Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Intervija ar Aināru Rubiķi (turpinājums)

Latvijas diriģents uzstājās Austrālijā

Laikraksts Latvietis Nr. 246, 2013. g. 27. febr.
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ainārs Rubiķis diriģē Melburnas Simfonisko orķestri otrajā 2013. g. Sidneja Maijera brīvā koncertā 16. februārī. FOTO Gunārs Nāgels.

16. februārī, pirms otrā Sidneja Maijera brīvā koncerta Melburnā, tūlīt pēc rīta mēģinājuma Novosibirskas Valsts akadēmiskā operas un baleta teātra muzikālais vadītājs un galvenais diriģents Ainārs Rubiķis atlicināja laiku, lai tiktos ar laikraksta „Latvietis“ redakcijas pārstāvjiem. Intervijas pirmā daļa lasāma LL245.

Skolotāji

Ilze Nāgela: Vecāki ielika pamatakmeni mūzikas izglītībai un tad pasniedzēji?

Ainārs Rubiķis: Jā, Jāņa Erenštreita dzīves skola; viņš saprata bērnu, iejutās tanī bērna līmenī. Man paveicās arī pēc tam, kad man bija balss lūzums, es pie viņa sāku mācīties diriģēšanu. Sākumā bija partitūras lasīšana; viņš mani dīdīja, lika saprast, kas tā diriģēšana. Es atceros, ka vienā stundā bija jādiriģē Bēthovena mesas daļa. Viņš bija nolicis uz klavierēm zizli un saka man: Pamēģini tagad ar zizli. Jā, es biju redzējis, ka diriģents ar zizlīti diriģē, es pieeju pie klavierēm un... ak, es nezinu, kurā rokā tas zizlītis jāņem, jo es esmu kreilis, bet es par to nedomāju un ņemu zizli kreisajā rokā. Erenštreits saka: Ne, ne, labajā rokā!

Turpinot par pedagogiem, protams, jau manis pieminētā klavieru skolotāja Sarmīte Ārente; viņai ir tāds talants, viņa nebija no tām tikai pa spalvai, viņa mācēja paņemt pie rīkles un izpurināt tevi. Viņa manai mammai sākumā bija pateikusi (mamma vēlāk man to pateica): nu nez vai no tā puika kaut kas vispār iznāks. Bet viņa tā mācēja iedīdīt... Mēs klasē pie viņas bijām divi tādi audzēkņi: Mārtiņš Rutkovskis, kurš bija izcils tehniķis, bet viņa cīnījās ar viņu par mūziku. Es savukārt biju ārkārtīgi melanholisks un jūtīgs. Mums bija blakus stundas, un viņa vienmēr teica, ja es jūs abus saliktu kopā, tad būtu fantastiski.

Vidusskolā mūsu klase nonāca skolotājas Maijas Kurmes rokās – solfedžo un harmonija; ārkārtīgi stingra skolotāja, bet tik labsirdīga. Man ar viņu bija tāds konflikts, kad man sākās balss lūzums, bet bija jādzied visi tie akordi un intervāli. Situācija bija tāda, balss lūzums tik neveiksmīgs, ka es nespēju un saku: Skolotāj, piedodiet, bet es nevaru. Viņa saka: Nē, tu vari! Atbildu: Dzirdu, bet es nevaru. Viņa saka: Labi, atnes man ārsta zīmi un tad es Tev ticēšu. Es sapratu, nu ko es iešu pie tā ārsta, nu mēģināšu to balsi kaut kā darbināt un uzķēru, ka es varu to nodziedāt klusām; nevis normālā pusbalsī, bet ļoti klusām.

Skolotāja Kurme pēkšņi uzķēra, ka man ir absolūtā dzirde. Tad visiem maniem klasesbiedriem viņa spēlēja tādas normālas tonalitātes sol mažoru un tamlīdzīgi, bet man – bums! – pa visiem 7 bemoliem; bums! – pa 7 diēziem. Es saku: Skolotāj, tā nav godīgi. Viņa saka: Tu esi to pelnījis. Un tādā garā.

Bet skolotāja Kurme iemācīja ārkārtīgi lielu godīgumu ne tikai attiecībā pret darbu, bet arī attiecībā pret dzīvi. Es laikam līdz mūža galam atcerēšos, ka pirmais teikums, ko viņa mums pateica: Sakiet man vienmēr patiesību, lai cik tā būtu rūgta, bet nekad man nemelojiet. Un brīnišķīgākais bija tanī vērtēšanas sistēmā, jo viņa bija ārkārtīgi godīga. Sākumā mums bija piecu ballu vērtēšanas sistēma, vēlāk ieviesa 10 balles, un viņa lietoja visas desmit, sākot no nulles. Ja tu neesi izpildījis mājas darbu, uzrakstījis harmonijas uzdevumu, viņa ieliek 0, bet, ja tu esi uzvilcis kaut vai atslēgas un uzlicis diēzu, tev ieliks 1, jo kaut kas ir izdarīts.

