Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Iedomājieties, ka Polijas prezidents sūdzētos, ka poļu jaunieši Polijas mazpilsētās un laukos vāji pārvalda vācu valodu, bet reizē slavētu Polijā dzimušos un dzīvojošos vācu jauniešus, ka viņi visi labi māk poļu valodu. Jūs noteikti pieņemtu, ka šīs ziņas izplata kāds jokdaris, un neticētu tās patiesumam.

Kas ir tā latviešu sevišķā īpašība, ka mēs uzreiz ticam, ka Latvijas Valsts prezidents intervijā Sanktpēterburgas krievu internetavīzā fontanka.ru (http://www.fontanka.ru/2012/12/13/094/) nicinātu latviešu valodu?

Man bija mazliet šaubas par atstāstījuma pareizumu, tāpēc pārlasīju interviju. Gan tikai tulkojumā, jo jāatzīst, ka, neesot ilgstoši dzīvojušam krievu okupētā valstī, manas krievu valodas zināšanas nav pietiekami labas, lai, bērziņprāt, atrastu labu darbu Rīgā. Jāpievienojas paša intervētāja izbrīnam, kad viņš teica: „Jābrīnās (udjivitjeļno) – Latvijas augstākā amatpersona aicina mācīties krieviski“.

Prezidents Bērziņs saredz kā atrisinājumu nepamatotai prasībai zināt krievu valodu nevis latviešu valodas statusa paaugstināšanā, bet tieši krievu valodas mācīšanā. Ir patiešam nožēlojami viņa mēģinājumi izcelt krievu valodas īpašo vērtīgumu Latvijā: „Pēc savas darba pieredzes bankā zinu, ka nevar atrast labu darbu Rīgā bez valodu zināšanām. Pie tam, mēs taču sadarbojamies ar Baltkrieviju, Ukrainu, Centrālāzijas valstīm“. Viņš gan nemin, ka viņa „darba pieredze bankā“ ir saistīta ar vismaz 15 miljonu latu zaudējumu Unibankai 1998. gadā, tieši dēļ sadarbības ar Krieviju. Viņš arī nemin Rietumu bažas par dažu Latvijas banku lomu Krievijas netīrās naudas apkalpošanā.

Jā, mēs sadarbojamies ar Baltkrieviju, Ukrainu, Centrālāzijas valstīm, bet vēl vairāk sadarbojamies ar Eiropas Savienības valstīm. Bet mēs paši arī esam sava valsts.

Kas par ārkārtīgām muļķībām apgalvot, ka „nevar atrast labu darbu Rīgā bez valodu zināšanām“ un neko nedarīt, lai šo absurdo situāciju mainītu.

Diemžēl, prezidents Bērziņš nav ne tuvu vienīgais piekritējs šim latviešiem raksturīgam mazvērtības principam – „mēs esam maza tauta, mūsu valoda ir mazvērtīga, un mēs tikai tiksim uz priekšu, klanoties baronam, komisāram vai jebkuram citam spēcīgākam priekšā“. Es būtu cerējis, ka prezidents censtos inspirēt tautu un palīdzētu rast apstākļus, kas nodrošinātu latviešu tautas, valodas un kultūras izdzīvošanai Latvijā. Bet liekas, ka šim prezidentam ir citi mērķi.

Apzināsimies tomēr mūsu spējas. Mēs varam!

GN
2012. g. 19. dec.