Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Norvēģijas Latviešu biedrība: Hermanis Dzelzkalns

Biedrība svin 50 darbības gadus

Laikraksts Latvietis Nr. 201, 2012. g. 16. maijā
Ilze Knusle-Jankevica -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Hermanis Dzelzkalns. FOTO Ivars Veiliņš.

Norvēģijas Latviešu biedrība tika dibināta 1952. gadā, un par tās dibinātāju un idejas autoru uzskatāms Hermanis Dzelzkalns.

Hermanis Dzelzkalns dzimis 1909. gada 23. decembrī un līdz Otrā pasaules kara sākumam ar vecākiem dzīvojis Bauskas rajonā, Lietuvas pierobežā pie Mēmeles. 1939. gadā viņš apņēmis par sievu Paulu, skolotāju. Pats vēl Latvijas laikā darbojies ar skautiem un bijis saistīts ar tā laika iekšlietu sistēmu.

Kara priekšvakarā Dzelzkalnu ģimene izšķīrās. „Bija parasts vasaras vakars. Āboliņš bija nopļauts, labība vēl nebija pļaujama. Nekas neliecināja, ka būs saasinājumi, un vecāki nolēma aizbraukt ciemos pie manas māsas, savas meitas, kura ar vīru dzīvoja Jelgavas rajona Vilcē, kur svainim bija dzimtas īpašums. Tā bija pēdējā reize, kad viņus redzēju,“ atceras sirmais kungs. Tomēr karadarbība nav paredzama, un karaspēks ienāca pārāk strauji. 24. jūnijā Hermanis ar sievu pameta mājas Bauskas pusē un sāka bēgļu gaitas. „Patiesībā man paveicās. Tajā dienā es biju meklēts, jo biju saistīts ar skautiem un militāro jomu, bet tolaik mana sieva strādāja skolā par pārzini, un es biju aizgājis pie viņas. Armijas cilvēki paskatījās tikai dzīves vietā – tur manis nebija, un tālāk viņi nebija meklējuši.“

Tiesa, viņi nav bijuši divi vien, bet gan apmēram 30 cilvēku grupa no pagasta. „Gribējām doties uz Kurzemi, bet uz turieni braukt nevarēja – tur bija krievi. Tāpēc nācās doties uz Vidzemes pusi,“ stāsta H. Dzelzkalns. Viņi nonākuši Ropažos, kur kāds saimnieks pie Tumšupītes ļāvis bēgļiem apmesties savā saimniecībā.

Jau drīz saņemts aicinājums vīriešiem aizstāvēt Bausku, jo tuvojās krievu karaspēks. Hermanis atceras, ka ar ieroci rokās dežūrējis Bauskas pilsdrupās. Pēc mēneša saņemta pavēle, ka jānodod zirgi, bet to nu neviens negribēja. „Ātri sapakojāmies un aizbēgām uz Kurzemi, lai nebūtu jāatdod zirgi. Kādu laiku uzturējāmies Kandavas un Sabiles apkaimē, palīdzējām lauku darbos,“ viņš stāsta. Bēgļu grupa neizbēgami tuvojās Liepājai, no kuras pavērās iespējas emigrēt.

„Kad nonācām Liepājā, visi kuģi bija aizņemti, bet beigās mums izdevās atrast vienu vācu kuģi, kas veda uz Vāciju zirgus, un viņiem vajadzēja kādu, kas tos zirgus pieskatīs un apkops. Mēs, vīri, pieteicāmies, un mūs pieņēma,“ atceras Hermanis. Kuģa galamērķis bija Kēnigsberga, kas ne visiem bija pa prātam. Bēgļu grupā esot bijuši arī divi brāļi Āriņi, un viens no viņiem uzskatīja, ka Kēnigsberga esot pārāk tuvu, tāpēc viņš gaidīšot citu kuģi, kas dosies, piemēram, uz Dancigu. Tā brāļi izšķīrās. „18. novembri sagaidījām vēl Liepājā, gaidot savu kuģi. Mājas jau bija tukšas, un mēs apmetāmies kādā no dzīvokļiem. Te pie mums ienāca pāris vācu karavīri un atnesa muciņu, lai mēs pasargājot, kamēr viņiem darīšanas. Piekritām. Kad vakarā karavīri atgriezās, teica, ka mučelē esot konjaks, vai mēs negribot. Nebija jau kur ieliet, atradām kaut kādu mutes bļodu, dabūjām konjaku un varējām svinēt,“ ar humoru stāsta sirmgalvis. Pēc sešām dienām kuģis devies ceļā uz Vāciju, un Dzelzkalnu ģimene – uz tā.

