Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Saruna ar žurnālistu (2)

Gunārs Bērzzariņš par savām dzīves un darba gaitām

Laikraksts Latvietis Nr. 250, 2013. g. 28. martā
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Bonegillas nometnē 1948. g. pēc nometnes komandas (kreklos) basketbola sacīkstes ar Olburijas (Albury) austrāliešiem (mūsu pašu sagatavotā laukumā nometnē). GEB priekšā, trešais no kreisās. FOTO no Gunāra Bērzzariņa personīgā arhīva.

Pirmais turpinājums. Sākums LL248.

Ilze Nāgela: 1947. gada otrajā pusē Jūs kopā ar daudz citiem baltiešiem izceļojāt no Vācijas. Kādēļ izvēlējāties doties uz Austrāliju? Kāds bija maršruts un cik garš bija kuģa brauciens no Eiropas uz Austrāliju? Vai uz kuģa – Ģenerālis Stjuarts Heincelmanis (General Stuart Heintzelman) spēlējāt arī šahu?

Gunārs Eižens Bērzzariņš: Mana pirmā izvēle bija Kanāda (ne jau ASV!). Tur nokļūt liedza viena vienīga problēma: 1947. gadā Kanāda nevienu dīpīti neaicināja. Darbu piedāvāja ogļraktuvēs Anglijā un Beļģijā, un bija braši, spēcīgi jaunekļi, kas devās turp, taču ne es. Bija arī iespējas izceļot uz dažām Dienvidamerikas zemēm, kas arī mani nevilināja.

Tad pienāca liktenīgā diena: uz mūsu studentu nama ziņojumu dēļa parādījās sludinājums, ka Austrālija meklē vieniniekus ieceļošanai.

Atsaucu atmiņā skolā mācīto: vesels kontinents, maz iedzīvotāju, kvieši, aitas, zelts... Tas nebija daudz. Aizgāju uz UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitation Administration (ANO Palīdzības un rehabilitācijas administrācijas)) biroju palūgt tuvāku informāciju. Taču arī tur ierēdņi man neko tuvāk paskaidrot nevarēja, tikai atkārtoja to, kas jau bija minēts sludinājumā: brīvs ceļš, divi gadi jāstrādā tur, kur nosūta; pēc tam – katrs savs kungs.

Toreiz jau mums nebija nekāds Google, kas dotu vajadzīgo informāciju. Izlēmu tā:

a) Austrālija ir angļu zeme;

b) nu nostrādāšu tos divus gadus, sapelnīšu naudu. Ja Austrālija nepatiks, meklēšu ceļu uz Kanādu, kas tad droši vien būs ieinteresēta papildināt darba roku skaitu.

Pieteicos un pēc medicīniskas pārbaudes tiku pieņemts. 1947. gada oktobrī mūs nogādāja tranzīta nometnē – Brēmerhāfenā. Varējām pieteikties kā brīvprātīgi izpalīgi dažādiem darbiņiem uz kuģa. Man krita ēdamzāles pārziņa postenis.

Mūsu kuģis General Stuart Heintzelman bija pavisam jauns, būvēts amerikāņu karavīru transportam. Pēc kara beigām nodots bēgļu pārvadāšanai. 30. oktobrī kuģis atstāja Brēmerhāfenu.

Mēs bijām 843 baltiešu – vieninieki un vieninieces – 204 latvieši, 58 latvietes, 417 lietuvieši, 22 lietuvietes, 108 igauņi un 34 igaunietes.

Mans darbs – kā mēdz teikt – nebija grūts, bet atbildīgs: galvenokārt jāseko, lai visi izpalīgi ēdamzālē un virtuvē būtu ieradušies; ja ne, jāziņo vietējai darba pārvaldei. Tas nekad nebija vajadzīgs. Ēdamzāle bija ideāla vieta iepazīties ar pārējiem ceļotājiem, īpaši – daiļo dzimumu. Ēdiens bija labs; pēc pāris dienām ēšana vairs nelikās svarīga dienas sastāvdaļa.

