Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Intervija ar Mirdzu Zīveri un Zigmaru Liepiņu

Viesošanās laikā Sidnejā

Laikraksts Latvietis Nr. 251, 2013. g. 4. apr.
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Mirdza Zīvere un Zigmars Liepiņš (vidū) ar Sidnejas draugiem Jāni Čečiņu un Lindu Ozeri Sidnejas Latviešu namā. FOTO Ojārs Greste.

Mirdza Zīvere un Zigmars Liepiņš piedalījās Sidnejas Latviešu biedrības pēcpusdienā svētdien, 10. martā, un pēc sarīkojuma laipni piekrita atbildēt uz laikraksta „Latvietis“ jautājumiem.

Jautājumi Mirdzai Zīverei un Zigmaram Liepiņam

Laikraksts „Latvietis“: Vai Austrālijā esat pirmo reizi?

Mirdza Zīvere: Es esmu šeit pirmo reiz, un man ir visjaukākie iespaidi. Man šķiet, ka viss, kā ir uzbūvēta pilsēta, ir tik ļoti pārdomāts. Man patīk, ka cilvēki tādi laimīgi, tādi harmoniski. Un vēl man patīk tāda lieta, ka viņi visu ir radījuši, strādājot piecas dienas nedēļā. Mēs te daudzkārt esam dzirdējuši, ka austrālieši ievēro to, ka brīvdienas ir brīvdienas un tās jāveltī ģimenei un kaut kam sev. Tātad, ja cilvēks nedēļā strādā tikai 5 dienas, tas ir apsveicami, kas ir padarīts. Tas ir mans viedoklis.

LL: Zigmar, Jūs iepriekšējo reiz bijāt Austrālijā ar kori „Daugaviņa“; kā salīdzināt iespaidus toreiz un tagad?

Zigmars Liepiņš: Man ir grūti pateikti, jo es neuztvēru pilsētu toreiz, jo es biju nācis no tās puses, kur viss bija citādāk dzīvē. Mēs, tikuši uz kādu laiku brīvībā, uztvērām visu ar tādu, iespējams hipertrofētu skatienu. Kaut arī ne gluži rietumos ir Austrālija, mums likās nu rietumu pasaule! Mēs sapratām, ka tā ir cita pasaule, un es tanī laikā neizvērtēju tik augsti visādas nianses utt.

Man jāpiekrīt Mirdzai par to, ko viņa teica nupat par Sidneju. Pa šiem 20 gadiem mēs esam daudz ceļojuši; man jāsaka, ka Sidneja... man ir grūti iedomāties, vai ir kāda skaistāka pilsēta pasaulē par Sidneju; es ātrumā pat nevaru pieminēt nevienu. Es pieņemu, ka katrai pilsētai ir kāds šarms, bet Sidneja ir tik veiksmīgi tajā pasaules palagā iekārtojusies ar visiem saviem pakalniņiem. Ļoti svarīgi, manuprāt, ir šīs te cilvēciskās dimensijas, es tā viņas gribētu nosaukt. Arī Brisbanē to novēroju, un tas laikam Austrālijā ir raksturīgi. Nav pārmērīgi augstas mājas, nav pārāk platas ielas, nav bezjēdzīgi... Daudz kur citur pasaulē jūs redzat bezjēdzīgi lielas, milzīgas ēkas, bet te ir tādās dimensijās, kas sasaistīts kopā ar cilvēku, un tā man liekas viena liela Austrālijas priekšrocība un laba pazīme.

LL: Vai jūs abi esat vairāk nekā skatītāji iesaistīti Dziesmu svētku pasākumos šovasar Latvijā?

ZL: Neko vairāk; ir viena mana dziesma, un es saprotu, ka simfoniskās mūzikas koncertā ir kādi četri gabali, ko spēlē no Lāčplēša speciālos aranžējumos, bet situācija ir tāda, ka tiktāl, cik tas attiecas uz manu dziesmu, kas tur skan; tagad ar to jau 17. reizi strādā dažādi aranžētāji un pārtaisītāji, un es sen vairs nesekoju tam līdz, jo es sapratu, ka es vairs nespēju uztvert to visu. Tur visi darbojas, atskaitot mani. Es esmu priecīgs, ka spēlē un ka dzied; tas ir labi.

MZ: Es šoreiz Dziesmu svētkos būšu tiešām kā skatītājs, kaut gan vispār es esmu ļoti tuvu strādājusi Dziesmu svētkos. Esmu bijusi Dziesmu svētku gan producente, gan arī konkrētiem trimdas Dziesmu svētkiem es esmu bijusi arī režisore konkrētiem koncertiem.

