Uldis Siliņš par interesantiem cilvēkiem

Palielināt / Enlarge

Uldis Siliņš.

Desmitais turpinājums. Sākums LL132, 133, 134, 135, 137, 138, 140, 141, 143, 144.

Paliec sveiks, mans mazais draugs

Pārsteigums par notiekošo ir liels. Pa runas laiku pat nav saņemts neviens spēriens. Sakne apņemas, ka nekādos apstākļos un nekādā gadījumā dzīvs viņš pa šiem vārtiem vairs neatgriezīsies. Dzelzceļa stacijā viņus novieto uz vaļēju vagonu platformām. Pēdējais vagons domāts sargiem, kas ir arī uz lokomotīves un platformām. Brauciena laikā viņiem tuvāk par 10 m nedrīkst iet. Sargi nav čekisti, bet karavīri. Viktors ir sajūsmā – ēdienu sagāde atkal pašu rokās. Būs ko pīpot.

Viņu uzdevums ir noņemt elektriskā vilciena dubultsliedes. Tā ir nedzirdēta izšķērdība, ka Vācijā uz vienas līnijas ir divi sliežu pāri. Vispirms jāatlauž sliedes no slīperiem, tad, stāvot plecu pie pleca, jāpaceļ sliede līdz krūtīm, jāpārnes līdz blakus sliedēm un tad ar visu spēku jāsviež uz platformas. Sviediens ir ļoti bīstams, jo sliežu galos sviediena spēks nav vienāds. Tādā gadījumā viens no sliežu galiem atsitas pret platformu un krīt pašiem virsū. Atskan izmeklēti rafinētas lamas. Krievi neaizmirst pieminēt māti. Cēliens jāsāk atkal no gala. Notiek daudz nelaimes gadījumu – lauztas rokas, visbiežāk kājas. Ievainotie nonāk sargu vagonā un, kad ved prom kravu, viņus paņem līdz.

Sakarā ar smago darbu, pašapgādei dod vairāk laika. Ēdiens vakarā jāgatavo pašiem. To pašu dara arī krievi. Darbs gan smags un jāveic straujā tempā, toties netrūkst ne nieka. Apgabals auglīgs un bagāts. Kad vilciens aiziet, sargi guļ teltīs, strādnieki uz kailas zemes, neatkarīgi no laika apstākļiem. Uzlādēšanas laikā var gulēt zem platformas. Ar iedzīvotājiem sarunāties stingri aizliegts, toties var runāt savā mēlē, ko gan sargu tuvumā nav gudri darīt. Laimonam bieži izdodas sarunāties ar Jēkabu. Sarunas par bēgšanu notiek puķu valodā. Abi nolemj, ka jābēg.

Kādu dienu, kad Laimons lasa kartupeļus, pie viņa pienāk vīrs, ko viņš pazīst no Latvijas, un klusi saka: „Labdien, Laimon, aiz ūsām tu no manis nenoslēpsies.“ Sakne viņu tūlīt izlabo, ka viņa vārds ir Raimonds. Vīrs, viņa tēva vecākais biroja darbinieks, saprotoši pamāj ar galvu. Viņa vārds ir Kārlis Zuments, 1940. g. repatriējies un novietots darbā Austrumprūsijā. Krieviem viņš uzdevies par latvieti, bet tagad saprot, ka tā bijusi kļūda. Arī viņam piespriesti 10 gadi spaidu darbos.

Viņš ir dzirdējis par čekas filtrācijas nometni un iesaka Laimonam bēgt. Pieliekušies, it kā kartupeļus rokot, viņi spiež viens otram roku. Kad tuvojas sardze, viņi atkal ir svešinieki. Sakne ir atvieglots, ka sarunas laikā nav bijis klāt viņa pušelnieks. Tas tūlīt saprastu, ka ar viņa vārdu nav kas kārtībā. Viņa otrais Latvijas paziņa ir artilērijas kapteinis Kārlis Skujenieks, kas Laimona priekšvārdu nemaz neatceras.

Viņi nolemj pie pirmās izdevības bēgt. Par godu Vaņkam-Staņkam par bēgšanas segvārdu pieņem Paliec sveiks, mans mazais draugs. To paziņo arī Jēkabam. Viņi vienojas bez vajadzības nesatikties. Ar Viktoru par bēgšanu Sakne nerunā. Viktors grib atgriezties pie savas saimnieces Zilupē. Viņa jūsmīgie stāsti par savu sievu ir Daugavas garumā. Ēšana tagad ir lieliska, fiziski viņi atkopjas, bet darbs ir ļoti smags, un, ja bēgs, pārtika paliks pie Viktora. Ja prasīs dalīties, viņš tūlīt nojautīs Laimona nodomu. Arī tabaku viņam nevar atstāt. Pārējie gan priekšā, aizmugurē, sānos ir atraduši sev draugus. Klusais vīrs no Saknes pa labi, liekas, nevar viņu ciest. Atbild īsi un nekad neuzsāk sarunu.

Viņi ir pabeiguši sliežu nomontēšanu no kāda tilta. Kad, zupai vāroties, netālu no Laimona un Viktora iet garām kapteinis, pie sevis svilpodams Paliec sveiks, mans mazais draugs.

