Valodas un integrācijas situācija: kurp dodamies?

Palielināt / Enlarge

Konferenci atklāj LR izglītības ministre Žaneta Jaunzeme-Grende. FOTO Ieva Holma.

Palielināt / Enlarge

Vineta Poriņa uzrunā konferenci. FOTO Ieva Holma.

Palielināt / Enlarge

Vineta Poriņa uzrunā konferenci. FOTO Ieva Holma.

Palielināt / Enlarge

Konferences dalībnieki. FOTO Ieva Holma.

Konference „Izglītība, kas vieno“ notika 7. septembrī viesnīcas „Monika“ telpās, Rīgā. Konferencē piedalījās arī Vācijas un Zviedrijas universitāšu profesori, kuri runāja par kopējās izglītības principiem citās ES valstīs. Ievadvārdus teica LR kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende.

Piedāvājam konferences rīkotājas Vinetas Poriņas runu.

Šodienas konferences mērķis ir uzsākt dialogu par vienotas vai dalītas izglītības sistēmas ietekmi uz sabiedrības saliedētību un toleranci latviski nacionālā Eiropas valstī.

Konferenci motivēja rīkot, pirmkārt, esošās problēmas valodas un integrācijas situācijā un tas, ka integrācijas process ir nonācis strupceļā. Un, otrkārt, fakts, ka izglītībai ir būtiskākā nozīme integrācijas procesos. Tā var veidot saliedētu sabiedrību un pamatu nākamo paaudžu iespējām dzīvei drošā, stabilā valstī. Šādai diskusijai ir izšķiroša nozīme, ja vēlamies saglabāt Latviju kā stabilu latviski nacionālu valsti un reintegrēties Rietumeiropas telpā.

Tā kā ir skarts nākamo paaudžu liktenis Latvijā, es uz šīs problēmām skatos ne tikai kā zinātniece un politiķe, bet arī kā daudzbērnu māte, kuru interesē, cik stabilā Latvijas sabiedrībā dzīvos mani bērni un nākamās paaudzes.

2012. gada 18. februāra referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu deva būtisku pozitīvu rezultātu latviešu identitātes apziņas pieaugšanā. Šī referenduma rezultāts iespaidīgi apliecināja latviešu nācijas politisko gribu uzturēt un turpināt savu nacionālo valsti. 18. februāra referendums ir trešais iemesls, kas motivēja rīkot šo konferenci.

Gan ap referenduma laiku un jau iepriekš sabiedrībā aktualizējās diskusija par izglītības lomu integrācijā ar galveno jautājumu šajā diskusijā: Vai izglītība ir izpildījusi savu uzdevumu – veicinājusi sabiedrības integrāciju – un vai Latvijas cilvēki ir kļuvuši saliedētāki un lojālāki Latvijai, pateicoties piedāvātajai izglītībai skolās? Viens no priekšlikumiem bija (līdzīgi kā tas ir citās Eiropas nacionālās unitārās valstīs) – veidot vienotu, nevis dalītu izglītības sistēmu.

Kādi ir galvenie iemesli, lai veiktu pārmaiņas izglītībā?

Pirmais iemesls – tas, ka latviešu tauta ar 18. februāra referendumu ir pateikusi, ka tā vēlas dzīvot latviski nacionālā Eiropas valstī.

Otrais iemesls ir esošā valodas un integrācijas situācija, kuru atspoguļo pētījumu un aptauju dati.

No valodas teorijas viedokļa pielāgošanās jeb akomodācijas situācija, kāda bija izplatīta 90. gadu sākumā starp latviešiem un mazākumtautību, joprojām ir ļoti aktuāla. Rietumeiropas valstīs šādā situācijā parasti atrodas mazākumtautību cilvēki, bet Latvijā – valstsnācijas pārstāvji: latvieši, kuri strādā darba vietās, kurās tiek lietota krievu valoda, ir pielāgošanās situācijā citam – vienas mazākumtautības valodiskajam kolektīvam. Viena no šī varianta pazīmēm no valodas teorijas viedokļa ir efektīva funkcionēšana. Tā pētījumos tiek minēta latviešu respondentu atbildēs, t.i., otra valoda tiek lietota, lai cilvēks varētu strādāt ekonomikā, kurā tiek plaši lietota krievu valoda, bet pēc Valsts valodas likuma burta un gara vajadzētu būt citādi.

