Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Betijas ceļojums

Krustām šķērsām pa Eiropu

Laikraksts Latvietis Nr. 247, 2013. g. 7. martā
Betija Plūme -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Krustu kalns Lietuvā. FOTO Betija Plūme.

Vasaras pils Sanktpēterburgā. FOTO Betija Plūme.

Tilts pār Ventai Kuldīgā. FOTO Betija Plūme.

Šoreiz mans ceļojums ir par garu, lai to varētu ielikt Ciema Vēstīts; tāpēc es par to mēģināšu jums pastāstīt. Mūsu pirmā tūre sākās Polijā; pēc tam Lietuva, Latvija, Igaunija un beidzās Maskavā. Pirms tūres sākuma trīs dienas mēs pavadījām Čehoslovākijā. No Maskavas lidojām atpakaļ uz Latviju, kur pavadījām 10 dienas.

Otrā tūre sākās Turcijā un beidzās Grieķijas salās.

Prāga

Veca pilsēta, kas netapa skarta un bojāta Otrajā Pasaules karā. Ieliņas šauras un gandrīz visas bruģētas. Nami veci un visi celti vismaz 500 gadus pagātnē, bet ir labi kopti un uzturēti vecā stilā. Priekšpilsētā skaistas savrupmājas ar krāšņi koptiem piemājas dārziņiem. Neparasts pulkstenis, kas pievelk tūristus, kuri tur ir daudz. Tas rāda ne tikai laiku, bet arī zvaigznes un planētas, attiecībā uz zemeslodi. Katru stundu tā priekšā uz laukuma sapulcējas liels ļaužu bars, lai noskatītos visas tās parādības. No viena lodziņa iznāk Nāve ar izkapti rokā un saka – nu ir laiks, nu ir laiks. No cita lodziņa atkal redzams vecītis ar garu bārdu, kas nosaka – vēl ne, vēl ne. Citā vietā parādās gailis, kas nodziedās, tad atkal kaut kur pārītis, kas dejo. Tādu lodziņu ir daudz, un katrā savādāka nodarbība. Tas tornis ir 4 stāvu augstumā un 10 m platumā; nekāds brīnums nav, ka to grib skatīt atkal un atkal. Pilsētā nav augstas celtnes, kas ir pilsētas centrā. Torņa augšā ir telpa, no kurienes var apskatīt Prāgu no augstākā punkta. Lifti strādāja, un mūs par samaksu uzvizināja – skats ir iespaidīgs.

Aizgājām uz Tumšo teātri, kur rādīja Alise brīnumzemē (Alice in Wonderland) padsmitos gados. Visu rādīja tumsā ar ēnu spēli. Aktieri lidinājās pa skatuvi, tos cilājot augšā un laižot lejā. Cita pieeja teātra darbībai. Redzējām Alises pirmo mīlestību, vilšanos, asaras un prieku. Skaisti, neparasti.

Tūristu autobuss mūs izvadāja un izstāstīja par slavenām statujām, celtnēm un dabas skatiem. Arī mēs pievienojāmies kādai staigājošai grupai, kuru te ir ļoti daudz, un katra runā savu valodu. Nostaigājām 4 stundas ar mazām atpūtām – nu gribas to atpūtu garāku. Pilsēta bija neparasta, un gribētos to sīkāk apskatīt.

Čehoslovākijas kristāls – to bija visi veikali pilni, ir ļoti kārdinoši. Skatlogos un plauktos, dabiski un elektriski apgaismoti, tie vizuļo varavīksnes krāsās. Katra prizma dod savādāku nokrāsu. Lielās vāzes un sīkās figūriņas izceļas ar savu mirdzumu; kā gribētos ar tām piepildīt somas un doties mājup.

Varšava

Te mums sākās 14 dienu tūre. Ar patiku var skatīt kā Varšava ir atjaunota pēc 2. Pasaules kara postažas. Gandrīz visa pilsēta ir bijusi liela gruvešu kaudze, ko rāda fotogrāfijas muzejā. Tagad ir atjaunotas mājas pēc veco – bijušo māju atveida. Pavadonis stāsta – tikai apskatieties šī valsts iestāde ir kā 800 gadus veca, bet būtībā vēl nav pat 100 gadi pagājuši.

