Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Intervija ar Latvijas kultūras ministri

Sarunas turpinājums

Laikraksts Latvietis Nr. 243, 2013. g. 8. febr.
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kultūras ministres referāts un tikšanās Adelaides Latviešu namā „Tālavā“ Kultūras dienu laikā. FOTO Gunārs Nāgels.

Kultūras ministres referāts un tikšanās Adelaides Latviešu namā „Tālavā“ Kultūras dienu laikā. FOTO Gunārs Nāgels.

No kreisās: Žaneta Jaunzeme-Grende un Ilze Nāgela. FOTO Gunārs Nāgels.

2012. gada nogalē Adelaidē – no 26. līdz 31. decembrim notika Austrālijas Latviešu 54. Kultūras dienas (AL54KD). Tās apmeklēja un aktīvi tajās līdzdarbojās Latvijas Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende. Īsi pēc viņas vairāk nekā stundu garā referāta Adelaides Latviešu namā 31. decembrī aicinājām viņu uz interviju, kurai ministre labprāt piekrita, un mūsu saruna izvērtās krietni garāka. Pirmā daļa lasāma LL240.

Gunārs Nāgels: Vai valsts budžetā kultūrai piešķirtie līdzekļi ir procentuāli līdzīgi kā būtu, piemēram, Igaunijā vai Lietuvā?

Žaneta Jaunzeme-Grende: Nevienu valsti nevar tieši salīdzināt, jo jāskatās, cik tajā ir iedzīvotāju, vai ir budžeta deficīts vai nav un tad, ko mēs varam atļauties investēt kultūrā, lai sasniegtu visvēlamāko rezultātu. Tas ir tas jautājums. Ar Lietuvu līdzīgāki varbūt esam ekonomiskās situācijas dēļ. Igauņi ir mūs apsteiguši vairākās jomās. Viņiem ir bezdeficīta budžets, mums nav. Viņi var atļauties kultūrā investēt vairāk. Mēs arī šobrīd ejam šo ceļu. Skatīsimies soli pa solim konkrētos projektos, konkrētos virzienos, kā varam investēt Latvijas kultūrā.

GN: Zigfrīds Meirovics izmantoja latviešu gleznu reprodukciju albumu kā diplomātisku līdzekli, lai veicinātu Latvijas de jure atzīšanu. Cik lielā mērā tagad Latvijas kultūras sasniegumi tiek izmantoti Latvijas tēla spodrināšanai vai vispār Latvijas atpazīstamības veicināšanai?

ŽJG: Es atceros, kad sākās krīze, mēs runājām par to, ka par Latviju vienīgās labās ziņas ir saistībā ar kultūru. Tā ir tā atbilde. Latvijas kultūra ir tā, ko mēs varam izmantot savā diplomātijā, lepojoties ar savām izcilībām, kuras ir atpazīstamas pasaulē – māksliniekiem, mūziķiem, arhitektiem...

GN: Kādā veidā tieši Kultūras ministrija piedalītos šajā rādīšanā?

ŽJG: Tikko savā referātā es stāstīju par kultūras kanonu. Mēs esam nolēmuši atvērt, pārskatīt to un pats būtiskākais – sagatavot konkrētus izdevumus, arī elektroniskus, lai iepazīstinātu pasauli ar savām kultūras vērtībām.

GN: Vai jums ir sadarbība ar Ārlietu ministriju šādās lietās?

ŽJG: Jā, mums ir sadarbība ar Ārlietu ministriju un ar Latvijas Institūtu. Parasti tas, ko dāvina, ir kultūra: mūzika, grāmatas. Arī tagad, skatoties uz nākošajiem gadiem – 2014. un 2015. gadu, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta un ES prezidējošā valsts, tas, ko piedāvāsim ārvalstu viesiem un tūristiem, protams, būs mūsu labākie kultūras sasniegumi.

GN: Kādā veidā tiek atbalstīti pasaules līmeņa latviešu mākslinieki, kas dodas pasaulē? Morāli, finansiāli?