Pēc 2000. gada otrs būtiskākais lūzuma periods ir 2007.-2008. gads, kad cittautieši sāka saziņā vēl retāk nekā iepriekš lietot latviešu valodu. Pēc Baltijas Sociālo zinātņu institūta aptaujas Valoda (2008) datiem ielās un veikalos vairāk nekā 70 procentu mazākumtautību respondentu visbiežāk lietoja krievu valodu. Ielās un veikalos ir izteikts mazākumtautību cilvēku monolingvisms krievu valodā. Tātad valsts publiskajā telpā ap 70 procentu (reāli, iespējams, pat vairāk) cittautiešu pilnībā var iztikt, lietojot tikai vienu valodu – krievu valodu.

2008. gadā pirmo reizi pētījumā Valoda kopš 1996. gada bija tik augsts to respondentu, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda, īpatsvars – 63 procenti, kuri nevēlas uzlabot latviešu valodas prasmi. Kopumā no atbildēm var secināt, ka valsts valodas prasme zemākā un vidējā līmenī ir pilnīgi pietiekama, lai cittautieši ikdienā sazinātos un pildītu darba pienākumus.

Šādā situācijā turpināt esošo mazākumtautību izglītību ir bīstami, jo tā tikai pastiprina un veicina latviešu diskrimināciju un sabiedrības divvalodību, kas ir pārejas stadija uz sabiedrības vienvalodību. Latvijas situācijā nevar 100% apgalvot, ka tā būs pāreja uz latviešu valodu. Vēl jo vairāk neskaidrību pastiprina situācija, kad konkrētu mazākumtautību skolas nepārtraukti turpina sagatavot bērnus krievu valodas lietojumam. Bīstama ir arī multilingvisma aizsegā, runājot par darba tirgū pieprasītajām valodām, lobētā krievu valodas apguve, jo arī tā uztur sabiedrības divvalodību. Tas šobrīd ir paredzēts Nacionālās attīstības plāna projektā. Par NAP projektu notiek sabiedriskās diskusijas.

Lai gan bilingvālo izglītību cildina gan noteikti politiķi, gan atsevišķi valodnieki, reālā situācija liecina, ka tā cerēto mērķi nav sasniegusi. Bilingvālo izglītību mazākumtautību skolās pasniedz kā Latvijas veiksmes stāstu, bet tāds tas nav. Izglītības uzdevums ir ne tikai orientēts uz to, lai skolēni apgūtu valsts valodu un citas prasmes, bet tās uzdevums ir veidot Latvijai lojālus iedzīvotājus. Mazākumtautību skolas ar šo uzdevumu nav tikušas galā. Piemēram, pie Uzvaras pieminekļa Rīgā ar katru gadu pieaug gados jaunu 9. maija svinētāju skaits, kuri ir mazākumtautību skolu skolēni un absolventi. Ir izveidojusies jauna mazākumtautību paaudze, kura samērā labi prot latviešu valodu, bet sevi absolūti nesaista ar Latvijas valsti, ar tās pamatvērtībām, jo identificē sevi ar citu valsti.

Latviešu valodas aģentūra 2010. gadā ir veikusi kādu pētījumu – Latviešu valodas prasme un lietojums augstākās izglītības iestādēs: mazākumtautību izglītības satura reformas rezultāti. Aptaujas rezultāti pārsteidz: tie liecina, ka tikai 25 procentiem valsts augstskolu studentu, kuri skolās mācījušies bilingvāli, nav grūtību ar latviešu valodu (privāto augstskolu studentiem – vēl sliktāks rezultāts), 75 procentiem ir lielākas vai mazākas grūtības lietot latviešu valodu. Savukārt, studējot augstskolā, kur mācības notiek latviski, jau pēc pirmā gada pakāpeniski uzlabojas arī latviešu valodas prasme. Citā valstī, ieraugot šādus pētījuma datus, tiktu celta trauksme, spriests, ko darīt. Latvijā par izglītību atbildīgās amatpersonas trauksmi neceļ, bet tieši otrādi – paslauka šādus faktus zem paklāja un turpina cildināt to, kas notiek bilingvālajā izglītībā mazākumtautību skolās.