Parādīja Kāzu kūku – tā ir pils, ko Staļins uzdāvināja Polijai. Pils ir moderna celtne, interesanta, liela un ar daudziem torņiem un tornīšiem. Maskavā tādas esot 5 iespaidīgas celtnes.

Lazinski parks, kurš ir izveidots Šopēna piemiņai, jo viņš dzimis Polijā. Viņa mīļākās puķes bijušas sarkanās rozes; arī parkā nekādas citas puķes nav kā tikai šīs. Parks nav pārāk liels, bet labi kopts. Piemineklis ir kā liels vilnis, kas apņem Šopēna galvu – svinīgi un skaisti.

Drūmi pieminekļi no Polijas izsūtīšanas laikiem. Uz skaista, zāļaina laukuma redzami 2 vaļēji lopu vagoni, sarūsējuši. Viens no tiem bija sablīvēts ar cilvēku attēliem ar sāpēs un ciešanās pārvērstām sejām. Pat mazie bērni mātes rokās ar asarām acīs, skatoties uz austrumiem vai geto. Otrs tāds pat pilns ar visāda lieluma sarūsējušiem krustiem; uz tiem jau skatoties, paliek bailes. Tā ir pagātne, un arī mēs to labi pazīstam.

Skaisti skati braukšanai pa zaļiem laukiem, tikko izplaukušām bērzu birzīm, ezeriem un skaisti koptiem laukiem.

Katra valsts mūs mēģina uzjautrināt un parādīt kaut ko no savas kultūras un paražām. Šeit mūs aizveda uz vakariņām – restorāns pagrabā un uz to jāiet pa stāvām trepēm. Mūs uzjautrināja 8 jaunekļi, spēlējot dažādus senlaiku mūzikas instrumentus un dziedot poļu valodā. Dejoja tautas dejas un mēģināja tās iemācīt arī mūsu dāmām. Skaisti, trokšņaini un patīkami.

Lietuva

Esam liela grupa – 30 cilvēku; 6 no Austrālijas un pārējie nāk no Amerikas. Busa šoferis ir polis, un viņš mūs vizina visas 14 dienas; arī pavadonis paliek visu laiku ar mums, kas nāk no St. Pēterburgas. Katrā valstī pievienojas vietējais, bet viss norit tikai angļu valodā.

Laiks pieturas vēss, bet varbūt ir labāk, jo mēs staigājam daudz un karstumā būtu nepatīkami. Pirmo kā slavenāko Viļņā mums izrādīja Sv Pētera un Paula katedrāli. Neaprakstāmi skaisti, pasakaini stikla logi, kas attēlo garīgos skatus. Tie rotā šo Dievnamu jau daudzus simtus gadu. Krievu okupācijas laikā krieviņi to lietoja kā munīcijas noliktavu. Pavadonis nosaka – Dievs mūs sargājis, un nekas daudz netika izdemolēts. Tagad viss ir atjaunots un notīrīts; cilvēki var pielūgt Dievu skaistās un svinīgās telpās. Turpat, staigājot pa vecpilsētu, parādīja KGB mūra sienas; tās ir atstātas kā pagātnes brīdinājums nākošajām paaudzēm.

Pēcpusdienā skaits brauciens uz Trakai salu. Tā ir maza saliņa, bet bagāta ar vēsturi. Visu salu aizņem tikai pussagruvusi pils, kas senos laikos bijis svarīgs militārās aizsardzības punkts. Pavadonis stāsta par uzbrukumiem un aizsardzību senā un ne tik senā pagātnē. Mums ir bijuši tie paši uzbrukumi un ienaidnieki. Jāsaka, tu brāli, runā ne tikai par sevi, bet arī par mani.