Kuģim, dodoties ceļā, bijis arī uzlidojums, tomēr kuģim, uz kura borta bija grupa latviešu, netrāpīja. „Tā jau tajā karā bija – neko zināt nevarēja, kas un kā notiks,“ nosaka Hermanis, piebilstot, ka vēlāk saņemtas ziņas, ka Āriņu ģimene, kura palika Latvijā gaidīt piemērotāku kuģi, vēlāk tikusi apcietināta un izsūtīta uz Sibīriju.

„Kēnigsbergā mūs sagaidīja tā saucamie fazāni jeb Hitlera cilvēki, norīkoja darbos un teica, ka pēc nedēļas mūs pārvedīšot uz nometni. Divi no mūsu grupas aizgāja uz staciju, lai noskaidrotu, vai nevarot tikt kur tālāk. Teica, ka nevar. Bet tad viņiem piemetās divi dūšīgi vīri, arī no Latvijas, kuriem bija līdzi nauda un speķis. Mums tas nāca par labu, jo nu varējām tirgoties,“ stāsta H. Dzelzkalns, piebilstot, ka tolaik Vācijā visvērtīgākās lietas bija olas un speķis. Tā nu, piesolot speķi, izdevies sarunāt vagonu vilcienā, kas dodas uz Dancigu.

Nokārtotas visas nepieciešamās atļaujas, lai dotos ceļa, un – aidā! Braukuši vairākas dienas, līdz vienu rītu pamodušies un secinājuši, ka vagons atāķēts. Hermanis saka, ka tas bijis Šlēgholšteinā, bet visticamāk, ka tā bijusi vieta, kas tagad zināma ar nosaukumu Šlesviga-Holšteina. „Tolaik Vācijā dzīvoja ciemos un viensētās, un mums ar sievu izdevās iekārtoties pie viena veca saimnieka viensētā. Viņam bija četri dēli, kuri visi bija armijā, un pa māju saimniekoja meita ar tanti. Viņām tas bija galīgi apnicis, un saimnieka meita jautāja, vai Paula prot gatavot ēst. Viņa teica, ka jā, un saimniekmeita piedāvāja Paulai turpmāk saimniekot pa virtuvi, gatavot ēst un turēt tur visu tīru, kamēr pašas uzņemsies darbus kūtī,“ stāsta Hermanis. Tā no decembra līdz maijam viņi tur nodzīvojuši.

Maijā reiz solītais par izvietošanu nometnē piepildījies – bēgļi strādāt nedrīkstēja un tika izmitināti nometnēs. „Sākumā baidījāmies, kā tur iztiksim, ko nometnē ēdīsim, bet mums izdevās izlūgties saimniekam govi. Tā nu mēs katru dienu gājām to govi slaukt, un bija mums piens, ēdiens,“ atceras Hermanis. Nometnē Dzelzkalnu ģimene dzīvojusi mazā istabiņā, un, kā atceras Hermanis, blakus istabiņā dzīvojis grāmatizdevēja Rapas brālis.

Dzelzkalnu ģimene Vācijā pavadīja piecus gadus – no 1944. līdz 1949. gadam. Tad viņus dzīve aizvedusi uz Norvēģiju. „Uzgājām sludinājumu, ka Norvēģijā kāda angļu diplomātu ģimene meklē divus cilvēkus, kas veiktu mājas darbus un strādātu ar bērniem. Pieteicāmies. Vispār pieteikušies bija daudzi, bet, tā kā vajadzēja pieskatīt bērnus un Paula bija skolotāja, izraudzījās mūs,“ atceras H. Dzelzkalns. Norvēģija izraudzīta bez īpaša mērķa, vienkārši tur pavērušās darba iespējas. „Toreiz pārsvarā devās uz Kanādu, kur bija darbs mežos, Ameriku un Austrāliju, kur varēja atrast darbu, piemēram, pie kokvilnas novākšanas,“ stāsta Hermanis.

