Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latvieši Jaunzēlandē

Tālā ciemiņa vērojumi

Laikraksts Latvietis Nr. 93, 2010. g. 9. jūnijā
Vera Rozīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
NZ1

Jaunzēlandes latvieši. FOTO Tonijs Gardiners (Tony Gardiner).

NZ2

Miervaldis Altments ar savu bandžoli. FOTO Vera Rozīte.

NZ3

Pie Altmentu mājas: no kr. Vera Rozīte, arhib. Elmārs Ernsts Rozītis, Miervaldis Altments, Džila Altmente. FOTO Miervaldis Altments.

NZ4

Guntra ar Toniju sagatavo cepeti. FOTO Vera Rozīte.

Lidojot trīs ar pus stundas no Austrālijas uz Jaunzēlandi, gara acīm skatīju tālo Okeānijas Valsti pasaules kartē. Domās to salīdzināju ar pavisam sīku, trauslu ziedu, kas vēju appūsts un norūdīts, savā skaistumā pārspētu pat viskrāšņākos, lielos ziedus, ja vien to aplūkotu tuvāk.

Kaut kā iesmeldzās sirds, iedomājoties, ka mazā Latvija jau arī ir tikai tāds mazs punktiņš pasaules kartē. Bet šodien viss, kas ir mazs, kaut arī tieši tāpēc neatkārtojami skaists savā vienreizībā, lēni, bet mērķtiecīgi tiek izspiests ārā un iznīcināts – sākot ar mazām skoliņām, bodītēm, mazām lauku viensētām, mazām tautām... Arī dinozaurveidīgi, bezjūtīgi cilvēki gūst aizvien lielāku ietekmi – vara un nauda šodien valda pār pasauli un liek apklust katram, kas uzdrīkstas iepīkstēties pretim. Varētu domāt, ka Dievs paredzējis, lai ūdeņos dzīvotu tikai haizivis, debesīs lidotu maitu ērgļi un vienīgie dzīvnieki būtu lauvas un tīģeri.

Bija vērts mērot garo, nogurdinošo ceļu, lai savām acīm pārliecinātos, ka arī kaut kas pavisam mazs un sīks VAR pastāvēt mega mērogu priekšā tieši ar savu sīkstumu, neliekšanos varas priekšā, un ar mīlestību, lepnumu un cieņu pret savu zemi un pret līdzcilvēkiem – to visu var piedzīvot Jaunzēlandē.

Kad portāls Internacionālā dzīvošana (International living) 2010. gadā veica aptauju, kura no 194 pētījamām valstīm ir vispiemērotākā labai dzīvošanai, Jaunzēlande izrādījās dzīves kvalitātes ziņā 5. vietā. Vērā tika ņemta dzīves dārdzība, kultūra un atpūta, ekonomija, apkārtvide, brīvība, veselība, infrastruktūra, drošība, risks un klimats.

Kā smej mans mūža draugs – arhibīskaps Elmārs Rozītis, ar kuru kopā ieradāmies Jaunzēlandē – latvieši vienmēr zinās atrast, kas ir labs.

Varbūt tieši tāpēc 1949. gada 27. jūnijā Jaunzēlandes ostā Velingtonā pietauvojies kuģis Dandalka līcis (Dundalk Bay), kurā bijuši 210 latvieši. Kā jau īsti latvieši – apošņājuši gaisu un sapratuši, ka vieta ir laba,– devuši ziņu savējiem, un pēc gada ar kuģi Helēnikas princis (Hellenic Prince) ieradušies vēl 192 latvieši. Bet tā kā latviešiem labas ir tikai visas trīs lietas, tad trešajā tūrē pēc nepilna gada ieradušies vēl atlikušie 80 latvieši, un letiņu dzīve Jaunzēlandē varējusi sākties.

Viskuplākais latviešu skaits devies uz Kraistčerču (Christchurch), kur nometnēs dzīvi uzsākuši 310 latviešu, pārējie aizbraukuši uz Velingtonu un Oklandi (Aukland), bet 10 līdz 20 latviešu devušies uz citām vietām Jaunzēlandē.

Šo un vēl daudz citas labas un interesantas lietas uzzinājām no Kraistčerčas Sv. Māras latviešu ev. lut. draudzes priekšnieka Miervalda Altmenta, kurš mūs pacietīgi sagaidīja lidostā jau krietni pāri pusnaktij un aizveda uz savām mājām, kas ieslīgusi nakts mierā, elpoja vienā taktī ar Lielā baltā mākoņa zemi – kas vietējo pirmiedzīvotāju maoru valodā skan Aotearoa(i) – Jaunzēlande.