ŽJG: Pēc būtības Kultūras ministrijai ir divas funkcijas – nodrošināt profesionālās mākslas pieejamību un atbalstīt radošo procesu. Ja mēs runājam, piemēram, par Latvijas Nacionālo operu, mūsu galvenais uzdevums ir nodrošināt profesionālās mākslas pieejamību katram. Otrs ir radošais process, kas tiek nodrošināts, piesakot projektus finansējumam Valsts kultūrkapitāla fondā (VKKF), atbalstot dažādas radošās izpausmes.

Bet tas, par ko Jūs jautājat, vienkāršotā valodā saucas kultūras eksports. Mēs esam jau spēruši pirmos soļus kultūras eksporta veicināšanā. Pirmoreiz VKKF esam raduši nelielu finansējumu arhitektūras un dizaina eksporta veicināšanai.

Ir nodibināta arī Mūzikas eksporta biedrība, kas veicinās mūzikas eksportu visās jomās. Nākotnē paredzēti diezgan daudzi pasākumi, kādā veidā šo mūziku eksportēt un rādīt pasaulei. Ja Tallina un igauņi ir gājuši, varbūt, vieglākas mūzikas ceļu – viņi veido tādu Tallinn Music Week, tad mēs esam vairāk bāzējušies akadēmiskajā mūzikā, un mums ir ideja veidot Rīgas mūzikas nedēļu tieši akadēmiskās un džeza mūzikas žanrā. . Nākamgad būs pirmais šāds pasākums.

Šogad mums bija interesanti, ka festivāla Rīgas ritmi laikā mēs runājām ar vairākiem džeza speciālistiem, meistarklasēm un noslēdzām līgumu ar vienu amerikāņu kompāniju, lai popularizētu Latvijas džezu, kurš ir ļoti augstā, pasaules līmenī. Mums ir jāiemācās tas, kas, es saprotu, daudziem liekas sarežģīti, grūti un pat nepatīkami – nosaukt to par produktu un mārketēt, bet es nebaidos šī vārda.

GN: Ne tikai mums, Austrālijā dzīvojošiem latviešiem, tas ir vērtīgi, ka te parādās Latvijas valsts pārstāvis, bet arī Latvijā, lai latvieši Latvijā saprot, ka arī te – Austrālijā ir latvieši. Un šis attiecas uz abām pusēm. Ne tikai tieši Jūsu personīgā pieredze, ko Jūs te redzat, bet līdz ar to, ka Jūs šo domu nododat Latvijā.

ŽJG: Nu tas jau ir tas galvenais – aicināt atpakaļ uz mājām. Tas, ko es saku – jūs mums visi, katrs latvietis, esat vajadzīgi, katrs, lai kur viņš atrastos.

GN: No Kultūras ministrijas finanšu piešķīrumiem Latvijā kādu procentu piešķir tieši latviešu kultūrai un kāda būtu krievu un cittautu kultūrai?

ŽJG: Latvijā kultūras telpa ir viena un tās bagātību veido mākslinieki ar savām kvalitātēm, kuru etniskā piederība nevar būt kritērijs mākslinieciskās kvalitātes noteikšanai. Tas ir tad, ja mēs runājam par profesionālo mākslu. Ja mēs runājam par tautas mākslas kustību un kultūru plašākā izpratnē, svarīgi ir saglabāt vai palīdzēt to vidi dažādu kultūru klātbūtni, kas Latvijā ir izveidojusies vēsturiski, jo arī latviskās tradīcijas nav veidojušās atrauti no pasaules kultūras norisēm. Ja mēs runājam par atbalstu mazākumtautību kultūras biedrībām, tad jāmin finansējums, ko Kultūras ministrija katru gadu piešķir mazākumtautību kultūras saglabāšanai. Salīdzinājumā ar pārējo kultūras finansējumu tā ir ļoti neliela daļa. Piemēram, Dziesmu un deju svētkos mums būs viena īpaša diena, veltīta tikai cittautiešu kultūrai. Mēs dodam iespēju dažādos veidos kopt savu kultūru, tas ir ļoti svarīgi, jo kopumā mēs bagātināmies. Dažādu kultūru mijiedarbība bagātina kopējo kultūras telpu un palīdz mums labāk apzināties savas vērtības.

