Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Pēc kaut kā cēla, nezināma...

Sarunas pēc Sidnejas Latviešu teātra viesizrādes Melburnā

Laikraksts Latvietis Nr. 249, 2013. g. 21. martā
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
SLT

Sidnejas Latviešu teātra ansamblis pēc izrādes. Priekšā no kreisās: Linda Ozere, Vija Spoģe-Erdmane, Andra Rone. Otrā rindā: Iveta Rone, Andris Kariks, Jānis Čečiņš, Pēteris Ērdmanis. FOTO Gunārs Nāgels.

Svētdien, 3. martā Melburnas Latviešu nama Lielajā zālē ar Anšlava Eglīša lugu „Pēc kaut kā cēla, nezināma...“ Melburnas Latviešu namā viesojās Sidnejas Latviešu teātris. Šo iestudējumu jau varēja skatīt Austrālijas Latviešu 54. Kultūras dienās Adelaidē pagājušā gada nogalē. Taču ne visiem bija iespēja pabūt Adelaidē, un skatītāju skaits Melburnā sniedzās pāri par simtu. Krietni daudz publikā bija arī tādu, kas jau šo izrādi bija redzējuši Adelaidē; tātad nāca atkal to skatīties, un šis fakts jau runā pats par sevi.

Pirms izrādes, kamēr valda zināms saspringums un aktieri koncentrējas savai lomai, nevēlējos māksliniekus traucēt. Viņi laipni piekrita nelielai sarunai pēc izrādes. Grims tikko noņemts, kostīmi sagūluši ceļasomās, un draudzīgā pulkā kopā ar ALT aktieriem un teātra cienītājiem Melburnā mūsu saruna var sākties.

Ilze Nāgela: Kā jūtaties pēc tikko nospēlētās izrādes?

Andris Kariks: Ļoti labi, paldies. Melburnā vienmēr ir jauki būt un, kā jau mēs runājām iepriekšējā dienā, publikas ļoti atšķirīgas. Adelaides publika bija ļoti reakcionāra, viņa deva pretim jau no pirmā skata. Melburnas publika daudz, daudz siltākā nekā Sidnejas publika, kura bija ļoti vēsa. Salīdzinot visās trijās pilsētās, publikas ļoti atšķiras. Reakcija ļoti dod aktieriem uz skatuves, to tu dabū pretim. Sajūta tagad ir laba.

Iveta Rone: Atvieglota.

Linda Ozere: O, nu tāds atvieglinājums, jo vienmēr ir bijis sasprindzinājums no sākuma, un kā ies un kā neies, un kāda būs publikas reakcija... Tas – kā kuram – ir personīgi. Es izrādē parādos četras reizes; pirmā cēlienā divas reizes un otrajā cēlienā divas reizes; pirmie divi uznācieni tādi vieglāki, bet tad es zinu, ka ar tiem otriem diviem man jātiek galā. Šodien man liekas, labi gāja arī tie otrie divi, es tīri labi tiku galā un par to es esmu priecīga.

Jānis Čečiņš: Atvieglināts.

Andra Rone (teksta asistente): Man visu laiku jākoncentrējas un jādomā viņiem līdzi, un man nav laika domāt par citām lietām.

IN: Vai šai lugai šī bija trešā izrāde šai iestudējumā?

Andris Kariks: Šī bija jau ceturtā pēc kārtas, jo mums bija divas Sidnejā, viena Adelaidē KD laikā un viena tagad.

IN: Tad jūtaties jau iespēlējušies šais lomās?

Andris Kariks: Jā un nē. Tagad ir jau divi mēneši kopš pēdējās izrādes, un mums ir bijis atkal jāsadzīvo ar jaunu skatuvi, jauniem cilvēkiem. Melburnā vienmēr ir labi un mums patīk te uzstāties, jo mēs zinām, ka Melburnas publika ļoti pieņem Sidnejas Latviešu teātri; gan arī mēs līdzīgi pieņemam Melburnas teātri. Es gribētu pateikt lielu, lielu pateicību Jānim Kārkliņam, kas vienmēr pašaizliedzīgi palīdz ar visu sirdi un dvēseli.