Biskajā, neraugoties uz kuģa stabilizatoriem, mūs pamatīgi izšūpoja, bet pēc tam slīdējām kā pa sviestu – jaukā, saulainā laikā: caur Gibraltāra šaurumu Vidusjūrā, tad pa Suecas kanālu uz Indijas okeānu. Jutāmies kā tūristi. 18. novembri atzīmējām noenkuroti Kolombo ostā (krastā mūs nelaida).

Mūs pa laikam iepriecināja teicams akordeonists – lietuvietis Songailo. Varējām pat dejot. Dažreiz rādīja arī filmas. Izdevām paši savu žurnāliņu – Baltijas vikings četrās valodās – trijās baltiešu un angļu. Latviskā teksta redaktors bija Emīls Dēliņš. Šahs nebija dienas kārtībā.

Naktī no 27. uz 28. novembri 1947. g. Heincelmans noenkurojās Frimentlas ostā. Izrādījās, ka Heincelmanam jāatgriežas Eiropā, bet mūs tālāk uz Melburnu vēlāk vedīs austrāliešu kuģis. No rīta mūs aizveda uz netālām tranzīta nometnēm – Greilandsu (Graylands) un Svonbērnu (Swanbourne) – vīriešus atsevišķi no sievietēm.

Mums atkal laimējās: novembris nebija karsts, pie tam eikalipti deva pietiekami daudz ēnas. Bijušās armijas nometnes tīras, labi sagatavotas mūsu uzņemšanai. Vienīgais darbs – ēšana un gulēšana. Varējām aiziet arī līdz jūrai.

Induli Nīci pazinu no Getingenas. Izrādījās, ka viņa tēvs Kārlis Nīcis, savulaik Latvijā pazīstams dziedonis, bija šķīries no ģimenes un jaunu dzīvi uzsācis Sidnejā, Austrālijā. Uzzinājis, ka dēls brauc uz Austrāliju un būs kādas dienas Rietumaustrālijā, bija sarunājis pazīstamu austrāliešu ģimeni no tuvējās Pertas mūs apciemot. Ģimenes galva atbrauca ar auto un piedāvāja Indulim un man parādīt Pertu. Tā mums abiem jau pašā sākumā izdevās uzmest acis šai patīkamajai pilsētai. Prātā palicis Kings Park un skats uz lejā vizošo Gulbju upi (Swan River).

Jau pēc dažām dienām bija jādodas tālāk; no Frimentlas pāri Lielajam Austrālijas Līcim (Great Australian Bight) mūs veda pašu austrāliešu armijas transportkuģis Kanimbla. Laiks bija „normāls“, bet – kā vēlāk mums paskaidroja – un kā mēs paši to piedzīvojām, šis līcis ir vienmēr „nemierīgs“. Kanimblai nebija stabilizatoru (kā Heincelmanim), un viļņi mūs valstīja sāniski diezgan pamatīgi. Labi, ka pie kojām bija siksnas, ar kurām vakarā, gulēt ejot, piesaitēties. Taču šeit nebija Biskaja!

Melburnas osta bija varenāka par Frimentlu, bet skārda noliktavas likās tādas pašas. Taču šeit – 8. decembrī – sagaidīšana bija negaidīti grandioza. Mūs sapulcināja uz klāja, kur mūs uzrunāja imigrācijas ministrs Kolvels (Calwell, kas bija mūsu ieceļošanas autors). Viņa runa bija viscaur pozitīva, norādot, ka pēc kara grūtībām Eiropā mēs esam nonākuši zemē, kas mūs gaida, lai kopīgi celtu nākotnes Austrāliju.

Ar savām nedaudzajām mantiņām nokāpušus no kuģa, mūs aplenca žurnālisti un fotogrāfi. Viņi jau bija informēti, ka visi esam baltieši. Īpaši viņi meklēja fotogēniskas, jaunas, blondas sievietes, arī vīriešus. Vēlāk varējam laikrakstos lasīt viņu rakstīto, kur dominēja smaidoši bronzed, blue-eyed Balts (red.: angl. – bronzēti, zilacaini balti) un attiecīgas fotogrāfijas. Valdība bija savu sagatavošanas darbu veikusi teicami: mēs bijām tieši tie, kas Austrālijai vajadzīgi. Dabīgi, ka tas gādāja arī par mūsu morāli svešā zemē.

