Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lepnums par Latviju

Svētku runa „Priedainē“

Laikraksts Latvietis Nr. 230, 2012. g. 22. nov.
Katrīna Kaktiņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Katrīnas Kaktiņas, Latvijas Republikas pastāvīgās pārstāvniecības ANO Ņujorkā Otrās sekretāres Svētku runa 2012. gada 18. novembrī Priedainē, Ņūdžērsijā.

Cienījamās dāmas un godātie kungi, mīļie tautieši, sveicu jūs Latvijas Republikas Neatkarības proklamēšanas 94. gadadienā!

Līdz ar jums es priecājos, ka jau 45. reizi varam 18. novembri gan šeit, gan Latvijā svinēt kā neatkarīgas Latvijas valsts svētkus! Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, skaitot no 1990. gada, ar šo dienu nu ir nosvinēti vairāk neatkarīgas Latvijas 18. novembri, nekā pirms neatkarības zaudēšanas. Un mums ir jāturpina stāvēt Latvijas neatkarības sardzē, jo brīvība, kā zināms, nekad netiek dota par velti, un par velti, tāpat vien, pati no sevis arī nevar pastāvēt.

Mēs noteikti varam būt laimīgi un lepni par to, ka mums ir sava valsts, sava neatkarīga un mierā dzīvojoša valsts. Mēs varam lepoties ar visiem cilvēkiem, kuri ne viens vien ir klātesoši arī šeit, kas ir cīnījušies par Latvijas neatkarības atjaunošanu, kā arī tiem, kas Latvijas neatkarību 1990. g. atjaunoja, balstīdami to uz kontinuitātes jeb valsts turpināšanās pamatiem, nevis veidoja jaunu valsti, kas šogad būtu svinējusi vien 23. neatkarības gadadienu. Mēs varam lepoties un pateikties.

Mēs katrs 18. novembra rītu sagaidām ar savām domām un sajūtām, atmiņām un viedokli. Man tā ir viena no dienām gadā, kad es jūtos lepna par savu valsti, un es no visas sirds novēlu šodien tā justies ikvienam, kas ar Latviju ir saistīts – latvietis vai cittautietis, pilsonis vai nepilsonis, iedzīvotājs vai emigrants, Latvijā vai citās zemēs.

Bieži ir dzirdēts – visas nelaimes rodas no salīdzināšanas. Un tomēr man šķiet, ka latvieši sevi ar citiem salīdzina par maz, vai arī ar nepareiziem salīdzināmiem.

Apvienoto Nāciju Organizācija ir vieta, kur redzamas visas pasaules nelaimes. Redzamas cīņas, ko šodien izcīna valstis un tautas un kuras Latvija ir izcīnījusi. Vispirmām kārtām tā, protams, ir valsts pastāvēšana. Taču bez apspiestības daudzviet pasaulē pat ar likuma spēku pastāv daudz drūmu lietu, kuras mēs vairs nespējam savā dzīvē, savā zemē iedomāties.

Ikkatrai, pilnīgi ikkatrai zemei pasaulē ir savi krīzes periodi, savi trūkumi, un nepārtraukti jābūt attīstībā. Taču mums jāspēj novērtēt tas, kas mums ir, ko esam paši saviem spēkiem izdarījuši, panākuši, sasnieguši kā Latvijas iedzīvotāji, Latvijas pilsoņi un latvieši.

Mēs varējām lepoties 1918. gada 18. novembrī, mēs varējām lepoties 1919. gada 11. novembrī un kad tajā pašā gadā tika nodibināta Latvijas Universitāte, kurā arī sievietes varēja uzsākt studijas. Mēs varējām lepoties ar tautsaimniecības attīstību, izglītības līmeni un izaugsmi.

Un arī tagad mēs ar Latviju varam lepoties!

