Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Intervija ar Mariannu Auliciemu

18. novembra Valsts svētku runas teicēja Austrālijas Latviešu centros

Laikraksts Latvietis Nr. 229, 2012. g. 15. nov.
Marianna Auliciema -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Auliciema

Marianna Auliciema „Latvieši pasaulē“ interneta izstādes „Latviešu pēdas pasaulē“ atklāšanā 2011. gada jūlijā. FOTO Džeremijs Smīds (Jeremy Smedes).

Anna Gramberga un Marianna Auliciema runā par Annas atmiņām no DP nometnēm, Rīgā, 2010. gadā. FOTO Juris Zalāns.

Demonstrācija 1991. gada janvārī Brisbanē.

 Marianna Auliciema "Latvieši pasaulē" pirmās īslaicīgās izstādes atklāšanā Okupācijas muzejā 2010. gada jūlijā. FOTO Džeremijs Smīds (Jeremy Smedes).

Ilze Nāgela: Paldies, ka piekriti intervijai! Lūdzu iepazīstini lasītājus mazliet ar sevi! No kuras puses nāc? Kur pavadīji bērnības un skolas gadus?

Marianna Auliciema: Es dzimu Toronto, Kanādā, bet es neko neatceros no savas dzimtenes, jo jau 6 nedēļu vecumā sāku dzīvot Brisbanē, Austrālijā. Mans tēvs ir klimatalogs, un kā universitātes mācībspēks brauca strādāt uz īsiem termiņiem (sabbaticals) citās universitātēs – tā man nācās piedzimt, kad viņš strādāja Toronto Universitātē. Vēlāk viņš kādu laiku mācīja Anglijā, bet vēlāk – Jēlas (Yale) Universitātē ASV, un katru reizi stiepa ģimeni līdzi. Es uzskatu, ka šī bija ļoti vērtīga pieredze man, kā bērnam no Austrālijas, jo es salīdzinoši daudz biju ceļojusi un dzīvojusi citās vietās, kultūrās, pirms sāku iet vidusskolā. Šī pieredze kombinēta ar to, ka augu kā latviete Austrālijā, vēlāk mani noveda pie mācībām antropoloģijā, un pie lielas intereses citās kultūrās un zemēs. Bet toties ir jāsaka, ka dzīvot ar šo multikulturālo pieredzi Kvīnslandē 1970. gados nebija vienmēr viegli, jo tajā laikā mūsu vide vēl bija ļoti anglo-sakšu ietekmēta, un es uzaugu juzdamās daļēji kā autsaiders – kā jau daudzi latvieši, kuri ir dzīvojuši Austrālijā jeb citās zemēs. Katrā ziņā bērnībā iemīlēju karsto subtropisko klimatu un dabu, Austrālijas brīvību un laipnību un gaišumu, un šīs lietas man daudzreiz šodien pietrūkst, dzīvojot Latvijā.

IN: Kāda bija Tava pirmā iepazīšanās ar Latviju? Kad pirmo reizi ciemojies Latvijā? Un kad izlēmi ar ģimeni pārcelties uz dzīvi Latvijā?

MA: Es pirmo reizi iepazinu Latviju 1991. gadā, kad to uz dažām nedēļām apciemoju ar vecākiem. Man bija 19 gadi, un es – mēs visi – bijām tik ļoti aizkustināti un pārņemti ar šo zemi. Tās nedēļas pagāja vienās asarās! Tajā laikā Latvijā bija ļoti grūts laiks ekonomiskā ziņā, bet man kā meitenei, kura īsti nesaprata un nenojauta šīs grūtības, Latvija bija kā pasaku zeme. Man patika tas, ka cilvēki Latvijā dzīvoja vienkārši – ka viņi novērtēja mantas, vārdus, iespējas citādi nekā Austrālijā. Viņi arī zināja un saprata, kaut ko no dabas, viņi visi varēja nosaukt visus koku un puķu vārdus.

Atceros īstas, nogatavojušās zemenes, kuras ietina lielā papīra tūtā tirgū, un kuras viena pati notiesāju uzreiz – veselu kilogramu! Atceros mežus, kur nav asumu, sausas takas, indīgas ogas un čūskas, bet mīksta, mīksta lāču sūna, kurā var gulēt, lasīt sēnes, mellenes... Bija smaržīgas pļavas pilnā plaukumā ar puķēm un smilgām, un atceros, kā es raudāju, jo jutu, ka te es arī esmu autsaidere, un ka es nekad te nebūšu savējais. Bet toties es biju tik ļoti apburta no Latvijas ainām, dabas, cilvēkiem, un tās domas, ka man tur ir jābūt.