Ceļā devušies 1949. gada 8. decembrī. Braukuši ar autobusu, kas bijis pilns ar sievietēm, kuras devās apciemot radus. Hermanis stāsta, ka tā bija pirmā reize, kad sievietēm, kuras bija precējušās ar vāciešiem un dzīvoja Vācijā, bija dota atļauja braukt uz Norvēģiju apciemot radiniekus. Oslo viņus sagaidījusi angļu sūtņa ģimene, pie kuras Dzelzkalni bija nozīmēti strādāt. Jau uzreiz Dzelzkalni nobrīdināti, lai vāciski nerunājot, jo norvēģi vāciešus ne acu galā nevarot ciest. Angļu ģimenē auga četri bērni – dēls mācījās Anglijā diplomātu skolā, desmit gadus vecas dvīnes un trīsgadīga meitenīte.

Tā kā norvēģi esot lieli ceļotāji, pirmajā atvaļinājumā vasarā arī Dzelzkalnu ģimene nolēmusi paceļot pa Norvēģijas vidieni. Tas kļuvis par ieradumu. Sākumā ceļojuši ar velosipēdu, tad nopirkuši motociklu un, kā saka pats Hermanis, apceļojuši visu Norvēģiju. „Tā ceļojot, mēs sastapām arī kādus latviešus. Vairāku gadu laikā apzinājām apmēram 40 tautiešus, no kuriem daudzi uzturējās veco ļaužu mītnēs. Kad Vācijā likvidēja bēgļu nometnes, Norvēģija uzņēma nelielu skaitu slimu cilvēku – tuberkulozes slimniekus, neredzīgos, kuri bija dzēruši spirtu un zaudējuši redzi,“ stāsta Hermanis. Šie cilvēki, dzīvojot veco ļaužu mītnēs, bija ļoti vientuļi, valodu neprata. Un tā Hermanim radās ideja par latviešu biedrības izveidi.

Par oficiālo biedrības dibināšanas datumu tiek uzskatīts 1952. gada 11. maijs, kad tika sasaukta kopsapulce, bet gada sākumā Hermanis uzrakstīja uzsaukumu latviešiem, aicinot viņus iesaistīties. Vēstules teksts, kas datēts ar 1952. gada 11. janvāri, ir saglabājies:

Man ir ienākuši vairāki ierosinājumi dibināt Norvēģijā pašpalīdzības kopu, kuras uzdevums būtu atbalstīt nepieciešamos gadījumos vecos un slimos tautiešus Norvēģijā un Vācijā. Strādājošie iemaksātu katru mēnesi noteiktu summu pēc savām iespējām.

Kuri būtu ar mieru piedalīties šajā pašpalīdzības darbā, laipni lūdzu izpildīt klātpielikto anketu un atsūtīt man pēc iespējas ātri, lai darbs nekavētos.

Pēc ziņu savākšanas varēs izraudzīt vienu vai vairākas personas, kas šīs lietas kārtos.

Būtu patīkami dzirdēt arī no citiem kādus ierosinājumus, priekšlikumus un norādījumus šajā virzienā.

Ar tautisku sveicienu

/H. Dzelzkalns/“

Aicinājumam nebūt nav atsaukušies visi tolaik Norvēģijā dzīvojošie latvieši. Tomēr ļoti atsaucīgi bijuši tā sauktie veclatvieši, kuri Norvēģijā uzturējās daudz ilgāk, piemēram, Latvijas goda ģenerālkonsuls Norvēģijā Arturs Vanags un Milda Nordheima (dzimusi Augulis). Ģenerālkonsuls pastāstījis, ka norvēģi ir ļoti nacionāli noskaņoti. „Viņš man teica, ka vietējie viņu par norvēģi netur, kaut gan Vanagu ģimene bija turīga, Norvēģijā bija nodzīvojusi apmēram 40 gadus, viņu bērni tekoši runāja norvēģu valodā,“ atminas Hermanis. Savukārt Nordheima kundze bija precējusies ar norvēģi, viņiem bija divas meitas, un visi ģimenes locekļi aktīvi iesaistījušies latviešu dzīvē. „Tolaik, kad dibinājām biedrību, nebija nekādas pretestības no norvēģu vai Norvēģijas valdības puses. Viņi bija ļoti pretimnākoši,“ tā H. Dzelzkalns.