ANO Pasaules attīstības indeksā Latvija ierindojas 43. vietā. Pirmais, ko latvietis parasti padomā – tātad ir 42 valstis, kas ir mums priekšā. Tajā pašā laikā – pasaulē ir 193 valstis – tātad, ir daudz vairāk valstu, 150, kas ir aiz mums, par kurām mēs esam labāki pat pēc visiem statistiskajiem rādītājiem! Cik tas ir daudz! 150 valstis, kas var no mums tik daudz ko mācīties, ņemt Latviju par piemēru! Nerunājot par atsevišķiem rādītājiem, kuros no Latvijas piemēru var ņemt arī tās 42 valstis, kas kopvērtējumā Latviju apsteidz. Šobrīd.

Neviens nav perfekts, un tomēr – ikkatrā ir kas perfekts. Katra valsts kādā jomā ir vislabākā, vai nu tas būtu objektīvi, vai subjektīvi. Nav nevienas valsts, kurā nepastāvētu neviena pasaules problēma. Ne karš, ne nabadzība, ne izsalkums, ne nevienlīdzība. Latvijai ir daudz tādu lietu, kas mums kļuvušas par pašsaprotamām, bet daudzām jo daudzām pasaules valstīm vēl kā Sīzifa akmens kalnā veļams.

Ik dienu Latvijas dzīve ir labāka kā daudz kur citur pasaulē, ik dienu mēs augam, attīstāmies, ejam uz priekšu, mācāmies, kļūdāmies, krītam, ceļamies un ejam tālāk, kāpjam augstāk, gūstam vairāk!

Varbūt, ka mūsu pieticība neļauj mums tik labi reklamēties, tik ļoti sist sev uz pleca un vienmēr būt tik pašpārliecinātiem, cik mums vajadzētu, bet tas nenozīmē, ka mūsu nav, ka neesam vislabākie kādā jomā, ka nevarētu konkurēt un izkonkurēt citus pasaulē.

Vispirmām kārtām – Latvijā ir demokrātija. Pastāv runas brīvība, ikviens var izteikt savu viedokli. Pastāv preses brīvība, un jau atkal var dzirdēt latviešus šausmināmies un pašiem sevi kauninot par 50. vietu pasaules preses brīvības indeksā, kamēr joprojām mēs esam priekšā 129 citām valstīm!

Protams, vienmēr, kā katram savā personīgā dzīvē, tā tautai un valstij kopumā, jātiecas tālāk, augstāk, jācenšas vairāk un labāk.

Jā, mums vēl daudz darāmā, piemēram, dzimumu vienlīdzības jomā – mums tāpat kā citām Eiropas valstīm vēl jācīnās par vienlīdzīgu atalgojumu, vienlīdzīgām iespējam ieņemt augstus amatus, vienlīdzīgām karjeras iespējām, savienojot to ar bērnu audzināšanu.

Bet tajā pašā laikā Pasaules ekonomikas foruma veidotajā ikgadējā ziņojumā par sieviešu un vīriešu vienlīdzību jeb Global Gender Gap Report Latvija šogad ierindojusies 15. vietā pasaulē, kas ir 4 vietas augstāk nekā pagājušajā gadā, apsteidzot Apvienoto Karalisti, Kanādu un ASV, Austriju un Austrāliju, Spāniju un Argentīnu, jā, arī Lietuvu, kas ir 34. vietā, un Igauniju, kas ir 60. vietā.

Jā, mums nav daudz rūpnīcu un plašas industrijas, taču mums līdz ar to ir tīra, smaržīga daba, plaši lauki, zaļas pilsētas un meži, kurus katru gadu izcērtam un atkal stādam tūkstošiem jaunu koku.

Pēc Jēlas un Kolumbijas universitāšu pētījumiem, Latvija ir 2. zaļākā valsts pasaulē aiz Šveices. Lietuva šajā pētījumā ir 17. vietā, bet Igaunija – 54. Savukārt ilgtermiņa pētījumā par 2000.-2010. g. starp valstīm, kas visveiksmīgāk risinājušas ekoloģiskās problēmas, Latvija ir 1. vietā.