LL: Kādas sajūtas jums bija tagad, apmeklējot Sidnejas Latviešu biedrības sarīkojumu?

ZL: Es to tā nosauktu par pagodinājumu, ka mēs varam dziedāt šiem cilvēkiem, kas ir ļoti ilgu laiku pavadījuši ārpus Latvijas, būtībā visu savu mūžu un saglabājuši savu latvisko sajūtu. Uz katru lietu var visādi skatīties; var jau skatīties, ka tas varbūt ir drusku naivi, var jau domāt, nu kā mēs to karogu un kā mēs dziedam to dziesmu utt., bet, ja mēs tā iedomājamies, ka tas notiek citā pasaules malā, otrā pasaules pusē, un tad saglabāt šo latvisko sajūtu – tā ir milzīga vērtība. Tāpēc mēs jūtamies pagodināti, ka varam vienkārši to šeit darīt, mēs esam priecīgi un mums tas sagādā baudu. Līdz ar to visa tā auditorija – tie ir latvieši, kam mēs esam priecīgi uzstāties.

MZ: Man bija liels prieks, kaut gan es tā profesionāli un regulāri vairs nenodarbojos ar dziedāšanu. Pēc šīs uzstāšanās pienāca tādi jauni cilvēki klāt, kas mani droši vien nebija ne redzējuši, varbūt pat ne dzirdējuši, un es kaut kādā veidā viņu emocionālās dvēseles stīgas arī biju aizskārusi. Neviens jau viņiem nespieda nākt man klāt un teikt, kā viņiem tas ir paticis. Par to man jāsaka, es ļoti, ļoti priecājos, jo es pieņemu, ka vecāka gadu gājuma cilvēki jau zināja, kas mēs esam, bet šiem jauniešiem ar mani nu nekādas saistības nebija. Man bija tiešām patiess prieks, ka šovakar šīs uzstāšanās laikā mūsu saskare iznāca ļoti laba, emocionāla.

LL: Jaunieši daudzas tās dziesmas pazīst, viņi paši ir dziedājuši.

MZ: Nu, jā, viņi uzsvēra to, ka viņiem paticis tieši tas, kā es esmu dziedājusi; mans tembrs un mana šo dziesmu interpretācija.

ZL: Te gan jāpiebilst – es zinu, ka Austrālijā šīs dziesmas ir pazīstamas un korī tās ir dziedātas, bet pirmā izpildītāja visām šīm dziesmām jebkurā gadījumā tomēr ir Mirdza. Tās ir dziesmas, kas ir rakstītas viņai. Tad tās paņēma kori savos repertuāros. Tā kā tie, kas bija šodien klāt šajā pasākumā, principā dzirdēja oriģinālo, autentisko izpildījumu; tādu, kā viņš bija domāts sen atpakaļ.

Jautājumi Mirdzai Zīverei

LL: Kā uzsākāt savas dziedātājas gaitas?

MZ: Jau dažus gadus pēc manas dzimšanas es dziedāju un dziedāju ar izteiksmi, pat bērnudārzā esot. Es esot arī dziedājusi galda dziesmas, kas visiem paticis. Dziedāšana turpinājās skolā, un visur kur es esmu, man nācies dziedāt. Tagad pēdējā laikā es vairāk nodarbojos ar režisūru un producēšanu, bet šovakar es arī dziedāju.

LL: No aktīvās dziedāšanas karjeras laika, kādi momenti visspilgtāk palikuši atmiņā?

MZ: Visspilgtāk droši vien lielie darbi. Kā es pirmīt minēju, tie bija darbi Dziesmu svētkos, bet pāri visam droši vien man ir bijis profesionāls gandarījums par mana vīra, komponista Zigmara Liepiņa labām un lieliskām veiksmēm teātros. Tās ir vairākas muzikālas drāmas, tās ir operas. Un, lūk, šie uzvedumi ir realizēti ar ļoti labām sekmēm. Ja cilvēki izrāžu beigās vai vidū smejas vai patiesi raud, kur šādas emocijas tu nevari nekādi ne iepriekš sarunāt, ne kādam likt to darīt; to nevar nopirkt par naudu, bet to mēs esam jutuši zālē katrā izrādē, un tas ir tiešām tas lielākais gandarījums. Uzskatu, ka kaut ko es esmu paveikusi savā dzīvē.

LL: Arvien esmu apbrīnojuši Jūsu spēcīgo balsi, skaisto tembru un izcilo dikciju; kādēļ atstājāt skatuvi, kādēļ pārtraucāt dziedātājas karjeru?