IN: Un kādi bija Jūsu pirmie iespaidi par šo kontinentu? Kāds palicis atmiņā pirmais laiks Austrālijā – Bonegillas nometnē; vai atceraties tās sajūtas?

GEB: No Melburnas mūs pa dzelzceļu aizveda līdz Bonegillas nometnes atzara līnijai. Bonegilla ir tuvu Viktorijas un Jaundienvidvelsas (JDV) robežai, Viktorijas pusē. Līdz tuvākajai pilsētiņai – Olburijai (Albury), pāri Marijas (Murray) upei bija 12 jūdzes (kā toreiz skaitīja).

Arī Bonegilla iepriekš bija bijusi armijas pārziņā. Sākumā bija aizņemtas trīs baraku grupas – bloki – viens administrācijai (birojs, virtuve, ēdamzāle, personāla mītnes utt.), viens ieceļotāju vīriešiem, viens sievietēm. Tāpat kā Frimentlā, viss bija labi sagatavots. Sagaidītāji – austrāliešu personāls – draudzīgi.

Eikalipti deva zināmu ēnu, un laiks vēl arvien bija patīkams. Netālu Marijas upē bija uzcelts dambis – Hume Weir, un sakarā ar to viens Marijas atzarojums nonāca pavisam tuvu nometnei (tur varēja peldēties). Par pirmajiem iespaidiem Austrālijā nebija ko sūdzēties.

IN: Ko darījāt tos divus obligātos darba līguma gadus Bonegillas tranzīta nometnē, Austrālijā?

GEB: Iebraukšanas dienā vienīgais pienākums bija aiziet uz ēdamzāli paēst. Nākošajā dienā mūs modināja neparasts troksnis nometnes skaļruņos – izrādījās, ka tie bija kukabaras „smiekli“. Pēc brokastīm skaļruņos atskanēja paziņojums: „Kas vēlas palikt darbā nometnē, lai piesakās administrācijas barakā.“

Es tūliņ saausījos: mums visiem bija skaidri zināms, ka mūs var nosūtīt jebkādā fiziskā darbā. Bija jau dzirdēts par meža darbiem, ķieģeļcepļiem, cukurniedru ciršanu. Kādēļ riskēt? Nometne likās bez vainas. – Aizgāju aprunāties.

Izrādījās, ka nometnes pamatpersonāls – komandants, viņa palīgs, biroja vadītājs, darba pārvaldes ierēdņi, noliktavas pārzinis ar palīgu, galvenais pavārs, medmāsiņa, skolotāji (kas iebraucējiem mācītu angļu valodu) bija jau uz vietas. Pārējo personālu, tostarp mašīnrakstītājas, noliktavas strādniekus, šoferus (komandanta auto, smagajam auto, džipam) virtuves strādniekus, aptīrītājus bija paredzēts rekrūtēt no iebraucējiem. Man piedāvāja darbu noliktavā, ko es pieņēmu.

Izrādījās, ka arī šis darbs nav grūts, bet atbildīgs: galvenais bija valdības sagādātu iepriekš noliktavā atvestu drēbju (jau sašķirotu pēc lielumiem) izdalīšana visiem iebraucējiem. Vīriešiem bija paredzēta žakete, bikses, platmale, pulovers, virskrekls, apakšveļas komplekts, zeķes un zābaki (dažas lietas armijas) – viss jauns. Sievietes nebija tik laimīgas – viņām turpat viss nāca no armijas – svārki, blūze, platmale utt. Noliktavas pārzinis bija patīkams, omulīgs bijušais armijas quartermaster Datons (Dutton). Viņš man un otram darbiniekam lietuvietim Skepenaitim izskaidroja, kas katram pienākas un izdošanas kārtību – pa barakām.

Nākamajā dienā mums izdeva katras barakas iemītnieku sarakstu atzīmēšanai un pa skaļruni paziņoja, kuras barakas ļaudīm jānāk uz noliktavu.

Izrādījās arī, ka mums, darbiniekiem, ko sauca par staff (ja arī ne gluži visām klasēm), katram pienākas ne tikvien atsevišķa istabiņa, bet ēšana staffa ēdamzālē – ar apkalpošanu pie galdiņiem!