Krustu kalns

Otrā rītā ceļā uz Rīgu apstājamies Šauļos (Siauliā), lai redzētu slaveno Krustu kalnu. Hill of Crosses. Tas ir lietuviešu piemineklis sacelšanās pret komunistiem. Sākās tikai ar dažiem krustiem, kas bija domāti kritušajiem zaldātiem, kam bija tāds pats liktenis kā mūsu karavīriem – nomirt, un nevienam nezinot to kapu kopiņas. Krievi šos krustus mēģināja ar buldozeriem noslaucīt no kalna, bet pa nakti tie saradās dubultīgi. Nolika naktssardzi, bet no rīta tos atrada piedzērušos, pateicoties lietuviešiem. Izpumpēja septisko tvertni un ar to nolēja kalnu. Pēc pāris dienām uznāca liela lietus gāze, un zālīte bija vēl zaļāka. Šodien šis kalns ir 10 ha un gandrīz viss ir pilns ar krustiem. Stāsta, ka tas nesot svētību, palīdzību ciešanās un bēdās. Šo kalnu arī sauc par Svēto kalnu. Katrs, kas to apciemo, atnes lielāku vai mazāku krusu kā pateicību vai palīga lūgšanu. Vēl tagad var redzēt vecākus, kuri nes savus slimos vai kroplos bērnus uz šo kalnu. Kalnā ir vairāki miljoni krustu līdz pat 10 m augstumā vai arī ļoti maziņi: zelta, sudraba vai koka. Arī statujas rotā kalnu, bet pārsvarā ir krusti. Bija skaisti redzēt jaunu, 3 m lielu koka krustu ar Latvijas karogu un uzrakstu latviski: Mārītei, manai meitiņai.

Laika zobs ir daudzus no tiem saēdis, un tie guļ nokrituši zaļās sūnās. Celiņi caur šo krustu mežu ir skaisti uzturēti, tīri, un viss kalns no nezālēm brīvs, tikai maza virzas zālīte sedz to kā zaļa sega. Viss atstāj dievbijīgu iespaidu. Pieeja kalnam ir dramatiska. No tālienes šo kalnu nevar redzēt. Autobusi piestāj pie tāda kā uzbēruma, kur ir pāris tūristu veikaliņu. Izejot cauri šim uzbērumam, paveras skats uz šo kalnu 500m tālumā. Ejot tam tuvāk, ainava paliek arvien svinīgāka un dramatiskāka. Sajūta, ka tu esi dabas svētnīcā, un gribas runāt klusāk un mierīgāk. Zini, ka nekur citur pasaulē nekas tamlīdzīgs nav, un šo mieru gribas uzglabāt sevī.

Šis bija viens no maniem visiespaidīgākajiem piedzīvojumiem šajā ceļojumā.

Skati no sensenās pagātnes – laikos redzam zirgus iejūgtus ratos un arklos. Tādi skati bija tikai Lietuvā; vai tiešām laiks ir apstājies? Jāsaka ardievas Lietuvai, jo drīz vien mēs krustosim Latvijas robežu.

Latvija

Šoreiz par Latviju neko daudz nerunāšu, jo te mēs paliekam tikai vienu dienu. Lidosim atpakaļ no Maskavas, un tad būs vairāk ko teikt. Pavadonis Juris mūs izvadāja pa Vecrīgu ar autobusu un kājām un skaistā angļu valodā stāstīja īsumā par vēsturi un garumā par skaistumu. Aizvizināja uz Brīvdabas muzeju un parādīja, kā dzīvojuši mūsu senči. Pusdienās pilns galds klāts tikai ar latviskiem ēdieniem lielos daudzumos un ļoti garšīgs. Ļoti skaista pēcpusdiena, tikai odi, uzmodušies no ziemas guļas, mums nāca ar joni izbrukumā. Pēc visiem šiem gadiem dzirdēju dzeguzi kūkojam; gribējās skaitīt tās kūkošanu kā bērnībā.

