krietna tabakas rezerve, un Saknem jāiet palīgā pārtikas sagādē. Ar uzturu – plāni. Kādā mājā izdodas atrast miltus. Skapī atrodas veste ar uz iekšu apgrieztu oderi. Tas izrādās vācu lidotāju apģērba gabals. Sakne to pavelk zem blūzes, lai gan stingri noteikts, ka no vācu mājām nekādas mantas nedrīkst ņemt. Veste ir impregnēta pret utīm, un tās Laimona augštāvā vairs neuzturas.

Pievakarē viņus iedzen kādā pilī. Tie, kam ir ko gatavot, metas pie daudzajiem kamīniem. Arī sargiem jāgatavo ēdiens. Malkas nav. Ārā līst. Sargi rāda uz mēbelēm. Viktora spēcīgo roku triekts, pret parketu sašķīst rokoko krēsls. Vēlāk kurina parketa klucīšus, kas varen labi deg.

Pēc dažām dienām viņi tuvojas kādai lielai pilsētai, kas, kā vēlāk noskaidrojas, bijusi Breslava. Jauns rīkojums: ne pussoli nost no ceļa, jo pilsētā plosās sērga! Visus nostāda vienā rindā, un viņi turpina soļot.

Krievu sardze ar viņiem ir apradusi un savā starpā pļāpīga. Ja tā ko zina, uzzin arī salašņas, bet ne šoreiz. Sargu acīs redzamas bailes. Ejot viņi redz gaļas veikalus, beķerejas, pārtikas veikalus ar precēm logos. Durvis visur ciet. Neredz neviena cilvēka. Tādā pašā kārtībā viņi soļo četras stundas, un tikai pēc tam tiek izveidota vecā ierinda.

Par pārtiku vadība negādā. Ja kāds paceļ zaļu ābolu, to piekauj. Slāpst. Viņi pārguļ uz ceļa un turpina iet visu nākamo dienu. Pievakarē piebrauc lauku virtuves un izsniedz zupu – plānu un bezgaršīgu.

Trešās dienas vakarā viņi atkal var iet dārzos, bet ne mājās. Ja satiek kādu vietējo privātpersonu, tad jābēg. Ik vienu, kas ir vietējam bijis tuvāk par 10 metriem, sargiem jānošauj. Vēlāk viņi no sardzes uzzina, ka pilsētā no sērgas daudzi nomiruši. Ko krieviem nozīmē daudz? Puse? Visi? Kas par sērgu? To neviens nezina.

Gājiens tagad virzās lēni. Nelīdz ne kliegšana, ne draudi. Paši kliedzēji ir tuvu nespēkam, Vaņka-Staņka trako ar putām uz lūpām. Arī tas nelīdz. Beidzot paziņojums, ka nākamā dienā viņi būs gala punktā. Naktī Laimons atvadās no impregnētās vestes.

Viņi nonāk palielā ciemā. Ap mājām vairākkārtīgi elektrizēti dzeloņdrāšu žogi ar sargtorņiem un bruņotiem posteņiem. Šī ir speciāli iekārtota čekas šķirotava, pret kuru aprakstītā Dantes elle ir bērnudārzs.

„Ieejam pa trim dubultiem dzeloņdrāšu vārtiem,“ stāsta Laimons, „ļoti maz no šīs vietas iznāks tādi paši kā iegāja. Pie vārtiem žestikulēdams stāv mūsu vadonis Vaņka-Staņka. Un tavu prieku! Otrā dienā viņš ir redzēts apakšvirsnieka pakāpē, laikam nav spējis sev padoto vienību nogādāt laikā. Pateicoties ārkārtīgai centībai un nežēlībai, leitnanta pakāpe pēc laika ir atkal rokā. Vārtu iekšpusē uz paaugstināta koka krēsla sēž kāds iesirms vīrs privātā. Vēlāk uzzinām, ka tas ir nometnes augstākais priekšnieks, virsbende, daļēji paralizēts un zvērībās nepārspējams.“

Pirms viņiem jau ir ieradušās divas līdzīgas grupas. Cik šeit dvēseļu, to grūti noteikt. Visus kopā nekad nenostāda. Ēku un šķūņu daudz.

Skaitīt nevajag. Elektriskajam žogam neviens cauri netiek.