Nākamajā rītā malkojām kafiju uz kalnainās terases, un skatam slīdot pār rudenīgajām ainavām (kamēr februāra sākumā, kad tur bijām, Eiropa slīga dziļā ziemas sniegā), uzzinām, ka maori sastāda tikai vairs 1,7% no Jaunzēlandes iedzīvotājiem, āzieši 8,9%, iedzīvotāji no Klusā okeāna salām 6,6%, bet pārējie – 70,8% – to skaitā arī latvieši. Jaunzēlandes Valsts galva ir Lielbritānijas karalistes apstiprināts ģenerālgubernators. No 1840. līdz 1907. gadam Jaunzēlande bijusi Lielbritānijas kolonija, bet no 1947. gada tā ieguvusi pilnīgu neatkarību. Jaunzēlande esot pirmā zeme, kur sievietēm piešķirtas balsstiesības (red.: 1893. gadā).

Jaunzēlande atzinusi Latvijas neatkarību 1991. gada 28. augustā, un 1991. gada 19. decembrī starp abām valstīm nodibinātas diplomātiskās attiecības. Patreiz Jaunzēlandē oficiāli reģistrēti 134 Latvijas pilsoņi, kuri dzīvo galvenokārt Kraistčerčā un Oklandē. Latvijas Goda konsule ir Laila Jansone, kura vienmēr ar lielu iejūtību un pacietību skaidro Jaunzēlandē iebraukušajiem latviešiem ne tikai juridiskos noteikumus, bet iepazīstina arī ar tīri praktiskiem sadzīves jautājumiem, ko Jaunzēlandē svarīgi zināt.

Miervaldis Altments Kraistčerčas centrā mums parādīja pilsētas jauno Mākslas muzeju, kur senāk atradusies Kraistčerčas Svētā Paula luterāņu baznīca. Tajā tad arī bijusi dibināta Svētās Māras latviešu luterāņu draudze, kas cauri gadu desmitiem Jaunzēlandes latviešiem kalpojusi ne tikai par kristīgās dzīves centru, bet arī par tautiešu pulcēšanās vietu, tāpat kā Amerikas, Anglijas, Austrālijas u.c. latviešu luterāņu draudzēs pasaulē.

Kraistčerčas latvieši tagad dievkalpojumus notur Latviešu namā, ko draudze iegādājusies 1971. gadā, un ko paši pārbūvējuši draudzes vajadzībām. Pagājušā gadā, atzīmējot 60 gadadienu kopš latvieši ieradušies Jaunzēlandē, ar pilsētas Valdes atļauju pie Mākslas muzeja, kas atrodas pašā pilsētas centrā, svinīgi tika atklāta piemiņas plāksne. Visus izdevumus par plāksni un tās novietošanu segusi pilsētas Valde.

Miervaldis cer gūt atbalstu pilsētas Valdē kādam labam mērķim, ko būtu vērts īstenot arī citās latviešu draudzēs pasaulē. Tam būs nepieciešami ievērojami līdzekļi. Iecere ir apkopot vēstures dokumentus par latviešiem Jaunzēlandē. Miervaldis skaidro:

„Mūsu draudze paliek mazāka ar katru gadu, un kopējās atmiņas lēnām zūd. Vai kad atmiņas vairāk nav tik svaigas, jeb kad kāds no mūsu vecākās paaudzes aiziet aizsaulē. Tāpēc mēs gribam savilkt kopā visus mutiskos, rakstiskos, bildes, filmas utt. vienā elektroniskā arhīvā. Lai šis avots būtu pieejams ne tikai pēcnācējiem, bet arī tiem citur Jaunzēlandē vai ārzemēs, kuri grib zināt vairāk par latviešiem un latviešu sadzīvi Kraistčerčā kopš 1949. gada.