Igaunija

No Rīgas gar jūras malu ceļojam tālāk uz Tallinu. Esam pagātnē 800 gadus un kratāmies pa bruģētām ielām. Tallina veca pilsēta ar slaveno tirgus laukumu, seno vācu svēršanās māju, veco aptieku un pilsētas namu. Visas šīs ēkas tiek uzturētas kā senā pagātnē. Skaista, tīra un patīkama pilsēta. Uzveda Toompea kalnā ar pili, kur vēl tagad tā ir apdzīvota, un tur ir valsts iestāžu telpas. Aleksandra Ņevska katedrāle iespaidīga kalna galā, skaisti koptā un lieliem kokiem apaugušā dārzā. Brīva pēcpusdiena, un tā mēs mierīgi apbrīnojam dārzu pavasara rotā ar milzīgiem, daudzkrāsainiem ceriņu krūmiem. Ejot no kalna lejā, starp veikaliem ieraudzījām interesantu reklāmu – Dzintara masāžas. Man tas bija jāizmēģina. Salons bija tīrs, saulains un gaumīgi iekārtots. Kur nu vēl smaidošās meitiņas! Uz galdiņa deg sveces dzintara svečturos; liela kristāla krūze ar vēsu ūdeni, kurā peld lieli dzintara gabali – esot veselīgi. Atnesa dzintara tēju; nezinu, kā tai bija jāgaršo, bet bija labi. Atļaujos masēt tikai kājas, jo es nezināju, ko sagaidīt. Nolika mani slīpi uz masējamā galda. To kāju, kuru nemasēja, nolika uz vēsiem dzintara gabaliem; otru – kārtīgi izmasēja un pēc tam norīvēja ar siltu dzintara gabalu. Otra kāja dabūja to pašu uzmanību. Masāža bija vairāk nekā stundu un maksāja 100 eiro. Ar jauniem dzintara spēkiem varēju turpināt savu ceļojumu. Labas sekmes meitenēm, izgudrojot kaut ko savādāku!

Mums kā uzjautrinājumu skaistā koncertzālē cienīga dāma uz klavierēm nospēlēja klasiskus un modernus mūzikas gabalus. Igaunijā ir jūtams tautas pašlepnums un patriotisms. Pavadonis ar lepnumu nosaka – ja kāds negrib vai nevar runāt mūsu valodu, tiem nav vietas mūsu valstī. Pie katras valsts iestādes plīvo Igaunijas karogi; pa gabalu izskatās, ka ielas būtu saziedējušas ar bāli ziliem ziediem.

Sanktpēterburga

Lai iebrauktu Krievijā, mums vajadzēja vīzas, kuras maksāja $150 USA katram. No visām 8 valstīm, ko mēs apciemojām, Krievijā bija vienīgā, kas to pieprasīja. Mūs uzmodināja plkst. 5.30 no rīta, lai tiktu uz robežas vieni no pirmajiem, jo tur esot liela gaidīšana, citreiz pat 4 stundas. Priekšroka ir vietējai satiksmei – autobusiem un privātām mašīnām. Kā pēdējos cauri laiž tūristu autobusus. Tikai divi pārejas punkti. Gaidījām divas stundas, nedrīkstējām izkāpt un fotografēt. Beidzot no autobusa izņēma koferus, un tos bija jāvelk cauri būdai, kur bija pasu kontrole. Uz somām pat nepaskatījās un dokumentiem arī piegrieza maz uzmanības. Otrā ēkas pusē mūs gaidīja autobuss. Es izejot saskrējos durvīs ar milici ar uzplečiem un medaļām pie krūtīm. Nokāpjot lejā, bija 7 stāvi pakāpieni, un es angļu valodā lūdzu, lai viņš palīdz tikt pa tiem lejā ar somām. Viņš mani noskatīja pāris reizes no galvas līdz kājām, apgriezās un aizgāja projām; es pie sevis noteicu krieviņš.

Tālāk braucot, viss izskatās pelēks, mājiņas nolaistas un pussagruvušas, arī laukus neredzējām labi apstrādātus.

