Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Studiju process un latviešu valoda Ķīnā

Ķīnieši iemācījušies runāt tīrā, skaidrā latviešu valodā!

Laikraksts Latvietis Nr. 204, 2012. g. 6. jūnijā
Zane Āboltiņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Latviešu valodas klase Pekinas Svešvalodu universitātē. No labās skolotāja Zane Āboltiņa. Centrā Latvijas vēstniece Ķīnas Tautas Republikā Ingrīda Levrence. FOTO no Zanes Āboltiņas personīgā arhīva.

Latviešu grāmatas. FOTO no Zanes Āboltiņas personīgā arhīva.

Latviešu valodas studenti. FOTO no Zanes Āboltiņas personīgā arhīva.

Latviešu valodas studenti. FOTO no Zanes Āboltiņas personīgā arhīva.

Zane pie Pekinas Nacionālā stadiona. FOTO no Zanes Āboltiņas personīgā arhīva.

Ķīna. FOTO no Zanes Āboltiņas personīgā arhīva.

„Labdien! Mani sauc Baiba. Es esmu no Ķīnas. Es runāju ķīniski un mazliet latviski. Tā ir mana ģimene...“ Tā šodien sākās latviešu valodas lekcija Pekinas Svešvalodu universitātē.

Uz Pekinu atbraucu, jo ar Latviešu Valodas aģentūras atbalstu ieguvu iespēju strādāt Pekinas Svešvalodu universitātē (Beijing Foreign Studies University – BFSU). Latviešu valoda šeit ir pirmo gadu, tāpēc vēl jo lielāka ir man uzticētā atbildība nest Latvijas vārdu pasaulē. Ķīnieši ir ieinteresēti ne tikai valodas apguvē, viņi grib zināt arī valstu kultūru, kuras valodu apgūst, tāpēc esmu gatava runāt ne tikai par darbības vārdiem vai lietvārdiem, bet arī par latviešu tautu, kas dejo un dzied.

Semestris Ķīnā sākās tāpat kā pie mums – septembrī, tomēr bija vajadzīgs vismaz viens mēnesis, lai adaptētos šajā mums, rietumniekiem, tik neparastajā vidē. Āzijas kultūra ir fascinējoša, tāpat kā ķīniešu ikdiena un dzīves ritējums. Tūlīt jau ir visa mācību gada beigas, un tiks kārtots nu jau otrais eksāmens latviešu valodā.

Nodarbības notiek reizi nedēļā, un mani studenti ņem pretī visu jauno ar degsmi un aizrautību. Katram tika iedots latviešu vārds – viņiem interesantāks studiju process un man vieglāk atcerēties, kā mēģināt izrunāt viņu ķīniešu vārdus. Un viss notiek! Nu, tikai iedomājieties, iznāk meitene auditorijas priekšā, kā no labākajām ķīniešu filmām, mazliet bikla, pieticīga, bet ļoti apķērīga un ar ļoti siltu smaidu, un skaidrā latviešu valodā stāsta par sevi! Tīrā, skaidrā latviešu valodā! Uzrakstījusi visu uz lapiņas, ja nu uztraukumā aizmirsīs, tomēr iemācījusies visu no galvas.

Ķīniešu mācīšanās metodes ir diezgan mehāniskas, to novēroju gan savās lekcijās, gan arī dzirdējusi esmu no kolēģiem – jaunie vārdiņi, teksti, likumi vai sakarības tiek iekaltas galvā, kā dzejolīši. Jau no mazām dienām skolās bērni visu mācās no galvas, pieraksta un vairākas reizes skaļi atkārto. Studiju gados nekas nav mainījies. Ļoti bieži dzirdu, kā viens vai otrs teksts tiek vairākas reizes lasīts skaļi, lai būtu perfekta izruna, pareizie vārdi un visa mācību viela iegultos dziļāk atmiņā.

