Latvijas mediju vide

Patlaban Latvijas reklāmas tirgū darbojas astoņi Latvijas televīzijas kanāli, divi, ja tā varētu teikt, Latvijas izcelsmes kanāli un astoņi ārvalstu TV kanāli, kuru izcelsme ir gan Krievija (piemēram, REN TV Baltija), gan starptautiskie koncerni (Fox grupa). Ir vēl arī grupa citi – mazāki, specifiski t.s. nišas kanāli. Bet auditorija pēc skatīšanās laika daļas sadalās sekojoši: Latvijas kanāliem – 46,8%, Pervij Baltijskij Kanal un PBMK – 11,1%, bet pārējos skatās apmēram 38% Latvijas iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka reklāmas nauda, kas pieejama mūsu valsts nelielajā tirgū, tiek sadalīta pa šķēlītei un pa drupatiņai, jo atbilstoši ES Audiovizuālo pakalpojumu direktīvai (APD), šajā tirgū var piedalīties ikviens TV kanāls, kurš reģistrēts kādā no ES valstīm. Šo principu iekļaujot minētajā direktīvā, eirokrātus vadījuši vislabākie nodomi, cerot, ka šādā veidā tiks veicināta informācijas aprite pašā Eiropas Savienībā, attīstoties arī audiovizuālajai industrijai, kas varētu stāties pretī globalizācijas viļņiem gan no Rietumu, gan Austrumu puses, rezultāts izrādījies gluži cits. Izmantojot direktīvas dotās iespējas, gan Krievijas, gan starptautiskie koncerni atraduši visdažādākos legālos veidus, kā reģistrēties kādā ES valstī, lai brīvi varētu rosīties arī reklāmas tirgū. Krievijas gadījumā turklāt šī ir laba iespēja, kā plaši izvērst savu informācijas impēriju, raidot Baltijas valstīs un no tā pat iegūstot peļņu, taču vienlaikus izvairoties no pakļaušanās šo valstu likumiem, jo apraides atļauja iegūta no Lielbritānijas mediju regulatora Ofcom, no Zviedrijas vai kādas citas valsts.

To, ka Latvijai ar šādu situāciju jāsamierinās, jo direktīvu ne mūsu, ne lietuviešu un igauņu dēļ neviens negrozīs, pavasarī dzirdējām arī Vairas Vīķes-Freibergas vadītās Eiropas Komisijas Mediju brīvības un plurālisma darba grupas sanāksmē Rīgā. Toreiz mēs, Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pārstāvji, runājām par Krievijas maigo varu informatīvā imperiālisma veidolā, kas jau tā sašķelto Latvijas informatīvo telpu norobežo vēl vairāk, radot divas paralēlas virtuālās realitātes. Bet vienīgais ieteikums, kuru saņēmām no šīs darba grupas – „pašai Latvijai jārada tik kvalitatīvs piedāvājums, lai skatītāji izvēlētos nevis Krievijas, bet Latvijas televīzijas kanālus“. Protams, tas ir pat pašsaprotami, jo ietekmīga televīzija ir tikai tāda, kuru cilvēki vispār skatās. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka Krievijā televīzija ir milzīga industrija, kurā tiek ieguldīti miljoni, lai radītu patiešām kvalitatīvus produktus, turklāt valsts, labi apzinoties tās īpašo un neaizstājamo lomu sabiedriskās domas veidošanā, neskopojas ar finansēm. Turklāt, ja par to pašu naudu izdodas valstiski akceptētās neoimpērisma un autoritārisma idejas, kas ir maigās varas sastāvdaļa, iedēstīt ne tikai savu pilsoņu, bet arī krievvalodīgās diasporas prātos visā tuvajā pierobežā. Grūti iedomāties, kā pret to varētu iestāties no valsts budžeta vāji finansētie divi TV kanāli un tie komerckanāli, kuri saturu ražo Latvijā, turklāt latviski. Diemžēl kompromisi ar kvalitāti, ar gaumi, ar profesionālajiem kritērijiem noveduši pie tā, ka šajā konkurencē bieži nākas zaudēt.

