Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Gadatirgus Brīvdabas muzejā

Notiek jau 42. reizi – intervija ar Dainu Kraukli

Laikraksts Latvietis Nr. 204, 2012. g. 6. jūnijā
Ilze Švarca -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: Ilze Švarca un Daina Kraukle.

Gadatirgus Brīvdabas muzejā. Cimdi. FOTO Ilze Švarca.

Gadatirgus Brīvdabas muzejā. Zeķes. FOTO Ilze Švarca.

Gadatirgus Brīvdabas muzejā. Ēdienkarte. FOTO Ilze Švarca.

Gadatirgus Brīvdabas muzejā. Zupa. FOTO Ilze Švarca.

Viesu pulks no Itālijas pilsētas Bassano del Grappa – ceļojošā muzeja grupa LE ARTI PER VIA (Amatnieki ielās). FOTO Ilze Švarca.

Gadatirgus Brīvdabas muzejā. Karotes. FOTO Ilze Švarca.

Gadatirgus Brīvdabas muzejā. Izstrādājumi no koka. FOTO Ilze Švarca.

Gadatirgus Brīvdabas muzejā. Lins un vilna. FOTO Ilze Švarca.

Gadatirgus Brīvdabas muzejā. Lins. FOTO Ilze Švarca.

Gadatirgus Brīvdabas muzejā. FOTO Ilze Švarca.

Gadatirgus Brīvdabas muzejā. FOTO Ilze Švarca.

Gadatirgus Brīvdabas muzejā. Keramika. FOTO Ilze Švarca.

Ilze ar keramiku.

Gadatirgus Brīvdabas muzejā. Rūķīši. FOTO Ilze Švarca.

Gadatirgus Brīvdabas muzejā. Deju uzvedums. FOTO Ilze Švarca.

Laika prognoze sevišķi drūma. Televīzijas laika ziņu diktors gandrīz vai atvainojās par to, ka Rīgā no vasaras pagaidām vēl gaužām maz. Nemaz nerēķinoties ar simtiem amatnieku, kas mēnešiem gatavojušies uz gadskārtējo Latvijas lielāko lietišķās mākslas tirgu, sestdien 1. jūnijam sola lietu un 12 grādus.

Tomēr no rīta autobusi, braucot uz Juglas pusi, ir stāvgrūdus pilni. Dažkārt ļaudīm, stāvot piestātnēs tālāk no centra, bija tikai pārsteigti jānoskatās, kad pārpildītais buss aizdrāžas garām bez piestāšanās.

Tirgu atklāja ar kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes laba vēlējumiem un Pažarnieku dixi orķestra jautrību. Pirmās tirgus stundas bija pārsteidzoši siltas un pat brīžam saulainas. Drūzmējās tauta, smaida pārdevēji, un roku darināto preču dažādība, krāšņums un skaits apžilbina. Dzird mūziku, staigā garām tautu meitas, kareivji ar Lāčplēša ausīm un dunci pie jostas, sēž tautiskas māmuļas, dziļās sarunās iegrimušas, kamēr pirksti, gandrīz pašām nemanot, zibsnī adot vai tamborējot. Aiz kalniņa starp priedēm dūmi kūp un smaržo cepeši, štovējumi un šašliki. Pēkšņi dzird svešus saucienus, un svilpojot, padziedot, ierodas viesu pulks no Itālijas pilsētas Bassano del Grappa – ceļojošā muzeja grupa LE ARTI PER VIA (Amatnieki ielās). Apģērbti sava amata tērpos no pagājušā gadsimta, viņi demonstrē vecus amatus un uzjautrina ar savu dzīvesprieku.

Kad sāk lietus līt, jābrīnās par to, cik labi aizklāti vairākums stendu, un visi nemūk viss tūlīt prom. Bizness un prieks turpinās.

Satiekos ar Dainu Kraukli, kas kopš 1985. gada strādā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā (LEBM). Viņa 26 gadus vadīja gadatirgu un ir izdevusi trīs no iecerēti piecām grāmatām sērijā Gadatirgi Latvijā, ka arī Latviešu raksta zīmes, Latviešu ornamenti (tulkots arī angļu valodā – Latvian Design) un izdevumu Iepazīsti latviešu ornamentus!, kas domāta bērniem. Tagad Daina Kraukle ir LEBM Krājuma nodaļas vadītāja un ir atbildīga par visu, kas muzejā uzkrāts – gan ēkas, gan priekšmeti. Viņa staro sajūsmā par savu darbu, darba vietu un kolēģiem. Strādāt LEBM ir bijis viņas sapnis kopš 2. kursa Mākslas akadēmijā, un viņa cer turpināt tur strādāt vēl ilgi.

Sevišķi interesanti dzirdēt par muzeja attīstības plāniem, kuri tiks realizēti ar Norvēģijas atbalstu. Viena no muzeja ēkām – noliktava – pārtaps par atklātajiem fondiem, kur iekārtos ekspozīciju, lai publikai būtu pieejami krājumu priekšmeti, ne tikai kā līdz šim – ēkās, kur dzīvoja cilvēki. Tomēr drūmi dzirdēt, ka ekonomiskā krīze skārusi arī LEBM ar personāla samazināšanos un ar to, ka grūti pievilkt jaunus cilvēkus muzeja darbam.