Atgriežoties Austrālijā, sāku kalt plānus, kā atkal varētu atgriezties. Tā mācījos Universitātē un strādāju weekend (red.: nedēļas nogales) darbos, lai sakrātu naudu ceļojumiem – un mēs ar vīru Džeremiju, kurš tajā laikā bija tikai draugs, – sākām braukt uz Latviju biežāk. Džeremijs, kaut arī nav latvietis, ir vienmēr interesējies par Latviju un ir lieliski iederējies šinī vidē; viņš ir uzskatījis dzīvi šeit kā interesantu iespēju. Nebija tāds brīdis, kad teicām: „Tagad pārceļamies uz Latviju pavisam.“ Mēs vienkārši meklējām iespējas te būt uz ilgākiem laika sprīžiem, kamēr sanāca tā, ka mēs bijām šeit vairāk nekā Austrālijā.

Tā laime mums ir bijusi, ka mēs abi esam diezgan daudzpusīgi savās profesijās. Džeremijs ir interneta un datora speciālists, tātad tāds darbs, kuru var veikt no jebkuras vietas pasaulē. No sākuma ņēmām iniciatīvu un paši izveidojām sev darba vietas Latvijā, lai mēs te varētu dzīvot! Rakstījām projektus un saņēmām grantus uz īslaicīgiem projektiem, piemēram, veidojām pirmo Latvijas muzeja asociācijas mājas lapu ar Sorosa fonda atbalstu, tad arī veidojām www.dpalbums.lv ar Latviešu fonda atbalstu. Vēl viena laime ir tā, ka sākām te braukt pirms mēs bijām dibinājuši ģimeni un nopirkuši māju Austrālijā. Tad būtu bijis daudz grūtāk tā ceļot šurpu-turpu.

IN: Latvijā, diemžēl, joprojām notiek strikta dalīšana – Latvijas (vietējie) un ārzemju latvieši. Cik ilgi jau Tu dzīvo Latvijā? Kā Tu jūties: kā Latvijas (vietējais) vai kā ārzemju latvietis?

MA: Vai tā arī nav ārzemēs? Man šķiet, ka tas ir process, kas strādā uz abām pusēm (works both ways) – nereti esmu dzirdējuši, ka ārzemju latvieši sauc vietējos par LL's (Latvijas latvieši), tādējādi nošķirot VIŅUS no MUMS. Tas ir dabīgs dalījums, kurš lēnām izdziest, te dzīvojot uz laiku. IR atšķirības starp mums – mūsu audzināšanās, bērnības, izglītības, valodas, labklājības un citās pieredzēs. Šīs atšķirības ir tās, ko mēs bieži vien redzam, kad saskaramies ar citiem uz īsu laiku. Vislabākais veids, kā šīs atšķirības mazināt, ir tikties un pabūt vienam ar otru kopā biežāk un uz ilgāku laiku, tādā veidā atklājot visas tās lietas, kas mums ir kopīgas, nevis tikai redzēt ārišķīgās atšķirības – viņam ir austrāļu akcents, viņš runā krievu žargonā...

Mēs tagad esam dzīvojuši Latvijā vairāk nekā 10 gadus, un man ikdienā šīs atšķirības vairs nav tik svarīgas galvenokārt tādēļ, ka esmu labi iepazinusi Latviju un vietējo cilvēku situāciju, mentalitāti, un es esmu arī piedzīvojusi to pašu pēdējos gados, ko visi citi, kuri dzīvo Latvijā. Adaptācijas process ir bijis ļoti garš, un es turpinu analizēt mūsu līdzības un atšķirības, bet tas ir vairāk tādēļ, ka strādājot muzejā, par latviešiem pasaulē, man sanāk daudz vairāk par šo tēmu domāt. Reizēm es jūtos kā Latvijas latvietis, reizēm kā Austrālijas latvietis – viss atkarīgs no tā, kādā situācijā un kompānijā es atrodos! Kādreiz jūtu, ka citiem cilvēkiem ir svarīgi nospraust to, ka es esmu ārzemniece, bet tie ir galvenokārt tādi cilvēki, kas mani nepazīst, kam nav bijuši daudz sakari ar latviešiem, kuri ir dzimuši un auguši ārpus Latvijas.

IN: Vai tas, ko strādā Latvijā, ir tieši tā profesija, kuru apguvi Austrālijā? Ja, nē, tad vai maiņa bija grūta/viegla? Mazliet pastāsti, lūdzu, par savu piedalīšanos Saucējās!

MA: Es Austrālijā mācījos antropoloģiju un pēc tam muzeoloģiju. Tātad Latvijā strādāju savā profesijā. Man ir arī laimējies tas, ka esmu varējusi ar savu veco darba vietu Melburnā (Imigrācijas muzeja filiāle Melbourne Museum) sastrādāties kopīgā projektā, pārvedot Annas Apines stelles no Melburnas uz Rīgu. Tātad varu lietot savus profesionālo pieredzi no Austrālijas muzejiem, lai palīdzētu dibināt starptautiskus kontaktus mūsu muzejam.

