Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Pirms daudziem gadiem projām gāju...

Gunta Rudzīte par apciemojumu Brisbanē

Laikraksts Latvietis Nr. 210, 2012. g. 18. jūlijā
Gunta R. -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pirms daudziem gadiem projām gāju,
Lai jaunu dzīvi sāktu es;
Mans tēva nams, nu mājās nāku,
Jo tu man mūžam neaizmirstams.

Nav vairs nedz tēva, nedz tēva nama, bet ik reizes Brisbanē atgriežoties, man jākavējas atmiņās par Brisbanē pavadīto bērnību un jaunību, par ļaudīm, vietām un notikumiem. Kad 22 gadu vecumā izgāju tautās uz toreiz teiksmaino Adelaidi, tad likās, ka manā jaunības pilsētā nekad nekas nemainīsies, jo toreiz mazs bij' tēva novadiņis, bet diženi turējās.

Taču nekas nestāv uz vietas tikai tādēļ, ka tam uzgriež muguru. Diženais ozols, kas toreiz bija mans tēvs, jau dažus gadus dus smilšu kalniņā, un tur, kur reiz plašā dārzā stāvēja tēva paša rokām celtā ģimenes māja, tagad iespiesti četri izīrējami dzīvokļi; bez kociņa, bez krūmiņa, bez zāles stiebriņa. To sauc par progresu. Taču viens ar jaunības atmiņām saistītais nams vēl stāv kā stāvējis: Brisbanes Latviešu nams vēl tagad pulcina tos, kuri pirms daudziem gadiem lika namam pamatus un gadu gaitā tur ieguldījuši savu laiku, sirdi un dvēseli. Reizi mēnesī sanāk Brīvļaudis (cēlāk izklausās, nekā pensionāri!) uz pusdienām, izklaidi un satikšanos. Šoreiz man ir izdevība savu sirmo māmuļu tur pavadīt.

Tagad man atļauts saukt vārdā un uz Tu cilvēkus, kas toreiz bija kundzes un Jūs, jo nu jau visas esam vecas tantes, un 20 gadu starpība dzimšanas datumos vairs neskaitās. Bet kas toreiz būtu domājis, ka visas tās cienījamās kundzes saukšu vārdā?!

Aina jau nosvinējusi 93. dzimšanas dienu, bet skats uz dzīvi vēl arvien pozitīvs, un smaids gaišs un sirsnīgs. Braukšot uz Adelaides KD, pat dziedāšot korī. Ainas meita Dace darās pa virtuvi, jo vairākus gadus jau uzņēmusies atbildību par Brīvļaužu sanāksmēm, cepusi kūkas rīta tējai un vārījusi pusdienas. Šodien norīkojusi Andreju, lai sagatavo filmu šīs dienas izklaidei. Virtuvē palīdz arī Mazā Brigita – Lielā Brigita diemžēl apaukstējusies un aukstā, lietainā dienā negrib vēl vairāk riskēt ar veselību.

Liekas, arī vairākiem citiem regulārajiem viesiem ir līdzīga problēma, jo tauta salasās gaužām lēni. Bet tur jau nāk Sarmīte, ar ko sasveicinos sevišķi sirsnīgi, kā jau ar Vanadzi, tāpat ar Edīti, kas ir mammai īpaša draudzene. Turpat redzu arī Valtrauti un Ernestu un savu kolēģi Liānu – Brisbanes korespondenti laikrakstiem. Sasveicinos ar savu laika biedreni Margu. Pirmā mirklī liekās, ka viņai šādā sabiedrībā nav īstā vieta, bet drīz atjēdzos – esam taču abas vecmāmiņas! Beigās salasās nedaudz vairāk par 20 cilvēkiem.

