Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Gadskārtējie pankūku svētki

Adelaides vanadžu sarīkojums ar pankūkām un dziedāšanu

Laikraksts Latvietis Nr. 213, 2012. g. 31. jūlijā
Gunta R. -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Adelaide_DV_pankukas

Plānās pankūkas.

Pankūkas saldas, pankūkas sāļas,
Zeltainās kaudzēs uz šķīvjiem tās krājas;
Sanākat ļaudis, pasteidzieties,
Vēderam bauda nu būs, paties'!

Mīļā Mildiņ!

Nu tad dabūju atkal reiz kārtīgi saēsties pankūkas visādās variācijās! Lai Dieviņš svētī Adelaides Vanadzes un viņu gadskārtējās pankūku pusdienas, jo kurš gan savā mājā pūlētos sagatavot tik bagātīgu klāstu. Vai Tu vari iedomāties – SEPTIŅAS dažādas pankūkas uz viena šķīvja! Man kā lielai pankūku cienītājai tā bija gandrīz vai svētlaime! Un kur vēl smeķīgais buljons un saldskābais ievārījums... īsti latviskas piedevas.

Ierados jau labi laikus sestdien, 29. jūlijā un novietojos izdevīgā vietā, tieši blakus pankūku izdales punktam. (Kādam taču tur jāsēž, kāpēc lai tā nebūtu es? Varbūt man laimēsies, un mūsu galdu aicinās pirmo? Cerība laba lieta.) Nopriecājos par loterijas laimestiem – trīs vīna pudeles un trīs dzintara kakla rotas – vērtīgas mantas – un novēroju, ka uz pankūkām sanāk ne tikai latviešu publika vien. Veselu galdu bija aizrunājusi nelatviešu kompānija, kas savam biedram svinēja dzimšanas dienu.

Tieši punktīgi pusvienos sarīkojuma vadītāja Gunta sveica viesus, pateikdama dažus vārdus arī angliski, lai latviski nerunājošie nejustos diskriminēti. Tad viņa un Jānis pastāstīja pāris jokus, un, lai publika nopelnītu pusdienas (it kā mēs nebūtu jau samaksājuši?!), lika nodziedāt dziesmiņu par Anniņu, kas dzīvoja Ķemermiestiņā. Man iebildumu nebija, jo, kā jau Tu zini, dziedāšana man ir sirdslieta, tikai uz vecumu reizēm tā balstiņa vairs īsti nedarbojas, un kļūst pašai sevis žēl, ka nevar tā no sirds izdziedāties kā senāk. Arī vārdus kādreiz grūti atcerēties, bet tā kā uz galda bija noliktas dziesmu lapiņas, tad nevienam nebija iemesls nedziedāt, un norāvām to dziesmiņu kā savu. (Mana kaimiņiene gan sūdzējās, ka bez brillēm nevarot vārdus salasīt. Dažiem nekad nav labi, pat ja viss pasniegts kā uz paplātes.)

Gaļas pankūkas, biezpiena pankūkas, kartupeļu pankūkas, ābolu pankūkas, ananāsu pankūkas, rozīņu pankūkas; no pāri palikušās mīklas ceptās plānās pankūkas; ak, tu tavu bagātību! Pirmā mirklī likās, tādu kaudzi nemūžam nenotiesāšu, bet ja ēd pietiekoši ātri, pirms smadzenes paspēj ziņot vēderam, ka nu jau, mīlīt, pietiek, tad var ielocīt ne tikai pirmo porciju, bet uzkraut pa virsu arī vēl kādu piedevu. Vēlāk gan nācās jostu palaist krietni vaļīgāk, bet vienalga: tāda pankūku bagātība pieejama tikai reizi gadā, un tādēļ jāsaņemas, jāuzupurējas, lai vēlāk nevajadzētu nožēlot garām palaisto izdevību. Visvairāk komplimentus dzirdēju par kartupeļu pankūkām, un tās bija tiešam gardas, bet arī citām nebija nekādas vainas, ēdu laizīdamās. Vai atceries kartupeļu pankūkas ar dažādām piedevām, ko ēdām Rīgā, viesnīcā pie Radiem un Draugiem? Vienmēr, Rīgā būdama, tur iegriežos iebaudīt, ja arī tur uz vietas neapmetos, jo tās ir pasaules garšīgākās kartupeļu pankūkas, pa taisno no pannas uz šķīvja, ar tik ļoti jauko kraukšķīgo mežģīnīti ap maliņu... Recepti gan man neizpauda. Laikam komerciāls noslēpums.

Pēc kārtīgas paēšanas man bieži nāk miegs, un tādēļ pie sevis nopriecājos, kad zālē nodzēsa gaismas, un uz lielā ekrāna sāka rādīt Imanta pirms pāris gadiem uzņemto videofilmu, kurā daudzi varēja apskatīt paši sevi, jo filma uzņemta Jāņu svinībās DV nama birztaliņā. Nodomāju, nu varēšu neievērota noraut kādu mirklīti (cerams, nekrākšu!), taču filma bija tik interesanta, ka nevarēju ne acis atraut. Nedzirdēju arī nevienu citu krācam, tādēļ jādomā, ka visi tomēr skatījās, ne snauduļoja. Tādās filmās vienmēr redzams kāds, kas vairs nav mūsu vidū, un tā arī šoreiz varējām domās pakavēties pie vairākiem, kurus mums vaigā vairs neredzēt. Uz brītiņu kļuva tīri skumīgi, apzinoties, ka te tu, cilvēciņš, esi un te tu vairs neesi. Tāds ir katram neizbēgamais liktenis.

Skumjas izkliedējām ar dziesmu Jaunība, un tad bija laiks uzzināt, kuriem sešiem izmeklētiem bija loterijā uzsmaidījusi Laimes māte. Viens no tiem izrādījās iepriekšminētais jubilārs. Lai viņam tiek; atcerēsies ar sevišķu siltumu savu ciemošanos DV namā. Man, kā jau parasts, netika nekas, jo biju piemirsusi iegādāties biļetes. Tā iet, kad domā tik daudz par vēderu, ka citas lietas izkrīt no prāta. Būtu kādu pudelīti vinnējusi, varētu tagad, Tev rakstot, pacelt glāzīti uz Tavu veselību, bet nu nekā.

Beigās vēl nodziedājām Dažu skaistu ziedu, bez kuras latvieši laikam būtu kā pazuduši, jo to dzied katrā Adelaides sarīkojumā! Pat vārdus visi zina no galvas.

Patiešām – jāsaka liels paldies visām pankūku cepējām, kas neskopojās ar savu laiku, mīlestību un talantu: Regīna, Rasma, Gunta, Geņa, Vera un Rita. Parasti saka, ka pārāk daudz saimnieces vienā virtuvē ēdienu sabojā, bet šoreiz tā nevar teikt, jo pie garšīgām kartupeļu pankūkām roku pielika Regīna, Ilze, Anna, Māris, Dzidra, Vera un Rita, un beigās mīkla izauga no sākotnējās bļodas tā, ka vajadzēja meklēt daudz lielāku. Un lai dzīvo modernā tehnoloģija, kas lielo kartupeļu kaudzi žviks un žvakst pārvērta smalkās skaidiņās! Nav brīnums, ka pankūkas iznāca tik garšīgas.

Mīļā Mildiņ, gaidīšu kādu rindiņu no tevis.

Tava draudzene Gunta,
Adelaidē, 29. jūlijā, 2012. g.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com