Pēteris Lielais lika pamatus Sanktpēterburgai 1708. gadā. Sanktpēterburga ir skaistās Narvas upes krastā. Esot 62 kanāli un 500+ tilti. Viss izskatās cementēts, pilsētas centrā reti kur kāds zaļumiņš. Pilis, pilis un vēlreiz pilis. Tur ir vasaras, ziemas un dačas katram valdniekam, ievērojamai personai, viņu sievām un bērniem – katram bijusi sava pils. Sāka mūs vadāt pa pilīm, kuras tagad daudzas ir iekārtotas kā muzeji un galerijas. Slavenākā Ermitāža. Skatījām dārgakmeņus, ar kuriem tapa izrotāti tērpi, kroņi, trauki, apģērbi un pat zirgu segas. Smagie zelta un sudraba trauki rotā daudzus plauktus. Vasaras pilī rādīja griestus, ko var pacelt, lai varētu nolaist klātu galdu ar ēdamiem un dzērieniem tā, lai augstdzimušiem nav jāskatās uz sulaiņiem. Dārzi apkārt pilīm ir labi uzturēti ar krāšņiem apstādījumiem un statujām.

Daudzas baznīcas ar sīpolveidīgiem kupoliem daudzās krāsās. Katrai krāsai sava nozīme. Zelts – Dievam, sudrabains – kādam no svētajiem, zils – Svētais gars, zaļš – trīsvienība.

Ņevas prospektā – Karāna katedrāle – ļoti iespaidīga balta celtne ar spilgti ziliem kupoliem.

Visiespaidīgākā bija Pētera Lielā Vasaras pils, kura vēl šodien pievelk visvairāk apmeklētāju. Strūklakas met savus ūdeņus uz 1,5 km garām, lēzenām trepēm, gar kuru malām stāv lielas, baltas statujas. Mums gadījās saulaina diena, un skats bija aizraujošs.

Dzintara istaba bija pārsteidzoša un neaprakstāmi skaista. Telpā nekas vairāk nebija kā tikai dzintara rotājumi un spoguļi. Galda malas, spoguļi rāmji, lampas ar gaismu iekšā... man pietrūkst vārdu, lai visu to aprakstītu. Dzintari visādās krāsās, toņos, un katrs gabaliņš dod citādu nokrāsu. Šī telpa bija apmēram 2x lielāka kā šī mūsu zāle (Red.: zāle Melburnas Latviešu ciemā), tikai ar to starpību, ka tai griesti bija ar dzintaru rotāti.

Interesantākais, ka neviens te nepiemin 2. Pasaules karu. Visas gleznas, statujas un krūšutēli izbeidzas ar revolūciju. Vai tiešām kāds var noliegt pagātni? Skatoties uz visu šo bagātību un dzīves veidu, jābrīnās, ka revolūcija jau nesākās agrāk.

Maskava

Agri pēcpusdienā mūs iesēdina ātrvilcienā, lai aizvizinātu uz Maskavu. Skaists vilciens skrien tikai 4 stundas – parastais 10. Vilcienā viss moderns – ādas sēdekļi, apsildīts, restorāna vagons, kur var dabūt ēdamo un dzeramo. Apkalpe un ēdienkarte angļu valodā. Ātrums, ko rāda uz vagona sienas, sasniedzis 200+ km/h. Redzamas sādžas, un cilvēki strādā laukos – ir taču pavasaris.

Sanktpēterburgā satikām jaunu sievieti, paziņu mūsu draugiem. Viņa stāsta, ka priekšpilsētā augstās blokmājās nekas nav mainījies beidzamajos 90 gados. Tās tapa uzceltas komunistu laikā. Uz katru stāvu 3 virtuves un 2 vannas istabas ar labierīcībām. Dzīvokļi ir tikai ar 2 guļamistabām un 1 kopīgu istabu. Tādā dzīvoklī dzīvo 2 ģimenes un gaida garā sarakstā uz savu dzīvokli. Viņa ar nožēlu nosaka, ir labāk, ja tur var dzīvot 1 ģimene ar 3 paaudzēm. Savrupmājas tikpat kā neesot, jo tās grūti apsildīt aukstā ziemas laikā. Blokmājās sildīšanu ieslēdz pēc kalendāra. Viņa ar skumjām piemetina – lifti arī ne vienmēr strādā.