Sanākušas pārsvarā dāmas – stipro dzimumu pārstāv tikai četri kungi, kas tikai pierāda, ka sievietēm jāiziet pie daudz jaunākiem, ne vecākiem vīriem, lai līdz mūža galam varētu nostaigāt kopā, un pensionāru, tas ir, Brīvļaužu sanāksmēs nebūtu tāds daiļā dzimuma atraitņu pārsvars.

Samaksājušas $15 par rīta kafiju, kūku un pusdienām, ieņemam vietu pie galda. Ieklausos apkārtējās sarunās. Runas gaišas, priecīgas, optimistiskas. Nekāda kurnēšana par vāju veselību, ārstu apmeklējumiem un zālēm, kā tas pie senioriem bieži saklausāms; nemaz. Šeit runā par latviešu valodu, par skaistiem dārziem, par mazbērniem un, protams, par seniem laikiem un Latviju šodien. Ir manāms prieks par iespēju satikties un aprunāties.

Andrejs aicina paskatīties filmu Likteņa līdumnieki, kas gan ir sērija, bet tas nekas: spēle laba, latviešu valoda skaista, lauku skati daudziem tuvi un mīļi. Pat nejauši izmeklētās epizodes notikumi pazīstami – Baigais gads ar izsūtīšanu un bēgļu gaitām. Drūmā noskaņojumā atsaucamies uz aicinājumu iebaudīt pusdienas.

Falšais zaķis (tā saka tautā, lai gan gudri ļaudis aizrāda, ka jāsaka viltotais), kartupeļi un ļoti garšīga sēņu mērce (Paldies, Sarmīte!) krietni uzlabo garastāvokli. Ir neapstrīdams fakts, ka bez kartupeļiem un mērces latviešu cilvēks vispār neskaitās paēdis, un, ja vēl klāt ir saldais, tad tā ir īsta latviešu maltīte. Visiem ēdājiem apetīte teicama, un šķīvji atgriežas virtuvē kā nolaizīti. Daži vēl palūdz kādu lieku šķēlīti Lilijas rupjmaizi, jo veikalā tik garšīgu nevar nopirkt.

Ar kāru aci vēroju bāru, sak', vai tad neviens nepiedāvās iespēju nopirkt glāzi vīna? Tā kā derētu pie pusdienām, taču neviens pat neskatās uz to pusi, tādēļ nokaunos un klusēju. Bail, ka visi mani, iebraucēju, noturēs par zofku, ja prasīšu. Tikai vēlāk prātā iekrīt spožā doma, ka es taču varēju visiem izmaksāt, tad noteikti neviens neatteiktos. Žēl, ka man tā kājminamā domāšana. Nekas. Citreiz.

Vairāki seniori interesējās par Adelaides KD: kāda būs programma, kur notiks sarīkojumi, kā tikt pie biļetēm, kur varēs apmesties, utt. Atbildu, cik māku. Prieks dzirdēt, ka arī no Brisbanes taisās uz tautas svētkiem. Nāk prātā Brisbanes jauktais koris Beverīna ar diriģentu Ēriku Ozoliņu priekšgalā un manas pirmās ārpusmājas KD Sidnejā; ar kādu prieku, lepnumu un sirds drebēšanu, mammas dīpīšu nometnē šūtā tautas tērpā 13 gadu vecumā stājos uz Sidnejas pilsētas nama lielās skatuves tik lielā dziedātāju pulkā. Neaizmirstams pārdzīvojums. Koris spēlēja tik nozīmīgu lomu manā latviskā audzināšanā, apziņā un valodas apgūšanā – bet tas ir cits stāsts.

Bez Latviešu nama grūti iedomāties Brīvļaužu sanākšanas un vispār latviskās kopības uzturēšanu. Man stāsta, ka nupat Jāņos bija pilna māja ar jauniem, veciem un visiem pa vidu. Lai dzīvo mans otrais tēva nams, Brisbanes Latviešu nams, lai vēl ilgi esošiem un bijušiem latviešiem būtu pulcēšanās vieta!

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com