Taču ir viena joma, kurā Latvijas televīzijas kanāliem ir priekšrocība: tie ir oriģinālraidījumi – ziņas, analītika, dokumentālās un bērnu programmas, izklaides šovi un seriāli, kā arī Latvijas un latviešu filmas, teātru izrādes, koncerti. Lai gan bieži dzirdēts: Es Latvijas televīziju neskatos!, tikpat bieži atklājies, ka tā ir tikai poza, ka patiesībā cilvēki skatās gan. Kritiski, vienā laidā runādami, ka tur taču nekā nav!, tomēr skatās. Kā citādi izskaidrot karstās diskusijas sociālajos tīklos, kuru iemesls bijis kaut kas no Latvijas TV kanālos redzamā?

Taču oriģinālraidījuma stundas izmaksas ir nesalīdzināmi augstākas nekā cena, kas jāmaksā par iepirktu latīņamerikāņu, krievu vai amerikāņu seriālu. Un, lai kā Eiropas Savienība ar savām direktīvām cenšas veicināt Eiropas darbu klātbūtni ES valstu programmās, izrādās – arī tās ir krietni dārgākas nekā t.s. trešajās valstīs veidotās.

To, ka stāvoklis Latvijā pieejamo audiovizuālo mediju vidē pielīdzināms ideoloģiskam karam, kurā Krievija netraucēti īsteno savu maigo varu, jau gada sākumā uzsvēra aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš šo jautājumu izcēlis arī NATO valstu aizsardzības ministru vidē. Taču karā kā jau karā, un jāpielāgo zināmais teiciens: Ja nebarosi savu armiju, tad gatavojies, ka drīz barosi svešu. Līdzībās runājot – ja Latvijas valsts neatbalstīs savu audiovizuālo mediju industriju, tad drīz vien ne tikai mūsu reklāmas tirgus nauda, bet arī skatītāju interese, simpātijas un domas vēl vairāk pārvaldīs citi, kam būs lielāka iespējas un arī vēlēšanās.

Taču, kopš 90. gadu sākuma sekoju audiovizuālo mediju attīstībai Latvijā, ik pa laikam jābrīnās par tuvredzīgo un vieglprātīgo attieksmi no valsts puses šajā jomā. Jau ierastas ir gadu desmitiem ilgušās runas par nepietiekamo budžeta finansējumu Latvijas valsts televīzijai ar sabiedriskās TV funkcijām. Rezultātā ne tikai samazinājies oriģinālraidījumu apjoms un kvalitāte, bet ēteru pilda raidījumi, kuri iepirkti no neatkarīgajiem producentiem, tos apmaksājot ar reklāmas laiku. Taču ar šiem ieņēmumiem ir krietni par maz, tāpēc parasti šie raidījumi top ar sponsoru vai līdzfinansētāju atbalstu, un tad jau gadās, ka grūti novilkt robežu starp TV skatlogu un raidījumu. Bet, ja runa ir par sociālpolitiskiem jautājumiem, izplūst robeža starp apmaksātu un neatkarīgu viedokli. Turklāt pati šī sistēma krietni sabojā priekšstatus par žurnālistikas būtību, metot ēnu arī uz citiem profesionāļiem. Paši neatkarīgie producenti saka – zināms glābiņš esot piedalīšanās konkursos par ES finansējumu, taču tas ir glābiņš, nevis pastāvīgs risinājums, jo žurnālistisko neatkarību šie tik un tā apmaksātie raidījumi tomēr ietekmē.

