Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Bet vārdi – tas ir zobens abpusgriezīgs
Pār viņu pilīm un pār tavām mājām.

Vizma Belševica drosmīgi rakstīja šos vārdus tumšajos 1960. gados savā kanoniskā darbā Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām. Mēs jau sapratām, ka te nebija domāta tikai krustnešu virskundzība, bet arī padomju jūgs.

Kad trešā atmoda bija tik tālu, ka pār viņu pilīm ne tikai vicinājām brīvā vārda zobenu, bet arī virs viņu pils, Rīgas pils, uzvilkām Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, tad sapratām, ka slieksnis pārkāpts. Latvijas valsts apliecinājums mūžīgi plīvos virs ordeņmestra un Krievijas Baltijas provinču ģenerālgubernatora pils.

Mūžīgi? Izrādās, ka mūžīgi ir itin īss laiks.

Ja prezidents Valdis Zatlers savā uzrunā tautiešiem visā pasaulē Valsts svētkos 2009. gadā teica, ka tajā brīdī, kad Ēvalds Valters un Alberts Bels 1988. gada 11. novembrī bija pacēluši sarkanbaltsarkano karogu Rīgas pils Svētā gara tornī „mēs sajutām, ka Latvijas valsts atkal ir realitāte,“ tad nākamais prezidents Andris Bērziņš, pārceļoties uz Melngalvju namu plānotā Rīgas pils remonta dēļ, ir paņēmis līdz ne tikai prezidenta standartu, bet arī valsts karogu.

Kur tad pazudusi Latvijas valsts realitāte? Vai šis dziļi simboliskais gājiens norāda uz Latvijas valsts pašlikvidēšanās sākumu? Kad karogu uzvilka pirmo reizi 1919. gadā, un otro pirmo reizi 1988. gadā, tad Rīgas pilī nemājoja Latvijas valsts prezidents. Neviens prezidents karogu neatveda, un nevienam nav tiesības to aizvest, neatstājot citu vietā.

Latvijas Valsts karoga likuma 5. pants (5.1.1) skaidri norāda, ka „Latvijas valsts karogu pastāvīgi novieto Rīgas pils Svētā gara tornī“. Trešais apakšpunkts saka, ka kapitālremonta vai ēkas fasādes remonta gadījumā „lēmumu par Latvijas valsts karoga pārvietošanu pieņem (..) iestādes [t.i. Rīgas pils] vadītājs“. Šim lēmumam, saskaņā ar eksistējošo likumu, vajadzēja būt vienkāršam un viennozīmīgam – karogs te paliek!

Karogs pēc ieilgušās prombūtnes tiks atkal uzvilkts Rīgas pils Svētā gara tornī, un mūs mierinās, ka tā ir bijusi tikai maza, nenozīmīga kļūme. Bet mazās kļūmes saskaitās, un reiz nepietiks ar mierināšanu.

Ko darīt? Dzejnieks Pēteris Aigars jau 1949. gadā ļoti vienkārši rakstīja:

Laiks kā dzenis vēsti kaļ –
Karogs jānes atpakaļ.

GN
2012. g. 1. nov.