Mūsu draugs un biedrs Viktors Aleidzāns

*29.06.1929. †15.04.2010.

Pirmā piektdienā pēc Lieldienām atkal sākām spēlēt novusu Daugavas Vanagu namā. Kā parasts, pirmais ierodas Viktors. Es vaicāju Viktoram, kāpēc tu atnāci tik agri, jo spēles tikai sākās plkst. 16.00. Viņš man atbildēja, ka tas dod viņam laiku, sagatavot novusa galdus. Viņš galdus nolīdzina, lai tie būtu precīzi, saber virsū pūderi un sagatavo visu, kas nepieciešams, lai tie, kas ierodas laicīgi, varētu tūlīt sākt spēlēt. Viņš man vaicāja: „Vai tu vēlies atnākt un gaidīt, kamēr es sakārtoju galdus?” Ko varēju teikt?

Novuss viņam ļoti patika ne tikai spēle kā tāda, bet satikties ar draugiem, parunāties un pastāstīt kādus jokus. Viktors veiksmīgi tos varēja pastāstīt. Pagājušā gada Melburnas meistarsacīkstēs piedalījās vairāki Sidnejas novusa spēlētāji, starp tiem bija arī Viktors. Kā divi gados vecāki spēlētāji – es ar Viktoru palikām vienā divu guļamistabu dzīvoklī. Tas deva mums iespēju parunāties, stāstīt viens otram, ko esam darījuši jaunībā, protams, arī mazliet palielīties un tādā veidā arī labāk iepazīties vienam ar otru. Viņš man stāstīja, ka viņam ir paticis strādāt ar koka materiāliem. Esot bijis sekmīgs galdnieks un esot palīdzējis Sidnejas Latviešu teātrim skatuves iekārtošanā. Kā iepriekš minēju, bijām vecākie ar līdzīgām vajadzībām un parašām. Paēdām vakariņas, iedzērām kādu aliņu un aši prom uz mājām, lai tiktu agrāk gultā, kamēr jaunie vēl līksmojās krodziņā. Pārrunājām par iespēju arī šogad braukt uz Melburnu un varbūt atkal paliktu kopā tajā pašā motelī.

Šajā neaizmirstamā piektdienā, 9. aprīlī sākums noritēja kā parasti, sasveicinājāmies, Viktors pasūtīja vienu glāzi viskiju (kas skaitās viņa norma, jo jāvada automašīna) un sāka atkal spēlēt novusu, kad pēkšņi saļima un apgāzās. Visi dabūjām milzīgu šoku, triecienu. Romis Senkēvičs tūlīt piezvanīja ātrai palīdzībai, lai atsūta ambulanci. Rihards Puisēns palīdzēja Viktoram, cik tas bija iespējams, būt ērtāk – palika spilvenu zem galvas, pielika aukstu kompresi pie pieres un novietoja Viktoru uz sāniem. Ambulance atbrauca ļoti ātri, un mediķi darīja visu iespējamo, lai Viktors elpotu – deva skābekli, veica sirds masāžu. Kad Viktors varēja pats mazliet elpot, ātrā palīdzība aizveda Viktoru uz Bankstaunas slimnīcu. Rihards devās viņiem līdz un palika tur, kamēr atnāca Viktora piederīgie. Bija arī neparasta sagadīšanās, ka mūsu iepriekšējais kopas vadītājs Aivars Drēziņš, kurš slimības dēļ retāk atnāk uz novusa spēlēm, šoreiz bija atnācis ciemos. Droši vien tas bija Dievišķīgi lemts, ka visi biedri bijām klāt, kad Viktors pēkšņi saļima, savu draugu vidē, spēlējot savu iemīļoto spēli.

Cerējām un gaidījām viņu atkal drīzi atgriežamies no slimnīcas pie mums, bet, diemžēl, tas nebija lemts, jo 15. aprīlī Viktors aizgāja viņsaulē. Es personīgi, kā arī Sidnejas Sporta Kopa un novusa spēlētāji, kā arī tie, kas pazina Viktoru, esam zaudējuši labu tautieti, kas vienmēr izpalīdzēja tiem, kam tas bija vajadzīgs.

Arnolds Jumiķis
Laikrakstam „Latvietis“