Es iebraucu Jaunzēlandē 1951. gadā 4 gadu vecumā kopā ar tēvu Arvidu Altmentu, māti Elvīru un brāli Viesturu. Mēs iebraucām ar kuģi Skaubrīnu (Skaubryn) līdz Fremantles Austrālijas rietumu krastam. Tad ar lidmašīnu uz Sidneju un beidzot ielidojām Jaunzēlandē ar lidlaivu Velingtonā. No Velingtonas mēs braucām uz dienvidu salu, kur mūsu ceļš beidzās Hanmer Springs pilsētiņā apm. 120 km uz ziemeļiem no Kraistčerčas, kur mūs sagaidīja mans vectēvs Pēteris Kaņeps un vecmāte Josefa Kaņeps, kuri bija iebraukuši kopā ar manu tanti Astrīdu ar pirmo transportu Dandalka līcis 1949. gadā.

Es pats esmu dzimis Luneburgā, Vācijā, un mans brālis dzimis Cellē. Jaunākā māsa Māra dzima vēlāk Kraistčerčā 1958. gadā.

Mans tēvs kara laikā bija prettankistu virsnieks, un māte vēl bija vidusskolā, kad karš sākās. Hanmerā tēvs sākumā strādāja kā dārznieks un pēc tam kā ierēdnis un kā grāmatvedis. Māte vadīja aģentūru Hanmerā un pēc tam strādāja kā ierēdne Kraistčerčā, kur mēs pārcēlāmies 1961. gada beigās. Abi ieguva Jaunzēlandes pilsonību 1956. gadā, un ar to mēs, bērni, palikām par Jaunzēlandes pilsoņiem.

Latviešu valoda bija mana pirmā valoda, un mēs runājām latviski savā starpā. Angļu valodu es iemācījos tikai, kad iesāku pamatskolu 1952. gadā.

Es studēju pamatskolā Hanmer Springsā un tad ieguvu stipendiju uz Svētā Andreja koledžu Kraistčerčā. Pēc tam es studēju Kanterbērijas un Oklandes universitātēs. Tur es studēju zinātni, grāmatvedību, tautsaimniecību un japāņu valodu. Darbā esmu strādājis kā vadītājs apstrādes rūpnīcā, telekomunikācijas firmā, pie pilsētas Valdes un pēdējā laikā – kā privātais konsultants, kur es dodu padomus par stratēģiju enerģijas un telekomunikācijas sektoros.

Man ir sieva Džila, meita Amelita un dēls Šenons. Dēls dzīvo Kraistčerčā, bet meita ar vīru Grejemu pašlaik dzīvo Vankuverā Kanādas rietumkrastā.“

Kraistčerča atgādina Skotiju – ēkas, arhitektūra, pat sarkanās telefona būdiņas. Drīzāk šķiet, ka atrodies kaut kur Anglijā. Nav augstu celtņu. Māju un tiltu celtniecība Jaunzēlandē izmaksā ļoti dārgi, jo nepieciešami īpaši nodrošinājumi pret zemestrīcēm, kas Jaunzēlandē esot parasta parādība un pie kā cilvēki jau pieraduši. Arī ūdens šeit neparasti tīrs. Tas tieši no zemes dzīlēm tiek pievadīts lietotājiem – bez attīrošām iekārtām un ķīmijas, tāpēc svaigs un atspirdzinošs ir jebkurš parastais krāna ūdens.

Izrādās, ka arī Austrālijas prāvesta Kolvina Makfersona (Colvin MacPherson) dzimtā vieta arī esot Jaunzēlande. Viņš tagad – pēc 95 gadus vecā mācītāja Reinfelda emeritēšanās – divas reizes gadā lidojot uz Kreistčerčas draudzi noturēt latviešu dievkalpojumus. Vietējie cilvēki, tāpat kā Austrālijas latvieši prāvestu Kolvinu iemīļojuši, un, cik man zināms, viņi nav vienīgie gan Latvijā, gan arī ārpus Latvijas, kuri prāvestu Kolvinu Makfersonu iecienījuši viņa kristīgās stājas, iekšējās inteliģences un patiesās sirsnības dēļ.

To apliecināja arī Sv. Māras draudzes Valdes locekļi, ar kuriem tikāmies draudzes dvēseles Guntras Gardineras un viņas vīra Tonija (Tony) mājā. Tur, pa neticami šauru un vēl neticamāk stāvu ielu braucot, jau pa gabalu varēja redzēt citu ēku vidū augsti plīvojam Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Viņu mājā, kā jau pie māksliniekiem – mākslas darbi, skaisti mākslas priekšmeti un neparasti izsmalcināti un gaumīgi pasniegti ēdieni, kas varētu sacensties tikai ar Mārtiņa Rītiņa restorānu Vincents Rīgā. Varējām tikai apbrīnot, kā Guntra klusi un it kā nemanāmi sniedza citu par citu interesantākus un garšīgākus cienastus, ko bija sagatavojusi kopā ar savu vīru.