Sanktpēterburgā pāri ielai no mūsu lepnā un modernā hoteļa bija mazs veikaliņš; tāds kā mūsu Milk Bar. Uz vienas sienas un veikala vidū salikts uzturs – svaigs, žāvēts, konservēts vai sālīts. Pie pārējām 3 sienām plaukti no grīdas līdz griestiem pilni ar pudelēm. Grūti iedomāties, cik daudz etiķetes var būt vodkai, kas rotā lielās un mazās pudelītes. Uz tām tikai skatoties gribas zināt, kā tas garšo.

Maskava ir pretstats Sanktpēterburgai; ielas plašas un mierīgas ar daudziem kanāliem un tiltiem. Cilvēku uz ielām ir mazāk, un tie nekur nesteidzās. No vecām pilīm mums daudz nerādīja, bet muzeji un galerijas bija bagātas. Varēja redzēt Rembranta, Goijas un vēl neskaitāmu slavenību darbus. Te varēja redzēt kaut ko no nesenās pagātnes. Pat sirpis un āmurs bija lepni pacelti muzejā. Ļeņina un Staļina krūšutēli daudzās telpās. Skaista, 10 m liela Ļeņina statuja parka centrā starp kokiem izskatījās lepni. Šī ir pilsēta, kas nenoliedz pagātni. Otrā dienā mūs aizveda uz Sarkano laukumu; atkal viena vilšanās. No filmā skatītā, to es biju iedomājusies tādu, apmēram, kā Ķīnā Tianinmen laukumu, kur var ielikt miljonu cilvēku, un vēl paliek brīva vieta. Bet šis bija tikai mazs laukumiņš bruģēts ar ieapaļiem akmeņiem. Sv. Bazila baznīca laukuma malā bija grezna ar zeltītiem kupoliem. Laukuma vienā malā daudz veikalu ar paaugstinātām cenām – tūristiem. Ļeņina kaps, pavadonis stāsta, ka tā atliekas nemaz te neesot, jo viņa vēlēšanās bija atdusēties Sanktpēterburgā pie vecākiem. Tomēr cilvēki nāk un noliec galvu tā priekšā.

Ja Sanktpēterburga atstāj jaunekles iespaidu, tad Maskava ir kā vecākā māsa – apdomīga, lēnīga un bez steigas. Skatījāmies atkal Staļina kūkas, kaut arī visas ir vienādas, tomēr tās ir apbrīnas vērtas.

Kur nu bez apakšzemes vilciena un Maskavas slavenajām stacijām? Pa slīdošām trepēm nobraucām lejā un tapām sadalīti grupās, lai nepazustu ļaužu pūlī. Jau te sākās gleznas uz sienām, statujas, krūšutēli un mirdzošie kroņlukturi. Izbraukājām 5 stacijas, katrā izkāpām, apskatot visas greznības. Filmās tas izskatās daudz gaišāk, tomēr bija neparasti iespaidīgi.

Aizveda mūs uz slaveno Maskavas baletu, kur redzējām Gulbju ezeru – vienreizēji! Telpas greznas, ar bagātīgiem rotājumiem. Katra valsts mums rāda kaut ko no savas kultūras; Maskavā tas izdevās vislabāk. Maskavā ir 5 lidlauki, un mūs aizveda uz pareizo, lai mēs tiktu atpakaļ Latvijā.

Latvija

Jūs jau esat par Latviju tik daudz dzirdējuši, lasījuši un piedzīvojuši, to apciemojot. Noteikti varat teikt vairāk nekā es. Mēģināšu pastāstīt savus iespaidus, jo tā bija mana pirmā reize, kad es turp atgriezos gandrīz pēc 70 gadiem.

