Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Nāve, sēras un augšāmcelšanās. Latvieši dzīvo mūžīgā nāves un sēru ēnā.

Latvijā starp likumā noteiktajām atceres un atzīmējamām dienām ir sešas sēru dienas – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena (25. marts), Nacisma sagrāves diena un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena (8. maijs), vēl viena Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena (14. jūnijs), Latvijas Republikas okupācijas diena (17. jūnijs), Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena (4. jūlijs) un Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena (decembra pirmā svētdiena).

Visās šajās dienas (izņemot 8. maijā, kas ir pa daļai svinama diena) Latvijas valsts karoga likums paredz karoga novietošanu sēru noformējumā pie ēkām.

Šīs daudzās sēras dažreiz ved pie apjukumu, ka pat valsts svētku dienās karogs šad un tad ir redzēts sēru noformējumā, t.i. ar melnām lentēm. Tādi gadījumi parādās presē, un aktīvi tiek spriests, vai vainīgais ir tīšām pārkāpis Latvijas valsts karoga likumu, lai izrādītu negatīvu attieksmi pret valsti, vai tā ir vienkārši bijusi pārskatīšanās un ir aizmirsts noņemt sēru lentes pēc iepriekšējās karoga uzvilkšanas.

Cik no mums prot paskaidrot, kādi vēstures notikumi stāv aiz katra sēru datuma? Cik var saskaitīt latviešu un Latvijas pavalstnieku kopējo upuru skaitu?

Tāpat kā kristīgās baznīcas pamatakmens ir Kristus nāve un augšāmcelšanās, latviešu tautai jāspēj pārvarēt visas sēras un saliedēties kopīgā augšupceļā. Sērās savijas upuri un pāri darītāji. Mums jāatceras, sevišķi marta mēnesī, ka neviena okupācijas vara 20. gadsimtā nebija Latvijai labvēlīga. Mēs nedrīkstam nostrīpot no vēstures lapām vienas vai otras okupācijas varas grēkus pret cilvēci, konkrēti, pret Latvijas tautu un valsti.

Mums arī jāatceras, ka katra okupācijas vara ir mēģinājusi uzvelt vainu kādam citam, falsificējot vēsturi. Diemžēl, daudzi uzķeras uz šī āķa, un tiek uzturēts naids tur, kur varēja būt izlīgšana. Tas ir izdevīgi tikai mūsu tautas un valsts nelabvēļiem.

Mēs nedrīkstam aizmirst 1949. gada 25. martu, kaut vai tikai tāpēc, ka šā genocīda attaisnotāji un atbalstītāji ir ne tikai mūsu lielā kaimiņzemē, bet arī mūsu pašu valstī, piedaloties Saeimā, un pārstāvot Latviju Eiropas parlamentā.

Mēs esam sērās norūdīti, un izmantosim šo rūdījumu, turpinot latviešu tautas un Latvijas valsts atdzimšanu!

GN
2013. g. 28. martā