Jau ap pusseptiņiem katru rītu varu dzirdēt, kā aiz mana dzīvokļa loga notiek rosība – pārsvarā tie ir vietējie studenti, kas iznākuši ārā... mācīties. Tieši tā. Mācīties. Viņi paņem savu angļu/franču/ķīniešu vai kādas citas valodas uzdoto uzdevumu un, skaļi lasot, pārvietojas gar manu logu, mehāniski atkārtojot katru teikumu vairākas reizes. Katru rītu es dzirdu, kas šībrīža mācību procesā ir aktuālākais; šorīt tā bija angļu valoda.

Studiju akadēmiskajā kalendārā ir pienācis brīdis, kad pārsvarā visās galvenajās lekcijās studentiem ir gala eksāmeni. Tāpēc visas pūles, koncentrēšanās un uzmanība tiek pievērsta galvenajiem studiju kursiem, atstājot izvēles kursus mazliet nostāk. Latviešu valoda Pekinas Svešvalodu universitātē ir izvēles kurss. Tāpat kā lietuviešu valoda, igauņu valoda un slovēņu valoda. Studentu un skolas ekspektācijas ir tādas pašas, kā kursa noteiktais uzdevums – izvēles kurss, ko viegli uztvert un viegli iemācīties.

Studenti pārsvarā izvēlas vienu studiju virzienu, tomēr ir tādi (un ne mazums), kuri ir paņēmuši divus bakalaurus vienlaicīgi, piemēram, angļu valoda un biznesa studijas, tādējādi studentiem lekcijas notiek no 40 līdz pat 45 stundām nedēļā. Lai izceltos uz lielās cilvēku masas Ķīnā, potenciālajam darba meklētājam ir jābūt arī kam unikālam, ar ko viņš vai viņa varētu izcelties citu vidū. Un te nāk talkā izvēles kursi, kuri notiek sestdienās, agrā rīta stundā. Ja gribi savā CV kaut ko pamanāmu un nebijušu, tad esi gatavs par to maksāt, šajā gadījumā ar to, ka sestdienas rīta miegu un atpūtu nomaini pret četrām stundām auditorijā.

Ne tikai studenti ir nodarbināti no agra rīta. Liekas, ka visa ķīniešu dzīve mutuļo 24 stundas diennaktī. Šī rīta gājiens uz lekciju piedāvāja man daļiņu Ķīnas kolorīta apskatīt savām acīm un ieraudzīt cilvēku apņemšanos ātrāk iesākt darbus, lai ātrāk to padarītu. Apkopējas tīrīja telpas, recepcijas darbinieces šķiroja pastu – visi jau rosījās, vai tiešām man vienīgai pusastoņi sestdienas rītā likās pārāk agrs? Dzīvība katru dienu rit pilnā sparā man apkārt jau no pirmās gaismiņas. Nav brīnums, ka ķīniešiem liekas, ka visi rietumnieki ir slinki, kas mostas vēlāk par septiņiem.

Vecāka gadagājuma cilvēki sprigani vingroja vietējā 20x20 metrus lielajā parciņā. Citi spēlēja jau kārtējo galda tenisa spēli. Skolas teritorijā agrā rīta aukstums netraucēja būt vietējam stadionam pilnam ar sportot gribētājiem. Ejot garām lasītavai – telpai, kas paredzēta studentiem, kur mācīties, pildīt mājas darbus vai lasīt uzdoto, skatījos, ka tā jau ir pilna. Neviena brīva krēsla. Atgādinu, pulkstenis vēl nebija astoņi sestdienas rītā, un mācību telpa bija pilna... pēkšņi man radās sajūta, ka pamodušies ir visi, izņemot mani, un ka esmu jau pusi dienas nogulējusi.

