Pertā „Cūku bēres“

Ilmārs Rudaks, Jānis Blumbergs, Viktors Mazaļevskis un Jānis Kukuls apstrādā cūku. FOTO Jānis Purvinskis.

Lai palīdzētu segt Pertas Latviešu Centra uzturēšanas izdevumus, Centra valde katru gadu rīko Cūku Bēres. Tā nu arī šogad nebija nekāds izņēmums, un Centra valde atkal bija iegādājusies kārtīgu cūku. Ienākot centra pagalmā, pievakarē vēl pirms sešiem, mūs sveica Daugavas Vanagu priekšnieks. Viņam priekšā uz liela galda kūpēja liela jau izcepta cūka, kuras garšīgā smarža, vēl nemaz neienākot zālē, vilināja uz gaidāmo banketu.

Tā kā vēl tikai nesen bijām nākuši uz Daugavas Vanadžu lielo sarīkojumu, nodomāju ka šovakar nav daudz ko steigties, jo pārāk daudz to ēdāju nebūs. Bēres arī bija rīkotas vakarā, kad mūsu jau vecākai paaudzei ne visai patīk iet ārā no mājas. Biju gan stipri maldījies. Ienākot zālē, tur mudžēt mudžēja no ļaužu sarunām, un galdi jau bija aizņemti. Labi, ka par mums bija parūpējušies un mums abiem ar sieviņu vietiņu pie galda bija paturējuši.

Vēl jau palika laiks no Daugavas Vanagu bāra kaut ko nopirkt, lai pēc garā brauciena no Mandžūras dzesinātu slāpes. Te pie durvīm parādās četri lieli vīri un uz lielām nestuvēm ienes cūkas miesas. Tādas brūnas nodegušas, it kā tā būtu mūsu saulītē gozējusies dienām ilgi. Nē, mūsu nu jau slavenie pavāri: Ilmārs ar Viktoru laikam bija sākuši to cepināt agri, agri no rīta, un te nu parādījās viņu pūliņu sasniegums. Tā kā es sēdēju pie viena no priekšējiem galdiem, tad cūkas cepeša smarža mani pilnīga apžilbināja, siekalas pat bija grūti norīt.

Viktoram ar Ilmāru bija klāt nākuši divi kārtīgi palīgi, divi Jāņi – Kukuls un Blumbergs. Nu visi četri vīri ar lielu māku sāka to cūku apstrādāt. Tur zibsnīja lieli un mazi naži un pat tādi, kurus bija jāpieslēdz pie elektrības. Un cūkas cepetis sāka krauties uz lielām paplātēm un augtin auga arvien lielākā kaudzītē. Kamēr vīri pārvērta cūkas miesas par cepeti, mūsu dāmas piepildīja citus galdus ar dažādiem salātiem: tur bija kartupeļu un zaļie salāti, tur bija gurķīši krējumā un skābie gurķīši, nu viss, viss, ko tik sirds vēlējās pielikt klāt pie cepeša.

Beidzot Ilmārs deva zīmi, ka viss esot gatavs, un tagad esot tikai ēšanas vaina. Drīz vien arī izauga lielā rinda ar ēstgribētājiem, kuriem šķīvji pildījās ar visiem šiem labumiem. Lielās ļaužu čalas drīz vien apklusa, un tikai dzirdēja nažu un dakšiņu darba trokšņus. Ēdienu galdi bija tik pilni, ka viens otrs varēja iet un vēl sev uzlikt pa cepetim un vēl pa kādam gurķītim. Tā kā pie īstiem latviešu galdiem, kad visi paēduši, tad galds vēl pilns ar ēdienu. Vēl mūs pasauca, ka varot dabūt arī kafiju un smalkmaizīti. Bet tad nu gan bija jābeidz, jo taču vēl jātiek līdz mašīnai, lai brauktu mājās. Vai pilnais vēders to izturēs?

Kamēr mums gatavoja gardos ēdienus, mēs arī iegādājāmies loterijas biļetes skaistajiem laimestiem: tur bija kurvītis ar vīnu un gardumiem, tur bija šņabis, svečturi un gleznas, lampas un vēl kādas mantiņas. Tā kā bija daudz laimestu, tad arī labākas izredzes kaut ko vinnēt. Pie mums Pertā ciemojās arī ciemiņi no Latvijas, kuri bija atnākuši redzēt, kā mēs svinam Cūku bēres un, lai nebūtu šaubas par ložu vilcēju, lūdzām vienu skaistu latviešu meiteni mums ar to izpalīdzēt. Paldies Simonai no Liepājas!

Tā nu pēc loterijas un kafijas bija jādomā par šķiršanos un ceļu uz mājām. Un skat vien: šovakar nebija ne jāvāra, ne jācep un pat traukus nevajadzēja mazgāt. Domājams, ka arī Centra valde varēs būt priecīga par kādu grasi, kas būs palicis pāri no tā, ko tuvu pie simts viesu bija izdevuši.

Paldies cepējiem, paldies vārītājām, salātu griezējām un galdu klājējiem un visiem, kuri bija likuši savu roku klāt, lai mūsu Centrs vēl var pastāvēt un dod mums pajumti, kur sanākt un kur būt latviešiem savā mājā. Uzredzēšanos nākamo reizi!

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“