Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Saruna ar žurnālistu

Gunārs Bērzzariņš par savām dzīves un darba gaitām

Laikraksts Latvietis Nr. 248, 2013. g. 13. martā
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Gunārs Bērzzariņš (pirmais no kreisās) ar draugiem viesībās Rīgā 1943. gadā. FOTO no Gunāra Bērzzariņa personīgā arhīva.

Beidzot Oldenburgas latviešu vidusskolu 1946. gadā. G. Bērzzariņš priekšā trešais no kreisās. FOTO no Gunāra Bērzzariņa personīgā arhīva.

Izlasot Gunāra Bērzzariņa rakstu „Mani 70 gadi žurnālistikā“ (LL229 un LL230), kurā viņš atskatās uz darba pilniem gadiem, manī radās liels apbrīns par milzīgo darbu, kas tik garu gadu garumā ir paveikts. Krietnu brīdi atpakaļ griezos pie viņa ar lūgumu intervijai, kurai viņš laipni piekrita. Tagad ar to dalos ar jums, cienījamie laikraksta lasītāji.

Ilze Nāgela: Kur Jūs ņemat spēku un enerģiju, tik daudz un ražīgi strādājot? Kā plānojat savu darba dienu? Vai jums ir noteikts darba režīms, grafiks, pie kura cieši pieturaties?

Gunārs Eižens Bērzzariņš: Darīt to, kas patīk, nekad nav grūti. Tagad, kad sakrājusies tik daudz gadu, un viss veicas daudz, daudz lēnāk, brīnos pats, kā savulaik spēju strādāt regulāru darbu, aprakstīt sportu un šahu dažādos izdevumos un vēl ceļot. – Mana plānošanas vienība parasti bijusi nedēļa. Uz rakstāmgalda vienmēr atvērta dienasgrāmata ar nedēļu uz divām lappusēm; regulārās lietas laikus atzīmētas – tajā dienā tikos un tikos tas, tikos un tikos tas utt. – Nu jau vairākus gadus nākas daudz ko pārbīdīt uz priekšu...

Senos laikos rakstīju uz mehāniskās rakstāmmašīnas, sūtīju ziņas pa pastu (arī no ārzemēm). Tad nāca elektriskās, vēlāk elektroniskās mašīnītes, fakss; beidzot dators, e-pasts.

IN: Varbūt mazliet par bērnību; kādas ir Jūsu bērnības atmiņas? Vai kas īpaši spilgti palicis prātā – Lieldienas, Ziemassvētki, Jāņi? Vai atceraties savus vecvecākus? No kuras puses Latvijā esat?

GEB: Mans tēvs ir vidzemnieks, māte – zemgaliete. Pārdzīvojuši I Pasaules karu (IPK) Krievijā, viņi atgriezās Rīgā. Tēvs bija valsts ierēdnis, māte – mājsaimniece (kā jau tajos laikos bija parasts). Visi mani vecvecāki tobrīd bija jau miruši, un neatceros, ka kādreiz būtu par viņiem ģimenē bijuši garāki stāstījumi.

Domāju, ka Ziemassvētki un Lieldienas mūsu ģimenē ritēja, apmēram, tāpat kā caurmēra latviešu pilsētnieku ģimenēs. Jāņi kļuva interesantāki, kad trīsdesmito gadu pirmajā pusē tēvs iegādājās (liekas ar valsts piešķīrumu viņam kā 1905. g. cietušajam) nelielu lauku saimniecību – Ģeriņus, netālu aiz Krustpils (stacija Kūkas) – Ungurmuižas pagastā (ir vēl viens cits Ungurmuižas pagasts). Saimniecību izrentēja; doma bija sagādāt veselīgu apkārtni (visapkārt priežu meži) abiem zēniem (8 un 12 gadi) vasaras brīvlaikā; pirms tam māte ar dēlēniem vasarās bija dzīvojusi īrētā vasarnīcā Rīgas jūrmalā, Mellužos.

IN: Kurā pamatskolā, ģimnāzijā mācījāties? Vai ir kāds no ģimenes locekļiem, vai skolotājs, kuru atceraties kā būtisku jūsu dzīves redzesloka veidošanā? Vai ir kāds skolas biedrs, ar kuru vēl pēc skolas beigšanas uzturējāt kontaktus, sazinājāties?