Pasaules valstu sarakstā ar visātrāko internetu Latvija atrodas 5. vietā. Pirms mums ir Nīderlande, Honkonga, Japāna un Dienvidkoreja.

Mūsu nav tik daudz un mēs neesam tik lieli, lai mēs spētu veidot lielus konglomerātus vai dabūtu labākās vairumtirdzniecības cenas. Mūsu nav tik daudz, lai mēs spētu saražot pietiekami lielajām pasaules nācijām. Un tomēr, ir neskaitāmi uzņēmēji, kas izveidojuši biznesu, kas atradis klientus dažādos pasaules reģionos. Ko īpašu, ekskluzīvu un kvalitatīvu, ko pieprasa un pērk valstis, kas pēc statistikas rādītājiem mums ir priekšā, virs 43. vietas pasaules valstu attīstības indeksā. Tie nav tikai lielākam cilvēku lokam zināmie ikdienā lietojamie produkti, kāda ir ekoloģiskā kosmētika Madara un manas klasesbiedrenes Elīnas Dobeles rokām radītie apavi ZoFA, tās nav tikai Stendera ziepes un Laimas šokolāde. Tās ir augstās tehnoloģijas un dažādi pirmsapstrādes un pēcapstrādes produkti, kas tiek eksportēti. Tās ir neskaitāmas lietas, par kurām mēs nemaz nezinām, jo tās paši ikdienā neizmantojam un personīgi nepazīstam cilvēkus, kas izveidojuši veiksmīgu, citas valstis izkonkurējošu biznesu. Taču šie cilvēki tikmēr ražīgi, galvu nepacēluši un bez lielas pompozitātes strādā, pēc vislabākās sirdsapziņa darīdami savu darbu, pelnīdami iztiku savai ģimenei, celdami Latvijas IKP un nesdami Latvijas vārdu pasaulē!

Un kur vēl neizskaitāmie un neizmērāmie dizains, māksla, opera, teātris, literatūra, sports!

Visu mūsu galvenais mērķis – padarīt Latviju atpazīstamu. Kā var novērtēt atpazīstamību? Vai pēc tā, vai Latvija ir pieminēta tajā avīzē, ko lasām, vai tajā interneta portālā, ko katrs apmeklējam? Vai arī Latvija var būt atpazīstama neatkarīgi no tā, vai informācija par to ir kādā konkrētā TV kanālā vai grāmatā? Tas ir mūsu, ikviena, latvieša darbs popularizēt Latvijas vārdu un stāstu. Katram pēc iespējām, katram savā lauciņā – politikā, mākslā, sportā, sociālajos medijos.

Savu diplomāta karjeru, darbu Ārlietu ministrijā, es uzsāku kā ārlietu ministra sekretāre. Es redzēju, cik daudz ārlietu ministrs strādā – no agriem rītiem līdz vēliem vakariem. Patiesi. No sirds. Ar pilnu sirdi patriotisma. Nenogurstoši cīnoties par Latvijai vislabāko, veidojot fantastiskus kontaktus ar citu valstu augstākajām amatpersonām. Bet vai tad kāds politiķis kaut reizi ir ticis viennozīmīgi mīlēts un tautā novērtēts? Nē! Gan par savu Saeimu, gan valdību allaž dzirdam zākas, nievas, lamas, pārmetumus. Taču tie ir cilvēki, kas bieži vispašaizliedzīgāk strādā mūsu Latvijas labā. Tik tāda nu ir cilvēka daba, pie visām nelaimēm vainot kādu citu, un kuru tad ir visvieglāk vainot? Kādam jau ir jābūt arī redzamajam, priekšgalā, riskētājam, gatavam tikt nomētātam un nozākātam – tik par to vien, ka uzdrīkstējies, uzdrošinājies! Kaut gan tieši tos cilvēkus visvairāk vajadzētu apbrīnot un novērtēt. Un ko tad neej pats, ja vari un zini labāk? Nav drosmes? Tad novērtē tos, kam drosme ir, kam ir dūša, nezākā un dari klusi savu darbu.