Kad Datons bija pārliecinājies, ka man un Skipijam (kā iesauca lietuvieti) darbs iet no rokas, viņš atstāja mūsu pārziņā arī tādas lietas, kā drēbju (pēc lieluma un skaita) pasūtīšanu, kad 1948. g. sāka pienākt nākošie kuģi – transporti (kā tos sauca), mēs saņēmām iepriekš ceļotāju sarakstus un varējām noteikt, cik vajadzēs vīriešu un cik sieviešu drēbes un to lielumus (vēlāk sāka vest arī ģimenes). Zinājām jau iepriekš, vai uz nākošā kuģa būs kādi paziņas. Drēbju izdošana atkal bija lielisks veids iepazīties.

Nometnē bija viens tenisa laukums, ko gan normāli aizņēma austrālieši. Nodarbību barakā bija galda tenisa galds un piederumi. Daudziem bija līdz šaha komplekti, taču populārākas bija nodarbības brīvā dabā. Kad ieradās jauns transports, es parasti devu simultānu.

Teniss, galda teniss un šahs bija labas lietas, bet trūka – basketbola! Trīs Baltijas nacionāļi kopā, bet bez basketbola!

Jau pēc dažām dienām mēs sastādījām delegāciju, kas devās pie nometnes komandanta (atvaļināta majora Kersova (Kershaw)) un deklarējām: „Major, mēs šeit visi esam basketbolmīļi; vai Jūs mums nepalīdzētu, sagādājot materiālus groza dēļiem, stabiem un naudiņu groza un bumbas iegādei? Laukumu mēs brīvā vietā starp blokiem iekārtotu paši.“

Majors piekrita, un mēs ķērāmies pie darba. Kad pēc pāris dienām viss bija uzstādīts, pievakarē pēc vakariņām varējam sākt. Uz atklāšanu, protams, uzaicinājām arī majoru.

Kad sāka nākt jauni transporti, izaicinājām viņu komandas spēlēt pret nometnes staffu. Nodibinājām sakarus arī ar Olburijas basketbolistiem – spēlējām tur un aicinājām viņus pie mums.

Kā jau minēju, mūsu ierašanos valdība bija labi reklamējusi. Olburijas austrālieši izrādījās atsaucīgi: sāka mūs nedēļas nogalēs aicināt – vai nu uz kādu deju vakaru (parasti 50/50 – veco un jauno laiku dejas!), vai ciemos viņu mājās. Tas arī palīdzēja iejusties jaunajos apstākļos.

1947. gada Ziemassvētkus sagaidījām draugu pulciņā mazajā „privātajā“ istabiņā – pirmo reiz mūžā bez sniega. Mielojāmies ar apelsīniem, šokolādi, banāniem... Glāzītēs lējām šeriju.

Mums, strādājošajiem, alga bija ap četrarpus mārciņām. Pārējie saņēma bezdarbnieka pabalstu – 25 siliņus (1 mārc. 5 siliņus), no kā 1 mārciņu atvilka par mītni un uzturu. Par atlikušajiem 5/- varēja nopirkt šo to no iepriekš minētajiem gardumiem, kādu limonādi un tml. netālajā privātajā veikaliņā. Brauciens uz Olburiju autobusā maksāja 1/3. Staffs pusdienlaikā varēja arī aizbraukt līdz mūsu džipa šoferim, kas no Olburijas veda pastu.

Vēl viens darbiņš mums bija ik nedēļu – savākt no barakām noliktavā atnestos palagus un dvieļus un izdot jaunus. Tad braucām ar nometnes smago auto uz tuvējā (9 jūdzes) Vodongas miestiņa veļas mazgātavu. Kad nometne pieauga un Vodonga nespēja mūs vairs apkalpot, vedām veļu uz tālāko un lielāko Vangaratu. Tas bija kā tūristu izbrauciens, iepazīstoties ar apkārtni.

Jaunie austrāliešu draugi pastāstīja, ka nedēļas nogalēs notiek vietējā apvidus galda tenisa komandturnīrs. Pieteicām staffa komandu nākošajā sezonā. Majors mums atļāva braucieniem uz kaimiņpilsētām lietot nometnes džipu. Reiz mēs ar lietuvieti Krivicku uzvarējām Dienvidaustrumu Viktorijas galda tenisa dubultspēlēs.