GEB: No agras bērnības esmu bijis liels lasītājs. Arī apgūt t.s. veco ortogrāfiju man grūtības nesagādāja.

Vēl šobrīd labi atceros pašu pirmo dienu sagatavošanas klasē (Rīgas pilsētas 1. [Valda Zālīša] pamatskolā, Kalpaka bulvārī). Skolotāja mums bija likusi mūsu rūtiņburtnīcās vilkt tik un tik rūtiņas līnijas no augšas uz leju, tik un tik uz leju, vienu rūtiņu sāniski, augšgalā uzlikt bumbiņu. Un beigās prasīja: „Kas tas ir, ko esat izveidojuši?“

Arī es raustīju plecus. Skolotāja lepni paziņoja: „Tas ir burts I!“

Es kļuvu pavisam īgns: Man, kas jau bija lasījis Žila Verna Noslēpumu salu un Kapteiņa Granta bērnus, jāiet skolā, kur mācīs kā rakstīt burtu „I“!!

Skolā man (ne arī brālim) mācības nekādas grūtības nesagādāja. Pietika laika arī izklaidēm. Man īpaši patika valodas.

Esmu īpašu pateicību parādā saviem vecākiem par to, ka viņi jau agri saviem dēlēniem iemācīja, ka vērtība, ko cilvēks var iznest cauri visām grūtībām ir tas, kas galvā. (Cik zinu, viņi no Krievijas atgriezās ar to, kas galvā, mugurā – un varbūt kādā somā.) Papildus standarta izglītībai vienmēr varēja noderēt kāda svešvaloda vai pat vairākas. Viņi sāka ar vācu; vasarās, Ģeriņos dzīvojot, mātei kā palīdzi vairākas vasaras pieņēma vācu jaunkundzi (kā mēs viņu titulējām), baltvācieti, kas kļuva tikpat kā ģimenes cilvēks. Ar mums viņa lielumties sarunājās vāciski. (Bērnam nav grūtību iemācīties svešvalodu; pieaugušam tas kļūst arvien grūtāk.) Paskaidroja arī gramatiku, bet īpašas mācību stundas mums nebija, vienīgi kopīga vācu daiļliteratūras lasīšana, kas palīdzēja izrunas slīpēšanai.

Mans brālis izvēlējās II Rīgas pilsētas ģimnāziju un tur mācījās vācu un franču valodu. Man laimējās: Ulmaņlaikā pie vairākām ģimnāzijām atvēra sagatavošanas klases, kurās, noliekot eksāmenu, varēja iestāties pamatskolnieki, beiguši ceturto pamatskolas klasi. Tas patika gan man, gan vecākiem. Izvēlējamies Rīgas pilsētas 1. ģimnāziju (tagad 1. Valsts ģimnāzija) Raiņa bulvārī 8.

To bija plānots pārvērst par angļu ģimnāziju, kur no valodām uzsvars būtu angļu valodai. Vecākajās klasēs daži priekšmeti, piemēram, Anglijas vēsture, tika mācīti angliski.

1938. g. septembrī noliku eksāmenu un tiku uzņemts R.P. I.Ģ. VII reālajā klasē; klases toreiz skaitīja ačgārni – sākot ar VII, beidzot ar I. Piemēram, tajā gadā mums bez normālajiem priekšmetiem, ieskaitot vācu valodu, bija 7 angļu valodas stundas. Reālistiem nevajadzēja latīņu valodu.

Toties brālis R.P.II Ģ. bija humanitārajā kursā, jo jau bērnībā bija nolēmis kļūt par ārstu un to arī pēc kara beigām – Vācijā panāca.

Manām vācu valodas zināšanām bija izšķīrēja nozīme manās kara laika gaitās armijā.

Ar skolotājiem man konfliktu nebija. Lielisks bija Ervīns Celmiņš, kas kristālskaidri atklāja algebras mistērijas. Mīļākā skolotāja bija angļu valodas pasniedzēja Šarlote Aume (gan Celmiņš, gan Aume izceļoja uz ASV).

