Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kaut šķirti, tomēr nešķirami?

Valtera Nollendorfa pārdomas par Annas Žīgures jauno grāmatu

Laikraksts Latvietis Nr. 242, 2013. g. 31. janv.
Valters Nollendorfs -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

„Viņi. Svešos pagalmos“. Grāmatas vāks.

Anna Žīgure grāmatas atvēršanā Okupācijas muzejā. FOTO Ilona Kalniņa.

Anna Velēda Žīgure, „Viņi. Svešos pagalmos“, Rīgā, Jumava, 2012.

Annas Žīgures jaunākās grāmatas Viņi. Svešos pagalmos atvēršana 2012. gada 14. novembrī bija pirmais publiskais sarīkojums Latvijas Okupācijas muzeja pagaidu telpās Raiņa bulvārī 7, bijušajā ASV vēstniecībā. Savā ziņā simboliski: bēgļu gaitas un trimdas veidošanās gadi Vācijas bēgļu nometnēs ir daļa okupācijas vēstures. Tāpat tālākā izceļošana un apmešanās Anglijā, Austrālijā, Kanādā, ASV un mazākā skaitā daudzās citās rietumu zemēs. Bēgļu gaitās, nometnēs un sākumā arī tālākās izceļošanas zemēs trimdinieki ilgi jutās kā pagaidu mājvietās.

Nelielā sarīkojumu zāle, kurā ērti var izvietoties kādi 60 cilvēki, bija stāvgrūdām un sēdgrūdām pilna – vismaz kāds simts. Tā kā es biju atradis stāvvietu tuvajā kaktā, gan ne ar seju pret sienu, ekrānu un tur projicētos attēlus nevarēju redzēt. No teiktā man vislabāk atmiņā palikušas Annas Žīgures tālākas pārdomas raisošās pārdomas par šajā un viņas iepriekšējā grāmatā Viņi. Ceļā lietoto vārdu viņi – trešajā personā un atdalīti no mums. To pašu var teikt par daudziem citiem: arī par tiem, kurus izsūtīja uz Sibīriju, arī par jaunākā laika izceļotāji. Varbūt tā drusku liekas kā vārdu spēle, bet tomēr – plaisa ir un paliek ar atšķiršanās brīdi, un viņi nekad vairs īsti nekļūst un nevar kļūt daļā no mums. Un te jau iezīmējas eksistenciāla problēma – viņi no mūsu viedokļa atkritušie, savējos pametušie, nožēlojamie ar varu izsūtītie, citu dzīvi dzīvojušie, ar laiku atsvešinājušies un mūsu apziņā atsvešināti. Annas Žīgures uzdrīkstēšanās stāstīt par šiem Otrā pasaules kara bēgļiem un topošās trimdas viņiem ir liels solis uz priekšu, lai veidotu izpratni par šiem viņiem kā no mums atrautu tautas daļu, kas visiem spēkiem cenšas saglabāt savu nacionālo identitāti un saites ar palicējiem, kuru vidū viņi vislabāk vēlētos, bet nespēj būt.

Šis nu ir eksistenciāls un pamatos neatbildams jautājums – vai varēja būt citādi? To daudziem negaidītā veidā ierosināja mācītājs Juris Cālītis, izsakot savu pārliecību, ka garīdzniekiem, kurus Anna Žīgure bija minējusi kā svarīgus trimdas garīgās dzīves balstus, būtu bijis pareizāk neatstāt savas draudzes Latvijā. Ir skaidrs, ka mācītājs Cālītis to nesaka tikai teikšanas dēļ, jo viņš ļoti labi pārzina situāciju, kura padomju laikā izveidojās it sevišķi luterāņu baznīcā Latvijā, un cik ļoti te pietrūka ticībā stipru draudzes ganu. Bet kā ar citiem garīgās dzīves veidotājiem, kuru skaits trimdā arī bija proporcionāli liels? Vai būtu bijis labāk, ja daudzie inteliģences pārstāvju nebūtu atstājuši Latviju un palikuši ārzemēs, bet būtu dalījušies liktenī ar palicējiem? Vai tas būtu palīdzējis, zinot, kāds liktenis viņus būtu sagaidījis? Un kurš būtu tiesīgs uzņemties šādu eksistenciālu jautājumu izšķīrēja lomu? Trimda savu būtību – un atrašanos svešumā – attaisnoja galvenokārt ar cīņu par Latvijas brīvības atgūšanu, bet, šķirti no Latvijas, trimdinieki savos cīņas priekšposteņos bija un palika viņi, jo nebija un nevarēja būt tais pašos ierakumos kā mēs, kas par to pašu mērķi cīnījās Latvijā.