„Mana sirds sāk sist kā ar āmuru,“ raksta Laimons, „liekas, ka pat Viktors to var dzirdēt. Paēduši uzvelkam kuplu dūmu. Garām iet Jēkabs un saka, ka labi gan tiem, kam no Liepājas piesūta tabaku. Viktors saka, lai iedodot garajam cigaretei. Laimons izņem skopu tabakas šķipsnu un ieber Jēkabam saujā, kas nosaka: Paldies tev, mazais draugs! Un prom. Saku Viktoram, ka būšu drīz atpakaļ. Jāiet savās darīšanās.“

Brīvībā

Laimons pāriet pāri sliedēm. Ja būs vajadzīgs, viņš, neatkarīgi no Kārļa un Jēkaba, bēgs viens. Viktors paliek pie ugunskura un Laimonu redzēt nevar. Ja aizturēs sardze, tad sacīs, ka nejūtas labi un grib iet gulēt. Viņš paiet garām stacijas stūrim. Vēl ir iespēja aizbildināties, ka vajadzība spiež doties uz krūmiem, kaut arī tur doties ir aizliegts. Sliktākā gadījumā dabūs no sarga kāvienu.

Tad viņš ir jau garām ēkas stūrim un strauji dodas uz priekšu. Viņš pamana tuvumā ēnas un pagaidām turas netālu no tām. No šī brīža, lai cik liela bijusi draudzība, katrs rūpēsies tikai par sevi. Sargiem suņu nav, un tā ir liela priekšrocība. Nelielai upītei viņi tiek pāri, lecot no akmens uz akmeni.

Ēna ēnai pamazām tuvojas, un var redzēt, ka bēdzēji ir pieci. Sakne nodomā, ka bars ir par lielu. Aizmugurē šauj kā karā. Šāvieni gan neliekas nākam tuvāk. Līdz šim priekšgalā ir bijis kapteinis, bet viņš, būdams vecāks zēns, sāk pagurt.

Viņi ir skrējuši un gājuši veselas 8 stundas. Blāzmojas rīts. Viņi sāk sev mežā ar rokām rakt guļas vietu, kur pārlaist dienu, 5 m viens no otra un apsedzas ar sūnām un zariem. Saknem kabatā ir kartupelis un sīpols. Viņš nolemj apēst no katra pusi, bet aizmieg. Viņu pamodina troksnis. Viņa kaimiņš ir pagriezies uz otriem sāniem un Sakne pārsteigts redz, ka tas ir mazrunīgais, nelaipnais vīrs.

Cerības izglābties nav lielas. Visapkārt krievu vienības. Stacijās ir telefoni, pa tiem droši vien zvana uz visām debesu pusēm. Vienīgo patvērumu dod tumsa, apvidus un mežs. Iešana pa nakti, dienā – zem sūnām.

Otrajā naktī viņi sanāk kopā uz apspriedi. Abi svešie ir kapteiņa sarunāti. Nerunīgais ir kapteiņa dzimtās puses paraugsaimniecības īpašnieka dēls, vārdā Svecīte. Otrs bijis kapteiņa ierindas biedrs, kā Saknem Viktors. Viņš stādās priekšā kā Alfons, Kārļa dēls Trumpis, kurpniekmeistars. Bēdzis kapteiņa pierunāts. Saknes domas par kapteini sāk lēnām mainīties. Kāpēc kādu pierunāt?

Tiek uzņemts inventārs. Ir vienas šķiltavas ar nelielu degvielas pudelīti un divi kabatas naži. Ar tiem katrs nogriež sev pa rungai, lai būtu vieglāka iešana. Vienīgi Saknem ir tabaka, bet nav nekā ēdama, pārējiem ir. Nolemj vēl divas dienas nepīpot un tad arī tikai puskrēslā pirms nakts gājiena. Tas mazinās ēstgribu. Mājām viņi nedrīkst tuvoties, bet tumsā šad tad izdodas izrakt pa kartupelim un saknei. Tos ēd zaļus, pie tam ar gardu muti. Vienīgi Svecīte ar porcijām un ēdiena izvēli ir vienmēr neapmierināts.

Viņi virzās dienvidrietumu virzienā, vadoties pēc Ziemeļzvaigznes. Pārtiku iet vākt tikai viens, pārējie paliek tumsas aizsegā. Ik pa divām stundām viens no viņiem iet pārējiem pa priekšu.

Viņi ir bijuši brīvībā jau 6 dienas! Septītajā dienā tālumā redz kalnu grēdu – Riesengebirge, aiz tiem atrodas Čehoslovākija.

Vai šī zeme arī ir krievu rokās, viņi nezina, bet varbūt tur par 5 bandītiem nav ziņots. Pēcpusdienas saulē kalni izskatās pavisam tuvu, bet, kamēr tos sasniedz, paiet vesela nedēļa. Ejot tikai pa tumsu, tiek zaudēts laiks, tāpēc nolemj iet vēl kādu laiku pēc saules lēkta, gan tikai pa mežu un ļoti uzmanīgi. Sakne tam nepiekrīt, bet viņu pārbalso. Svecīte visu laiku kurn un ir neapmierināts.

Kādu rītu, gaismai austot, iznākuši atklātā apvidū, apmēram 300 m no biezā meža, viņi izdzird medību suņu riešanu, kas strauji tuvojas. Meža malu vairs nav iespējams sasniegt. Viņi iekrīt pie krūmu pudura zālē, kas nav pietiekami liela, lai viņus paslēptu. Kaucot un gaudojot jož suņu bars, aiz tiem ap desmit krievu virsnieku izmeklēti skaistos zirgos. Suņi ir uz pēdām medījumam un aizdrāžas bēgļiem garām, aiz viņiem auļos 30 m attālumā krievi. „Kā viņi varēja mūs neredzēt?“ jautā Sakne. „To grūti saprast.“ Kad krievi aizjājuši, viņi dodas skriešus atpakaļ mežā. Glābti!

Turpmāk vēl