IN: Kāda bija Melburnas publika, salīdzinājumā ar Adelaides un Sidnejas publiku?

Iveta Rone: Starpība bija. Melburnas publika bija skaļāka nekā Sidnejas publika, bet klusāka nekā Adelaides. Man liekas, ka Adelaidē Kultūras dienās bija tāda svētku sajūta – visi bija priecīgi, un aktieriem nemaz tik daudz nebija jāpiestrādā.

Linda Ozere: Publika labi reaģēja, grūti pateikt; bet var jau salīdzināt, jo ir starpība. Es neteiktu, ka ir labāka vai sliktāka, bet ir citādāka.

Jānis Čečiņš: O, publika! Es domāju, ka ir grūti pārspēt Adelaides Kultūras dienu publiku, kas bija tāda svētku publika, un kurā bija ļoti daudz skatītāju no dažādām paaudzēm. Man tā likās, ka šeit vienkārši mēs nedzirdējām nevienu tādu bērnu, jauniešu balsi. Interesanti, kādā veidā dabūt tos jaunos cilvēkus uz izrādēm? Šeit bija dzīva publika, kas dzīvoja līdz, mēs dzirdējām, ka pasmejas šur tur, bet tais vietās, kur bija kārtīgi smiekli, man liekas, ka smieklu bija vairāk nekā mums Sidnejā. Vai tas ir tādēļ, ka mēs labāk šeit spēlējām? Grūti pateikt. Varbūt tas, ka Melburnā nenotiek tik daudz teātra izrāžu, ka publika vairāk grib to teātri redzēt.

IN: Varbūt melburnieši izslāpuši redzēt teātra izrādes?

Jānis Čečiņš: Varbūt. Sidnejā jau mums diezgan bieži tās teātra izrādes notiek, un līdz ar to tā publika varbūt domā: nu ko mēs iesim atkal tos pašus aktierus skatīties kādā citā lomā, mēs jau zinām kas un kā; varbūt sidnejieši tā kritiskāk skatās uz mums, vairāk analizē. Grūti pateikt, bet te bija laba publika. It sevišķi tad, kad nāk kāda reakcija no publikas, tad uzreiz kaut kā uzdzen nākamā pakāpē to spēli, es domāju.

IN: Kura loma pēc kārtas jums katram šajā izrādē ir bijusi? Mīļākās lomas?

Andris Kariks: Es nezinu. Es kopš 1971. gada darbojos teātrī. Manas mīļākās lomas būtu trīs: Jāņa Tjātes lugā Brīvais kritiens, kurā es spēlēju Osvaldu, kas bija Jāņa Grauda režijā, Skroderdienās Silmačos – Dūdars, tad šķiet 1980. gadā Bezkaunīgie veči spēlēju hipiju puisi Longiju Apkalnu un vēl viena – Namnieks, kurā spēlēju jauno pusi.

Linda Ozere: Par šo jautājumu jau esmu domājusi. 1972. gadā Žana Anuija Antigone, tad kādu laiku bija tāds tukšāks periods, un tad nāca lomas viena pēc otras: No saldenās pudeles – Lavīze, arī Skroderdienas Silmačos – Pindacīša un arī šī te loma – Džonsona kundze; es domāju, ka tagad es esmu pareizos gados, toreiz es nebiju. Es neatceros, kā es to lomu toreiz sapratu vai nesapratu; tagad patika to izspēlēt.

Jānis Čečiņš: Es arī precīzi nezinu, bet droši ir... varbūt tuvu pie simta. Mīļākā loma? Man ļoti patika Persijs lugā Persijs dievišķīgais, man arī patika Princis sen atpakaļ Oportuna Egila Ķipstes režijā, ar kuru arī bijām šeit Melburnā uz teātra festivālu. Man arī patika Aleksandrs Kabarē de Rīga. Katrai lomai kaut kas savs, bet šos es tā uzskaitītu.

