Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Flinderiešu māju stāsti – Ceturtās mājas stāsts (2)

Īrnieki Kronīši un Krūmiņš

Laikraksts Latvietis Nr. 246, 2013. g. 27. febr.
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Emīlija un Jānis Kronīši 1929. gadā. FOTO no Imanta Kronīša personīgā arhīva.

Imants 1 gada vecumā 1936. gadā. FOTO no Imanta Kronīša personīgā arhīva.

Jānis destilācijas nodaļā. FOTO no Imanta Kronīša personīgā arhīva.

Emīlijas 5 māsas Madonā. FOTO no Imanta Kronīša personīgā arhīva.

Emīlija, Imants un Jānis Kronīši 1943. g., īsi pirms izbraukšanas no Latvijas. FOTO no Imanta Kronīša personīgā arhīva.

„Lanz Bulldog“ traktors motormuzejā. FOTO no Imanta Kronīša personīgā arhīva.

Latviešu gupa „Lone Sharks“ („Vientuļās haizivis“) 1950. gados. FOTO no Imanta Kronīša personīgā arhīva.

Imants ar savu motociklu „AJS“ 1956. gadā. FOTO no Imanta Kronīša personīgā arhīva.

Imants ar Osvalda Krūmiņa uzdāvināto šlipsi. FOTO no Imanta Kronīša personīgā arhīva.

Līgas Skrastiņas iesvētības. No kreisās aizmugurē: Andris Līdums, Aivars Siliņš, Aivars Līdums. Priekšā Līga un Imants. FOTO no Imanta Kronīša personīgā arhīva.

Grupa „Zemais do“. No kreisās: Austris Biezaitis, Valdis Jaudzems, Aldis Sils, Māra Biezaite-Laščuka, Kārlis Ceplītis, Imants Kronītis. FOTO no Imanta Kronīša personīgā arhīva.

Imants Kronītis mašīnu labošanas darbnīcā. FOTO no Imanta Kronīša personīgā arhīva.

Imanta ģimene. No kreisās: Linda ar vīru, Astra, Edvīns ar draudzeni, Imants. FOTO no Imanta Kronīša personīgā arhīva.

No kreisās: Imants Kronītis, Osis Krūmiņš, Edgars Grots. FOTO no Imanta Kronīša personīgā arhīva.

Astra Kronīte un Osvalds Krūmiņš. FOTO no Imanta Kronīša personīgā arhīva.

Astotais turpinājums. Sākums LL228, LL230, LL232, LL234, LL236, LL240, LL242, LL244.

Kronīšu ģimene – mājas īrnieki

Kad Artūrs Skrastiņš bija iegruntējies Tasmānijā (skat. LL244), viņam pievienojās Otīlija ar Līgu un Rutu. Dace un Elga turpināja dzīvot Adelaidē, Flindersa ielā, lai varētu pabeigt studijas. Mājās ieskanējās jaunas ģimenes balss – Emīlija un Jānis Kronītis ar dēlu Imantu, kuri īrēja Skrastiņa māju un uzmanīja meitas, kamēr paši atrada savu stūrīti un pārcēlās uz ilggadīgo dzīves vietu Norvudā.

Jānis dzimis 18.2.1902. Mēmelē pie Lietuvas robežas. Latvijā Jānis strādāja fabrikā Metīls, kur bija destilācijas nodaļas vadītājs. Destilācijas darbs bijis ļoti interesants, daudz tehnisku ierīču tajā tika pielietots. Lielā karstumā, bez liesmām, speciālās krāsnīs iztvaikoja/izgaroja, izsvīda koku sulu. Šo sulu destilēja, iegūstot dažādas izejvielas, kā piemēram, spirtu, darvu, acetonu u.c.