Tajā pašā laikā, notiekot televīzijas digitalizācijai, valsts nav centusies rast nekādu risinājumu tam, lai krietns kumoss jeb 1,3 miljoni latu no budžeta dotācijām netiktu pārskaitīti VTRC un Lattelecom, no kuriem pirmais ir pilnībā valstij piederošs, bet otrajā Latvijai pieder kontrolpakete. Tā ir valsts stratēģiska kļūda, jo jau bija prognozējams, ka līdz ar digitalizācijas ieviešanu Latvijā pieaugs skatītājiem pieejamo TV kanālu skaits, ka, pateicoties Audiovizuālo pakalpojumu direktīvai, samazināsies arī tā pīrāga daļa, kas LTV tiek no Latvijas reklāmas tirgus. Bet, kad ekonomiskā krīze bija pašā plaukumā, 2010. gada sākumā pati biju klāt kādā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē, kurā politiķi atklāti atzina, ka politiskās gribas trūkuma/gļēvuma dēļ savlaicīgi nav ticis pieņemts lēmums par sabiedrības līdzmaksājumu, finansējot sabiedriskos medijus – LTV un Latvijas Radio. Tagad, strādājot pie koncepcijas par jauna sabiedriska medija izveidi, pie šī jautājuma nākas atgriezties no jauna, bet nokavēto atgūt jau ir daudz grūtāk – trūkuma laikos pārāk daudz ielaists. Turklāt, tiklīdz tiek pieminēti iespējamie sabiedrības līdzmaksājumi, atskan jautājums: bet cik no tā tiks Lattelecom, bet pēc tam – tā mantiniekam virszemes apraides nodrošināšanā LVRTC? Mutiskajiem solījumiem, ka pēc 2014. gada summa būs mazāka, cilvēki neuzticas, gaida dokumentos apstiprinātu konkrētību.

Lai gan formāli sabiedriskā televīzija un nacionālie komerckanāli TV3 un LNT spēlē dažādās kategorijās, tomēr tie visi kopā veidot vienoto nacionālo informatīvo telpu. Spēlējot katrs savā laukuma pusē, tie pa visiem nosedz visu laukumu. Tā tas ir arī daudzās citās valstīs, kad komerckanāli sāk uzņemties dažas funkcijas, kas tradicionāli raksturīgas sabiedriskajiem medijiem. Piemēram, prestiža lieta ir kvalitatīvs ziņu raidījums, dokumentālās filmas, analītika.

Šoreiz neanalizēšu, cik tas ir labi vai slikti, ka Latvijas mediju vidē tik lielu lomu patlaban spēlē MTG. Taču domājot par nesen nopirktā LNT likteni, nāk prātā stāsts par zemnieku, kurš gāja uz tirgu pārdot zirgu, tā vietā ieguva kazu, tad zosi, pēcāk klibu vistu, līdz to pašu iemainīja pret dažiem zirņiem. Varu izteikt tikai varbūtību: ja Latvijā jau savlaicīgi būtu uzlikti ierobežojumi attiecībā uz mediju uzņēmumu pirkšanu un pārdošanu, ja LNT neceļotu no vienām rokām otrās, īpašniekiem domājot nevis par ilgtspēju, bet ieguldījumu atgūšanu, ja mēs zinātu, no kā MTG patiešām nopirka LNT... Visticamāk, šādā sakārtotā un atbildīgā mediju vidē MTG nebūtu iespējams šādu monopolu izveidot. Taču situācija ir tāda, kāda ir, un Konkurences padomes noteikumi patlaban tomēr mazina šī darījuma potenciālās negatīvās ietekmes. Taču NEPLP, kam šajā lēmumu pieņemšanas procesā bija niecīga loma, pašlaik ir cits uzdevums: proti, mums jārada tādi apstākļi, lai ne tikai sabiedriskā TV, bet arī abi pārējie nacionālie TV kanāli spētu attīstīties, nevis tikai cīnīties par izdzīvošanu.

Šis mērķis bija padomā gan Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, gan NEPLP, iestājoties par Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma grozījumiem, kas nacionālajām komerctelevīzijām dotu tiesības no kabeļoperatoriem saņemt samaksu par to pārraidīšanu kabeļtīklos, vienlaikus atsakoties no iespējas izmantot obligātās retranslācijas principu, kurš mūsu EPLL kopš 2010. gadā pieņemtā likuma paredzējis, ka abpusēji netiek prasīta samaksa par to, ka visi kabeļoperatori savās paketēs iekļauj abus nacionālos kanālus.