„Kamēr“ laiks

Būtiskākā skola man bija viss Kamēr laiks. Māris Sirmais ir vesela skola, varētu teikt, ka tā man ir trešā augstskola. Kā Sigvards Kļava vienreiz man teica: Tu jau, Ainār, vari tajās skolās mācīties, cik skolās gribi, bet dzīve tev būs īstā skola. Un viņam ir 500% taisnība. To ko es, to ko jebkurš cilvēks, iemācās dzīvē, nekad nav tā, kā tas teiciens mācīties no citu kļūdām. Šī teiciena bērnišķīgais fenomens ir, ka tas nav iespējams. Ar Māri (red.: Sirmo) mēs sapratāmies no pusvārda, mums bija viegli strādāt. Protams, kaut kādi rūgtumi ir palikuši un ir bijuši konflikti, bet tajā pat laikā mēs vienmēr esam atraduši kopēju valodu. Tas tandēms, kā mēs strādājām ar idejām, par idejām. Jā, es varbūt biju zaļāks gurķis, viņš mani skoloja un audzināja. Un tas, kā Māris pārdzīvoja, kad es pirmo reizi piedalījos kordiriģentu konkursā Rīgā – viņš tā juta līdz, viņš ar mani strādāja cauriem vakariem un rītiem, kādreiz līdz divpadsmitiem naktī. Valsts kora telpās viņš man lika diriģēt. Patiesībā, tas ir ļoti liels viņa nopelns, ka es esmu tik tālu ticis. Es zinu, ka varbūt viņam ir kāds cits rūgtums un citi pārdzīvojumi attiecībā uz mani, bet man nav būtisks tas rūgtums, man ir būtisks tas, ko viņš man ir devis, un tas ir nenovērtējami.

Diriģēšana

IN: Kā nonācāt pie diriģēšanas? Nolēmāt, ka gana dziedāts un dēļ balss lūzuma pievērsāties diriģēšanai?

AR: Nu, jā un nē. Diriģēšana tā bija tāda mācību sistēma. Mēs varam teikt, mēs varam ļoti, ļoti daudz teikt, ka daudz kas tajā saucamajā Padomju savienībā nestrādāja, bet, no šodienas viedokļa skatoties, es varu pateikt (es arī esmu strādājis skolā ar bērniem, ar diriģēšanu), ka izglītībā, vismaz kas attiecas mūzikas izglītībā un diriģēšanā īpaši, bija ārkārtīgi augstas prasības un ārkārtīgi augsti standarti. Piemēram, šeit pat – Melburnas Simfoniskajā orķestrī spēlē ļoti daudz mūziķi no Pēterburgas, Maskavas, jā, un arī no Rīgas, no Dārziņskolas. Savā laikā Dārziņš, Vītols un daudzi citi devās uz Maskavu, Pēterburgu mācīties, jo tā bija izcila skola.

Man bija šoks, tagad mācot skolā; es bērniem mācu: To legato štrihu izvelc ar lociņu – tu taču spēlē vijoli, tu taču saproti. Es domāju, ka bērniem vēl joprojām ir tā pati sistēma, ka viņiem ir instruments. Bērns stāv uz podesta un saka: Es nespēlēju vijoli. Esmu pārsteigs: Vai tad jums nav obligāti jāspēlē? Spēlējot vijoli, ar šo žestu tu sajūti to stīgu, kā to skaņu vari veidot, bet nu tā lieta vairs nav.

Mums, kas atkal bija Imanta Kokara un Jāņa Erenštreita darbs, ar balss lūzumu nomainījās specialitāte: sākumā tā bija koru partitūru lasīšana: ar divām sistēmām, tad jau četras. Un jaunums bija senās atslēgas – alta atslēga, kura tagad man orķestrī vajadzīga, tenora atslēga, kas čelliem un fagotiem, tromboniem bieži. To visu mums jau sāka mācīt, un tā bija ārkārtīgi noderīga lieta. Un pēc tam, kad tu vari sākt lasīt partitūras, sākām diriģēt.

IN: Kad sapratāt, ka diriģēšana ir uz palikšanu?