Jānis ar sievu Emīliju dzīvoja Ganību Dambī, Sarkandaugavā. Jāni neiesauca armijā, jo fabrikā Metīls ražoja karam vajadzīgo degvielu. Domas bija fabriku pārvietot uz Vāciju, bet tas neīstenojās. Kad frontes skaņas bija dzirdamas, 1944. gadā ģimene nonāca Andrejostā un ar preču kuģi izbrauca uz Kēnigsbergu. Jūras brauciens bija sasprindzināts, un visi stāvēja uz kuģa klaja zem brezenta, jo apkārt patrulēja krievu zemūdenes.

Nokļūstot Hemnicā (Chemnitz), Kronīšu ģimene dzīvoja vienistabas dzīvoklī, un Jānis strādāja munīcijas fabrikā. No turienes Imants atceras, ka skatoties pāri sniegotai apkārtnei, vērojis Drēzdenes bumbošanu. Pret lielo balto zemes paklāju bija neaizmirstams kontrasts ar debesu spilgti sarkano ainavu. Dzīvē notiek sagadīšanās; vēlākos gados, kad Imants apmeklēja savu pirmo skolu Adelaides tuvumā, Austrālijā – Oukbenkas apgabala skolu (Oakbank Area School), viņa vidusskolas 2. gada dabaszinātņu skolotājs bija viens no lidotājiem, kuri bija bombardējuši Drēzdeni.

Divu nedēļu laikā arī Hemnicu sabumboja, bet Kronīšu ģimenei laimējās, jo mājas bija kalnu patvērumā.

Imants atceras, ka pa dienu amerikāņi, bet naktī angļi bombardēja no gaisa. Kad tuvojās krievu armija, tad Kronīšu ģimene ar vilcienu devās uz ziemeļiem, nonākot pie Elbas. Tur tie divus mēnešus apmetās lauku mājās Jegel ciemā. Karš jau tuvojās beigām, bija daudz maiņu, nestabilitāte. Imants atceras, ka bija šoka moments, pirmo reizi ieraugot franču tankus ar baltām zvaigznēm, domājot, ka tie ir krievu tanki – tik sarkanās zvaigznes pabalējušās. Tiem sekoja amerikāņu karaspēks.

Kara mudžeklī, armijai un bēgļiem pārvietojoties, ceļmalās pamestas bija armijas konservu bundžas ar ēdienu. Visas bija olīvu zaļā krāsā ar melniem burtiem; nezinot saturu, vienmēr bija pārsteigums, tās attaisot. Amerikāņu zaldāti ļoti bieži esot baltmaizes mīkstumu tik ēduši, bet garozas aizmetuši.

Pie Elbas bijuši ap 30 tautiešu. Viņus no krievu armijas izglāba vienas meičas ziņa, kurai bija pazīšanās ar amerikāņu virsnieku. Tas zinājis teikt, kad krievi tuvojas. Visi pa mata tiesu izbēga ar Lanz Bulldog – viencilindra traktoru. Vēlāk Elbas tiltu arī spridzināja. Tad sākās dzīve pa meža takām. Imants atceras naktīs jāņtārpiņu gaismu un skaisto dabu. Viņš domā, ka šeit viņā pamodās dabas mīlestība, kā arī aizrautība uz vēlāko skautisma darbību.

Kronīšu ģimene uzzināja, ka Oldenburgā ir tautieši. No trijām Oldenburgā esošajām nometnēm, Kronīši bija Omstedē, kurā bija ⅔ daļa latviešu un ⅓ igauņu. Tur Imants iestājās mazskautos. Tā viņam palika mūža mīlestība, un tagad Imants ir skautu mūža biedrs.

Ap 1946.-47. gadu ģimene cerēja nokļūt Amerikā, kur Emīlijai bija tante, bet ar to saites bija pārtrūkušas. Uz Angliju nevarēja doties, jo tur prasīja vieniniekus, bet Austrālija bija pirmā zeme, kas ņēma bēgļu ģimenes, gan visiem bija jābūt veseliem.