Toreiz redzot, ka cilvēks, kas man vienmēr paliks kā valsts amatpersonas paraugs – gudrībai, centībai, pašaizliedzībai, patriotismam – vienalga netiek novērtēts un beigu galā, kā visi politiķi, reiz nomests no pjedestāla, es sapratu, ka nav jābūt augstai amatpersonai, lai darītu lielas, būtiskas, svarīgas lietas savas valsts labā ik dienu, visdažādākajos veidos.

Var būt zobratiņš, kas veic vajadzīgu darbu, ko no malas varbūt nevar pamanīt, bet kas nes augļus, dod rezultātus, uz kuriem ir tik patīkami skatīties. Veikt darbu, bez kura latvieši neiegūst olimpiskās medaļas, neizcīna lielas, kādreiz neredzamas cīņas lielās organizācijās, augstas vietas konkursos un skaļus aplausus.

Arī Latvijas karogs kādam ir jāizmazgā un jāizgludina, lai neviens neteiktu – skat, noplīsis, netīrs un saburzīts! Mazgāšana un gludināšana nav atzīti par cēlākajiem un svarīgākajiem darbiem, tomēr, redz, brīžiem tieši mazgātājs un gludinātājs rada Latvijas tēlu.

Katrs no mums, neslēpdams savu tautību, radam iespaidu par Latvju un latviešiem katru brīdi! Man ir bijis tik patīkami Ņujorkā, Igauņu namā no igauņu darbinieces dzirdēt – latvieši, jaukākie cilvēki, ko esmu sastapusi! Un šo iespaidu varam radīt mēs ikviens, jebkurā situācijā, jebkuriem līdzekļiem, jebkurā pasaules vietā! Vēl jo vairāk tāpēc, ka esam tik maz, ka bieži esam pirmie un vienīgie latvieši, ko satiek cittautietis, uz mums gulstas atbildība apzināties, ka pēc mums spriedīs par visiem latviešiem un Latviju. Tas mazliet biedē, un to ne vienmēr gribas atzīt, jo mēs jau arī katrs esam citādi, ar savām labajām un sliktajām īpašībām.

Bet kādas tad ir latviešu labās un sliktās īpašības? Katrs trūkums savā brīdī ir priekšrocība! Arī vēsturniece un etnoloģe Ilze Boldāne ir secinājusi to pašu savā doktora disertācijā par latviešu stereotipiem: nevar pateikt, kura īpašība ir pozitīva un kura – negatīva. Latviešu vidū tik izslavētā latviešu savstarpējā skaudība savā brīdī var likt sasniegt vairāk, censties un tiekties tālāk. Spēja pakļauties varām ir ļāvusi latviešiem izdzīvot līdz 21. gs. Latvieša miers un izturētība ir tās, kuru dēļ latvietis neposta savu zemi apkārtēju notikumu nokaitētu prātu varā. Latvieša spīts, kas pēc kritiena liek celties un iet, un izturēt jebkuru krīzi, jo latvietis zina, ka pavisam nesen ir izturējis ko daudz vairāk.

Mūsu spēks ir šie cilvēki, kas ir vislielākā vērtība ikvienā zemē. Un tomēr cilvēkam allaž izrādās lielāka vērtība tajās zemēs, kurās cilvēku nav tik daudz. Latvijā brīžiem šķiet, ka viens otru pazīst, bet mēs līdz ar to arī zinām ikvienu, kam klājas grūti. Latvijas cilvēki: kas mīl Latviju, kas ir nacionālisti vai kosmopolīti, kas ir patrioti un kas vēl ar šo konceptu cīnās, kas paliek un kas aizbrauc, kas dara savu darbu pēc vislabākās sirdsapziņas, tādējādi dodot milzīgu pienesumu Latvijas nākotnei un atpazīstamībai. Ikviens zobratiņš ir nozīmīgs, un nekad mēs nevaram zināt, kad vismazākajam zobratiņam būs jāaizvieto ķēdes vājākais posms, lai noturētu visu mehānismu! Katrs no mums ir darījis labas lietas, citiem nezinot, bez liekas publicitātes un popularitātes, tomēr tas kaut ko ir būtiski devis latvietībai un Latvijai.