.GN: Jūs minējāt kultūras augstskolas, mūzikas un mākslas vidusskolas un mūzikas un mākslas skoliņas. Apmēram, kāds procents no tām apmācību nodrošina latviešu valodā?

ŽJG: Visas.

GN: Teorētiski.

ŽJG: Nē, praktiski visas. Tās visas ir latviešu valodā...

Ilze Nāgela: Nē, man ir vairākkārt rakstījuši par bērnu mākslas skolu.

ŽJG: Pašvaldības? Tad jāsaprot, ka Kultūras ministrijas pārraudzībā ir trīs augstskolas un 14 vidusskolas. Tās 140 pārējās ir pašvaldību pārziņā, kurām Kultūras ministrija jeb valsts piemaksā daļu no algas. Ko es kā ministre izdarīju, ka mēs izlīdzinājām algas, lai mūzikas un mākslas skolās tās būtu tikpat lielas kā vispārizglītojošās skolās un arī piemaksātu mazliet vairāk šiem skolotājiem. Esam iestājušies par to, lai algu līmenis šajās skolās pakāpeniski pieaugtu. Bet jāzina, kas tā par pašvaldību, kur tas tā notiek, bet, protams, tās visas ir latviešu skolas un tām būtu jābūt latviešu skolām.

IN: Teorētiski tā ir latviešu skola, visi skolotāji ir latvieši, bet bērni nāk, kuri neko nesaprot, ko viņiem latviešu valodā saka. Skolotājam jāsāk ar viņu runāt krieviski, lai viņš vispār saprastu. Bet bērns nāk uz skolu, un vecāki maksā naudu par tām nodarbībām. Skolotājs negrib runāt krieviski, bet arī nevar to bērnu ignorēt. Kur ir atrisinājums?

ŽJG: Ja ir šāda problēma – divvalodība – gan bērnu dārzos, gan šādās skoliņās, tad atrisinājums ir, ka būtu jābūt pedagogam ar profilu un fokusu uz mākslu, kurš varētu palīdzēt apgūt latviešu valodu. Jo tā ir burvīga vieta – mūzikas vai mākslas skola, kur, integrējoties ar pārējiem bērniem, šis bērns varētu iemācīties latviešu valodu. Uz to būtu jāraugās kā uz pozitīvo piemēru integrācijā.

IN: Bērns nāk darīt tādu lietu, kas viņu interesē. Tāpēc vajadzētu būt vieglāk ielekt tajā valodā. Bet kā ir ar valodu Latgalē?

ŽJG: Par Latgali man jāsaka diezgan pozitīvi, ka Latgalē ir lielā cieņā latgaliešu valoda, un es latgaliešus apbrīnoju, ka viņi lepojas ar savu valodu un kultūru; tiešām malači, un tādu tagad ir daudz.

GN: Ko Jūs domājat par to, ka Saeimas pirmā darba dienā nepieņēma deputātu zvērestu latgaliski?

ŽJG: Kopumā ņemot, es biju par to pārsteigta. Vienmēr ir grūti spriest no malas, es neesmu iedziļinājusies šajā jautājumā, kā tieši Satversmē teikts un kā tieši tas ir no juridiskā viedokļa, jo tomēr tā ir Saeima. Ja mēs sakām, ka tas ir latviešu valodas paveids un ja mēs to saprotam, tad kāpēc ne? Tā nav cita valoda, vismaz šobrīd ne.

Interesanti, ka mēs pēc tam rīkojām latgaliešu jautājumiem veltītu konferenci un mēģinājām saprast, kas ir tās būtiskākās lietas, kurās vajadzētu palīdzēt, lai latgaliešu kultūra un valoda attīstītos. Viena no tām būtiskajām lietām ir mediji.