Kronīši tika transportēti uz Fallingbosteli, kur sekoja ārstu pārbaudes un pārvietošana uz Zēdorfa nometni, gaidot ceļojuma datumus. Numurs un melnā ceļošanas kaste uz Austrāliju bija jau nokārtota. Imants atceras, ka puiši Zēdorfa nometnē no lieliem tvaiku katliem izveidojuši bungas, taisījuši tračus un veidojuši skaļus puišu priekus.

Lai izceļotu uz Austrāliju, bija jābrauc garš ceļš ar vilcienu cauri Vācijai. Šim ceļam bija nozīmēts vesels vilciena sastāvs, lai pārvestu 900 bēgļus, no kuriem bija 550 poļu un 350 latviešu. Esot tāds teiciens bijis: Ka Hitlers un Staļins esot tiem devis brīvu ceļu, lai apskatītu skaistos Alpus.

Imanta vārdos: „Paredzētais vilciena ešelona galapunkts bija Banjoli tranzīta nometne Itālijā (netālu no Neapoles), bet sakarā ar to, ka nometnē plosījās dizentērija, mēs tikām izvietoti Ziemeļitālijā, Turinā, kādā atstatā trako mājā.“

Kad Emīlija redzēja kuģi Genoas ostā, tad no skata vien viņa jau saslima. Brauciens nebija viegls, un visu ceļu slimoja. Pa ceļam bija arī baigas vētras, un tad uz kuģa klāja tika izskaloti delfīni.

Norvēģu kuģim bija labs ēdiens, pat skābi gurķi; pa reizei izdeva Sarkanā Krusta paciņas. Kad brauca caur Suecas kanālu, tad ārā bijis +40C grādi, vēsinātāji nebija un izdalīja Sarkanā Krusta palīdzības pakas, kurā vienreiz iekšā bija šokolāde, kas tecēja gar pirkstiem ar karstuma īpatnēju smaržu. Imants pēc tam vēl trīs gadus nevarēja uz šokolādi skatīties. Braucienā arī kuģa motors apstājās. Naktī kuģa gaismā Imants atceras skaistās zivis, kas peldēja apkārt tuvumā. Kad motoru salaboja, tad arī maršrutu mainīja. Bija domāts iebraukt Melburnas ostā, bet 1949. gada 2. maijā Goja (Goya) bija pirmais kuģis, kas iebrauca Adelaides Auterharbora (Outer Harbour) ostā. Emīlija, kad ieraudzīja apkārtni, raudāja un izmisumā teica: „Kur mēs esam?“

Emīlija, Itālijā uzzinot, ka Austrālija ir ļoti karsta zeme, bija savu ziemas mēteli pārdevusi, iegādājoties ģimenei augļus. Iebraucot Vudsaidas (Woodside) nometnē un dzīvojot bleķa barakās, ģimenei trāpījās ļoti auksta ziema, un nu bija žēlums par pārdoto mēteli. Ēdiens nometnē galvenokārt bija jēru čopi, kas pēc laika tomēr apnika. Bet visiem bija darbs.

Jānis strādāja uz dzelzceļa. Imantu veda ar busiņu uz Oukbenkas apgabala skolu. Visi bēgļu pusaudži iesāka otro vidusskolas klasi. Bieži nebija gadu starpība starp skolēniem un to skolotājiem. Pa nedēļas nogalēm bija daudz dzīres, kur visi piedalījās. Apkārtnes saimnieki arī priecājās, jo viņiem bija darbaspēks. Imanta pirmais darbs bija novākt kartupeļus.

Tā arī iepazinās ar saimnieku Milleri, kas iedeva tukšas mājas, kur iesākt pagaidu dzīvi. Tur pa nedēļas nogalēm bija dziedāšana un dzeršana, jo gribējās atbrīvoties no kara gaitās pārdzīvotā un priecāties par dzīvi.

Jānis nostrādāja visus līguma gadus uz dzelzceļa kā elektriķis un palika šai darbā līdz aiziešanai pensijā. Viņam patika makšķerēt un būt dārzā. Sabiedrībā viņš dziedāja korī, izpildīja skautu jendes kasiera pienākumus un par šo darbību saņēma visas skautu medaļas.