Mūsu cilvēku spēks ir zināšanās. Izglītība Latvijā ir visiem pieejama. Diskusijās ar kādu citu latviešu Fulbraita (Fulbright) stipendiātu, kas studēja Hārvardā, reiz apspriedām Latvijas izglītības sistēmas trūkumus. Un jāatzīst, ka tajā pašā laikā, nākdami no Latvijas izglītības sistēmas, latvieši saņem pasaules prestižākās stipendijas un studē pasaules labākajās augstskolās.

Daudz jauniešu brauc studēt uz ārvalstīm, izmantodami dažādas stipendijas un bez tām. Mēs visi varam ar viņiem neizsakāmi lepoties. Ikviens Latvijas students ārvalstu augstskolas auditorijā nes Latvijas vārdu, parāda zināšanas, veicina zināšanas par Latviju un tūrismu uz Latviju. Latvijas studenti ārvalstu augstskolās savukārt iegūst daudz vairāk nekā tikai zināšanas. Viņi iegūst izpratni par citām valstīm un kultūrām, iegūst kontaktus un izveido sakarus tālākai veiksmīgai darbībai. Un lielākā daļa no viņiem atgriezīsies Latvijā. Tie, kas neatgriezīsies, lielākā daļa tomēr Latviju vienmēr paturēs savā sirdī, ģimenē, vārdos un darbos. Gluži tāpat kā latvieši, kas izceļojuši agrāk, visdažādāko iemeslu dēļ, ir spējuši ļoti daudz Latvijai dot arī prom esot, svarīgos brīžos spējot paskatīties uz notikumiem no malas, sniegt palīdzīgu roku un vērtīgu padomu.

Latvijas jauniešos, kā allaž, gulstas Latvijas cerība. Tā nav, ka Latvijas jaunieši, kas dzimuši pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un šobrīd ir studentu vecumā, būtu tikai kosmopolītiski, bez piederības sajūtas savai tautai un valstij. Ekonomiskā krīze Latvijā parādīja ļoti iedvesmojošu tendenci, tā neradīja tikai ekonomisku spriedzi un tikai zaudējumus. Tieši tad studenšu un studentu korporācijās atsākās liels biedru pieplūdums. Tie ir patriotisma pilni jaunieši, kas savu brīvo laiku izvēlās pavadīt apolitiskās, bet patriotiskās organizācijās. Kas pārzina un interesējas par Latvijas vēsturi, kopj latviešu tradīcijas un tur tās svētas un dzīvas. Tā ir izglītota un aktīva sabiedrības daļa, kas izmanto visas brīvības priekšrocības, turot svētu piederību Latvijai un latvietībai, kas kā gars vijas cauri viņu dzīvēm – viņu personīgajām dzīvēm un izvēlēm, viņu darba dzīvēm, viņu panākumiem un sasniegumiem.

Latvieši dzīvo dažādās pasaules zemēs. Un tas ir labi. Tāda ir lietu kārtība, kāda tā allaž ir bijusi. Neviena tauta nedzīvo 100% tikai savas valsts robežās – pat tās tautas, kurām ir savas valstis. Aizbraukt uz ilgu laiku bieži vien sāp. Tāpēc, ka aizceļošana nav paša gribēta, iedomāta, izsapņota.

Un tomēr bieži par Latviju mums liek lepoties tieši aizceļotāji. Latviju vispirmām kārtām dara lepnu aizceļojušie, kas izcīnīja Latvijas neatkarības atgūšanas iespēju, Latvijas vietas saglabāšanu uz pasaules kartes, lai šodien ārpus Latvijas esošie varētu iznest brīvas Latvijas vārdu pasaulē; kā veiksmīgi uzņēmēji, mākslinieki, dziedātāji, pianisti, sportisti, kā daudzu, daudzu citu profesiju veiksmīgi pārstāvji. Galu galā, arī vienkārši čakli un strādīgi sava darba veicēji, kas cittautiešu vidū izceļas ar savu darba tikumu.