Pirmajos biedrības dibināšanas gados tās misija bijusi palīdzēt tautiešiem kā vien iespējams – par biedru naudu dažiem cilvēkiem tika izmaksāti pabalsti, citiem tika pasūtīta prese, vēl citi pie Dzelkalna kundzes mācījās latviešu valodu. Vēlāk nodibināts arī korītis, kurā kopā dziedātas latviešu dziesmas. „Man tā dziedāšana tuva jau no bērnu dienām. Bērnībā mācījos vijoles spēli, vēlāk arī klavierspēli. Ģimnāzijā Bauskā pat spēlēju orķestrī,“ atceras sirmgalvis. Tāpat biedrībā svinēti latviešiem nozīmīgi svētki, piemēram, 18. novembris, Jāņi, Ziemassvētki. Vienīgais Jānis tolaik bijis kāds puika no jauktas ģimenes – māte latviete, bet tēvs norvēģis. Iespēju robežās ievērotas senās tradīcijas – pīti Jāņu vainagi, rotāta eglīte, dziedātas dziesmas, tērpti tautas tērpi.

Trimdā Dzelzkalnu ģimene, lai saglabātu latvisko identitāti, apguvusi arī ko jaunu. Piemēram, Paula iemācījusies aust – pirmās stelles vīri izgatavojuši no koka kastēm. Viņas austie audekli vēl tagad rotā Hermaņa māju un silda sirdi. Savukārt pats Hermanis iemācījies izgatavot kokles. Tās esot pat izstādītas dažādās izstādēs, kur guvušas atzinību.

Laiks, kas nodzīvots Norvēģijā, ir samērā īss – 1956. gadā Dzelzkalnu ģimenei radusies iespēja pārcelties uz Ameriku, jo piedāvāts darbs lielā restorānā. Tad biedrības vadību pārņēmis Harijs Valdmanis, kurš Norvēģijā ieceļojis gadus piecus vēlāk nekā Dzelzkalnu ģimene. Par Norvēģijā pavadīto laiku atgādina arī metāla vāze ar gravējumu, ko Hermanim dāvājuši kolēģi un domu biedri. Ar Hariju Hermanis sazinās joprojām un pārrunā jaunumus. „Harijs teic, ka tagad jau jaunie pārņēmuši vadību, bet domāju, ka biedrība ir uz laba ceļa, un vajag tikai rīkoties,“ tā H. Dzelzkalns.

Tomēr vecais vīrs it nemaz nejūtas kā revolucionārs vai vēstures veidotājs. „Citi jau saka, ka esmu izdarījis labu darbu... Bet mans tēvs teica:

Vai tavs mūžs kam lieti der,
To vis neteic ilgie gadi;
Viens tas brītiņš dārgi sver,
Ko ar labiem darbiem vadi.“

Tā H. Dzelzkalns, 102 gadu vecumā bez grūtībām, citējot Neikenu Jura dzejas rindas. Norvēģijas Latviešu biedrībai viņš vēl: „Saticību savā starpā, atcerēties Latviju, uzturēt dziesmu garu un saglabāt valodu.“

Arī pats pēc 40 Amerikā nodzīvotiem gadiem Hermanis ar dzīvesbiedri atgriezās Latvijā un apmetās uz dzīvi Siguldā – nu jau Latvijā nodzīvoti 15 gadi. Viņš arī ziedojis ievērojamus naudas līdzekļus – 2000 latu – Brīvības piemineklim un Rīgas Brāļu kapiem.

2012. gada 24. aprīlī, Jelgavā
Ilze Knusle-Jankevica
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com