Kā kuriozu pieminēšu krievu gadā (1940/1941) izsludināto atkal vienu sociālistisko sacensību par labākajām atzīmēm. Favorīts esot skaitījies abiturientu klases Buduls, bet galu galā apbalvoja mani; es visas skolas priekšā saņēmu plastika karodziņu. Izrādījās, ka gan Budulim, gan man bijis pa vienam četriniekam, bet man vienkārši pāris piecnieku vairāk.

IN: Sports ir bijis tas, par kuru Jūs laikam visvairāk esat rakstījis. Ar kādu sporta veidu pats esat nodarbojāties – bērnībā, jaunībā, vēlāk – brieduma gados?

GEB: Atcerēsimies, ka 1935. gadā Latvijas basketbolisti kļuva par pirmajiem Eiropas meistariem.

Nav šaubu, ka tas vēl vairāk pievilka latviešu zēnus un jauniešus – arī mani. Parasti biju savas pamatskolas, vēlāk ģimnāzijas klases komandā, bet bez izcilības. Klases biedrs un labs draugs Pēteris Bumbērs 1956. g. kļuva Austrālijas olimpietis. Vasarā uzspēlēju arī volejbolu.

Bērnībā interesējos par lielo futbolu, pa laikam gāju noskatīties kādu labu spēli, bet nebiju liels skrējējs, tādēļ futbolā, kā arī rokasbumbā, parasti stāvēju vārtos. Ziemā arī paslidoju (bijušajā Esplanādes laukumā), uzspēlēju hokeju – atkal kā vārtsargs. Austrālijā, atskaitot sabiedrisku volejbolu, basketbols palika man praktiski vienīgais sports, kaut esmu joka pēc uzsitis arī golfu.

IN: Kad radās Jūsu mīlestība uz šaha spēli? Kādā vecumā to apguvāt un vai atceraties, kas ierādīja pirmos šaha gājienus?

GEB: Šahu mācījos no vecā brāļa. Tā jau pa laikam notiek, ko var lielais brālis, grib panākt arī mazais. Pagāja gadi, pirms pirmo reizi brāli uzvarēju. Pamatskolas otrajā klasē mani spēja pieveikt tikai 6. klases zēni, kur bija arī brālis.

IN: Savu darbu pārskatā (Red.: laikraksta „Latvietis“ Nr. 229. un 230) minējāt, ka 1943. un 1944. g. kļuvāt par Rīgas jaunatnes meistaru un tanī pat laikā sākāt par šahu rakstīt laikrakstiem. Kuri no tā laika latviešu šahistiem, Jūsuprāt, bija spēcīgākie? Kuri vēlāk Vācijā un Austrālijā? Vai pats turpinājāt spēlēt, vai pārgājāt uz spēļu aprakstīšanu? Mazliet par Šacha pasauli un tā 24 numuriem; cik bieži tie iznāca, kā tos izplatījāt, kas bija redaktors, kas reportieri un kur to drukājāt? Vai Jums saglabājušies šie 24 numuri?

GEB: Kaut arī ir fakts, ka par šahu pirmo reiz publicējos 1943. g., es jau nespēju konkurēt ar īstajiem tālaika šaha reportieriem (piem. Laimonu Mangali, kas Rīgā pirms II Pasaules kara izdeva un rediģēja žurnālu Šacha māksla; izceļoja uz Austrāliju, bija aktīvs spēlētājs un pārņēma no manis The Advertiser šaha nodaļu).

Kas bija pirmskara spēcīgākie šahisti, mēs varējām spriest no Latvijas izlases. Piemēram, pēdējā pirmskara šaha olimpiādē Buenosairesā (no 1. līdz 19. septembrim 1939. g.) Latviju pārstāvēja (galdiņu, t.i., ranga kārtībā) Vladimirs Petrovs, Fricis Apsenieks, Movša Feigins, Lūcijs Endzelīns un Tenis Melngailis, kas izcīnīja augsto 7. vietu (iepriekšējā olimpiādē Stokholmā 1937. g. bija spēlējuši arī Kārlis Ozols un Mežgailis). Petrovs 1941. g. pirmajā pusē aizbrauca uz Maskavu piedalīties PSRS čempionātā. Kara laikā viņš, kā vēlāk rakstīja, bija kaut ko nepareizi pateicis un ticis likvidēts. Feigins pareizi izšķīrās palikt Argentīnā. Apsenieks mira 1941. g. Rīgā. Endzelīns un Ozols izceļoja uz Austrāliju, kur ātri vien nokļuva šahistu elitē.