Katrai augstskolai ir sava teritorija un savas kopmītnes, kurās dzīvo visi tās studenti. Tikko kā tu tiec uzņemts universitātē, tā tūlīt šī universitāte ir atbildīga par tevi kā par studentu un cilvēku, tāpēc galvenais nosacījums ir, ka visiem šīs universitātes studentiem ir jādzīvo tās esošajās kopmītnēs. Tas varētu būt izskaidrojums, kādēļ rosība nerimst visu nedēļu – te studenti mācās, tepat arī dzīvo, ēd, sporto un pavada savu brīvo laiku, ja tāds ir. Kā teica mana studente Džanga Hsiaohsu (Zhang Xiaoxu), kurai ir latviešu vārds Agnese – kamēr mēs esam jauni un varam mācīties, tikmēr mēs to darīsim tik, cik vien maksimāli ir iespējams. Un tas nekas, ka man ir skola 46 stundas nedēļā, es ņemu arī šo (latviešu valodas) izvēles kursu, jo tā ir mana iespēja uzzināt un iemācīties kaut ko jaunu. Protams, ka nāk miegs un ir nogurums, bet otrreiz man var šādas iespējas nebūt.

Tomēr nav jau visi vietējie studenti tik pedantiski un akurāti. Mans priekšstats par to, ka Ķīnā viss sākas precīzi un visi ievēro laikus un likums, sabruka, kad jau pirmajās lekcijās manīju, ka daži studenti regulāri nāk ar kavēšanos – esot grūti pamosties. Saprotami. Visi jau esam tikai cilvēki, vienalga kurā vietā uz pasaules dzīvotu. Manu izbrīnu radīja arī tas, ka kontroldarbus viņi ir pieraduši rakstīt tikai ar noteikumu, ja pēdējās desmit minūtēs studentiem ir ļauts ieskatīties visos pierakstos un izmantot visus iespējamos materiālus, tai skaitā arī kaimiņa zināšanas. Studentiem vajagot labas atzīmes un skolai – labu reputāciju.

Uz šodienas lekciju maniem studentiem bija uzdevums pastāstīt par sevi un savu ģimeni, kas viņiem pieder un kas viņiem ir mugurā. Vienkāršiem teikumiem. Viņi runāja, es klausījos:

„Labdien! Mani sauc Edgars. Es studēju Pekinas universitātē. Man patīk latviešu valoda un krievu valoda. Tie ir mani draugi...“

Katram bija jāpaņem līdzi kāda bilde vai vairākas un vienkāršiem teikumiem jāapraksta, kas bildē attēlots – tie varēja būt draugi, tā varēja būt ģimene. Dažiem bija pat suns un bruņurupucis! Un tā diezgan raitā valodā teikumi sekoja cits citam:

„..tā ir mana mamma un tas ir mans tētis. Man ir oranža jaka, bet tētim ir dzeltena jaka. Man ir baltas kurpes. Tā ir mana draudzene, viņai ir brūni mati un viņai ir brilles...“

Viens pēc otra studenti gāja auditorijas priekšā, parādīja savu fotoattēlu un stāstīja par tajā redzamajiem personāžiem. Es sēdēju un klausījos, un laboju, ja bija kas labojams. Kad prezentācijas beidzās, visi bijām pacilātā noskaņojumā – viņi, ka tiešām varējuši kaut ko latviski pastāstīt, un es, ka varēju viņus ieinteresēt ar mūsu valodu.

„Jūs esat oficiāli pirmie studenti Ķīnā, kas runā latviski,“ teicu viņiem, par ko pat atskanēja aplausi.

„Mums ir prieks mācīties šo valodu,“ viņi man atbildēja. „Tā ir grūta un noteikti paliks vēl grūtāka, tomēr ir laba apziņa, ka zinām tādu valodu. Latviešu valoda ir skaista valoda. Paldies par iespēju to mācīties!“

Lūdzu, nodomāju pie sevis, arī mums ir laba apziņa, ka esam tik unikāli pasaulē ar tik skaistu valodu. Un mēs visi Latvijā lepojamies ar savu latviešu valodu!.. vai ne?

Zane Āboltiņa
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com