Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„ĢIMENES ZELTS. Gleznotājs Harijs Kārkliņš“

Grāmata par mākslinieku

Laikraksts Latvietis Nr. 236, 2012. g. 21. dec.
Anita Jansone-Zirnīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Grāmatas „ĢIMENES ZELTS. Gleznotājs Harijs Kārkliņš“ vāks.

Harija Kārkliņa glezna.

Harija Kārkliņa glezna.

Harijs Kārkliņš ar ģimeni.

Grāmata ar šādu nosaukumu, līdz ar izstādi, izlolota galerijas Istaba paspārnē. Šis nozīmīgais kultūrvēstures fakts ieguls Lindas Lūses vadītās galerijas labo darbu virtenē. Nezinātājiem teikšu, ka galerija Istaba ir pavisam neliela telpa, tiešām istaba, kas izveidota kādreizējās fotodarbnīcas vietā, Rīgā, Kr. Barona ielā 31a. Izstādēm paredzētā platība ir tik vien kā pretgaismas siena un skatloga daļa. Tādēļ ekspozīciju būtu pareizāk uztvert kā gleznu vai citu objektu draudzīgu parādīšanu – informāciju, ieinteresētam skatītājam.

Tā arī šajā reizē: gleznas, fotogrāfijas, rokdarbi, blīvi sagulst vienotā veselumā, aizgūtnēm stāstot par aizgājušo laiku, par dzīvi, par mīlestību. Mākslinieka Harija Kārkliņa (1927 – 2008) meita Ilze Avotiņa, kopā ar domubiedriem un atbalstītājiem, izveidojusi emocionālu stāstu par sava tēva dzīvi. Pati būdama gleznotāja, Ilze lieliski izprot tēva centienus glezniecībā. Ar cieņas pilnu mīlestību un uzmanību, grāmatā izstāstīts mākslinieka ceļš, kas sakņojas iepriekšējo paaudžu skaistuma uztverē un rod turpinājumu nākošajās paaudzēs.

Veidojot grāmatu Ilze gājusi sarežģītu ceļu. Kā kaleidoskopā mijas paša grāmatas galvenā varoņa fotografēti, liriski – dokumentāli attēli, dažāda lieluma gleznu reprodukcijas, dzimtas sieviešu rokdarbu fragmenti, laikmeta dokumenti.

1963. gadā, ar diplomdarbu Pļaviņu HES. Sākums, Harijs Kārkliņš beidzis Mākslas Akadēmiju. Tolaik studenti tika sūtīti vasaras praksēs no dabas gleznot sociālisma celtniecību. Pati no sava studiju laika itin labi atceros šos obligātos uzdevumus. Pirms paša diplomdarba gleznošanas bija jāsavāc daudzveidīgs materiālu klāsts: figūru zīmējumi, portreti, jāveic celtniecības mašīnu izpēte, jāglezno vide. Tomēr turpat blakus bija arī ainava, nemainīgi skaistā Latvijas daba.

Tolaik, 60to gadu sākumā latviešu tauta, pirms appludināšanas, brauca atvadīties no Staburaga, Pērses, Kokneses, Daugavas krastu ainavas. Grāmatā redzamas zudušo ainavu fotogrāfijas ar nekad nezūdošo nostaļģijas klātbūtni. Arī es paguvu būt zem raudošās Staburaga klints, apmīļot līko bērziņu uz šūnakmens pieres. Mums bija tālredzīgi skolotāji, kas aizveda, pastāstīja, parādīja. Pēc tam braucām paši, vedām draugus, fotografējām, noglabājām sirds atmiņā... Tagad tas šķiet tāls un leģendārs laiks. Zinātāji stāsta, ka reizēm varot nostājoties uz ūdens segtā Staburaga, pat ieelpot gaisu. Tas gan tik, ja ūdens līmenis pazemināts...

No 1965. līdz 1969. gadam Harijs Kārkliņš strādāja direktora amatā Dzintaru Jaunrades namā. Arī par šo periodu grāmatā interesanti dokumenti un fotomirkļu pieskārieni. Saviesīgu notikumu attēlos redzams kā svinētāji saskandina krūzītes, labi zinot, ka tur ieliets vīns vai konjaks, ne kafija vai tēja... Bija spēkā kārtējais, liekulīgais partijas alkohola apkarošanas lēmums... Toreizējam direktoram amats aizņēma pārmēru daudz laika, laupot to gleznošanai. Taču mākslinieki namā jutās patiešām labi, varēdami bez ikdienas rūpēm visu sevi veltīt radošajam darbam. Tagad, rakstot šīs rindas, dzīvoju gluži tuvu bijušajam Jaunrades namam. Ejot garām nolūkojos brūkošajā ēkā . Viss paiet.

Bet vēl par grāmatu! Tālāk seko gleznu reprodukcijas no Melnās jūras piekrastes radošajā namā gleznotajām ainavām. Man allaž šķiet aizraujoši vērot kā latviešu glezniecības skolas pārstāvji iejūtas dienvidu gaismas radītajās gaismas vibrācijās. Viss ir spožāks, gaišāks, bet smalkā, izjustā , latviskā krāsredzēšana paliek.

Grāmatas nobeiguma daļā ieskicēta pašas Ilzes Avotiņas gleznieciskās domāšanas vīzija. Arī Kristīnes-Luīzes Avotiņas un Katrīna Avotiņas ietiekšanās brīnišķajā krāsu pasaulē. Vēl daudz bagāta foto materiāla, mākslinieka rokraksta paraugi, vēstuļu fragmenti.

Grāmatā ietvertais laiks iesākas ar 19. gs. vidu un elpo kopā ar mūsu šodienu. Paplašinot grāmatas nosaukumu, nāk prātā Rūdolfa Blaumaņa vārdi par tautas zeltu. Mēs taču atceramies, vai ne? Te, lūk, tas arī ir – Tautas zelts!

Uzskatu, ka šis darbs ir liela veiksme biogrāfiskās grāmatniecības jomā.

Anita Jansone-Zirnīte
Laikrakstam „Latvietis“
Jūrmalā, 2012. g. novembra beigās



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com