No trimdas puses šos un līdzīgus jautājumus savā laikā, sākot ar piecdesmito gadu otru pusi, uzdeva trimdas jaunā paaudze, izprotot, ka arī Latvijā okupācijas un komunistiskās ideoloģijas apstākļos bija izaugusi jauna paaudze, par kuru trimdā bija maz zināms. Kaut šķirti, tomēr nešķirami bija Aivara Ruņģa rediģēts rakstu krājumus, kurā uz tiem meklētas atbildes daudz grūtākos laikos, kad labākajā gadījumā bija iespējams tikai netiešs dialogs starp dzejoļu rindiņām. Kas ir viņi, kas esam mēs, tas ir abpusīgs jautājums, un – vai kādreiz paliksim tikai mēs? Atbildes nav atrodamas ne vienā, ne otrā pusē, bet sarunā starp tām. Taču no šīm atbildēm varētu būt atkarīgs visas nelielās un daudzviet pasaulē izkaisītās latviešu tautas liktenis.

Ievērojamas latviešu tautas daļas dzīves telpa jau kopš 1. pasaules kara nav vairs Latvija. Un tā tas paliks. Tai pašā laikā latviešu tauta Latvijā pēc 50 gadu okupācijas un apspiestības savā zemē un valstī nejūtas pašapzinīga un uzņēmīga, bet drīzāk nedroša un apdraudēta. Nesenais lielais izceļošanas vilnis šo sajūtu tikai pastiprina. Arī tie ir viņi, labākajā gadījumā apstākļu spiesti izceļotāji, bet sliktākajā – labuma meklētāji, kuru saites ar Latviju un palicējiem ir stipri nodilušas. Vai ir iespējams atrast abpusēju sapratni, uzticēšanos, piederības un kopības apziņu, kas ļautu gan pasaules latvietim justies, ka viņš ir latviešu nācijas loceklis, gan Latvijas latvietim saprast, ka viņš ir un ka viņš ir vajadzīgs? Vai viņiem lemts palikt vienmēr tikai un vienīgi viņiem, un vai jau tā nelielā tauta var šādu attieksmi atļauties?

Šī attieksme gan pret trimdu, gan jauno emigrāciju no Latvijas puses nereti ir divdomīga. Tiek gan uzsvērta diasporas nozīme, tai pašā laikā publiska interese par pašu diasporu ir maza; par izpratni labāk nerunāt. Prezidents un ministru prezidents piedalās gadskārtējās Pasaules Brīvu Latviešu Apvienības (PBLA) valdes sēdes svinīgajā atklāšanā. Prezidents tiekas ar trimdas tautiešiem savās ārzemju vizītēs. Tas kaut kā piederas, bet ārzemju latvieši palaikam redzami kaut kur fonā, nereti tautas tērpos, nu – drusku senatnīgi, drusku citādi. Ir labi, ka Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos Rolands Lappuķe atzīst: „...jāuzsāk dialogs ar diasporas pārstāvjiem ārvalstīs, ne tikai sniedzot informāciju par notiekošo Latvijā, bet arī interesējoties par diasporai aktuālajiem jautājumiem un nepieciešamībām ārvalstīs.“ Lappuķe, pats dzimis un lielāko dzīves daļu dzīvojis ārzemēs, saprot šāda dialoga abpusīgo nozīmi, bet par cik to saprot plašākās aprindās? Latvijas mediji? Kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes mēģinājums iepazīties ar Austrālijas latviešiem viņu vidē nesenajās Kultūras dienās beidzās ar presē radītu skandālu par it kā izšķērdētajiem līdzekļiem, tai pašā laikā īsti nepainteresējoties, kas bija notikums, kurā ministre piedalījās, un kāpēc Austrālijas latviešu aborigēniem viņas klātbūtne bija svarīga, bet vēl vairāk – kāpēc tā bija svarīga Latvijai.

Kā jau manas diezgan izvērstais ievads liecina, uzskatu, ka Anna Žīgure, rakstot savas grāmatas par 2. pasaules kara bēgļiem un trimdiniekiem grib būt ne tikai iejūtīga un saprotoša vidutāja starp tiem viņiem, kas toreiz atstāja Latviju un tiem mums, kas toreiz palika, bet tai pašā laikā izaicināt pārdomas par šiem jautājumiem daudz plašākā nozīmē. Jau tāpēc tā ir svarīga grāmata.