Ilze Švarca: Kāda nozīme gadatirgum latviešu vēsturē?

Daina Kraukle: Eiropā jēdziens gadatirgus ļoti izplatīts pasākums. Baznīcas tika iesvētītas kāda svētā godam. Ik pa gadu, kad svinēja svētajam goda dienu, turpat netālu notika gadatirgus. Tirgus vēsture Latvijā ir no 16. gadsimta.

Kā kultūras pasākumam gadatirgum bija ļoti liela nozīme ne tikai kā tirgošanās iespēja, bet primārā nozīme bija satikšanās; tur ļaudis varēja noskatīt savu otro pusi, jo sabrauca tautas no pārnovadiem. Tukuma pusē tirgus laukums ir paturējis līdz pat šai dienai nosaukumu Precību tirgus laukums. Tomēr gadatirgum arī citas nozīmes – zirgu izmaiņa, konkursi, tehnikas sasniegumu izrādīšana, kā arī mākslas punkts ar visādiem uzvedumiem.

IŠ: Vai šis gadatirgus ir kaut kā unikāls?

DK: Ir gan, mēs esam pirmie Baltijas kaimiņzemēs. Arī Lietuvā notiek marta beigās, kad ir ļoti auksts. Tas ir saistīts ar svēto Kažukas, un tirgus tiek rīkots tieši viņa svētā dienā. Viņi taisa citādi – pilsētā pa Viļņus vēsturiskā centra ieliņām. Savukārt igaunīši, bāleliņi, taisa gadatirgu zem jumta, modernā angārā novembrī. Mēs esam vienīgais gadatirgus, kas notiek tik tuvu dabai. Domāju, ka mums ir iemesls lepoties, jo ko mēs esam likuši par mērķi šim gadatirgum – ir saudzēt un palīdzēt tiem amatniekiem, kuri darina darbus, balstoties tradīcijās, balstoties uz etnogrāfiju un uz arheoloģiju. Un neļaut modernajai masai tos noēst, tā, ka viņus vairs nemana. Piemēram, aizbraucot uz Lietuvas tirgu, sevišķi pirms vairākiem gadiem, ar skumjām noskatījāmies, ka tautas meistarus vispār neredz. Tur ļoti daudz rūpniecības izstrādājumu, un viņi pat aicina indiešu veikalus. Mums tas nepatīk, un mēs tomēr gribam celt saulītē savus meistarus. Viņiem nemaz tik viegli neiet, un tad lai šī ir tā vieta, kur viņi tiek godināti.

Tomēr mums katru gadu piesakās tik daudz meistaru – gan modernie, gan tradicionālie, ka mēs pagājušā gadā izveidojam otru gadatirgu ar mūsdienīgākiem darbiem: Mūsdienu amatniecības gadatirgus, kas šogad notiks 11. augustā. Tāpat kā tradicionālajam gadatirgum, amatnieki tiek aicināti uz žūrijas komisiju, un mums ir stingra darbu atlase. Rīkotājiem ir jārūpējas par to, lai nenāktu tas, ko nevēlas redzēt.

IŠ: Cik amatnieku piedalās šodienas gadatirgū?

DK: Precīzi to grūti teikt, bet pieteikumu bija 600. Tas nozīmē ļoti dažādas vienības. Pieteikums var būt viens cilvēks vai arī viena studija, kas varbūt aizņem piemēram 21 metru. Spriežot pēc dalībnieku zīmēm, šogad ir ap 2000 dalībnieku.

IŠ: Vai katrs amats tiek pieņemts?

DK: Robeža ir nedaudz mistiski novilkta, jo vārdos grūti noformulēt robežas, līdz kurām mēs ņemam. Aicinām senos amatus: kalējus, pinējus, audējus, keramiķus, dažāda veida rokdarbniekus, knipelētājus un mežģīņu darinātājus tai skaitā. Bet neaicinām šuvējus, kurpniekus, ādu ģērētājus. Latvijas laikā un arī Padomju laikos bija apzīmējums daiļamats, kurš ne tikai rūpējas par funkciju, bet arī par priekšmeta estētiku. Tā ir tā joma, kuru mēs šeit rādām. Kaut gan, piemēram, piesakās šuvēja, viņa sašuvusi skaistas kleitas. Ja viņa tās šuvusi pēc piegrieztnes uz šujmašīnu, tas tā kā nepietiek gadatirgum. Bet ja viņai ir rokdarbs vēl pie tās klāt, ja viņa ir pietamborējusi, pieadījusi vai izšuvusi kaut ko, tad varam paskatīties. Izņēmums ir linu drēbes.

IŠ: Jūs pieņemiet amatniekus no visas Latvijas. Vai žūrijas komisija brauc pie amatniekiem, vai otrādi?