Saucējās es dziedu kopš 2003. gada, un viņas ir ļoti liela daļa no manas aklimatizēšanās dzīvei Latvijā. Ir bijis ļoti svarīgi sanākt kopā ar grupu līdzīgi domājošām latviešu sievietēm divas reizes nedēļā un pārrunāt mūsu ikdienas rūpes, pieejas dzīvei, kā arī esam dziedājušas, mācījušās un ceļojušas kopā. Kontakts ar viņām no sākuma ļoti palīdzēja man izprast vietējos cilvēkus, kā arī viņām izprast mani. Saucējas pieiet savam darbam ļoti rūpīgi un precīzi, pateicoties mūsu vadītājai Ivetai Tālei. Caur viņu esmu iemācījusies tiešām ieklausīties mūsu tautas mantojumā un dziesmas skanējumā, kā tas ir skanējis agrāk. Saucējām nupat ir iznācis otrais disks, par Sēlijas un Vārnavas folkloru (red.: skat. LL226), un nākamgad aprīlī esam lūgtas koncertēt Parīzē vienā teātrī, kas specializējās pasaules mūzikā. Tātad palīdzam nest Latvijas vārdu pasaulē.

IN: Kādas Tev ir krievu valodas zināšanas? Ja nē, vai ir bijušas problēmas dēļ šīs valodas nezināšanas, dzīvojot Latvijā?

MA: Es neko nezinu no krievu valodas. Dzīvojot šeit no sākuma bija tā, ka bieži vien mani uzrunāja veikalos vai tirgū krieviski, un mums bija klasiskais strīds, kur es saku, ka neprotu krieviski, un pārdevēja netic un turpina runāt krieviski... tas jau sen nav noticis. Rīga un Latvija ir mainījusies pa šiem gadiem, un es reti nonāku tādā situācijā. Es pati savā privātā un profesionāla dzīvē nejūtu vajadzību pēc krievu valodas, izņemot, ka reizēm es gribētu lasīt vai saprast kādu krievu kultūras pasākumu – filmu vai grāmatu. Man arī gribētos saprast krieviski, lai es varētu kādreiz izrunāties – apmainīt domas – ar krievvalodīgiem Latvijas iedzīvotājiem, jo ļoti daudz no tā, ko šī kopiena dara, nav man saprotams. Es tomēr gribu, lai mani bērni iemācās runāt krieviski. Papildus valoda ir vienmēr pozitīva lieta, it sevišķi dzīvojot Latvijā, kur krievu valoda vienmēr būs aktuāla tēma. Ar valodas zināšanu arī vajag apgūt nojautu, kur un kad to valodu lietot.

IN: Latviešu un Latvijas sabiedrības saliedētība; vai uzskati, ka kļūstam draudzīgāki savā starpā? Galu galā, dzīvojam taču ar vienu domu, lai Latvijai kā valsti un mums, tās pilsoņiem, visiem būtu labāka dzīve.

MA: Ikdienā Latvijā pēdējā laikā nejutu to nesaliedētību tāpat kā agrāk – kaut kādu agresiju starp krieviem un latviešiem. Bet man šķiet, ka referendums pagājušā gadā to visu samaitāja – Latvijas lēno virzīšanos uz lielāku saliedētību. Es saviem bērniem, kad viņi bija maziņi (tagad viņiem ir 7 un 10 gadi), nekad neuzsvēru kaut kādas atšķirības sabiedrībā; nekad neizteicos par krieviem vai okupantiem, vai aizspriedumus pret valodu un kultūru. Izdomāju, ka dzīvojot šeit, viņi paši lems un secinās par šādām attiecībām bez negatīvas smadzeņu skalošanas no vecāku puses. Šis referendums visu izmainīja, jo, gribot negribot, primitīvi situācijas iztulkojumi tika uzstādīti kā krievi pret latviešiem. Bērni par to runāja skolā, klausījās debates starp pieaugušiem un sabiedrībā. Un klausījos, ka viņi mājās sāka runāt par to, vai latvieši uzvarēja pret krieviem. Labie un ļaunie. Tātad, referenduma pacelšana, manuprāt, izraisīja zināmu regresiju Latvijas sabiedrības saliedētībā. Ikdienā to tik ļoti nejūt. Tas ir, jo krieviem ir savas skolas, radio un TV stacijas – pilnīgi atšķirīga kultūras telpa, un mēs ikdienā nesaskaramies. No manas puses skatoties, mēs esam divas kopienas, kas mierīgi dzīvo blakus viena otrai.

IN: Varbūt īsi pastāsti, kā radās ideja par LaPa muzeju? Kad muzejs radās? Pirmie soļi, kas izdarīts, kādi nākotnē darāmie darbi?