AR: Tas vispār pienāca diezgan lēni, tas pienāca kordiriģentu fakultātē, kad es mācījos Konservatorijā trešajā kursā. Tad es Jānim Lindenbergam pateicu: Šef, nu ir tā situācija tāda, ka mūzika ir tas kā elpot un dzīvot man, un nu vairs es sevi nekur citur nejūtu un neredzu. Tas man bija tāds belziens – milzīga atklāsme. Pēc vidusskolas gribējās iet uz žurnālistiem, iet uz teoloģijas fakultāti, lai iegūtu labu izglītību... Bet tad pienāca tas brīdis, un ar to brīdi arī sākās tas, ko es pirms intervijas teicu, kad es sāku saprast, kāpēc tas ir tā.

Formas mācība – brīnišķīga pasniedzēja Ļebeģeva, viņa mums mācīja jau Doma skolā. Es domāju, nu skaidrs; sonāte sastāv no a, b... tur galvenā partija, tad izstrādā detaļas, nu viss skaidrs, bet tā taču nav mūzika, liekat mani mierā... Sāku mācīties simfoniskā orķestra diriģēšanu pie Andra Vecumnieka, un tas bija ārkārtīgi liels risks tajā laikā. Es sāku mācīties simfonisko mūziku, sāka nākt lielie palagi un trešajā kursā, jau mācoties orķestra diriģentos, es vienkārši skolotājai Ļebeģevai bučoju rokas par to, ka viņa man to iemācīja. Un es beidzu konservatoriju, maģistratūru, sanāca, ka es aizbraucu uz Bambergu, Dievs bija lēmis, un tagad sākās visa tā nošu mācīšanās. Sēžu pie Bēthovena 5. klavierkoncerta un domāju – sasodīts, cik tas Bēthovens ir bijis gudrs! Es vienkārši ar asarām acīs ņemu telefonu un rakstu skolotājai Ļebeģevai, kaut neesam trīs gadus kontaktējušies: Skolotāj, paldies Jums!

Kordiriģentos sākumā es mācījos pie Andra Veismaņa. Jau tad man ārkārtīgi interesēja orķestra diriģēšana. Un patiesībā tas atkal ir mammas pirksts. Bērnībā mamma veda mani uz koncertiem bērniem. Man ārkārtīgi patika, kā skan tās obojas, tie ragi; kāpēc tie skan savādāk? Elementāra bērna ziņkāre; it kā visi ir vienādi, bet ir vīrietis un sieviete, bet kāpēc viņi visi skan dažādi? It kā tā nevajadzētu būt. Bērnu koncerti filharmonijā man radīja lielu interesi, un kad es biju mazs puika es arvien operās skatījos nevis uz to, kas uz skatuves, bet skatījos orķestra bedrē. Pirmo, otro cēlienu kaut kā mēģināju nosēdēt mammai blakus, bet trešo – pēdējo cēlienu es nostāvēju pie orķestra bedres maliņas.

Sākumā sāku pie Jāņa Kaijaka fakultatīvi mācīties; viņš man riktīgi audzināja tīri visas tās tehniskās lietas, jo man kā kordiriģentam bija viss tā plūstoši, tā pa mākoņiem. Viņš savāca žestu. Kordiriģenta maģistratūrā es nonācu pie Jāņa Lindenberga un divus gadus biju pie viņa maģistratūrā. Tas atkal bija apzināts solis. Jānis Lindenbergs tagad raksta ļoti labas grāmatas – viņš raksta diriģēšanas metodiku, kas Latvijā ir ļoti, ļoti nepieciešama. Paldies Dievam, ka viņam ir palīgi – studenti, arī man labi pazīstami diriģenti; viens no viņiem tikko beidza Vīnes augstskolu, un palīdz to darīt, jo protams neviens jau to darbu nevar samaksāt. Tas ir viņa entuziasms, fanātisms. Nodaļā mēs viņu labsirdīgi saucām par šefiņu; viņš runā īsi, kodolīgi un pasaka kā lietas ir vai nav.

Es sākumā mēdzu diriģēt tā ar elkoņiem, pats to nebiju pamanījis, bet rokas sāp, par daudz vicinu. Viņš vienreiz man to pateica: Ainār, beidz diriģēt pa mākoņiem, izstiep tās rokas. Nu labi, izstiepju. Atnāku uz nākamo stundu un es atkal vālēju pa savam. Viņš skatās tajās notīs, ko es tur diriģēju, viņam brilles uz acīm. Viņš paņem brilles nost, iebāž briļļu kājiņu mutē, sēž, sēž, skatās uz mani, tā mierīgi pieceļas, apiet ap klasi man aiz muguras, un vienā mirklī es jūtu, ka man ir tāds belziens pa elkoni... viss, es atcerējos.

