Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Intervija ar Ilzi Jākobsoni

Mūsu visu kopīgās vēstures apzināšana, vākšana un glabāšana

Laikraksts Latvietis Nr. 203, 2012. g. 30. maijā
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ilze Jākobsone laikraksta „Latvietis“ redakcijā. FOTO Ilze Nāgela.

Laikraksta "Latvietis" redakcijā viesojās Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Muzejpedagoģijas un izstāžu departamenta vadītāja Ilze Jākobsone. Piedāvājam mūsu lasītājiem interviju ar viņu.

Ilze Nāgela: Priecājos Jūs sveikt laikraksta Latvietis redakcijā! Lūdzu, iepazīstiniet ar sevi mūsu lasītājus un pastāstīt, ar kādiem nolūkiem esat atlidojusi uz Austrāliju.

Ilze Jākobsone: Paldies! Man ir divas sajūtas: ne tikai apskatīt vienu no bērnības sapņu zemēm, bet arī pabūt kopā ar cilvēkiem, kas ir radinieki un pabūt tur, kur radinieki ir jau apbedīti – Foknera kapsētā, Melburnā. Patīkami ir tikties ar tiem cilvēkiem, kas manus radiniekus ir labi pazinuši, kas ir viņu bijušie kursa biedri, kas kopā ar maniem radiem gājuši baznīcā. Tā ir tāda sajūta, ka nejūtos atbraukusi uz gluži svešu vietu, bet gan – jau uz zināmu vietu. Piemēram, Daugavas Vanagu namā satiku kundzi, kas atrada zināmas līdzības man ar maniem radiem sejā, vaibstos. Man grūti šīs savas sajūtas aprakstīt, tās galvenokārt ir emocionālas.

I.N.: Kāda radniecība Jums bija ar šeit Melburnā dzīvojušiem radiem?

I.J.: Mana vectētiņa māsa ar vīru un viņas bērni – divas mammas māsīcas.

I.N.: Ar ko Jūs nodarbojaties Latvijā?

I.J.: Es strādāju Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Manā aprūpē ir ļoti nopietnas lietas: muzeja pedagoģija, sabiedriskās attiecības un izstāžu un pasākumu organizēšana. Uzdevums ir ļoti liels, bet mana darba komanda ir ļoti neliela. Mēs esam tikai pieci cilvēki. Kad strādājam, gatavojot izstādes, tad esam darbā līdz vēlai naktij; var piezvanīt plkst. 10 – 11 vakarā, un visi esam darbā.

I.N.: Cik daudz izstāžu gadā vēstures muzejs sagatavo saviem apmeklētājiem?

I.J.: Pirmais, no kā tas ir atkarīgs, ir nauda, t.i., budžets. Izstādes mēs varam dalīt: pirmās ir tādas ilgstošākas, ko izstādām Rīgas pilī un tās būtu 3 – 4 gadā, otrās ir tā saucamās mobilās – ceļojošās izstādes. Piemēram, skolas mums piesakās, un mēs šīs izstādes tad aizvedam. Tās ir par dažādiem tematiem, piemēram: Brīvības cīņas, Latvijas kā valsts veidošanās un pastāvēšana u.c.

Muzejam ir divas nodaļas – Āraišu arheoloģiskais muzejs-parks, kas ir mūsu pārraudzībā. Arī tur tiek organizētas tādas nelielas izstādītes dažādos svētkos; otra vieta ir Sarkandaugavā Dauderi – bijusī Kārļa Ulmaņa rezidence. Patreiz tur atrodas Gaida Graudiņa, Vācijā dzīvojošā jurista, kolekcija. Daļu savas kolekcijas viņš ir uzdāvinājis Latvijas valstij. Dauderos ir pastāvīga ekspozīcija, bet arī tur veidojam nelielas izstādītes. Tur ir apskatāma Kārļa Ulmaņa dzīve – Pirmā un pēdējā diena, t.i., Kārļa Ulmaņa rīcība 1918. gada 18. novembrī un 1940. gada vasarā, jūnijā. Izstādē izsekots, kā šī personība ir mainījusies, transformējusies, un tur ir milzīgas atšķirības.