Atzīšos – man patika jau pirmā Viņi. Ceļā. tieši sava fragmentārā, izjūtas un pārdomas risinošā rakstura dēļ. Tāpēc tūlīt pēc grāmatas atvēršanas svinībām un uzrunu izraisītajām pārdomām sāku lasīt un jau nākamajā rītā rakstīju autorei: „Labrītiņ, Anna! Atliku visu citu, izlasīju. Lieliski! No Tavu sīku akmentiņu un lielāku akmeņu salikuma veidojas intelektuāli un emocionāli tverama mozaīka. Man liekas – te bija vajadzīgs meistars, kas akmentiņus prot veidot tā, kā akmeņi un akmentiņi paši nezin vai spētu. Arī kokiem pašiem grūti redzēt mežu. Paldies!! Valters.“ Ar to varētu beigt, jo neesmu mainījis savu impulsīvo pirmo vērtējumu. Bet varbūt tomēr mazliet vairāk par būtisko.

Ir būtiski, ka šis ir skats uz trimdu no Latvijas. Mūsu stāsts par viņiem. Tātad – vidutājība. Trimda var stāstīt savus stāstus un dokumentēt savas aktivitātes – tas diemžēl gan darīts daudz par maz un daudz par novēloti – bet tas būtu tikai monologs, ar ko trimda attaisnotu savu eksistenci. Ar to varbūt varētu trimdu saprast, bet, sniedzoties pāri šķirtnei, Annas Žīgure cenšas trimdu izprast un šo izpratni ar savas grāmatas starpniecību sniegt tālāk. Tā ir rakstnieka spēja – iedzīvoties citu izjūtās un līdzi just citu likteņiem un tos padarīt pieejamus pavisam cita laika un vietas lasītājiem. Tas ir sākums īstam dialogam, īstai sarunai.

Būtiski arī, ka šī nav nometņu laika vēsture vai hronoloģija. Grāmatas beigās tāds konspektīvs uz uzticamiem avotiem balstīts pārskats ir pieejams, bet grāmatas galvenā daļa sastāv no atsevišķu, savstarpēji nesaistītu, lielākoties anonīmu cilvēku autentiskiem stāstiem, avīžu un dokumentu fragmentiem radīta nometņu laika mozaīka, kas raksturo latviešu cilvēku psiholoģiskos pārdzīvojumus un sabiedrībā notiekošos procesus bēgļu nometnēs, atelpas un sakārtošanās posmā starp haotiskajām un pastāvīga apdraudējuma pavadītajām bēgļu gaitām un došanos uz tālākajām un jau pastāvīgajām dzīves vietām citur pasaulē. Šī autores pieeja caur personīgās pieredzes un izjūtu prizmu ļauj lasītāja apziņā veidoties nometņu laika garīgai rekonstrukcijai. Tādējādi, manuprāt, labāk nekā detalizēta nometņu laika vēsture to varētu, Žīgures grāmata veido izpratni par šīs no Latvijas atrautās tautas daļas psiholoģisko situāciju un rīcību laikā, kad veidojās jau stipri idealizēta trimdas ideoloģija.

Tāpēc ir būtiski, ka dzīve mazajās Latvijās grāmatā netiek izskaistināta un idealizēta, un ka individuālajos likteņstāstos parādās plašs psiholoģisko pārdzīvojumu spektrs, kas nav atrodams parastajos trimdas dokumentācijas avotos – organizāciju dokumentos vai presē. Negatīvos apstākļu izraisītos trimdas dzīves un sadzīves aspektus – privātās un laulātās dzīves traucējumus, morāles pagrimumu, depresiju, alkoholismu, pašnāvības – ko mūsdienās droši vien apzīmētu kā t.s. posttraumātiskā stresa sindromu, var labākajā gadījumā atrast trimdas rakstnieku darbos. Trimdas ideoloģija ar šīm problēmām nenodarbojās. Žīgures grāmatā trimdas cilvēki parādās kā cilvēki ekstrēmos ārējos apstākļos, pārdzīvojuši traumatiskus piedzīvojumus, svešā zemē, atšķirti no tuviniekiem, pakļauti lielā mērā citiem, svešiem un tomēr kā izdzīvotāji. Taču taisni šis neidealizētais latvieša cilvēks ļauj veidoties lasītāja empātijai, jo – vai te daudzi nesaskatīs sevi tais pašos laikos, tikai citā vietā?

Kopš tiem laikiem ir pagājuši teju 70 gadi – vairākas paaudzes. Tie, kas paši nometņu laikus vēl atceras, ir jau sirmgalvji. Tiem, kas šos laikus izdzīvoja Latvijā vai Sibīrijā – vēl grūtākos un traumatiskākos apstākļos – tā ir ar viņiem nesaistīta realitāte un vēsture, kas nav saistīta ar viņu atmiņām. Vai vispār vairs ir svarīgi censties atrast toreiz pārrautās saites? Domāju – jā. Visu jau minēto iemeslu un ne tik daudz pagātnes kā nākotnes dēļ. Arī jaunāko laiku izceļotāju dēļ. Mūsu visu dēļ.

Valters Nollendorfs
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com