Pēc kādām dienām es atkal esmu aizrāvies pa mākoņiem un elkoņiem un redzu, ka viņš skatās kā es diriģēju, tad tur briļļu kājiņu zobos un atkal pieceļas, un... es momentā izstiepju rokas, un viņš apsēžas.

Šefiņš – Jānis Lindenbergs man iemācīja ārkārtīgi daudz elementāras dzīves gudrības, vienmēr atgādinot: Ainār, Tu neizkaisies, nepārdodies sīknaudā, jo viegla nauda viegli aiziet, un tā ir patiesība. No sākuma es to tā nesapratu un reizēm man bija pat tā kā skrobe, ka man tur kolēģi strādā piecos koros un tā. (Es vēlu sāku strādāt kā diriģents; mācījos jau trešajā kursā, kad kļuvu par kora Kamēr diriģenta asistentu Mārim Sirmajam.) Viņš man ārkārtīgi daudz ir palīdzējis un daudzus savus studentus ir no ziepēm ručijis ārā. Viņš mūs sauca par dēliem, piemēram, nu man ir astotais dēls, nu man ir devītais dēls... Jautāju: Kāpēc Tu tā saki? Jānis Lindenbergs atbildēja: Kad es aiziešu, tad man vismaz būs puikas, kas mani nes. Viņam ir tikai meitas. Lai Dievs dod viņam veselību!

Radio koris

Pateicoties Mārim, kaut arī sāpīga bija mūsu šķiršanās, es aizgāju prom no Kamēr; šķiršanās notika neīstā laikā un neīstā vietā. Varbūt viņš (red.: Māris Sirmais) to gribēja, varbūt negribēja, bet viņam sanāca tā, ka viņš teica: Tev ir jālido, Tev pašam ir savi spārni, Tev beidzot jāsāk lidot.

Tad es nonācu Radio korī pie Sigvarda Kļavas. Tā atkal bija cita lieta. Sigvards iemācīja būt cilvēciskam, iemācīja cilvēciskumu darbā. Radio kora mēģinājumos man reizēm krita uz nerviem, ka viņš lika iedzīvoties mūzikā; viņš mēdza atkārtot vienu un to pašu 28... 50 reizes... līdz tam brīdim, kad viņš saprata, ka viņš un koris ar šo ir sadzīvojis.

Arvien ir bijis tā, ka viņš ir ieguldījis tik ārkārtīgi lielu darbu mēģinājumos. Mums liekas, ak, Dievs, nu viss... nu kāpēc ir jānāk pirms koncerta piecas stundas ātrāk uz ģenerālmēģinājumu, kad atkal tiek izstrādāts viss. Bet tad notiek tas brīnišķīgākais, kas Sigvardam vienmēr ir koncertos. Īpaši, kad mēs dziedam baznīcās kādu reliģisko mūziku, vienalga vai tā ir 20. vai 21. gadsimta – notiek kaut kāds fenomens – korim pāri vārda vistiešākajā nozīmē tiek izkaisīta svētība. Un tā ir pat redzama, jo tas brīnums, kas pēkšņi notiek tieši ar to, ka viņš ir licis, pat piespiedis tevi izdzīvot... un tu jūti, ka Dievs tevi svētī ar to. Ar to, ko tu esi ielicis – ko tu sēsi, to tu pļausi, un viņš dod tos augļus.

Sigvards personīgi zināja katra sāpi, katra nelaimi, katra laimi; ja redzēja, ka ar tevi ir pilnīgā tūtā, viņš teica: Ainār, nāc šurp, nāc aprunāties. Vai arī, ja Tu savāri ziepes (es pāris reizes savārīju ziepes), viņš korekti pateica: Ainār, tā lietas nekārto.

Esmu pateicīgs Dievam, ka šīs divas pasaules ir manī, jo Māris un Sigvards ir pilnīgi atsevišķas un savādākas dzīves skolas.

Temps, nonākot Radio korī, bija pilnīgi cits – nenormāla, milzīga daudzuma materiāla graušana katru nedēļu, pilnīgi cita programma. Reizēm ir tā pēc tās 21. gadsimta mūzikas, lai man piedod komponisti, bet gribas iet un vienkārši ietriekt sev lodi deniņos. To es sapratu, un, kad mašīnā stūrēju, man arvien ir kāds Mocarta vai Haidna CD; klausos kaut ko gaišu, kaut ko saulainu.

Turpmāk vēl >>



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com