IN: Ja Tev vaicātu, vai esi gatavs kaut rīt tos atkal spēlēt?

Jānis Čečiņš: Jā, šīs visas es būtu gatavs, kaut gan es nezinu, cik labi es to tekstu atcerētos, ja tieši rītdien būtu jāspēlē.

IN: Kā jūs abi dekoratori jūtaties pēc šodienas izrādes?

Vija Spoģe-Erdmane: Es domāju, ka to ir ļoti grūti pateikt no manas puses, jo es esmu tik daudz to lugu lasījusi, katru teksta daļu atceros un aktierus, kā viņi spēlē, es domāju, ka liela starpība nav no vienas uz otru un trešo.

IN: Bet tieši no Tava skatu punkta, par dekorācijām domājot?

Vija Spoģe-Erdmane: Dekorāciju ziņā, diemžēl vajadzēja vairāk distanci dekorācijām, tas pietrūka.

IN: Vai vari pateikt, kura izrāde pēc kārtas ir šī, kurai Tu taisi dekorācijas?

Vija Spoģe-Erdmane: Ļoti daudz, neesmu pat skaitījusi; ja Tu rēķini 50 gadus, tad tas ir samērā daudz. Un liela daļa no dekorācijām vēl ir pie mums mājās.

Pēteris Erdmanis: Mums ir trim mašīnām garāža, bet mums nav vietas, kur likt mašīnu.

IN: Bet kā sāki darbu pie teātra dekorācijām?

Vija Spoģe-Erdmane: Mācījos dizaina diploma kursā, un vienu dienu kāds no teātra paprasīja, vai gadījumā es negribētu kostīmus uzzīmēt Kazanovas mētelim? Un tas ir, kā tas sākās. Es uzzīmēju Kazanovas mēteļa kostīmus, palīdzēju pie šūšanas, tad tas sākās... un kā būtu ar dekorācijām? Un tā tas aizgāja.

IN: Vai jūs varat sadalīt savus darbus – kurš ko dara? Tu Vija esi ideja un Pēteris palīdz?

Pēteris Erdmanis: Man ienāca prātā, ka ārsts ķirurgs strādā ar ļoti precīziem instrumentiem un viņam vajag kādu, kas pasniedz attiecīgo skalpeli vai ko. Es Vijai pasniedzu krāsas un pindzeli, un tas ir viss.

Vija Spoģe-Erdmane: Piemēram, man ir tā ideja, un es visu ko izdomāju, izkrāsoju un redzu, kā tas viss būs, bet tad nāk tā tehniskā daļa: kā šo ideju varētu izvest caur, un tad es sāku domāt – OK, tā būs drēbe, tur būs logi, te būtu jāizgriež... bet tu nevari vienkārši izgriezt, tā lupata karāsies. Tad nu mēs sākam domāt – O, līmi vajadzētu, kaut kādu speciālu drēbes krāsu, kādu speciālu līmi. Pēteris, būdams inženieris, izmēra katru milimetru, sāk griezt, nostiprināt visu to daļu, piebūvēt vēl vairāk to drēbi, lai nu tas turas utt. Tā inženiera darba daļa ir tas, ko Pēteris dara.

Mūsu omulīgās pārrunas par teātri jāpārtrauc, jo dodamies uz skatuvi, lai noņemtu dekorācijas, saliktu tās paciņas un pakās, ruļļos un ar dekorācijām „uzpakotu“ atceļam uz Sidneju Vijas un Pētera (Vija Spoģe-Erdmane un Pēteris Erdmanis) mašīnu.

Sirsnīgs paldies visiem melburniešiem, kas nāca talkā!

Novēlēsim veiksmi un izdošanos šai izrādei Brisbanes Latviešu namā 23. martā plkst. 14.00!

Gaidīsim Sidnejas Latviešu teātri atkal Melburnā! ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com