Latvijas šahistu galvgalā pēckara Vācijā līdz ar Endzelīnu, Ozolu un Augustu Raņķi uzspīdēja jaunais talants Elmars Zemgalis, mans ģimnāzijas (vecākas klases) skolas biedrs. Zemgalis izceļoja uz ASV un arī tur guva dižus panākumus, taču šahu samērā agri atstāja, pievērsdamies akadēmiskai darbībai. Daudz gadus vēlāk FIDE piešķīra viņam lielmeistara titulu.

Izdot latviešiem pēckara Vācijā šaha žurnālu bija trīs šaha fantastu – Valda Zemīša, mana un Kārļa Adamsona ideja. Pamatdomas: vienot Vācijā izkaisītos šahistus; informēt par notikumiem latviešu šahā Vācijā; palīdzēt atrisināt šaha teorijas grāmatu trūkumu; popularizēt šahu.

Visi trīs pazināmies no Latvijas; Valdis un Kārlis gāja R.P. II Ģ, bet četrdesmitajos gados visi kopā spēlējām Latvijas Dzelzceļnieku biedrībā. Izvēle – LDzB šaha sekcijas vadītājs E. Bole bija ļoti pretimnākošs jauniešiem. Man vienīgajam bija neliels sakars ar dzelzceļu – vācu laikā, kad mūs padzina no R.P.I Ģ. ēkas Raiņa bulvārī un pārcēla uz citām, necilām telpām, pie tam pēcpusdienā, es rītos pastrādāju par izpalīgu Rīgas dzelzceļa preču stacijas noliktavā.

Vācijā liktenis mūs saveda kopā vienā nometnē – Oldenburgas Tērvetē. Man bija jānobeidz vidusskolas pēdējā klase, bet tas nekavēja iesaistīties arī turnīršahā. Šacha pasaules (ŠP) vadību un sastādīšanu sadalījām, apmēram, šādi: Valdis un es bijām redaktori. Valdis ar Kārļa palīdzību uzņemtos teorijas un partiju nodaļu vadību; es, kā praktisks šahists vāktu turnīru rezultātus, tabulas un citu informāciju, gādātu ievadrakstus un vērtējumus. Visi trīs mēs, protams, turpinājām piedalīties turnīros.

Rakstāmmašīnas lietošana man nebija sveša; – rakstītu uz vaska matricēm – vācu rakstāmlietu veikalā, maksājot ar UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitation Administration (ANO Palīdzības un rehabilitācijas administrācijas)) mums dāvātu kafiju vai cigaretēm (es nekad neesmu bijis smēķētājs). Jāatceras – tas notika pirms valūtas reformas Vācijā. Atlika sagādāt papīru, pavairotāju un ekspeditoru. To apņēmās paveikt Mērbekas nometnē dzīvojošais Pauls Purkalītis, pats aktīvs šahists, topošs aktieris un feļetonists, kas vadīja izdevniecību Latviskais vārds (arī izceļoja uz Austrāliju). Apzinājām latviešu nometnes, sarunājam tur sadalītājus un personas, kas sniegtu informāciju.

Pirmais numurs gāja tautās datēts ar 1946. g. 15. augustu. Sākumā izdevām Š.P. divreiz mēnesī; sākot ar Nr. 18 – vienreiz mēnesī, ikreiz 10 lappuses.

1946. g. rudenī visa redakcijas trijotne pārcēlās uz Getingenu, uzsākot studijas turienes universitātē. Kā Getingenas komanda (vācieši, latvieši, lietuvieši) diezgan veiksmīgi piedalījāmies arī Vācijas angļu zonas komandu meistarsacīkstēs.