Pirmie apsveica slaidie bērzi un Latvijas karogi lidlaukā. Uz tiem tikai skatoties, paliek priecīgs prāts. Gadījās pirmās saulainās un siltās dienas, un cilvēku pilnas ielas. Mūsu hotelis Radisson Blu – bijušais Latvija – bija pašā centrā, un tā mēs varējām apskatīt dārzus, kanālu un Brīvības pieminekli. Ar prieku varējām noklausīties, kā jaunās mātes dārzā, spēlējoties ar saviem mazuļiem, runā skaistā latviešu valodā. Arī veikalos un restorānos mūs uzrunāja tikai latviski; citi ar pieskaņu, bet tomēr mēģina. Ielas tīras, un atkal bruģis, kas nav pārāk veselīgs manā kājām. Cilvēki ar izdomu grib nopelnīt. Vecrīgā ejot, redzams mazs restorāns ar uzrakstu Vecmeita ar kaķi. Kā lai tādā neiegrieztos, lai tikai redzētu, ko šie abi tur dara. Var dabūt ēdamo un dzeramo. Izbaudījām šo abu laipnību un devāmies tālāk. Veikaliņš Melnais balzāms; šeit šo sulu var dabūtu neatšķaidītu, ar kafiju, tēju, šokolādi, konfektes, saldējumu un vēl 10 savādākos izstrādājumos. Nogaršojām kafiju, iepirkāmies un ar pilnām somām meklējām jaunus piedzīvojumus. Veikalos pilni grozi ar kaudzēm ar brūniem pīrāgiem, ķimeņmaizēm un vēl citiem garšīgiem cepumiem. Kubuli ar tikko skābētiem gurķiem un siļķēm. Zivis, es nezinu visus to nosaukumus, vismaz 10 dažādas: žāvētas, lielas un mazas vēl ar dūmu garšu. Svaigo zivju un gaļas klāsti veikalos kārdina un rada ēstgribu. Zemenes lielas un sārtas pašas prasās, lai tās nogaršotu. Ļoti daudzi produkti ievesti no Turcijas. Radiņi mūs aizvizināja uz Kuldīgu; laiks bija lietains, vējains un nepatīkams. Cilvēki, ko mēs apciemojām, ar savu sirsnību šo dienu padarīja siltu un patīkamu. Kuldīgā tilts vēl ir tas pats, arī slavenā Rumba vēl darbojās tāpat kā senāk.

Noīrējām mašīnu un mēs abas ar meitu Dzintru sākām savus ceļus. Viņa uz labo roku uzvilka lielu R burtu, lai neaizmirstas kurā ceļa pusē jāturas.

Madona

Pirmā garākā pietura Madonā, kur sagaidīja īsta latviešu māmuļa. Kaut gan viņai acis un kājas lāga vairāk neklausa, tomēr mīlestības bija pilna sirds. Netrūka tējas, uzkodu un jautājumu, uz kuriem mēs mēģinājām atbildēt. Žēl bija šķirties, bet mums vēl tāls ceļš ko braukt.

Vidzemē ir bēdīgi noskatīties uz lielām būvēm, kas atstātas novārtā. Kolhozu laikā celtie lielie šķūņi un kūtis vēl tagad stāv kā Staļina pieminekļi. Ja tās ir būvētas no ķieģeļiem, vai tad tos nevarētu izlietot atkal par būvēm? Ja tās ir no koka, tad varētu lietot kā malku ziemā. Pēc visiem šiem gadiem, kopš mēs esam noteicēji paši sava valstī, mums būtu jātiek vaļā no pagātnes drupām.

Rēzekne, Ludza

Tālākais brauciens bija Rēzekne un Ludza, kur es pavadīju savu bērnību. Pēc visiem šiem gadiem apkārtne izlikās sarukusi un šaura – es to skatu ar pieauguša cilvēka acīm. Grūti bija pazīt visas tās senās un atmiņā vairāk staigātās vietas. Tā nebija vilšanās, ko es redzēju, bet svešums. Es labāk staigāju pa atmiņu takām, tās bija spilgtākas un rožainākas nekā ikdiena. Apmeklēju savu vecāku kapus; grūti iedomāties, ka viņi šeit atdusas. Kad es tos redzēju beidzamo reizi, viņi bija pusmūža gados. Es tos neredzēju, novecojot un slimojot. Žēl, bet tā ir dzīve.