Es izlasīju grāmatu latgaļu valodā, izdotu Londonā, par Franci Trasūnu. Izlasot šo grāmatu, godīgi sakot, man uznāca raudiens, jo paši taču nodeva to Franci Trasūnu, kas cīnījās par latgaliešu valodu kā valodu. Es katram iesaku izlasīt šo grāmatu; nav grūti. Kad iesāku lasīt, man likās, ka es neizlasīšu latgaliešu valodā, bet es diezgan ātri piešāvos. Jau no pirmajām rindām viegli lasās, un es domāju, ka tieši šādas biogrāfijas – kā Franča Trasūna – parāda, kādi mēs īstenībā paši reizēm esam. Ļoti, ļoti skumji.

Es kā kultūras ministre ļoti atbalstu latgaļu valodas nostiprināšanu, latgaļu kultūras attīstību.

GN: Kultūras kanons, kāpēc tas ir, Jūsuprāt, vajadzīgs?

ŽJG: Tur ir vairākas ļoti svarīgas jomas. Pirmā lieta ir tāda, ka kultūras kanons ir lepnums par valsti. Tie ir mūsu visizcilākie cilvēki.

Mēs kaut kā esam pazaudējuši savas saknes, mēs nelepojamies ar savu valsti. Daudz svarīgāk ir vienam otru sist, ievainot, apsaukāt. Piemēram, runāt par izcilajiem Austrālijas latviešiem. Iedziļināties tajā būtībā, ka cilvēki ir izdarījuši milzīgu darbu – rīkojuši Kultūras dienas 54. reizi! Apsveikt, runāt par šo. Es nesaprotu, kā cilvēki to var nesaprast.

Kultūras kanona aktualizēšanas būtība ir runāt par to, kas ir mums svarīgs un ar ko mēs lepojamies. Kultūras kanonā nav tikai latvieši; ir arī vācieši, ebreji. Mēs visi kopā lepojamies ar to, ka kaut kas ir dots Latvijai. Tas ir ļoti labs pamats integrācijai. Es arī aicināju Austrālijas latviešus padomāt – varbūt ir kāds cilvēks, kas būtu pelnījis būt kultūras kanonā no Austrālijas.

GN: Vai tas ir Latvijas kultūras kanons, vai latviešu kultūras kanons?

ŽJG: Latvijas kultūras kanons. Uz šo brīdi, kā jau es minēju, kultūras kanonā ir ne tikai latvieši, bet arī baltvācieši, ebreji, krievi; visi, kas ir būvējuši Latviju. Mums ir ļoti sarežģīta un ļoti skaista vēsture.

IN: Pirms gada Latvijas Nacionālā Opera nokļuva diskusiju degpunktā. Kas tad notika ar Operu?

ŽJG: Par Operu savā ziņā ir ļoti vienkārši. Pagājušā gada beigās pirms Ziemassvētkiem man vienkārši nolika uz galda piedāvājumu noslēgt līgumu ar Žagara kungu. Es teicu – paga, man ir laiks padomāt 10 dienas likumā noteiktā kārtībā, un es šīs 10 dienas vēlos izmantot – padomāt, un neslēgt to līgumu. Man ir daudz jautājumu par operas finansēm. Es vairākas reizes esmu jautājusi un neesmu ieguvusi atbildes. Es gribu šīs 10 dienas izmantot un noskaidrot to.

Tie, kas vērtēja šo konkursu, ielika atzinumā, ka nav skaidrs operas finanšu stāvoklis. Es domāju – bet kā tā drīkst! Tad faktiski mēs vienojāmies ar Žagara kungu, ka uz trim gadiem neslēgsim līgumu, noslēgsim uz vienu gadu, lai izdarītu ļoti būtiskas lietas operā. Pirmkārt, auditu, lai saprastu, kas īsti notiek, kādas funkcijas, cik nauda ir vajadzīga.

Mēs šo auditu veicām, un mēs redzējām, ka operai varētu būt trīs attīstības scenāriji. Pirmais scenārijs ir tā saucamā lejupslīde – opera tiek samazināta uz pusi, mums tik lielu nevajag un samazināt finansējumu. Otrs ir stagnācijas modelis – mēs redzam, ka opera visu laiku cieš zaudējumus. Trešais ir attīstības scenārijs. Un kāpēc attīstības? Kā es visu laiku stāstu, tie nākošie gadi, kas mums ir priekšā, ir ļoti nozīmīgi kultūrai. Mums ir jārāda sava kultūra.

