Daugavas Vanagi, sasauksimies!

Palielināt / Enlarge

Imants Kronītis. FOTO Kārlis Ātrens.

DV Adelaides nodaļas priekšnieka Imanta Kronīša uzrunu Kalpaka un Leģiona atceres sarīkojumā, Adelaidē.

Ziemas mēneši tautas vēsturē vienmēr bijuši saistīti ar cīņām, sākot jau senā pagātnē ar sirojumiem, un mūsu laikos ar kaujām abos Pasaules karos, Ložmetējkalnā, Tīreļpurvā, leģendārās Ziemassvētku kaujās, Volhovā, 6. Lielkaujās Kurzemes Cietoksnī un citur.

Šādu kauju baismīgumu un trauslo cilvēka būtni kaujā tik aukstasinīgi un kaili raksturo dzejnieks:

Pār purvu, no kura bēg cilvēks, kur reti tik iemaldās vilks,
Šai naktī liels putenis griežas, un diezin, cik ilgi tas ilgs'.

Ed. Virza, Nakts Parāde

Kalpaka nāves diena ir 6. marts, bet daudzus gadus vēlāk, Otrā pasaules karā, 16. un 17. martā bija vienīgā reize, kad abas latviešu leģiona divīzijas plecu pie pleca cīnījās tālā Krievzemē. Sakarībā ar šo, jau 1952. gadā DV centrālās valdes sēdē Daugavas Vanagi pieņēma lēmumu, abus šos notikumus apvienot vienā reizē, 16. martā – pieminot kā Kalpaku, tā arī leģionu.

Pirmais pasaules karš, leģiona cīņas un barikādes ir vakardiena, bet bez vakardienas nebūtu arī šodiena. Nebūtu bijusi arī tā Latvija, kuru mēs atceramies un lolojam varbūt ar reizēm pārspīlētu aizrautību, taču arī tā Latvija ir bijusi un izbijusi. Tomēr, pieminot šo bijušo Latviju, vienmēr tiek pieminēts Kalpaks – viņa vīzija un cīņa par brīvu Latviju.

Jāatceras, ka Latvijas neatkarības ideja neradās Brīvības cīņu laikā Pirmā pasaules karā; kā circenis aizkrāsnē un tumsā, ilgošanās pēc brīvības un noteikšanas savā zemē ir jau gadu simteņiem sildījusies lauku sētās; brīvības ideja ir snaudusi, gaidot reizi un izdevību nākt ārā, gaismā. Pirmo reizi šo brīvības gaismu zemnieki mēģināja ieraudzīt agrajos 1800. gados – notikumi, kuri satricināja un brīdināja vācu baronus un krievu bajārus, kas negribēja zaudēt savu virskundzību.

Zemnieku nemieri tika nežēlīgi apspiesti, prasot daudz upurus. Tā paša gadsimta beigu gados, tautas inteliģence ar citu pieeju un tā saukto jauno strāvu ievadīja atmodas laikmetu, kas radīja izglītību, pašcieņu un lepnumu par savu izcelsmi.

Kalpaku, viņa vīrus, un viņu dedzi mēs pieminam ar godu un cieņu, jo viņi bija pirmie, kuri fiziski, ar ieročiem rokās, radīja izdevību šo brīvības vīziju realizēt. Līdzīgi, bet daudz sarežģītākā veidā, cīnījās arī leģionāri, un, lai gan viņu drošsirdība un izlietās asinis nevainagojās uzvarā, viņi guva mūžīgu cieņu un slavu tautas vēsturē. Otra gūtā brīvība nesenā pagātnē (barikādes) bija kā liels, vētras dzīts vilnis, kurš ar savu spēku un varenību saviļņoja un vienoja tautu, bet līdzīgi jūras vilnim izskalojoties krastmalā, tas zaudēja savu dzinējspēku. Liekas, ka arī tauta, kā šis brīvības vilnis, ir zaudējusi spēku.

Šodien varētu jautāt, vai Kalpaka gars latviešiem ārpus Latvijas ir glabāts dedzīgāk, kā tautai dzimtenē. Šo jautājumu daļēji gribu atbildēt ar dzejnieka Voldemāra Saulkalna vārdiem: Tie, kas tālu aiziet pasaulē, dzimto zemi karstāk iemīlē. Varētu jau tā būt, bet, manuprāt, tauta Latvijā ir zaudējusi ticību uz spožāku nākotni, un Kalpaka gars ir daļēji atgriezies aizkrāsnē. Tukšu salmu kulšana politisko partiju vidē ir tautā radījusi apātiju. Vienalga, cik partiju, kopīgais gala mērķis nedrīkst būt nekas cits, kā tikai Latvijas labklājība. Visās demokrātiskās valstīs, kur vien mīt latvieši, ir atļauts atzīmēt 16. martu, kurpretī, mūsu tā sauktajā brīvā Latvijā, 16. marts katru gadu izraisa nesaskaņas, naidu un iespēju mūsu tautas pretiniekiem celt nepatiesību. Pēc Pirmā pasaules kara, tauta atzina un cildināja savus varoņus; tagadējā Latvijas valsts iekārta mokās un cīnās pret leģionāriem un brīvības cīnītāju tiesībām un godu.

Varbūt vēl trešo reizi būs vajadzīgi jauni Kronvaldi, Ulmaņi, Kalpaki un trimdinieki, kuri neļaus un nepielaidīs brīvības gaismai iet atpakaļ aizkrāsnē.

DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU!

Imants Kronītis