Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Liktenis – bargs un nepielūdzams?

Bruno Krūmiņa referāts Adelaides Latviešu biedrības literārā pēcpusdienā

Laikraksts Latvietis Nr. 216, 2012. g. 23. aug.
Gunta R. -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
ALB

Adelaides Latviešu biedrību

No kreisās: Astra Kronīte, Bruno Krūmiņš, Arturs Berķis. FOTO Ilga Vēvere.

„Es ņemšu likteni pie rīkles, bet zinu, ka nožņaugt to nespēšu.“

Ar šiem vārdiem slavenais komponists Ludvigs van Bēthovens atzīst savu nespēju pretoties savam liktenim – dzirdes zaudēšanai. Kas var būt komponistam/mūziķim vēl briesmīgāks, kā zaudēt dzirdi, ar ko viņš uztver pasauli? Zviedru ārsts Aksels Munte, alkdams pēc saules, ar savām rokām Kapri salā uzceļ māju, labi zinādams, ka spilgtā saule un grūti dziedināma acu slimība viņam laupīs acu gaismu, bet kā lai saules pielūdzējs dzīvo bez gaismas? Taču no sava likteņa, neviens nevar izbēgt.

Adelaides Latviešu biedrības (ALB) literārā pēcpusdienā ALB namā svētdien, 19. augustā referents Bruno Krūmiņš pieminēja arī divus tēlus no literatūras: Joh. Volfgang fon Gētes Faustu un Viļa Plūdona Atraitnes dēlu, jo abi šie tēli cīnās ar likteni – pirmais ar iekšējo, otrais ar ārējo.

Bet kas īsti ir Liktenis? To varētu definēt kā no cilvēka gribas neatkarīgu norises gaitu, apstākļu sagadīšanos. Māņticīgie teiks, tas ir spēks, kas nosaka visu notiekošo cilvēka dzīvē, un ka pretoties nav nozīmes. Taču var atšķirt iekšējo no ārējā likteņa: iekšējais ir mūsu iedzimtība, bet ārējais – uzspiestie apstākļi, pār kuriem mums nav nekādas kontroles, piemēram, dabas katastrofas, naidīgu varu briesmu darbi, slimība, nabadzība. Atraitnes dēls nelabvēlīgos, nabadzīgos apstākļos cenšas sevi izglītot, bet pie labākās gribas viņam tas neizdodas, jo nabadzībai piebiedrojas slimība, kas viņu tomēr pieveic, un nāve atnāk priekšlaicīgi. Izvilkumus no poēmas ļoti izjusti lasīja Astra Kronīte.

Katrs cilvēks vēlas būt laimīgs un šo laimi katrs uztver citādāk: vienam tā ir vara, otram nauda, trešajam slava un vēl citam dzīšanās pēc izsmeļošam zināšanām, taču īsta laime daudzos šajos gadījumos izrādās nenotverama, jo cilvēka īstais liktenis ir bijis kas cits, un, spārdoties tam pretī, viņš savu laimi nav sastapis. Gētes Fausts, visu mūžu dzīdamies pēc zināšanām, ir studējis un sasmēlies visādas gudrības, taču veltīgi, jo lai gan ārēji viņam netrūkst ne nieka, lielā vecumā viņam nākas atzīt, ka tas nav viņu padarījis laimīgu, jo visu nevar uzzināt. No pašnāvības Faustu izglābj Mefistofelis, piesolīdams atgriezt viņa sen aizmirsto jaunību, protams, par maksu – viņa nemirstīgo dvēseli. Darījumu noslēdz, un Fausts izmēģina visas dzīves izpriecas, lai neteiktu, izvirtības. Tas padara ne tikai viņu, bet arī citus, nelaimīgus, un beigās viņam nākas atzīt, ka laimes noslēpums ir darīt citus laimīgus, tad arī tu pats būsi laimīgs. Laime nenāk, ja kalpo tikai savam ES, bet jāatraisa PĀRPERSONĪGIE SPĒKI, lai varam kalpot citiem. (Ego un superego).

Ir dažādas filozofijas un uzskati: Daži saka, ka vajag tikai pietiekoši gribēt, strādāt un nepadoties, tādā veidā pārvarot vissliktākos apstākļus, lai sasniegtu visu; daži uzticas horoskopiem, jo „viss ir rakstīts zvaigznēs“ un tur nekā nevar grozīt. Seniem grieķiem ir stāsts par kādu vīru, kurš, pirms doties tālā ceļojumā, vaicā Sibillai (gaišreģei), pa kuru ceļu tanī laikā ies Nāve, lai viņš zinātu, kur nerādīties. Nāve viņam tomēr gadās ceļā, jo tas bija viņa neizbēgamais liktenis. Arī šodien pastāv gaišreģi, un gandrīz katrā laikrakstā un žurnālā var atrast horoskopus, kas piedāvā visādus padomus un brīdinājumus. Jāsaka gan, ka bieži tie ir gaužam pretrunīgi un tulkojami pēc lasītāja vēlmēm un ieskatiem.

Likteni pieminam dažādos vārdu salikumos: likteņa pirksts, likteņa ironija, izaicināt likteni, neskriet liktenim priekšā. Ja iet runa par likteni, tad tas vienmēr attiecas uz kaut ko sliktu; ja notiek kas labs, tad tā ir laime. Dziedam neskaitāmas dziesmiņas, kuras piemin likteni: Es ticēju dzīvei, kā burvīgai teikai, bet likten's bij' lēmis uz mūžu mūs šķirt; Vecās Likteņdzirnas mūsu mūžu maļ; bet Ej, Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās. Daudzās dziesmās liktenis nav minēts vārdā, bet teksts liek saprast, ka tas tomēr veic savu darbu, kaut vai tanī pašā Zilajā lakatiņā vai Uz kalna stāv vientulis ozols.

Ir viegli zūdīties par smago likteni, bet bieži paši esam vainīgi, jo izšķirošā brīdī pieņemam nepareizo lēmumu. Ar to ir uguns pakulās, un tad ir par vēlu teikt, ka vajadzēja savaldīties, vai klausīt mammai, vai nesteigties ar neapdomātu rīcību. Atliek tikai uzņemties atbildību par notikušo. Daudzkārt liktenis atkarīgs no kāda pavisam sīka dzīves pagrieziena, piemēram, būt pareizā vietā pareizā brīdi, jo viss notiks kā tam jānotiek. Dažkārt, šķietamas nelaimes rezultātā, cilvēks kļūst labāks un laimīgāks.

Referāta beigās Bruno Krūmiņš uzdeva klausītājiem trīs jautājumus, ar kuriem, mājās braucot, katrs varētu apcerēt savu dzīvi: 1. Par cik katru no mums ir iespaidojusi ārējā liktenība? 2. Kāda iekšējā liktenība ir mūs vadījusi? 3. Vai mēs kalpojam tikai mūsu personīgam ES, vai ļaujam pārpersonīgajiem spēkiem atraisīties un mūsu darbus ietekmēt? Spraigās pārrunas pēc referāta liecināja par publikas interesi liktenības jautājumos.

Paldies, Bruno, par dziļdomīgu referātu, kas katram lika domāt par savu dzīvi un dzīves dažādiem pagriezieniem!

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com