Jūs man jautājāt par diplomātiju – tā ir opera. Nākamais ir Vāgnera un Verdi gads, plus Dziesmu un deju svētki. 2014. – Rīga Eiropas kultūras galvaspilsēta, 2015. – Eiropas prezidentūras gads, un mums ir jāiet šis attīstības ceļš.

Šinī gadā uz grozījumiem budžetā operai tika piešķirti vieni 600 tūkstoši un skatuves renovācijai – otri 600 tūkstoši un nākamgad tiks ieguldīts vēl gandrīz miljons latu, lai ne tikai noturētu, bet arī attīstītu Baltijā vadošā opernama pozīcijas. Šobrīd opera ir sakārtota, tai ir nauda un ir skaidra vīzija, uz kurieni tā iet.

Nākošais jautājums – opera ir uzņēmums, salīdzinoši ļoti liels uzņēmums, un nevar būt tā, ka to vada tikai viens cilvēks, piedevām, kurš puslaika neatrodas Latvijā. Tātad, ir valde un valdes trīs locekļi. Mēs esam jau pieņēmuši Saeimā grozījumus likumā par operu, un tikko būs gala variants, tā rīkosim konkursu uz Operas valdi. Jebkurš var pieteikties, skatīsim kandidātus un veidosim šo valdi.

Viena gada laikā ir veikts milzīgs process, kāds nav bijis veikts iepriekšējos piecpadsmit.

Viena no operas funkcijām ir profesionālās mākslas pieejamība, un mēs nevaram ikdienā izšķirot, kas nāks pirkt biļetes. Piemēram, jūs esat no Austrālijas? Tad jums biļete ir četras reizes dārgāka. Protams, ka tūristiem ir ļoti izdevīgi, par šīm mūsu cenām pirkt biļetes un apmeklēt ļoti profesionālu, pasaules klases mākslas darbu. Ja sarēķina, tad kādreiz ir izdevīgi braukt šurp uz operu un vēl maksāt lidmašīnas biļeti. Ir labi, ka varam piesaistīt tūristus – piesaistīsim Vāgnera gadam tūristus.

Tā biļešu cenu politika ir nākošās valdes uzdevums, t.i., kādā veidā sabalansēt tos ienākumus ar izdevumiem un saprast, vai mēs varam atļauties tik daudz operas dažādu izrāžu katru vakaru. Varbūt ir kādi ilgspēlējošāki projekti, par teātra repertuāru jādomā. Tas viss ir jaunās valdes uzdevums, un es ceru, ka tā tiks ar to galā.

IN: Kas notika ar diriģentu Šišonu? No viņa mutes to neesmu dzirdējusi, bet medijos lasīju, ka viņš paziņojot, ka jāatstāj darbs, jo nevar sadarboties ar kultūras ministri. Kā to saprast?

ŽJG: Tas mani ļoti pārsteidza. Mums ir noslēgts līgums ar diriģentu, kurš vada simfonisko orķestri. Simfoniskais orķestris viņam ir viens no pieciem vai četriem orķestriem. Mēs viņam maksājam salīdzinoši ļoti lielu naudu par darbu, un, ja viņš pēkšņi ir pārdomājis un nevēlas strādāt, viņš ir uzrakstījis atlūgumu un viss. Viņam ir darba līgums ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vadību; es ar viņu tikai vienreiz mūžā esmu runājusi.

Es esmu ļoti pārsteigta, ja tas ir tā, kā viņš saka, ka viņš nevar sastrādāties ar kultūras ministri. Vienīgajam kritērijam, ar ko viņš var vai nevar sastrādāties, vajadzētu būt simfoniskā orķestra menedžerim. Pārējais ir jautājums par atalgojuma politiku ne vien kultūras nozarē, bet visās nozarēs un valsts iespējām to mainīt. Tā šķiet atkal kaut kāda man nesaprotama dīvaina runāšana, es nevēlos tai sekot un es nevēlos par to runāt, tam nav nekāda adekvāta, racionāli argumentēta izskaidrojuma.