Gunārs Nāgels: Ko Latvijas Nacionālais vēstures muzejs piedāvā Austrālijā dzīvojošiem latviešiem?

I.J.: Latvijas Vēstures muzejs savā pārraudzībā ir pārņēmis visu to laika periodu, kas saistās ar latviešu tautu un Latvijas vēsturi. Ja mēs skatāmies uz jaunāko periodu, jaunākiem laikiem, tad mēs cenšamies apgūt to informāciju, materiālās vērtības, kas ir saistītas ar trimdu. Jaunākie laiki būtu no 1945. gada līdz mūsdienām. Ilgstoši mēs to nevarējām zināmu iemeslu dēļ darīt, bet tagad nav absolūti nekādu šķēršļu vākt un, protams, sistematizēt, t.i., nodrošināt šiem priekšmetiem, dokumentiem, fotogrāfijām kvalitatīvu atrašanās vietu. Tas ir ļoti svarīgi, lai tās nebojājās. Un, protams, nodrošinot tām pieejamību. Viens ir šo priekšmetu nodot, bet otrs – arī to piedāvāt. Kur mēs saskatām to Austrālijas latviešu pienesumu? Tās būtu vēstures liecības Latvijas Nacionālajā muzejā, ka šī Austrālijas kopa ir bijusi un ir pietiekoši spēcīga ar savām tradīcijām, uzskatiem, ar savu kultūras dzīvi, sporta dzīvi, politisko darbību, un lai tas atspoguļojās.

I.N.: Bet kā tas notiek praktiski? Piemēram, man ir kāda lieta, priekšmets vai kāds periodisks izdevums; es vedu vai sūtu to uz muzeju? Kā tas notiek? Kā novērtēt, cik interesants tas varētu būt muzejam?

I.J.: Secība būtu sekojoša: vēstule Latvijas Nacionālām vēstures muzeja direktoram Arnim Radiņam un būtu vēlams šajā vēstulē arī minēt, kādi priekšmeti muzejam tiek piedāvāti, un vēl labāk būtu, ja pievienotu priekšmetu fotogrāfijas; lai būtu ne tikai nosaukums, stāsts, no kurienes tas priekšmets nācis, kādus ceļus tas ir gājis, bet arī vizuālais izskats.

I.N.: Kādas lietas tieši varētu interesēt muzeju, vai vari nosaukt kādu piemēru?

I.J.: Tās būtu, pirmkārt, fotogrāfijas – pilnīgi dažādu periodu; tie varētu būt visdažādākie priekšmeti, kuri caur Vācijas nometnēm atceļojuši šurp no Latvijas. Varētu pat būt jūsu minētais ziepju gabaliņš. (Red.: Ziepju gabaliņš, ko Dr. G. Nāgels rādija Aizvesto piemiņas sarīkojumā Sidnejā 2011. gadā – to Rīgā iegādājās redaktora māte, gatavojoties 1941. g. jūnija otram izsūtījumam, kas tomēr nenotika, Vācijas uzbrukuma dēļ.) Tas jau ir ar savu kultūrvēsturisku pieskaņu. Pastāstīšu par vienu piemēru, kaut arī pilnīgi no citas pasaules. Šo mēs uzskatām par vienu no lielākajiem sava muzeja dārgumiem. (Mums ir sastādīts muzeja dārgumu pirmais simtnieks.) Viena kundze nodeva muzejam savas mammītes līgavas kleitu, bet mammītes līgavas kleitai svārku daļa ir izgriezts četrstūris. Kāpēc? Tāpēc, ka šī mammīte bija paņēmusi līdzi šo kleitu izsūtījumā uz Sibīriju. Viņa bijusi stāvoklī, gaidījusi bērniņu, kurš piedzimis nevesels un miris. Mirušo zīdainīti apbedīja Sibīrijā, viņa ir izgriezusi kleitas gabalu, ietinusi viņu tajā un guldījusi zemē. Mums muzejā ir šī līgavas kleita, kas atkal atceļojusi atpakaļ uz Latviju, mammīte ir palikusi dzīva un ar meitu atbraukusi atpakaļ, tētis – nav atgriezies. Un blakus šai kleitai ir kāzu fotogrāfija.