Taču ne mazāk iespaidīgi bija redzēt, kā viņi abi, piesaistot klāt arī vēl savu dēlu, nākamajā rītā Latviešu draudzes nama pagalmā uz milzu iesma sagatavoja varenu cūku, lai vakarā latvieši varētu baudīt tradicionālo cūkas cepeti ar skābiem kāpostiem.

Jau īsi pirms dievkalpojuma cepetis sāka vilinoši smaržot. Miervaldis, Guntra un Sniedze Plesova rūpīgi sakārtoja altāra galdu, ko rotāja mirdzošie svečturi un dievgalda trauki, kurus Miervaldis no rīta ar neparastu centību bija ilgu laiku uz savas mājas terases spodrinājis.

Pavisam nejauši es biju pamanījusi šo viņa nodarbi un no attāluma vērojusi – kā viņš to dara. Ir acumirkļi, kas neizdzēšami iegulst atmiņā. Un šis bija viens no tādiem mirkļiem. Biķera spodrināšana nebija tikai spodrināšana vien. Tikai Dievs pats zina, kur tanī brīdī kavējās Miervalda domas. Bet drīzāk to varēja salīdzināt ar meditāciju vai lūgšanu: ar kādu rūpību spožais biķeris tika nolikts un paņemts svečturis... šie sakrālie priekšmeti, kas gadu desmitiem kalpojuši latviešiem tik tālajā pasaules pusē. Kaut arī Miervaldis draudzes priekšnieka amatā ir tikai dažus gadus, viņš ar sirdi un dvēseli nodevies latviešu draudzes darbam. Nesen viņa vadībā izdots dubultais kompaktdisks Lai atskan dziesma, kurā arī viņš pats spēlē ģitāru, bandžo un dzied kopā ar citiem draudzes muzikantiem. Šajā kompaktdiskā ierakstītas Kraistčerčas latviešu pēdējo 60 gadu populārākās dziesmas un deju mūzika. Šo disku, starp citu, var iegādāties jebkurš latvietis pasaulē. Jāsazinās ar Miervaldi.

Vēlāk, trauku spodrināšanas laikā viņš pastāsta, ka katru dienu internetā, lietojot RSS saites, skatoties, kas notiek Latvijā un citur pasaulē. Kā korporācijas Lettgalia senioram Jaunzēlandē, viņam esot sakari ar Lettgaļiem visā pasaulē. Caur Skaipu (Skype) viņš arī sarunājoties ar vairākiem latviešiem citur pasaulē un arī Latvijā.

Pats viņš Latvijā ne reizes neesot vēl bijis. Tas ietilpst nākotnes plānos. Viņi abi ar Džilu daudz ceļojot pa Jaunzēlandi. Tik neparasti daudzveidīgu savā skaistumā reti kādu zemi nācies redzēt. Dažas dienas, apskatot pavisam mazu stūrīti no Jaunzēlandes, var aptvert, cik tā būtībā liela un fascinējoša – tā vien liekas, ka Dievs tai piešķīris vairāk skaistuma un vairāk savdabīga cēluma, kā cituviet pasaulē. Turklāt lauku iedzīvotāji cenšas saglabāt savu unikālo apkārtējo vidi un dabiskos resursus, izturoties pret to ar tādu pietāti, kādu neesmu redzējusi nekur citur pasaulē.

Jaunzēlandē esot ap 30 milj. aitu un nepārredzami liellopu ganāmpulki. Pienkopība esot galvenā lopkopības nozare. Interesanti, ka jaunzēlandieši rūpīgi seko tam, lai tiktu lietota pašu ražotā produkcija un iespējami maz ievests no ārvalstīm. Tas nodrošina vietējo ražošanu un darba vietas. Tas ietaupa arī importa preču iegādes izdevumus.