Transporti nāca viens pēc otra. Kad izbeidzās baltieši, veda visus pārējos bēgļus no komunisma – poļus, ukraiņus, čehoslovākus (kā toreiz apzīmēja), ungārus… Nometne arvien paplašinājās, atvēra arvien jaunus blokus, tā ka otrajā gadā nometnē jau skaitījās pāri par 10 000 ieceļotāju. Atklāja lielu sarīkojumu zāli, kurā pa laikam rādīja filmas vai rīkoja deju vakarus.

Pēc gada nostrādāšanas mums pienācās divnedēļu atvaļinājums. Es to izmantoju Melburnas apskatei (autobusu satiksme bija laba). Bija palēnam jāsāk domāt, kuru pilsētu izvēlēties pastāvīgai dzīvei. Dzīvei Bonegillā nebija nekādas vainas (atceroties vēl, ka uz darbu nebija jābrauc!); izklaidēšanās iespēju netrūka, vienmēr satiekoties un dibinot draudzības (vai vairāk...) ar jauno transportu pievilcīgākajām meitenēm; taču – dzimis un audzis rīdzinieks – visu mūžu nometnē nedomāju palikt. Melburna likās normāla pilsēta, taču, salīdzinot ar Rīgu, par lielu (jau toreiz tajā skaitīja pāris miljonu iedzīvotāju). Tas diskvalificēja – kaut neredzētu – arī vēl lielāko Sidneju.

It kā par priekšzīmīgu uzvešanos visiem heincelmaniešiem obligāto divu gadu kalpošanu samazināja par pāris mēnešiem. Man jau nekāda steiga nebija, taču bija jāizšķiras – uz kuru pilsētu doties. Melburna un Sidneja par lielu; Perta – jauka, bet pārāk tālu (par lidojuma maksu toreiz pat nesapņojām); Brisbane – tuvāk ekvatoram – būtu par karstu; Hobarta – uz salas, tādēļ neizdevīga un par mazu. Atlika Adelaide. Savā pirmā gada atvaļinājuma laikā Melburnā biju aizgājis paskatīties uz Austrālijas šaha meistarturnīru (ja nemaldos, Coloseum telpās, Kolinsa ielā) un tur iepazinies – un vēlāk pa vēstulei izmainījis – ar mana gada gājuma teicamu šahistu adelaidieti Deividu Boumenu (Bowman). Piezīmēšu, ka toreiz šahs skaitījās vecāku ļaužu nodarbība. (Kad ierados Adelaidē, noorganizēju pirmo Adelaides skolu komandturnīru, ko rīko vēl šobaltdien.) Deivids apsolīja, ka Adelaidē varēšu sākumā apmesties viņa tēva mājā Magillā; lieta bija tāda, ka nometnes vadība labprāt nelaida nevienu brīvlaisto prom, ja viņam nebija sarunāta vieta, kur apmesties, jo dzīvokļu un mēbelētu istabu trūkums – kaut gadus četrus pēc kara – vēl arvien bija akūts.

Atstāt nometni un doties uz Adelaidi bija nolēmis arī mans kollēga Skipijs. Un tā 1949. gada novembra otrajā otrdienā – atvadījušies no draugiem un draudzenēm – mēs abi ar saviem koferiem sēdāmies Murray Valley Coaches autobusā, lai izbeigtu nometņošanu un kļūtu atkal pilsētnieki. Mums abiem palika Bonegillā sirdsdraudzenes, kas šķiršanos skumdināja. Taču – no Adelaides līdz Bonegilai bija tikai pārsimts jūdžu, un pasts arī darbojās...

Kādēļ zinu tik skaidri izbraukšanas dienu? – Brauciena pirmās dienas pēcpusdienā šoferis pēkšņi nobrauca autobusu šosejas malā pie klaja lauka un apturēja. Visi pasažieri izbira ārā, bet šoferis izcēla lielu un smagu kasti – bateriju radio. Bija taču jānoklausās Melburnas kausa sacīkstes pārraide! Ar zirgu skriešanos un Melburnas Kausa slavu mēs bijām iepazīstināti jau Bonegillā, taču pārcelšanās satraukumā bija izkritis no prāta, ka braucam tieši Melburnas kausa sacīkstes dienā!

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com