G.N.: Vai muzejam interesē sarīkojumu programmas lapiņas, afišas?

I.J.: Jā, afišas un programmas, tiešām interesē: kādi koncerti, kādi diriģenti, kādi mākslinieki... viss, kas ir saistīts ar šo kultūras dzīvi. Kad mēs muzejā veidojām grāmatu Latvijas 90 gadi, mums tiešām trūka šo materiālu, jo padomju laikos tas nevarēja ienākt, un nu mums jāaizpilda šis robs.

G.N.: Kādā veidā jūs atšķiraties no trimdas arhīva?

I.J.: Tas būtu laikam tas, ka mēs uzsvaru liekam uz materiāliem – uz priekšmetiem, jo mēs veidojam un mums ir paredzētas šīs ekspozīcijas, un jebkurš cilvēks var atnāk un aplūkot šos priekšmetus.

I.N.: Tas nozīmē, ka jums galvenokārt interesē taustāma lieta?

I.J.: Tas varbūt čemodāns, tas var būt pieminētais ziepju gabaliņš, tas var būt kauss vai vāze, jo ņemot vērā, ka muzejam ir plānota un būs milzīga rekonstrukcija, tad tajā ir paredzēta trimdas daļa.

I.N.: Bet vai jūs nedublējieties ar eksponātiem, jo ir Okupācijas muzejs, ir LaPa muzejs, kuri arī vāc un apkopo līdzīgas lietas? Kāda savstarpēji ir atšķirība?

I.J.: Pavisam vienkārši ir tā, ka mēs esam Valsts muzejs un arī paliksim Valsts muzejs. Mums ir vēsture no 1869. gada, un mēs visus šos gadus esam izturējuši, saglabājuši un pat tajos trakajos gados – padomju laikos mēs esam spējuši vākt priekšmetus, apbalvojumus, grāmatas par Latvijas Republikas laiku. Mēs to esam darījuši. Ir tādi priekšmeti, par kuru eksistenci daudzi muzeja darbinieki nezināja, bet fondos tie bija. Mūsu muzejs interesējas ne tikai par Rīgu, bet par visu Latviju – no Zilupes līdz Ventspilij, no Bauskas pierobežas līdz par Valkai.

I.N.: Kāda ir paša Vēstures muzeja rašanās vēsture? Kad un kādēļ tas tika dibināts? Kas bija tas ierosinājums, pirmais grūdiens, lai tāds rastos? Kam ienāca prātā, ka Latvijai vajag savu vēstures muzeju?

I.J.: Šūpuli muzejam kāruši jaunlatvieši 19. gadsimta otrajā pusē. 1868. gadā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija pieņēma lēmumu, ka jāsāk krāt un apzināt viss, kas saistās ar latviešu vēsturi un kultūru. Mums ir arī saglabājušās pirmās šīs grāmatas, kurās ierakstīts: Nr. 1 – akmens cirvis, kuru nodevis tāds un tāds. Šīs visas vērtības ir saglabājušās. Pirms pāris gadiem mēs atzīmējām mūsu muzeja 140 gadu jubileju; par godu tai Latvijas Pasts marku izdeva. Pirmajos gadu desmitos, līdz 1912. gadam muzejam nav bijušas atsevišķas telpas. Eksponāti atradušies Latviešu biedrības telpās, un pat Aspazija savā laika esot smējusies, ko tā Latviešu biedrība tādus apputējušus graustus tur glabā... No 1920. gada Latvijas Vēstures muzejs atrodas Rīgas pilī. 1922. gadā Pilī ienāk Valsts prezidents līdz 1940. gadam, pēc tam seko okupācijas gadi, kad pilī bija arī visiem zināmā pionieru pils, bet tagad kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, atkal prezidents.

I.N.: Kādas ir nākotnes idejas par muzeja paplašināšanu, jaunām telpām?