Dabas skaistums un grandiozums – lielie kalni, fjordi, džungļi, upes, okeāni, ezeri – pievilina arī tūristus, ar ko Jaunzēlande gūst ievērojamu peļņu. Tur gandrīz fiziski jūtama miljoniem gadu klātbūtne. Pabraucot tikai pāris simtus kilometru, skats atklāj vēl pavisam citu estētisku saviļņojumu. Tā kā Jaunzēlande atrodas tālu no citām zemēm, tur aug reti augi un dzīvo daudz unikālu dzīvnieku, piemēram, nelidojošie putni kivi un kakapū – tie zaudējuši spēju lidot tāpēc, ka viņiem nav bijuši ienaidnieki,– tāpēc viņiem nav bijusi vajadzība bēgt, aizlidojot. Jaunzēlande ir sala bez indīgām čūskām. Pasaules tūristiem Jaunzēlande kļuva īpašs intereses objekts pēc tam, kad fantastiskajās ainavās tika filmēta filma Gredzenu pavēlnieki (Lord of the Rings). Tūrisma pakalpojumi Jaunzēlandē ir dārgi. Viesnīcas dārgas. Ceļot no citām zemēm uz Jaunzēlandi var atļauties tikai turīgi tūristi. Līdz ar to tūristu nav tik daudz kā citās zemēs, bet jaunzēlandieši apzinās savu vērtību. Piemēram, labs vīns nav tik viegli pieejams, kā Austrālijā, bet savas kvalitātes dēļ tas ir dārgs, un tas nes labu peļņu Jaunzēlandei.

Šo atkāpi nācās ieturēt, lai tuvāk paskaidrotu lasītājiem, kādos apstākļos dzīvo latvieši Jaunzēlandē. Pēdējos gados latviešu, kas ierodas uz dzīvi Jaunzēlandē, ir maz. Laiku pa laikam parādoties kāds viesstrādnieks, bet tā kā saņemt darba atļauju Jaunzēlandē ir sarežģīti un dārgi, tad ieceļotāju ir pavisam maz. Draudzes vakarā iepazinos ar diviem jaunekļiem, kuri ieradušies Jaunzēlandē studēt no Latvijas. Pārējie jaunākās paaudzes cilvēki – dzimuši jauktās laulībās, kuri sarunājas galvenokārt angļu valodā, bet latviešu dziesmas no Miervalda sagatavotajām Latviešu dziesmu grāmatiņām dziedāja sparīgi līdzi latviešu valodā. Pēc dievkalpojuma draudzes saviesīgajā vakarā sanāca daudz cilvēku. Guntras vīrs Tonijs mūs visus iemūžināja kopīgā fotogrāfijā. Lasītājs var tikai piedomāt klāt cūkas cepeša un sautētu kāpostu smaržu, kā jau pie latviešiem – ceptus pīrāgus un dažnedažādas maizītes, labu Jaunzēlandes vīnu un uz nebēdu dziedātas latviešu dziesmas, kuras mēs pa lielākai daļai zinām no galvas: Pie dzintara jūras, Šalc zaļais mežs... Miervalda un vēl citu muzikantu pavadījumā.

Te ir gabaliņš no Dzimtenes. Te esam mēs – latvieši – gadu simteņiem kā tauta liekta un nīdēta zem vācu, krievu, zviedru jūga, izsūtīta Sibīrijas plašumos un izkaisīti plašajā pasaulē, kur dažādās zemēs stīgo saknes jaunām latviešu paaudzēm. Tik maza, bet arī tik liela un tik bagāta tauta. Kas ir tā vienojošā vērtība, kas palīdzētu mūsu tautai attīrīties no tā, kas grauž mūs no iekšpuses kā nerimstošs tārps, ar vārdiem izrokot aizas starp cilvēkiem, un visbiežāk šīs aizas ir pārpratums vai traģisko pārdzīvojumu sekas, kuras izpaužas tik daudz un dažādās dvēseles ievainojuma formās. Kas palīdzēs mums atvērt acis citam pret citu labvēlībā, pacietībā, ar vēlēšanos saprast citam citu? Jo tikai patiesi otru iepazīstot, ir iespējams arī patiesi iemīlēt. Dārga cena ir mīlestībai un patiesībai. Bet tas ir vienīgais pamats, uz kā noturēties latviešu tautai – citam citu balstot, stiprinot un uzmundrinot.

Atvadoties, jautāju Miervaldim, ko viņš gribētu novēlēt latviešiem pasaulē? Uz to viņš pārliecinoši atbildēja: „Saturiet savu latvietību! Tā ir Dieva dota dāvana. Nākošajos desmit gados nāks lielas pārmaiņas – vecie iznīks, un mums jādomā, kā jaunie ies uz priekšu. Mēs paliekam par avotu nākamām paaudzēm.“

Vera Veronika Rozīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com