Emīlijai (dzim. 1.6.1904. Ļaudonā) bija interesants ģimenes koks. Meitas uzvārds Marquart, cik zināms bija no Napoleona laikiem.

Emīlija dzīvoja lauku mājās Ancīši, netālu no dzejnieka Andreja Eglīša mājām. Divas tantes dziedāja Reitera korī; vectēvs un onkulis bija mežsargi. No tiem Emīlija iemācījās sagatavot zaķus. Tie vislabāk garšoja, ja izraka bedri, apklāja iekšu ar salmiem, ielika nošauto zaķi un to salmos apraktu, atstāja trīs dienas. Šis proces gaļu mīkstināja, un tā vienmēr bija garšīga. Emīlija arī zināja, kuros mēnešos to labāk gatavot.

Emīlija kopš laulībām, kā arī nonākusi jaunā zemē, nestrādāja, bet bija tas klusais rūķītis, kas palīdzēja visiem skauta darbiem, īpaši – veidojot kalnu īpašumu Mežezers, kā arī tās uzturēšanu. Pa brīvo laiku Emīlija mīlēja adīt visiem zeķes un kamzoļus. Viņa bija tas mierīgais gars, kas Jānim, kurš bija kā uzvilkta atspere, teica: „Tikai ar mieru“. Viņi nosvinēja savu zelta kāzu jubileju un kopā pavadīja 56 gadus.

Jānis devās aizsaulē 1984. gada 8. novembrī. Emīlija, drīz pēc nosvinētās 100. mūža jubilejas, sekoja vīram 2005. gada 11. martā.

Imanta (dzim. 14.11.1935. Rīgā) Flindersa ielas atmiņas ir daudz un dažādas. Svarīga mūža ceļa jubileja ir 21. dzimšanas diena, un to Imants svinēja Flindersa ielā. Starp viesiem bija Skrastiņu un Švinku meitas. Kā ļoti gaišu atmiņu Imants atceras, ka svinību vakarā mājās uz kādu laiku nodzisa visas ugunis. Dienu pēc tam uzzināja, ka Vagaļu Skaidrīte, braucot pie Imanta svinēt jubilejas priekus, ieskrēja stabā un... tur uz vietas viņas mūžs pārtrūka, viņa pārcēlās aizsaules dārzā.

Puiša gados Imants bija mazliet revolucionārs, jo viņam patika valkāt sarkanas zeķes, kas ne visiem vecākiem gājis pie sirds – īpaši, kad braucis pakaļ kādai meitai, lai vestu to uz ķinīti!

No agriem gadiem Imantam ir paticis svaigs gaiss un būt ārā pie dabas krūts, un tā viņš ļoti aizrāvās ar skautu darbību. Imants īstenoja savu mīlestību ar dabu arī tādā veidā, ka uz veselu gadu Flindersa ielā viņš ne tikai bija uzstādīja telti aizmugures dārzā, bet arī tajā dzīvoja. Brīžiem viņš vaktēja suņus to nakts aktivitātēs ar nūju, lai nodrošinātu sev un citiem naktsmieru.

Imants turpināja dzīvi, vadot pats savu mašīnu labošanas darbnīcu, kura darba sauklis bija We meet by accident*, dejoja tautas dejas, dziedāja korī un piedalījās visos skauta pasākumos.

Atpūtas brīžus viņš turējās pie dabas, mūzikas un sporta. Imants nodarbojās ar vairākiem sporta veidiem; skolas gados viņš izcīnīja pavalsts pirmo vietu futbola (soccer) sacensībās un spēlēja Dienvidaustrālijas pavalsts izlases komandā. Imants arī spēlēja DV komandā un reprezentēja šo komandu futbolā, volejbolā un vieglatlētikā; muzicēja, spēlējot akordeonu, dziedot grupā Zemais Do. Imantam patika niršana, un, pirms likumus mainīja, viņš uzsāka DV šaušanas sekciju.