I.J.: Jā, idejas ir. Krīze izjauca skaistos plānus, jo projekti jau tika izstrādāti. Bija tāds brīdis, kad mūsu darbinieki jau sāka domāt, kur katram jaunajās telpās galds stāvēs. Īpaši svarīgs ir apgaismojums mūsu restauratoriem, jo mums ir ļoti laba darbnīca, kurā restaurē metālu, koku, papīru, ādu; mums ir izcili restauratori. Par Pils restaurāciju ir skaidrs, ka vispirms jāsaved kārtībā Pils prezidenta telpu daļa. Atsevišķas telpas, kas tagad mums – muzejam pieder, ir nākotnē paredzētas prezidenta kancelejai. Patreiz prezidents pārcelsies uz citām telpām, bet atgriezīsies jau uz plašākām telpām. Arī mums ir paredzētas plašākas telpas: patreiz mums ir trešais stāvs Pilī, tad paredzēti – ceturtais, trešais, otrais, pirmais un apakšstāvs, un izstāde sāksies no ceturtā stāva uz leju, t.i., no šodienas ies atpakaļ laikā – vēsturē nevis klasiskais variants, kad sāk no pitekantropu laikiem uz šodienu.

G.N.: Kā muzejam ir ar finansēm? Vai ir labi, šausmīgi vai pilnīgi šausmīgi?

I.J.: Es teikšu – labi. Muzejs strādā. Ja muzejs gatavo izstādes, kaut ar jostu sažņaugušies vairākas reizes, tur nav ko liegties, mēs esam to darījuši un varbūt darīsim arī vēl turpmāk, bet mēs dzīvojam un strādājam. Tas, ka muzeja darbinieki ir savas lietas patrioti, un viņi ir gatavi dažkārt arī bez algas strādāt, tas arī ir fakts. Budžets, tiešām, ir ļoti samazinājies, gandrīz vai uz pusi, un no šīs naudas jāsamaksā visi elektrības, īres, siltuma rēķini, kas pēdējos gados ir bijuši ļoti lieli – ziemas ir bijušas garas un aukstas, bet mēs dzīvojam. Vienīgais, kas mums mazliet to dzīvošanu traucē ir tas, ka mēs esam gatavi izdot grāmatas. Muzejs izdod grāmatas, mūsu mājas lapā tīmeklī var redzēt, ka mēs esam arī grāmatu izdevēji. Mēs izdodam mūsu pašu pētnieku veidotos darbus dažādās vēstures jomās – numismātikā, arheoloģijā, etnogrāfijā; šīs grāmatas ir ļoti pieprasītas. Patreiz ir sagatavotas, ja nemaldos, jau savas piecas grāmatas, bet nav finansējuma, lai tās izdotu.

I.N.: Vai jūsu izdotās grāmatas var iegādāties internetā?

I.J.: Var apskatīt grāmatu mājas lapā, uzrakstīt mums pasūtījuma vēstuli, un mēs atsūtīsim. Pasūtītājam jāmaksā arī pasta izdevumi.

I.N.: Vai nevar tieši izvēlēties kādu no jūsu izdotām grāmatām interneta mājas lapā un jūsu interneta veikalā ar kredītkarti iegādāties?

I.J.: Tas ir iecerēts, bet pagaidām vēl to nevar. Vispopulārākais un visvairāk pirktais gan Latvijā, gan ārzemēs ir mūsu izdotais Latviešu tautas tērps – 3 sējumos. Interesanti, ka tieši šo izdevumu – mūsu tautas tērpus īpaši ir iemīļojuši un daudz pērk japāņi.

I.N.: Vai Austrālijas Nacionālajā bibliotēkā ir šie sējumi?

I.J.: Neesmu pārliecināta, bet, manuprāt, jābūt. Vēl pēdējā laikā publikai ļoti patīk mūsu izveidotie suvenīri. Mēs sadarbojamies ar Latvijas suvenīru apvienības kompāniju Nice place un esam jau izveidojuši apmēram 120 suvenīrus.

I.N.: Un ko tieši?

I.J.: Mums ir grāmatzīmes, paliktnīši glāzēm, krekli, somiņas, kalendāri utt.

I.N.: Vai starp suvenīriem ir kādas vēsturiskas lietas vai priekšmeta kopija, ko tiražē un pārdod kā suvenīru?

