„Trio Šmite Kārkle Cinkuss“ koncerts

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Ivars Cinkuss, Kristīne Kārkle-Puriņa, Zane Šmite. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Kristīne Kārkle-Puriņa, Edgars Kārklis. FOTO Gunārs Nāgels.

Ieejot zālē sestdien, 29. decembrī, skaistu gaisotni veidoja Sidnejas teātra dekoratoru – Ērdmaņu pāra Latvijas ainava ar piemērotu apgaismojumu, kas izveidoja vēl vienu izrādi – gan šoreiz ne teātra.

Uz skatuves pa vienam, apģērbušies baltos tērpos, spēcīgā dziesmas priekā ar lēniem soļiem katrs trio dalībnieks iespaidīgi atrada skatuvē savu vietiņu. Tur redzējām Zani Šmiti, Kristīni Kārkli-Puriņu un Ivaru Cinkusu.

Pirmā daļā bija dzirdamas spēcīgas harmonijas, klusumi, maigumi, vilkšana teicējas stilā, disonance un skaidra dikcija saliedēta ar vargānu, vijoli un bungām. Galvenais tomēr bija spēcīgās balsis ar savu vienkāršību savītas dziesmu ritmos.

Senais folkloras stils, kur dziedāšanas tehnika bija lietot diafragmu, izveidojot skaļumu bija nepieciešams mūsu senču saimniekiem vai lauku palīgiem, vienam ar otru sazinoties. Citādi ikdienas ziņas pīppaužu laikā tālu netiktu! Gan mēs neesam vienīgā tauta, kas ir uzglabājusi šī veida dziedāšanas mantojumu, tomēr esam unikālā grupā – jo esam tik maz palikuši, kas to spēj uzturēt.

Pirmā daļā īpaši patika Bērziņš auga ceļmalā ar 3 daļu harmonijām un Tumša nakte, zaļa zāle, kas plūda tik viegli, ka varētu domāt pa meditācijas lenti – vai atpūtas brīdi. Izskanot savā mierā, Līgo dziesma saņēma publikas garus aplausus. Pa Saulei bija savādāka un efektīga ar savām ritmu maiņām. Pēc lustīgās Es gūlu, gūlu bija laiks izstaipīt kājas.

Starpbrīdī varēja iegādāties nupat izdoto kompaktdisku – Gaviles, ko Trio nepaspēja Latvijā nokristīt, un tā Adelaidei pienāca tas gods to atklāt.

Aprunājoties ar ļaudīm par koncerta pirmo daļu secināju, ka katram savas domas, idejas un patikas. Ausīs dzirdēju:

„...efektīgi, latviešu tautas dziesma augstākā līmenī, kliegšana, gaudošana, divi ekstrēmi – vai nu kliegšana – turpat kā bļaušana vai pārāk kluss; klusas ir burvīgas, nesagaidīti labas balsis, laba apskaņošana, nepatīk austrumu saules lūdzēju skaņa – esmu pieradusi pie harmonijām, fantastiski – tautiska gaisotne ar senatnisku uzvedumu, haunting and beautiful – from a pagan culture*“

Otra daļā pievienojās Edgars Kārklis, kurš spēlējot akordeonu un parasti arī dūdas, ir bungu un dūdu grupas Auļi dalībnieks. Priekšnesums atgādināja Latvijas estrādes vai lauku pasākumus. Ritmi plūda, un kājas taktī šūpojās līdzi. Kad aiztaisīju acis, tad jutos ezeru zemē pie maniem senčiem – laukos pie bērzu birzīm, brūnām gotiņām. Tā gribējās dancot līdzi dziesmai Meitas mani melni sauca!

Daba mani apkampa ar saulgriežu svētku dziesmām, temati par kviešiem, rudziem un Daugavas aprakstījumu. Sirsnīgo saspēli sniedza brālis ar māsu – Kristīne ar Edgaru, vijole ar akordeonu šoreiz bez balss. Tas bija kā burvju moments. Secinot no daudziem aplausiem, liekās, ka biju ar pārējiem tautiešiem vienās domās.

Arī klausītājus pielika pie darba un varējām zirnekļa tīklus balss rīklēs izvēdināt ar Visi ciema suņi rēja, Muna jauneiba – man tevis žēl un Čigānu kalado. Publika pieprasīja piedevas, lai gan koncerts bija beidzies ar priekš minēto dziesmu, neviens netaisījās celties no krēsliem. Tik jauks koncerts, ka Trio bija ne tikai viena piedeva – mierīga Skaista mana tēvu zeme, bet arī vēl bija jādod otru piedevu – tā nobeidzot lustīgā garā pēcpusdienas programmu.

Šis profesionālais Trio, kas nejauši izveidojās Vācijā 2008. gadā, pēdējos četrus gadus ir daudz koncertējis. Viņu stāja, folkloras zināšanas, dziedāšanas spējas, izglītības lauki, senču dziesmu saprašana un to izveidojumu šodienas klausītajiem kopā ar priekšnesuma izpratni, deva mums iespēju baudīt pasaules līmeņa priekšnesumu.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

* angl.: spokaini un skaisti – no pagānu kultūras