Mēs allaž lepojamies ar latviešiem, kas iznes Latvijas vārdu pasaulē – ar sportistiem, dziedātājiem, režisoriem, dažkārt, ļoti reti, bet arī politiķiem.

Taču mēs varam lepoties ar Latviju, ar cilvēkiem, zemi un valsti, negaidot uzvaru Olimpiskajās spēlēs vai izrādi Metropolitēna Operas namā!

Mēs varam mīlēt Latviju ik dienu tikai par to vien, ka tā ir. Mīlestībai, kā zināms, nevajag iemeslu, un tomēr ir daudz iemeslu Latviju mīlēt.

Latvija ir skaista.

Daba – tik daudz lauku, mežu, pļavu, ezeru un upju. Jūra. Mums ir pludmale tik baltām smiltīm, kādas nav redzētas daudzās pasaulslavenās pludmalēs. Un arhitektūra. Pārdaugavas un mazpilsētu koka arhitektūra. Un kur nu vēl skaistais Rīgas Jūgendstils un baznīcas, kas vecākas par pašu Ameriku! Latvijas pilis un muižas, kas viena pēc otras tiek atjaunotas un atgūst dzīvību. Jā, mums nav kalnu, bet mums nav arī vulkāna izvirdumu, nav zemestrīču un postošu orkānu, tornado un cunami. Mums ir skaistas, baltas ziemas ar nosarmojušiem koku zariem. Un visskaistākās debesis pasaulē.

Latvija garšo. Pēc ekoloģiski tīras pārtikas, pēc pašu dārzā izaudzētiem dārzeņiem un ogām, kādas nevar dabūt pat Ņujorkas veikalos. Pēc īstas rupjmaizes. Lai arī Latvijas garša un ēdienkarte mainās, un tas liecina par to, ka robežas ir vaļā – informācijai, ceļošanai, tirdzniecībai, tomēr ir labi, ka joprojām ir mūsu īstā rupjmaize, kas ikvienam latvietim visvairāk saistās ar Latvijas garšu.

Folklora. Cik zemēm no tām, kuras saucam šodien par visvarenākajām, ir tik bagāta folklora, kāda tā ir mums? Mūsu tradīcijas un svētki – Jāņi ar vainagu pīšanu un lēkšanu pāri ugunskuram, Lieldienas ar olu krāsošanu un ripināšanu, Ziemassvētki ar tūkstošiem ticējumu, un citi gan reliģiski, gan unikāli pagāniski svētki. Mūsu unikālās latviešu kāzu tradīcijas, par kurām mūs apskauž ārzemju viesi, kas tajās piedalās. Mūsu cieņa pret veļiem. Un visam pāri tautasdziesmas un dziedāšana!

Mēs zinām, kāds spēks ir dziesmā – vai nu to dzied Dziesmu svētku estrādē kopā ar 10 000 citu dziedātāju, vai arī viens pats zem akmens savu bēdu liek. Latviešu tautasdziesma spēj iedot spēku jauniem darbiem, tā spēj sapurināt. Jā, tā spēj arī saraudināt, un arī no tā paliek vieglāk un labāk.

Tie ir gadsimtu gadsimti vēstures un kultūras, kas satek mūsu pēc izmēra mazajā valstī, kas pastāv vien 94 gadus un kurā mīt īpaša tauta – latvieši – paši ar savu, unikālu valodu. 43. visā pasaulē. Un tik daudz kur pirmie, vislabākie, vienīgie.

Mēs esam uz pareizā ceļa. Mums jāturpina iet – uz priekšu, uz augšu, nekad atpakaļ!

Lai dzīvo, plaukst un zeļ Latvijas tauta!

Un Saules mūžu Latvijai!

Katrīna Kaktiņa



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com