Čekas viesnīcā

Sargi pa lielākai daļai ir vecīgi, lāga vīri. Daudzi no viņiem dienējuši cara laikā. Saknes grupu, kurā ir arī Jēkabs, novieto kāda šķūņa augšstāvā. Uz grīdas neliela siena kārta.

Laimons ar Viktoru ir vienīgās šķūņa lūkas tuvumā. Tam ir savs labums un savs sliktums. Var redzēt mājas pāri ceļam, kas ir pie galvenās ieejas. Ja pa lūku pabāž galvu, tad var vērot, kas notiek pie vārtiem. To viņi dara līdz paziņojumam: ja kādu redzēs skatāmies pa lūku, tas saņems kārtu no automāta.

Visi saspiesti kā siļķes. Pie lūkas ir vairāk svaiga gaisa, bet no rītiem nāk iekšā aukstums un lietainā laikā lietus. Citādi kā pirmšķirīgā viesnīcā. Nedrīkst pīpot. To var darīt, tikai ejot pēc pārtikas un pa kino izrādes laiku. Pienāk diena, kad tabakas vairs nav. Viktors ar Laimonu sagriež savas pīpes, kas piesūkušās ar nikotīnu. Ik pārdienas pa nelielai cigaretei iznāk.

Nometne ir speciālistu iekārtota – sargtorņi ar prožektoriem, novietnes suņiem un to saimniekiem, zirgiem un bruņotajiem jātniekiem. Dubultas elektriskās sētas. Varbūt sētās nemaz strāvas nav, bet neviens negrib izmēģināt. Iekšējā kārtība ir samērā brīva. Drīkst klusu sarunāties. Ja rīkojumi tiek izpildīti, par pārējo neviens neliekas zinis. Darbā nav jāiet. Līdz ar to tikpat kā nedod arī ēst.

Ik dienas sāk saukt ap 40 vīru uz nopratināšanu. Šai skatā ir jaukteņi arī no citām telpām. Viņi vairs novietnē neatgriežas. Uz pratināšanu izsauc alfabēta kārtībā. Pa visu laiku ir tikai divi izņēmumi, kas, izsaukti ārpus alfabēta kārtības, atgriežas novietnē. Nekāda vara viņus nespēj piespiest stāstīt, kur bijuši un kas prasīts. Šķūņa augšā cilvēku skaits ir samazinājies, bet viņu vietā nāk jauni. Noskaidrojas, ka tie ir ungāri.

Mans uzvārda burts ir S, Viktoram – P. Purmali sauks pirms manis. Dažas dienas no šķūņa augšas neizsauc nevienu. Iemesls, kāpēc nervi tā sasprindzināti, ir redzams pa lūku. Kur aiziet jaukteņi, to nevar redzēt, bet var redzēt krievus, reizēm četrus, reizēm sešus. Pie vārtiem viņi skatam pazūd, tad atkal ārpus sētas parādās un ieiet divās pāri ceļam esošās mājās, kur vienmēr deg uguns. Tāpat naktī starmešu gaismā redz tos atgriežamies.

Čeka strādā naktī. Pirms pieciem vakarā nevienu uz pratināšanu neizsauc. Čekas mājām logi aizkrāsoti ar baltu krāsu. Nakts klusumā dzird sitienus, lamas, sāpju kliedzienus un vaidus. Noskaidrojas arī, kāpēc lietas velkas tik gausi. Pratinātājiem tas esot prestiža jautājums un ceļš uz paaugstinājumu atrast starp krievu gūstekņiem kādu vlasovieti. Tas noklausīts no sargu savstarpējām sarunām.