MA: Ideja par LaPa radās Maijai Hinklei, ASV latvietei, kura ir ilgi sadarbojusies ar Latvijas Universitātes FSI, Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācija Dzīvesstāsts, vācot intervijas Amerikā. Pēc Norvēģijas emigrantu muzeja apmeklējuma, viņa tika iedvesmota par to, ka Latvijai arī varētu būt šāda veida muzejs, kas dokumentē un apraksta daudzos latviešu izceļošanas viļņus un diasporas latviešu sabiedrības. Tā mēs dibinājām biedrību Latvieši pasaulē – muzejs un pētniecības centrs 2007. gadā. Mēs esam starptautiska komanda – mums ir ļoti aktīva valde, kurā ir latvieši, dzīvojoši ASV, Kanādā un Latvijā, un mēs tiekamies katru mēnesi ar Skype starpniecību.

Galvenais muzeja centrs patreiz atrodas Rīgā; te mums ir divi darbinieki, kuri strādā birojā Ausekļa ielā. Šeit mums arī atrodas krātuve, kurā glabājam dāvinātos priekšmetus. Esam laiduši tautās vairākas īslaicīgas izstādes: patreiz mums ceļo divas; viena – Bēgļu ceļi atvērsies Tukumā 17. novembrī, kamēr otra – Latvieša stāja svešumā būs redzama Toronto latviešu centrā, sākot ar 18. novembri. Internetā piedāvājam izstādi Latviešu pēdas pasaulē (www.pedas.lapamuzejs.lv).

Patreiz strādājam pie diviem ļoti interesantiem projektiem: pie dokumentālās filmas par izceļotājiem uz Brazīliju 1922. gadā un pie izstādes Rīga 2014 svinībām Latvieša koferis – par to, ko cilvēki ir veduši sev līdzi, dodoties prom no tēvzemes. Biedrība vēl ir jauna, un vēl meklējam pastāvīgas mājas, kur mēs varētu ierīkot paliekošu muzeja ekspozīciju. Patreiz mums risinās sarunas ar Cēsu pašvaldību par iespēju izmantot bijušo arodskolas ēku vecpilsētas centrā.

IN: Lielā mērā, pateicoties darbam pie šī muzeja, Tev ir sakari ar latviešiem visā pasaulē. Cik, Tavuprāt, līdzīgi vai dažādi mēs esam, dzīvojot Austrālijā, Amerikā, Brazīlijā, Zviedrijā, Vācijā un Latvijā? Kas, Tavuprāt, ir tas, kas mūs vieno, kas šķir vai dala?

MA: Man šķiet, ka mēs esam ļoti līdzīgi, jo pamatvērtības mums visiem ir tās pašas – latviskās. Protams, ir atsevišķi atribūti, kurus mēs pievienojam mūsu identitātēm, dzīvojot citās kultūrās, bet pamatā esam visi latvieši. Es vienmēr vietējiem latviešiem mēģinu uzsvērt, ka mani vecāki dzima Latvijā, mani vecvecāki dzīvoja blakus taviem vecvecākiem! Vienīgais, kas ir atšķirīgs mūsu ģimenes kokos ir pēdējā paaudze. Bet biogrāfija ir līdzīga, visās iepriekšējās paaudzēs. Tomēr ir jāsaka, ka tā vienotības jušana mazinās, kad paaudze svešumā vairs nerunā latviski. Kopīga valoda ir viena no galvenajiem etniskās identitātes kopsaucējiem – ir reti gadījumi, kur tauta var uzturēt savu saliedētību un identitāti bez valodas.

IN: Pavisam drīz Austrālijā dzīvojošie latvieši Tevi satiks, jo sniegsi uzrunu Valsts svētku sarīkojumos. Ko vēlētos pateikt pat gaidāmo tikšanos?

MA: Es ļoti priecājos būt atkal Austrālijā un pastāstīt Austrālijas latviešiem par muzeju un mūsu nākotnes plāniem. Arī, protams, es ceru iedvesmot sabiedrību uz muzeja atbalstīšanu, jo Austrālija līdz šim ir maz pārstāvēta mūsu muzeja krājumos. Mūsu tikšanās laikā būs iespēja padomāt par jūsu stāstiem, priekšmetiem, materiāliem, kuri varētu tikt nodoti muzeja Latvieši pasaulē krājumam. Arī meklējam ieinteresētus cilvēkus, kuri būtu gatavi pārstāvēt muzeja intereses Austrālijā un būtu kontaktu cilvēki dāvinājumiem, ziedojumiem un tā tālāk.

IN: Liels paldies, Marianna, par interesanto stāstījumu! Uz tikšanos Latvijas Valsts svētku svinībās Austrālijā! ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com