Aglona

Apstājamies Aglonā, kur Dievmāte dod svētību katram, kas tur iegriežas. Baznīca ir skaista, balta zāļainā laukumā ar daudziem attēliem un statujām apkārt dārzā. Dievmātes svētkos te sarodas dievlūdzēji no visas Latvijas. Fotoattēli rāda, ka cilvēku pieplūdums 15. augustā ap 30 000 ticīgo. Šī nebija viena no svinamām dienām, un mēs varējām mierīgi visu apskatīt un noklausīties skaistos dievvārdus.

Koknese

Koknesē gribējām redzēt, cik tālu ir izveidots Likteņdārzs un atstāt savu ziedojumu šai cēlai domai. Lai cik žēl arī nebūtu, tur bija tikai liels laukums attīrīts no kokiem, krūmiem un pat zāles. Nekādu darbību uz tā neredzējām. Apkārtne bija drūma, zema mazas upītes krastā un izskatījās, ka purvaina. Laukuma attālākā stūrī tāda kā kontroles būda un slēgti vārti. Viss slēgts, un neviens nebija, kas ko parādītu vai pastāstītu. Vēlāk dabūjām zināt, ka tur bija tas dārzs; žēl, ka nebija iespēja to apskatīt. Vai tiešām nedēļas nogalē kāds tur nevarētu strādāt, jo ne tikai tūristiem, bet arī vietējiem ir vairāk laika apskatīt apkārtni. Vēlāk tūristu birojā meitene ar nožēlu nosaka – jūs esat par ātru atbraukuši – Likteņdārzs būs pabeigts 2018. gadā.

Otrpus upītei bija skaista bērzu birztala fotoattēla vērta. Pļavā skaistas, dzeltenas purenes skatās pretī kā mazas saulītes. Kaut kādi bija aizmirsies no bērnības to dzeltenums, svaigums un rūgtenā smarža, kad šie stādi pēc garās ziemas paziņoja pavasari. Daba ar savu svaigumu glāsta un silda. Nav kā te pie mums Austrālijā, kur spīd saulīte cauru gadu. Te, nometot biezo sniega kažoku, viss elpo savādāk. Arī visiem kokiem, krūmiem un puķēm jāaug ātrāk, jo vasara ir tik īsa.

Rīga

Operas nams – mūsu cēlais Baltais Nams vēl šodien pievelk cilvēkus tāpat kā pagātnē. Aizgājām noskatīties Vilkaču mantinieci. Zāle bija pilna, nebija neviens brīvas vietiņas; labi, ka mēs biļetes bijām pasūtījušas jau Austrālijā. Uzrakstīšu tikai dažas galvenās lomas, kas izcēlās ar savu varenību.

Marutas lomu spēlēja Dana Bramane, Raitis – Andris Ludvigs, Ieva – Šlubova, Pēteris – Erdmanis, Bērtuļa lomā – Nauris Puntulis un vēl pārējie, kuru dziedāšanā bija patīkami un aizraujoši klausīties.

Atradu interesantu pastkarti un, lai jums būtu vairāk zināšanas par dzintaru, pastāstīšu šo.

Senos laikos kāds latvietis iekrita jūrā. To jūru sauca par Dzintara jūru. Citi latvieši sāka raudāt, jo zināja, ka draugu vairāk neredzēs. Asaras, kas krita jūrā, pārvērtās par dzintara gabaliem. No tiem laikiem jūra izskalo dzintara gabalus krastā. Dažos gabalos var redzēt cilvēka attēlu, un latvieši priecājas par sen zudušo draugu.

Atmiņu takas ir izstaigātas un jaunas iegūtas; var atgriezties ikdienā. Paldies.

Betija Plūme
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com