Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa vizīte Berlīnē

Vakarā tikās ar latviešiem

Laikraksts Latvietis Nr. 228, 2012. g. 5. nov.
Dace Saveiko -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Prezidents Andris Bērziņš uzrunā latviešus Berlīnē. FOTO Dace Saveiko.

Zuze Krēsliņa-Sila sarunā ar prezidentu. FOTO Dace Saveiko.

Tikšanās ar prezidentu Andri Bērziņu. FOTO Dace Saveiko.

Tikšanās ar prezidentu Andri Bērziņu. FOTO Dace Saveiko.

FOTO Dace Saveiko.

2012. gada 25. oktobris Latvijas vēstniecībā Berlīnē kļuva par zīmīgu datumu, jo vienas dienas darba vizītē uz Vāciju bija devies Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš. Vācijas latvieši tika uzrunāti vien vakarā, jo visas dienas garumā prezidenta kungam bija paredzētas vairākas svarīgas tikšanās ar Vācijas augstākajām amatpersonām – ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli, Vācijas prezidentu Joahimu Gauku, Bundestāga Ārlietu komisijas vadītāju Rūprehtu Polencu un Bundestāga prezidentu Norbertu Lammertu.

Tautiešus sākumā uzrunāja Latvijas vēstnieks Vācijā Ilgvars Kļava, kurš pēc sarunām ar Vācijas prezidentu Gauka kungu pauda savu prieku par to, ka ir saskatījis „viedokļu saskanību starp Latviju un Vāciju“, un sarunas ar Merkeles kundzi viņam ir parādījušas „mērķu kopību“, bet viņš arī atzīmēja, ka vēl ļoti daudz kas ir darāms, lai tos sasniegtu.

Prezidenta kungs Andris Bērziņš savas uzrunas laikā neslēpa savu nogurumu pēc garās darba dienas, tikšanos ar piecām augstākajām amatpersonām Vācijā viņš raksturoja kā „kaut ko neticamu“, kas ir „skaidra atzīšanas zīme“ un Vācijas latviešu veiksme un nopelns. Prezidenta kungs pauda savu viedokli par to, ka tieši Vācija ir tā valsts, ar kuru ir saistīta Latvijas nākotne, latviešu tautai vieniem pašiem saglabāt savu valsti būs ļoti grūti, un lai arī krīze ir pārvarēta, „nākotnē būs vēl sarežģītāk iet uz priekšu“. Viņš apzinās, ka Latvijai ir jāmeklē savs ceļš, kā piemēru minot Luksemburgu, no tās latvieši varētu mācīties, ka „maziem arī ir savas stiprās puses, maziem nākotni nosaka atsevišķu cilvēku veiksme, nevis kaut kādas kopējas masas“.

Kā jaunumu Latvijas dzīvē viņš minēja to faktu, ka pēdējā laikā aizvien lielāku interesi par Latviju pauž arī valstis no dažādām pasaules pusēm, piemēram, vairākas Āfrikas valstis, kas arī pieļauj iespēju īstenot savus mērķus attiecībā uz Eiropas Savienību sadarbībā ar Latvijas Valsti. Viņš arī skaidroja situācija, kad bijušās PSRS valstis šobrīd arī labprātāk meklē kontaktus ar Eiropas Savienības valstīm, nevis, piemēram, Ķīnu vai Krieviju, kas arī pašsaprotami. Tāpēc prezidenta kungs vēlreiz uzsvēra, cik ļoti Latvijai šobrīd ir svarīgi, ka tā tiek atzīta pasaules mērogā, ka ar to rēķinās tik spēcīgas valstis kā Vācija, un viņš to redz kā nepieciešamību, citējot Ulmaņa kunga teikto: „Mēs esam lieli, bet daudz par mazu, lai izdzīvotu atsevišķi.“ Un Bērziņa kungs skaidroja šo nepieciešamību ar to, ka Latvijai daudzās jomās un virzienos ir jāmācās no Vācijas, piemēram, izglītības jomā, īpaši profesionālajā izglītībā, kur ir izlietots liels daudzums naudas līdzekļu, bet diemžēl tā arī nav izdevies radīt nevienu modernu profesionālās izglītības iestādi.

Demogrāfijas situāciju Latvijā un arī pasaulē viņš apzīmēja kā „objektīvu rezultātu pašreizējai pasaules saimniekošanas sistēmai“, un šā brīža dzīves līmenis ir tikai sekas. Runājot par emigrācijas jautājumu Latvijā, prezidenta kungs nebija kritisks, bet tieši otrādi pauda sapratni un teica, ka nedrīkst teikt, ka aizbraukšana ir kaut kas slikts, tiem, kas „jaunāki un meklējoši“ un kas „spēj un var“ ir jāizmanto iespējas un jādodas pasaulē, jo „citas bāzes nav“, pats arī skaidrojot, ka bieži vien pie jauniešu emigrācijas ir vainojama vāji attīstītā izglītības sistēma. Bet viņš bija arī samērā optimistiski noskaņots, ka tomēr pamazām Latvija iet uz priekšu.

Patiesi varēja manīt, ka prezidenta kungs bija manāmi noguris, bet vienalga, beidzot oficiālo uzrunu, arī piekrita aprunāties personīgi ne tik oficiālā gaisotnē ar ikvienu, kas to vēlēsies, un jāsaka, ka tādu nebija maz. Visu laiku viņam apkārt pulcējās samērā liels cilvēku skaits, katrs gribēja jautāt ko tādu, kas likās svarīgs, citi gribēja tikai apsveicināties un paspiest roku, jo tādā veidā jutās pagodināti, citi gribēja arī nofotografēties ar augsti godāto amatpersonu.

Uz pasākumu bija ieradušies tautieši no daudzām Vācijas pilsētām, arī LCM (Latviešu Centra Minsterē) pārstāvji 5 cilvēku sastāvā, to skaitā arī pats centra priekšsēdis Dr. Einārs Pelss un lietvede Zuze Krēsliņa-Sila. Kopumā uz vizīti ieradās apmēram 50-60 cilvēki.

Neoficiālās gaisotnes sastāvdaļas, protams, bija arī dzērieni un uzkodas, kurus baudot, ikviens bija atradis sev kādu sen pazīstamu vai arī tikko jauniepazīto sarunas biedru. Un nebija arī īsti svarīgi, vai šajā sabiedrībā esi jau sen, vai arī nesen ienācis students, atmosfēra bija patiesa un draudzīga, varēja just šo kopības sajūtu, kas latviešiem nav vienmēr, bet reizēm tomēr ir, un ļoti spēcīga. Kaut kur pūlī varēja arī dzirdēt, piemēram, tādu repliku kā: „Ko es patiesi vērtēju attiecībā uz mūsu Valsts prezidentu, tā ir sirsnība.“ Un nevar nepiekrist, tovakar ikviens devās mājup (vai arī devās, bet ne tik drīz) ar saujiņu sarkanbaltsarkana siltuma...

Dace Saveiko
Daugavpils Universitātes ERASMUS programmas studente,
LCM praktikante
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com