IN: Kas uz viņa vietu varētu pretendēt?

ŽJG: Tas ir orķestra vadības jautājums.

GN: Atgriežoties pie politikas, cik laba ir sadarbība starp koalīcijas partneriem?

ŽJG: Man kā ministrei jāsaka, man šķiet, ka mums ir lieliska ministru komanda, un Ministru kabineta līmenī mēs sadarbojamies ļoti labi. Mēs, ministri, kas sēžam pie viena galda, iedziļināmies, atbalstām kolēģus. Kad apsēžas koalīcija pie viena galda, tad, protams, katrai partijai ir savi apsolījumi vēlētājiem, un katra partija mēģina šos solījumus realizēt. Ne vienmēr šīs domas saskan, un tas, manuprāt, ir tikai ļoti loģiski, ka tas tā ir. Ir argumentācijas māksla, kā tu spēj pārliecināt otru par to, ka tev ir taisnība. Tas, kas man šķiet nav pareizi, ka mēģina pārliecināt ar melno PR – Ja tu nedomāsi kā es, tad tu esi muļķis. Iespējams, ka šis ir ļoti ideālistisks skatījums uz dzīvi, bet man šķiet, ka tas ir dialogs: sēdi un runā, pārliecini, rodi kompromisus. Ir jautājumi, kur nevar gūt kompromisus, bet ir, kur var – strādā, strādā un šo kompromisu atrod.

GN: Vai uzskatāt Reformu partiju kā īstu koalīcijas biedru, pilnīgu sastāvdaļu?

ŽJG: Ja runājam par ministriem, man liekas, ka visi ir ļoti interesanti ministri, kuri veido savu politiku un dara savu darbu. Atkal var diskutēt – patīk vai nepatīk, vai es būtu darījis savādāk, vai vispār diskutēt par kaut kādām lietām, tas ir tikai normāli. Arī koalīcijā sēžam pie viena galda un risinām tās problēmas, par ko koalīcijas līgumā esam vienojušies.

GN: Vai koalīcijas ietvaros tika pārrunāts proponējums par papildu brīvdienām pareizticīgiem?

ŽJG: Jā, mēs par to runājām. Es biju šajās koalīcijas sēdēs, kurās diskutējām par šo. Es teicu, ka mums ir ļoti daudz dievturu, un līdz 1200. gadam mūsu reliģija vai filozofija bija dievturība. Ja mēs nonākam pie tā, ka varētu piešķirt papildu brīvdienas, es sāktu ar dievturiem; var izvēlēties jebkuru no saulgriežu dienām.

Mums kopumā Latvijā ir, ja es nekļūdos, 14 brīvdienas, un tas ir tāds vidējs rādītājs Eiropā. Vai mēs varam atļauties vēl vienu lieku brīvdienu? Tas ir ekonomisks jautājums. Ja mēs runājam par koalīcijas līgumu, tad jautājumā par budžetu ir jāvienojas visiem koalīcijas partneriem. Kompromiss varētu būt, ja tā ir tāda brīvdiena, kur mēs darba devējam ļaujam kopā ar darba ņēmēju apspriest, kuru dienu ņemt brīvu. Varbūt es gribētu savu dzimšanas dienu vienreiz dzīvē pavadīt, kā es vēlos, un vienmēr ņemt brīvu. Es domāju, ka te vēl ir garas diskusijas priekšā, kāpēc par un kāpēc pret. Jautājums ir par to, ko mēs varam atļauties. Te atkal ir tas patriotisms, ka mēs saprotam – jā, mēs gribētu, būtu patīkami, bet noderīgi tas nebūtu, vismaz vēl kādu laiku.

IN: Pateicos Jums par interviju un par laiku, ko tai ziedojāt! Paldies, ka atbraucāt un piedalījāties Austrālijas Latviešu 54. Kultūras dienās! ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com