Taču situācijā, kad vismaz 75 – 80% mājsaimniecības lieto kabeļtelevīziju, mediju tirgusplacis ievērojami pārkārtojies. Tas, ka virszemes apraidītājam nacionālās komerctelevīzijas maksā pašas, bet no kabeļoperatoriem maksu pieprasīt nedrīkst, liekas neloģiski un ačgārni. Faktiski pašlaik, sedzot lielās apraides izmaksas, visi četri TV kanāli veic sociālu funkciju, nodrošinot bezmaksas pieeju televīzijai tiem skatītājiem, kas nevar atļauties abonēt kabeļtelevīziju. Tāpēc Saeimas nu jau otrajā lasījumā pieņemtais grozījums, kurš paredzētu tiesības abiem komersantiem – radītājam un raidītājam – vienoties par samaksu, ir reālo apstākļu un ekonomiskās loģikas diktēts.

Sabiedrībā izskanējuši kabeļoperatoru apgalvojumi, ka, viņiem maksājot par TV3 un LNT, nāksies paaugstināt abonēšanas maksu par vismaz diviem trim latiem. Neraugoties uz to, ka MTG nosauktā un Konkurences padomes apstiprinātā cena par abiem kanāliem ir mērāma santīmos – atkarībā no abonentu skaita.

Vai taisnību saka abas puses? Viena? Kura? Šis ir jautājums, kura atbilde slēpjas vārdā komercnoslēpums. Man, piemēram, nav skaidrs, kā veidojas kabeļoperatora piedāvāto programmu pakešu cenas. Kuri kanāli vēlas, lai tos pārraida bez maksas? Kuri piemaksā paši? Kuriem maksā kabeļoperatori? Un – kāpēc? Kā sadalās izmaksas pa pozīcijām internets – televīzija – fiksētais telefons, kas patlaban ir populārākais piedāvājums? Šo finanšu līdzsvarošana ir smalka, piņķerīga māksla, kuras pārvaldīšana arī nosaka to, cik kurš komersants ir veiksmīgs. Atklāti sakot, grūti noticēt, ka laikā, kamēr mēs, patērētāji, tiekam burtiski apbērti ar piedāvājumiem par vismazāko cenu iegūt vislielāko TV kanālu skaitu, visātrāko internetu un bezmaksas telefonsarunu minūtes, kāds operators savu piedāvājumu sadārdzinātu par trim latiem.

Ir vēl viens pretarguments, kurš bieži izskan, runājot par iespēju, ka par TV3 un LNT iekļaušanu kabeļtelevīziju paketēs būs jāmaksā, ir sekojošs: Latgalē neviens vairs latviski neko neredzēs, jo kabeļoperatoriem, ja tas nav valsts uzlikts pienākums, nav jēgas pirkt kaut ko tādu, kam tik maz skatītāju. Līdz ar to nacionālā informatīvā telpa sašaurināsies vēl vairāk. Taču, iepazīstoties ar sarakstu, ko reāli gribētu skatīties kādas lielas Latgales pilsētas iedzīvotāji, redzams, ka pret TV3 un LNT attieksme nebūt nav tik negatīva, kā tiek apgalvots. Turklāt, nav ko liekuļot, patlaban abu MTG kanālu centienus kļūt eiropeiskākiem un nacionālākiem varam uztvert vairāk kā labas gribas apliecinājumu, kas pamazām īstenojas. Jo esošais piedāvājums ir gluži atbilstošs gan Imantas, gan Daugavpils un Zilupes iedzīvotājiem... Par ko arī visbiežāk izskan kritika no to skatītāju puses, kas abus šos kanālus tik tiešām cer pēc iespējas ātrāk redzēt kā nacionālus un eiropeiskus.

Patlaban Saeimā nonācis Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma grozījumu pēdējais, trešais lasījums. Interese par to ir milzīgi liela, debatēs iesaistījušies vai visi, kam jaut kāds sakars ar audiovizuālo mediju biznesu, un arī tie, kam patiesībā šajā jautājumā nebūtu nekas sakāms. Vai mums izdosies sakārtot audiovizuālo mediju uzņēmējdarbības vidi tā, ka galu galā līdz Latvijas skatītājiem nonāks arvien vairāk mūsu valstī ražotu kvalitatīvu raidījumu? Patlaban debates ārpus Saeimas tuvojas beigām, jālemj likumdevējiem. Ņemto vērā, ka šie ir tikai paši pirmie darbi Latvijas elektronisko mediju jomas sakārtošanas ziņā.

Aija Dulevska
NEPLP priekšsēdētāja vietniece