I.J.: Pagaidām visu uzsvaru liekam uz poligrāfiju, un šie suvenīri ir ļoti novērtēti. Par to liecina tas, ka šī kompānija Nice place ir saņēmusi kultūras ministrijas balvu par kultūras mantojuma popularizēšanu Latvijā un ārpus tās. 2010. gada 9. septembrī bija godināšana, jo šīs firmas izstrādājumi dizaina žurnālos tiek atzīmēti kā ļoti labi paraugi. Mēs esam gandarīti, ka varam izmantot mūsu pašu cilvēku darbu; maisiņus šuj Latvijas sievietes, puiši drukā ornamentus un mūsu tipogrāfijas taisa grāmatiņas; ar šiem pasūtījumiem, mēs gribam vairāk savējos atbalstīt.

I.N.: Vai kā muzeja suvenīri ir arī trauki?

I.J.: Nē, trauku nav, bet vienīgais ir krūzītes. Tur nu gan mēs mazliet atgājām no savas pamatidejas, jo tās krūzītes, ko piedāvā Latvijas rūpnīcas, pārāk dārgi sanāk gala rezultātā. Mēs gribam tā, lai tas cilvēks to suvenīru var nopirkt. Mēs vēlētos, lai piemēram skolnieks, kas atnāk ar vienu latu, var kādu suvenīru iegādāties – kādu magnētiņu, kādu grāmatzīmi. Ļoti labi, ka šai kompānijai Nice place ir jau tāds veikalu tīkls – visas lielās grāmatnīcas – Valters un Rapa, Stokmans u.c., uz kuriem arī aiziet mūsu produkcija. Mums arī muzejā uz vietas ir savs veikaliņš, kur pārdodam ne tikai biļetes, bet arī grāmatas un suvenīrus. Mazliet varu palielīties ar muzeja suvenīru papildināšanu.

Skatīt: http://www.niceplace.lv/lv/hronika/kruuzhu_paliktni

G.N.: Cik maksā muzeja apmeklējums?

I.J.: Tas mums ir tik demokrātiski: skolniekiem, studentiem un pensionāriem ekspozīcijas apskate maksā 30 santīmi, strādājošajiem – 1 lats. Ja ir izstāde, tad strādājošiem apmeklētājiem ieeja ir 2 lati (kopā ar pastāvīgo ekspozīciju), bet skolniekiem, studentiem, pensionāriem, apmēram, 80 santīmi.

G.N.: Un cik maksā apmeklējums bezdarbniekiem?

I.J.: Bezdarbnieki var izmantot mūsu bezmaksas dienas, jo katra mēneša pēdējā sestdiena ir bezmaksas diena, un šajā dienā visi var nākt apmeklēt muzeju par brīvu un nav jāgaida uz maija mēnesī notiekošo Muzeju nakti, kad visi nāk pūļiem.

I.N.: Nu kas tad notiek jūsu muzejā Muzeju naktī? Vai daudz apmeklētāju? Kad šī Muzeju nakts ideja sākās?

I.J.: Jā, tiešām, Muzeju naktī cilvēki uz muzeju nāk pūļiem. Muzeju nakts ideja sākās Latvijā pirms sešiem gadiem. Francija šo ir aizsākusi, bet Latvija joprojām ieņem Nr. 1 vietu apmeklētāju skaita ziņā, kā arī ir vislielākais atvērto muzeju skaits. Francūži saka, nu, jā, Latvija ir pirmā vietā, bet zviedriem Muzeju naktī bija atvērti tikai trīs muzeji. Pagājušā gadā no plkst. 6 vakarā līdz pusnaktij, t.i., 6 stundās mūsu muzejam cauri izgāja 16 tūkstoši cilvēku!

I.N.: Paldies, Ilze, ka atradāt laiku iegriezties redakcijā un iepazīstinājāt mūsu lasītājus ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeja darbu. Novēlu Jums un visiem vēstures muzeja darbiniekiem sekmes, veiksmi, pacietību un panākumus grūtajā, bet tik ļoti visiem latviešiem, Latvijas valstij nozīmīgajā darbā – mūsu visu kopīgās vēstures apzināšanā, vākšanā un glabāšanā. Pateicos par līdzšinējo sadarbību ar laikrakstu Latvietis un uz sadarbību arī nākotnē. Veiksmi visos darbos! ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com