Kad bijām izdevuši 21 numuru, es pārtraucu studijas un pieteicos izceļošanai uz Austrāliju. Austrālijā es no abiem draugiem saņēmu kā pēdējo Nr. 24, bet ne Nr. 23. Kad vēlāk sāku apjautāties par trūkstošo numuru, man neviens neko nevarēja pateikt. Valdis, kas palika šaham uzticīgs līdz mūža beigām, pat nebija paņēmis Š.P. komplektu līdz uz ASV, un es dabūju viņam nokopēt savus numurus. Iztaujāju pazīstamus latviešu šahistus dažādās pasaules malas, bet neviens nevarēja man palīdzēt. Nav izslēgts, ka Nr. 23 vispār netika izdots, bet pēdējais izdevums numurēts nepareizi.

Interesanti atzīmēt, ka 2012. gadā mani kontaktēja kolektors Londonā (anglis), kas interesējās par Š.P. Uz viņa lūgumu es viņam nokopēju visus 23 numurus. Revanšam viņš apsolīja man atsūtīt grāmatu par Londonas 2012. g. olimpiskajām spēlēm.

Patiesības labā jāpiezīmē, ka vācu veikalā īrētās rakstāmmašīnas ne vienmēr bija labā stāvoklī, piemēram, nolietoti burti „a“ un „e“, tā ka daži Š.P. eksemplāri nav laba standarta.

IN: Ierodoties Vācijā un saprotot, ka ceļš atpakaļ uz Latviju nebūs tik drīz, sākāt mācīties; ko tieši?

GEB: Mani iesauca armijā 1944. g. jūlijā un pēc apmācībām Liepājā nosūtīja uz Vāciju. Manu vācu valodas zināšanu dēļ nenonācu frontē, bet tulku skolā. Karam beidzoties, ar Latvijas un Getingenas drauga Kārļa palīdzību nokļuvu Oldenburgas D.P. (Displaced Persons – Pārvietoto cilvēku – „dīpīšu“) nometnē, kur nobeidzu vidusskolas pēdējo klasi.

Izšķīros studēt tautsaimniecību Getingenas Universitātē; savukārt Valdis sāka studēt lauksaimniecību, Kārlis ar māsām medicīnu. Jāpiezīmē, ka Vācijas rietumu zonu (angļu, amerikāņu, franču) militārās valdības bija noteikušas, ka D.P. ar attiecīgiem nepieciešamās izglītības dokumentiem ir priekšroka uz vietām vācu universitātēs, pie tam – bez maksas.

Es nostudēju trīs semestrus, ieguvu arī vācu-angļu tulka apliecību; pierakstījos arī uz ceturto – 1947. g. ziemas semestri, bet man negribējās pavadīt vēl vienu grūtu ziemu Vācijā.

Kādu gadu vai ilgāk pēc kara beigām baltiešu bēgļi vēl cerēja, ka rietumu sabiedrotie taču neatstās viņu zemes krievu varā; tikai mazliet jāpaciešas, un nometņu laiks jāizmanto lietderīgi. Organizēja skolas, dažādus kursus (es izgāju auto vadītāja kursu), aktīvu sporta un šaha dzīvi. Taču 1947. gadā daudziem bija kļuvis skaidrs, ka rietumu sabiedrotie mūs nodevuši. UNRRA un vēlāk IRO (International Refugee Organization – Starptautisko bēgļu organizāciju) gan par mums rūpējās, badā nemirām, jumts virs galvas bija, bet sapratām, ka sagrautajā Vācijā, kura jau tā bija pilna ar vācu bēgļiem no Austrumvācijas, mums nav ko laimi meklēt.

IN: Vai sazinājāties ar vecākiem pēc kara? Vai viņi, atgriežoties Rīgā, tika atpakaļ dzīvot savā dzīvoklī/mājā, kurā bija pirms kara dzīvojuši?

GEB: Vecāki savu Rīgas dzīvoklis neatguva, bet – paldies Dievam – izsūtīti netika. Kā zināms, okupētās Latvijas iedzīvotājiem sarakstīties ar kādu radu vai draugu ārzemēs bija bīstami. Pēc kāda laika man un brālim izdevās uzņemt sakarus caur kādu krietni vecu, attālu radinieci, ko par spiedzi attiecīgie orgāni Latvijā neuzskatītu. Rakstījām nevainīgus tekstus, ar segvārdiem, bet rokrakstu abas puses pazina.

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com