Vakaros, cik bieži vien iespējams, viņus ved uz kino izrādēm. Ne jau izpriecai. Filmas domātas politiskai audzināšanai. Filmu kvalitāte ļoti laba. Bet vispirms politstunda, kas ilgst ap pusstundu. Cik briesmīga sērga bijusi nacionālsociālisms, ko izdevies iznīcināt, tikai pateicoties krievu tautas vienprātībai. Tad sākas filma. Lieliski dabas skati. Skaistas meitenes un jaunekļi dziedādami novāc lielisko ražu. Tad brauc vācu milzīgie tanki. Pilsētiņas tiek nolīdzinātas ar zemi. Skaistās meitenes tiek izvarotas. Mūsu apsargi, kas par pašu zvērībām neko nezina, dusmās rēc. Traktoristi visi kā viens kļūst karavīri. Visvairāk aplausu saņem skaistās partizānes, sargi kliedz: „Urrā!“ Parādās augsti krievu virsnieki. Tie aicina līdz pēdējam elpas vilcienam cīnīties par Tēviju, krist, bet nepadoties gūstā. Pāri visam ekrānam redzams Staļins ar pīpi. Vācieši atkāpjas, bet vēl turpina slepkavot, dedzināt un izvarot. Vācieši rauj zīdaiņus mātēm no rokā, met ugunī vai sašķaida galvas sitot pret koku. Filma beidzas, rādot bijušos traktoristus nokārušos ar automātiem un medaļām. Skan uzvaras dziesma. Pāri visam ekrānam parādās milzīga sarkanarmieša dūre un uzraksts: Stiprākais spēks ir Sarkanarmija. Un pašā augšā korifejs ar pīpi. Ekrāns paliek tumšs. Ilgu laiku klusums. Tad atskan komanda. Atpakaļceļš ir ērkšķu ceļš. Sargi viņiem sper, sit ar automātu laidēm, lamā.

Līdzīga satura filmu ir daudz, bet ir arī tādas bez uzbāzīgas propagandas. Dažās filmās rāda krievus vācu uniformās. Nav grūti iedomāties, kā sardze apietas ar vlasoviešiem.

Laiks tēvzemei parādīt godu!

Ap četriem no rīta viss šķūņa augšstāvs ir nomodā. Ap šo laiku ved atpakaļ uz pratināšanu aizvestos krievus. Turp viņus ved sasietus ierindā, bet, atpakaļ nākot, katru balsta divi apsargi.

Var redzēt, ka šie cilvēki ir nežēlīgi sisti. Acis aiztūkušas, sejas asiņainas. Daži, pieturēti zem padusēm, iet paši, dažus apsargi daļēji velk.

Pratinātāji pa dienām guļ, jo nekādu kustību pie mājām nemana.

Apakšstāva latvieši pa šķūņa durvju spraugām var redzēt galvenos vārtus. Kādu dienu zibenīgi viņiem apskrien ziņa, ka pie vārtiem redzēts Vaņka-Staņka kopā ar žīdu, kas bija aizbraucis uz Latviju ievākt ziņas. Tas visus biedē. No apakšstāva pienāk arī citas ziņas. Jau agrāk viņi ievērojuši, ka pa nometni braukā lauku virtuves, arī naktī, bet nav tam piegriezuši vērību, jo domājuši, ka ar brezentu apsegtajos katlos ved produktus. Reiz vējš norāvis brezentu un katlā bijis redzams cilvēks ar kājām pāri malai. Tā tad katlos ved ārā no nometnes nogalinātos! Lejas stāvā tagad stāv regulāra brīvprātīgo sardze. Arī no jaukteņu vienībām pratinātos ved atpakaļ uz nometni pa vārtiem tāpat kā krievus. Dažiem jāpalīdz iet.

Tātad arī jaukteņus sit. Augšstāvā viņi ir palikuši pavisam mazā skaitā.

No rīta kafija, pēc tam parāde. Pavēle palikt ierindā. Viņi stāv pusstundu. Atlīgo šurp Vaņka-Staņka un vēl kāds čekas virsnieks ar lielu grupu bruņotiem sargiem. Viņus uzrunā Vaņka-Staņka:

„Jūs diendienā baro, bet strādāt jūs, salašņu bars, nestrādājat. Laiks Tēvzemei ar darbiem parādīt godu!“ Augšstāvnieki ir rindas sākumā. Noskaita vairāk nekā 200 cilvēku. Nav diezgan! Ņemt klāt apakšstāvu! Nu ir 300. Vēl brīdinājums: strādāt tā, lai nebūtu jāiepazīstas ar Vaņkas-Staņkas bardzību, kad viņi pēc mēneša atgriezīsies viņa rokās. Viņi izsoļo pa vārtiem. Priekšā Laimons redz Jēkabu. Viktors soļo blakus.

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com