Imants iestājās Daugavas Vanagos 1954. gadā, un tagad ir DV Adelaides nodaļas priekšnieks. Imanta ģimenē auga dvīņi – Linda un Edvīns (dzim. 1965. g. Adelaidē). Edvīns ir pārņēmis Imanta mehānisko darbnīcu un nu jau pats audzina 4 bērnus. Linda pievienojās mātei Guntai (dzim. Pelle) aizsaules ceļos, atstājot divus bērnus.

Šodien Imants ar otro sievu Astru (dzim. Veisberga) turpina dziedāt Daugavas Vanagu vīru korī Daugava, ko diriģē Astra, un abi aktīvi piedalās DV dzīvē, teātros, dziesmu pēcpusdienās un atceres piemiņas koncertos. Abi ceļo un bieži atrodami Latvijā.

Osvalds Krūmiņš – mājas īrnieks

Ar kuģi Goja uz Austrāliju atbrauca arī grupa latviešu franču melnie, starp kuriem bija Osvalds Krūmiņš, kas sadraudzējās ar Kronīšu ģimeni.

Osvalds (dzim. 19.3.1923. Latvijā) bija no laukiem. Līguma gadus viņš nostrādāja uz dzelzceļa ar pārējiem franču zonas melnajiem – īpaši uz Mauntgambjera (Mt Gambier) līnijas. Pēc tam bija darba posms saldējuma fabrikā Amscol kā pakotājam, bet lielāko tiesu viņš nostrādāja tautieša Janmeija būvkompānijā, liekot pamatus.

Osvalds (Osis) nodzīvoja mūžu kā vecpuisis. Jaunu viņu iesauca leģionā, un visa ģimene palika Latvijā. Gadu gaitā viņš sāka uzskatīt Kronīšus par savējiem. Viņa draugu loks bija tādi paši jauni zēni, kuru dzīves izpostīja kara briesmas. Osi visu mūžu mocīja kara ievainojuma sekas – kāja, kas sadragāta no trim lodēm tuvcīņā.

Osvaldam patika mūzika – īpaši dziedāšana. Imants atceras Oša moderno skaņuplašu spēlētāju, uz kura varēja uzkraut pa piecām platēm reizē.

Osim arī patika pa reizei uzlikt kādu grasi uz zirdziņiem. Uz pieres viņam bija rēta, kur bērnībā kāds tramīgs kumeļš bija iespēris, atstājot sava pakava nospiedumu.

Viņam patika štātēties un glīti ģērbties, par ko viņš ieguva iesauku Kundziņš. Imants atceras Oša dāvināto dārgo zīda kaklasaiti, kas esot maksājusi 3 mārciņas; tas bija laikā, kad caurmēra nedēļas alga esot bijusi starp 8 un 9 mārciņām. Osis, vakarā iedams gulēt, esot salocījis savas bikses un novietojis tās zem matrača, lai tās tiktu izgludinātas līdz rītam.

Osim patika draugu pulkā arī ieraut pa glāzītei, un jau 1955. gadā par likuma pārkāpšanu viņam atņēma braukšanas tiesības uz 12 mēnešiem ar 40 mārciņu sodu. Dace atceras, ka Osvalds viņai mācījis braukt ar mašīnu un teicis, ka Dace mainījusi ātrumus traki pareizi.

Osvalds līdz mūža beigām piedalījās Adelaides latviešu sabiedrības dzīvē, dziedot koros un ansambļos. Viņš dziedāja gan Daugavas Vanagu vīru korī, gan Biedrības jauktajā korī un centīgi brauca uz Kultūras dienām, lepodamies ar savu grezno, balto tautas tērpu, kuru viņš vēlāk atvēlēja Imantam.

Pēc 66 īsiem mūža gadiem Osvalds mira 1989. gada 5. decembrī.

Artūrs Skrastiņš māju pārdeva 1960. gada beigās.

Turpmāk vēl

* vārdu spēle angliski: „Mēs tiekamies nejauši“ vai „Mēs tiekamies avārijā“.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com