„Ak, retākas rindas ik gadus mums tiek'“

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Programmas vāks.

Pulkv. Oskara Kalpaka un latviešu leģiona piemiņas akts šogad Brisbanē spilgti ilustrē Daugavas Vanagu himnas augšminēto rindkopu, jo Brisbanes nodaļa diemžēl stāv uz iznīcības sliekšņa. Var jau būt, ka vaina meklējama nemitīgās lietus gāzēs, kas pamatīgi mērcēja Brisbani jau vairākas nedēļas no vietas, bet Oskaru Kalpaku šogad pieminēja knapi uz divu roku pirkstiem saskaitāma publika. Ja vēl pieskaita deviņus koristus un diriģentu, tad sarīkojumu apmeklēja kādi divdesmit cilvēki.

Oficiālā daļā, lielāko pienākumu smagumu iznesa Uldis Zodiņš, ienesdams karogu un teikdams svētku runu, kas beidzās ar kopīgi nodziedāto DV dziesmas pirmo pantu. Maiga Mežmale teica aizlūgumu, visiem vienojoties tautas lūgšanā. Tūliņ sekoja koncerta programma.

Brisbane var patiešām lepoties ar savu jaunās paaudzes muzikālo ansambli, no kura, šinī sarīkojumā dzirdējām Anci Deksni un Valdu Biezaiti. Jaunās dāmas dzied, spēlē vairākus instrumentus un aranžē tautas mūziku savu instrumentu dažādām kombinācijām. Reizēm pat komponē. Šoreiz stabules, kokles, akordeona un ritmisko sitamo instrumentu pavadījumā dzirdējām trīs tautas dziesmu aranžējumus.

Jauktā kora vienīgais bass, Roberts Vudhauss (Robert Woodhouse), uzstājās ar divām solo dziesmām: Sarastro āriju O Isis und Osiris no Mocarta operas Burvju Flauta un Roberta Šūmaņa dziesmu par diviem kara biedriem Die beiden Grenadiere. Roberta balss nedarītu kaunu operas skatuvei.

Koncerta daļu nobeidza Brisbanes jauktais koris ar trim dziesmām: Varoņiem, Senlatviešu karavīru dziesma (abas komponējis nelaiķis Ēriks Ozoliņš, Brisbanes kora dibinātājs un ilggadīgais diriģents) un, publikai kājās stāvot un līdzi dziedot, J. Mediņa Tev mūžam dzīvot, Latvija. Koris pierādīja, ka ansamblis var labi skanēt arī ar nedaudz dziedātājiem, lai gan reizēm iznāca ritmiskas domstarpības ar diriģentu Juri Meiju.

Intīmais sarīkojums sildīja sirdi ar savu vienkāršību un sirsnību. Brisbanē, Oskars Kalpaks un Latvijas varonīgie brīvības cīnītāji nav aizmirsti.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“