DK: Līdz šīm bija tā, ka katru gadu tie, kuri nāca no jauna, brauca rādīt savas mantas uz šejieni. Viņiem bija noteikts komisijas laiks, parasti divas nedēļas maija sākumā. Tad tiek saaicināta speciāla komisija, kura sēž visu dienu un pieteikumus vērtē. Bet šogad sakarā ar to, ka tirgū bija ienākušas ļoti daudz mūsdienīgās lietas, kuras gribējām piešķirot uz mūsdienu gadatirgu, tad šogad mēs uztaisījām savādāk. Mēs ņēmām visus, gandrīz visus cauri, tautas studijām devām priekšroku: viņi paši teiks, ko viņi ved un rāda, bet pārējos visus žūrija brauca novērtēt. Braucām uz Liepāju, Valmieru, Daugavpili, Rēzekni, un tad no apkārtējiem novadiem piebrauca klāt pie mums. Protams, lielākais daudzums bija šeit Rīgā.

IŠ: Cik cilvēku komisijā?

DK: Atkarībā no tā, kādas nozares piesakās. Mēs centāmies attiecīgos speciālistus grupēt. Bija tādas dienas, kad vērtēja trijatā. Piemēram, metāls: bija rotkalis, lielu kalumu speciālists un es, kamēr citās dienās vērtēja seši, septiņi; keramiķi, audēji un rokdarbnieki, pinēji.

IŠ: Varu iedomāties, ka ir satraukums?

DK: Tur ir diezgan daudz! Cilvēki reizēm nesaprot arī to, kādēļ viņš nevar, un grūti jau ir katram izstāstīt visu iemeslu. Un vienalga, viņš teiks: Bet kāpēc es nevaru? Jūs taču man neļaujat nopelnīt! Tas konkrētais cilvēks jau domā tikai par savām vajadzībām un nevaram prasīt no viņa, lai viņš skatās uz to lietu kopumā. Viņš varbūt saka, ka piekrīt, bet tomēr viņam sirsniņa sāp tikai par sevi. Tad iznāk visādi; cits saprot, cits nesaprot, cits raud, cits sūdzas pēc tam. Bet pārsvarā ir tās pozitīvās emocijas.

IŠ: Vai jūs ņemat arī amatniekus no ārpus Latvijas?

DK: Jā, mums ir daži, piemēram, Tālivaldis Ķivlenieks, Kanādas rotkalis. Mums arī brauc veikaliņš ar Ņujorkas latviešiem. No citiem nav bijusi interese, bet šie brauc. Ķivlenieka kungam ir brīnišķīgas rotas. Viņas ir tik elitāras, ka viņām vieta būtu salonā, bet viņš saka, ka viņam ir interesanti pašam piedalīties.

IŠ: Vai jābūt latvietim, lai piedalītos?

DK: Ir jābūt Latvijā dzīvojošam amatniekam. Mums piemēram ir meitene, Margita Dravenience, kas ir igauniete, bet viņa šeit dzīvo. Bet no svešām zemēm mēs neaicinām.

IŠ: Cik apmeklētāju parasti nāk uz gadatirgu?

DK: Ir bijuši ļoti dažādi gadi. Ir bijuši tādi rekorda gadi, ka sanāca 40 000 pa divām dienām. Iepriekšējos gados ir turējies pie 25 000, drusciņ vairāk, drusciņ mazāk. Pieņemu, ka šogad būs mazāks skaits, jo tāpēc, ka lietus ir uzlijis un ir auksts.

IŠ: Vai pārsvarā apmeklētāji ir no Rīgas, vai brauc arī no tālākām vietām?

DK: No Japānas ir bijusi padziļināta interese, bet arī no citām zemēm brauc tūristi. Pagaidām vēl nebrauc tūristu busi. Kaut katru gadu brauca tautas mākslas speciālistu busiņš no Zviedrijas.

IŠ: Vai var spriest par to, kuri amati ir visiemīļotākie apmeklētājiem?

DK: Domāju, ka tie amati ir visiemīļotākie, kas katram to brīdi ir vajadzīgs. Jo, ja viņš ir nolēmis, ka viņam šobrīd ir vajadzīgs veļas grozs, tad viņš ies meklēt pinējus. Bet tā kā lielākā daļa apmeklētāju ir sievietes, tad rotkaļiem vienmēr iet labi. Ja nu ne ko citu, tad sieviete piparkūku un rotu vienmēr iegādāsies.

IŠ: Un pīrādziņu?

DK: Jā, jā, tas ir obligāti!

Raitas sarunas ar Dainu Kraukli vēl turpinājās par viņas pētījumiem un uzskatiem par latvju ornamentiem un to nozīmi. Paldies viņai par viņas laiku un darbu!

Gadatirgus otrā diena bija siltāka un gaišāka, tomēr pie beigām likās, ka varēja redzēt skumjas uz pārdevēju sejām par vēl mantu nokrautajiem galdiem. Cerams, ka nākamgad laiks būs mīlīgāks, un iesaku visiem braukt un atbalstīt mūsu izcilos tautas māksliniekus! Lai viņu rosīgums neapsīktu!

Ilze Švarca
2012. g. 5. jūnijā, Rīgā
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com