Pozitīvais, runājot par mazākumtautību izglītību, ir tas, ka mazākumtautībām domātā bilingvālā izglītība noderējusi, lai pārsteigtu starptautisko auditoriju par Latvijas pūlēm un iztērētajiem līdzekļiem mazākumtautību jomā.

Bilingvālās izglītības skolotāji ir tik labi sagatavoti, ka viņi ir un būs spējīgi strādāt etniski un lingvistiski daudzveidīgās klasēs un saskarties ar daudzveidības vadības dažādajiem izaicinājumiem.

Mēs esam unikāli ar valodas situācijas pretrunīgumu pasaules teorijai un praksei: ar asimetrisko divvalodību no valstsnācijas puses, mazākumtautību daļas vienvalodību vienas etniskās grupas valodā, ar valstsnācijas lingvistisko diskrimināciju, kā arī ar valsts krīzes perioda ekonomisko apstākļu pozitīvo ietekmi uz latviešu valodas vidi, jo biežāk sākta kārtot valsts valodas atestācija. Tomēr, kā liecina vēsturiskā pieredze, ar notikumiem ekonomikā un politikā neesam bijuši unikāli, atrauti no pasaules. Pārdomāta valodas un izglītības politika, lai mēs pastāvētu kā latviski nacionāla Eiropas valsts, kā to esam 18. februāra referendumā pārliecinoši pateikuši, var pasargāt latviešu etnosu un valsti arī būtisku pārmaiņu laikā, kas saistītas ar dažādām globālām tendencēm.

Ko darīt, lai uzlabotu situāciju?

1. Atzīt, ka mazākumtautību izglītība kā pretimnākšanas solis mazākumtautībām nav attaisnojusies, un meklēt efektīvākus risinājumus.

2. Izprast, ka politiķu samiernieciskumu un neizlēmību izglītības jautājumos diktē bailes atzīt savas politiskās kļūdas, konformisms, vēlēšanās piesaistīt krievvalodīgos vēlētājus u.tml. aspekti.

3. Uz iepriekšminētā fona nevar atstāt nepamanītus arī Krievijas centienus Latvijā nostiprināt savu ietekmes sfēru ar maigās varas palīdzību. Tas notiek ar Krievijas tautiešu politikas, dažādu kultūras, izglītības, valodas projektu palīdzību, ar informatīvās telpas iespiešanos Latvijā. Līdz ar to cīņa par dzimto valodu nebūt nav tik nevainīga, kā kādam var šķist.

Būtiskākie uzdevumi

• Nodrošināt vienotu mācību saturu visās Latvijas skolās, piem., vēstures un sociālo zinību apguvē u.c., kas mazākumtautību (reāli – krievu) skolās bieži tiek mācīta sagrozīti, ne kā Latvijas iedzīvotājiem.
• Veidot vienotu skolu visiem jaunāko paaudžu cilvēkiem, kurā mācības notiktu latviešu valodā, tai pat laikā dodot iespēju labi apgūt citas ES valstu valodas. Vienotu skolu visiem ieviešot skolās kā pilotprojektu.
• Nodrošinot visos mazākumtautību bērnudārzos intensīvu latviešu valodas apguvi, papildus nodrošinot ar speciālistiem, kas palīdzētu iejusties un saprasties bērniem latviski.
• Radīt starpministriju plānu, lai nodrošinātu mediju telpas aizsardzība no Krievijas informatīvās ietekmes pret Latviju.
• Izglītot sabiedrību par Krievijas maigās varas ieročiem Latvijā ar krievu skolu, kultūras un krievu valodas palīdzību.
• Sagatavot jaunus valodas politikas speciālistus, kuri spētu sabiedrībai skaidrot ar valsts valodu saistītos tautai eksistenciālos jautājumus. Patlaban šādu speciālistu skaits valstij ir vairāk nekā par maz – tas ir niecīgs.

Par šiem izglītības jautājumiem diskusijas turpinās un risinājumus piedāvās pārējie konferences runātāji.

Vineta Poriņa