Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Mēs esam carnikavieši“

Ulda Siliņa grāmatas otrā izdevuma atvēršana

Laikraksts Latvietis Nr. 219, 2012. g. 13. sept.
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ulda Siliņa grāmatas „Mēs esam carnikavieši“. FOTO Ramona Frišmane.

Uldis Siliņš stāsta par Carnikavu. FOTO Ramona Frišmane.

Carnikavas novada domes priekšsēdētāja Daiga Jurēvica un Uldis Siliņš. FOTO Ramona Frišmane.

Uldis Siliņš paraksta grāmatas. FOTO Ramona Frišmane.

Piektdiena, 24. augusts.

Rīga. Pienācis rīts, ja arī ne saulē slacīts, tad vismaz nelīst.

Šovakar plkst. 19.00 ir manas grāmatas Mēs esam carnikavieši atvēršana, resp., atkārtota izdošana ar Carnikavas novada domes atbalstu, atzīmējot pašvaldības 20 gadu pastāvēšanu.

Pirmie Carnikavieši iznāca 2002. g., Elpas apgādā ar Sidnejas Latviešu biedrības (SLB) un Kultūrkapitāla fonda līdzekļiem. Tā kā jūs šo grāmatu nebūsit vaigā skatījuši, tad ļaujiet man par to mazliet pastāstīt. Tā ir pastaiga pa manas dzimtās puses kultūrvēsturi no 1211. līdz 1944. gadam. Carnikava atrodas pie Gaujas grīvas un ar savu lašu/taimeņu un nēģu nozveju bija ilgus gadus 10. lielākais zvejas centrs Latvijā. Diemžēl, ne vairs.

Carnikava pirmo reiz minēta Indriķa Livonijas hronikā Tā Kunga 1211. gadā kā līvu karaspēka galvenā pulcēšanās vieta pie Gaujas grīvas. Vāci to sauc par Koivemundi, līvi par Sar-ni-kau Ošleju, no kā arī Carnikava guvusi savu nosaukumu. Šī ir senā līvu zeme, daļa no Kubezeles novada.

No Carnikavas nākuši astoņi tālbraucēji kapteiņi, pieci zinātnieki, citu starpā LU rektors Dr. chem. M. Prīmanis, četri L.k.O kavalieri un viens ģenerālis, kara ministrs.

Bruņinieks Kristians Heinrichs fon Panders, viens no Carnikavas muižas īpašniekiem, 18. g.s. bija viens no visievērojamākajiem baltvācu zinātniekiem.

1635. g. bij. Carnikavas draudzes mācītājs F. M. Meins (F. M. Menius) publicē pirmo latviešu tautasdziesmu oriģinālvalodā.

Daudzas zīmes rāda uz Carnikavu arī kā uz latviešu teātra šūpuli.

19. gs. Carnikavas muižā iekārto pirmo zivju audzētavu Krievijā. Tas nu tā īsumā.

Diena neturpinās daudzsološi. Vēl arvien nav saņemta grāmata no Jelgavas tipogrāfijas, un mūsu šoferiene saslimst. Bet, kā vācieši saka, Ende gut, alles gut*. Atrodas jauns vedējs un ar mazu piestāšanos Siguļu kalnā, kur guļ arī mani pārapbedītie vecāki un mātesmāte, mēs esam Tautas namā Ozolaine, mana nelaiķa tēva acuraugā.

Es esmu klāt, grāmatas arī un simts klausītāju zālē. Vispirms runā novada padomes priekšsēdētāja Daiga Jurevica, tad mana kārta. Es stāstu par grāmatas tapšanu, kas tagad papildināta un vienā otrā vietā labota, saku paldies, kam paldies pienākas, stāstu par grūtībām 2. izdevumam sastādīt personu sarakstu. (1. izdevumam tāda nebija). Ja, piemēram, gadās trīs Martinsoni bez priekšvārdiem, tad tu, cilvēks, nezini, vai tas ir Martinsons tēvs, Martinsons dēls, vai Martinsons Svētais Gars!

Mana runa ir ļoti īsa. Vai ir kādi jautājumi? Ir. Viens un tas viss. Kaut kas jādara lietas labā. Es sāku stāstīt par vecajiem carnikaviešiem – manu tēva māti Siliņ Anni un viņas vīveļvārdiem, par Sarkanbārdi, Ābrama motorizēto versiju, kas naktī, iebraucot Cēlājos, iekritis neaizraktā mazmājiņas bedrē un braucis pie tēvamātes Pārgaujā palīdzību meklēt, resp., nomazgāties; par Men-Laveru saimnieku, sauktu Ķeizarbrāli, kas dienējis uz ķeizara brāļa jahtas un, kā pasts stāsta, pļāvis kopā ar ķeizarpāri Carskoje Selo labību un tik traki meņģējies ar princesi Olgu, ka ķeizars teicis: Grapman, liec Olgai mieru! Izberzīsit vēl rudzus!; stāstu par Carnikavas Minhauzenu Bīriņu u.c.

Kad runāšana beigusies, sākas rakstīšana. Novada padomei nav brīv grāmatas pārdot, tās jādod par brīvu. (No kurienes tāda stulbā direktīve – es nezinu.) Es rakstu autogrāfus nezinu cik reizes, dažs nāk ar trim grāmatām. Kungs, stāvi man klātu! Tas viss? Smejies, Pajaco! Vēl gaida intervija Panorāmā. Un visbeidzot, visbeidzot maza pieņemšana. Dzeru vīnu un ēdu nēģus. Kā garšo?

Kad šitāds sakušments ir galdā.–
Ak, kurš gan gribētu to liegt?
Tad baudu omulībā saldā
Vēl maza lasīte var sniegt.
(Valkirāns, Lieldienas Carnikavā)

Saku, ka carnikavieši ēda nēģus ar baltmaizi, etiķi un sinepēm, bet ir jau labi arī tā.

Ap plkst. 22.00 braucam tālāk uz Kuldīgu, bet uz brīdi es esmu bijis mājās.

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“

* vāc.: Beigas labas, viss labs.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com