MZ: Nu visam savs laiks: ir bērnudārza laiks, ir jaunības laiks, ir brieduma laiks un tagad, acīm redzot, es varu kādam kaut ko varbūt nodot, mācīt. Es uzskatu, ka nevajag veciem cilvēkiem dziedāt daudz uz skatuves. Kā jau teicu, es to nedaru. No tā es esmu atteikusies. Jā, tādā rakursā kā šodien tas notika, tas ir absolūti man pieņemams, bet rīkot koncertus es neuzskatu, ka tas ir interesanti.

ZL: Ar atsevišķiem izņēmumiem, jūs bijāt izredzētie. Vienīgo reizi 22 gadu laikā viņa uzstājās piecos manos koncertos. Vairāk nav bijusi nekad, neviena uzstāšanās. Sidneja bija vienīgi Čečiņa darbības un arī mūsu pašu piekrišanas dēļ, jo mums likās, tas ir gods uzstāties latviešiem Sidnejā.

MZ: 22 gadus atpakaļ, kad Zigmars šeit bija, un es atceros viņš man stāstīja par šo braucienu. Viņš bija tik pateicīgs, cik viņu te silti uzņēma, un tas tiešām bija tāds liels notikums viņa dzīvē, un faktiski te būtu tas – paldies par to, kas notika 22 gadus atpakaļ.

ZL: Jā, precīzi, tas ir paldies! Toreiz mēs braucām cerībā kādu dolāru varbūt varēsim nopelnīt, bet tomēr tie bija citi laiki. Šodien ir tā, ka mēs varbūt varam atdot kaut ko atpakaļ, tādu mazumiņu no tā, ko latvieši Austrālijā mums deva toreiz un pieņēma kā savējos.

MZ: Tas ir paldies!

ZL: Jā, paldies būtu pareizi teikts!

LL: Kādēļ (un kas uz to pamudināja) pievērsāties režijai un masu pasākumu organizēšanai? Padarīts ir ļoti daudz; kuri, Jūsuprāt, ir zīmīgākie darbi, ko esat paveikusi pēdējos 20 gados? Kuri vistuvāk sirdij bijuši?

MZ: Kā jau es pirmīt atbildēju, tiešām ir ļoti daudz padarīts. Man ir aģentūra Mūza, un no 1995. gada es kā režisore, kā producente esmu tiešām daudz ko rīkojusi, daudz organizējusi, un tajā mājas lapā tas ir uzrādīts: 1. Preses balle, kas bija atjaunotās Latvijas laikā un daudz, daudz visādi notikumi; tur ir tāda ļoti garš saraksts, kurā darbi uzskaitīti. Bet laikam vistuvāk sirdij man ir šie producēšanas darbi, kas notikuši teātrī.

LL: Ar ko patreiz nodarbojaties? Vai ceļojuma laikā arī domājat par jauniem darbiem, darbu iecerēm?

MZ: O, nē, visdrīzāk laikam tiešām baudu ceļojumu, attīru savas smadzenes un uzņemu daudz dažādu informāciju, jo nekad nevar zināt, kas vienam režisoram un producentam kādā darbā var noderēt. Es esmu tādā stadijā, ka savus darbus es izvēlos; es neņemu visus darbus pēc kārtas. Tas tā tagad ir manā dzīvē; es tagad neko ļoti konkrētu nedomāju, bet, kā jau es teicu, es uzkrāju šo te bagāžu, kas iespējams varētu noderēt.

Jautājumi Zigmaram Liepiņam

LL: Jūsu devums mūzikas laukā ir ļoti bagāts; esat komponējis mūziku dažādos žanros. Kurš no mūzikas žanriem Jums pašam ir vistuvākais?

ZL: Nu nav tāda. Tas ir atkarīgs no tā, ko es tajā brīdī daru, nav tāda viena mīļākā žanra. Es pilnīgi godīgi varu atbildēt, ka tie laiki mainās un visādos brīžos – katrā reizē katrs žanrs man ir tuvs tai brīdī, kad es ar to nodarbojos. Šobrīd es rakstu vienu oratoriju, un šobrīd man simfoniski vokālais žanrs ir ļoti tuvs. Kādreiz es varu rakstīt arī kādu šlāgerīti vai dziesmu, un tad man tuvs būs tas šlāgerītis. Tā, ka es vienkārši esmu mūziķis, komponists un rakstu visu ko. Man tuva ir mūzika.

LL: 1988. gada rokopera „Lāčplēsis“ bija manifests – viens no tautas atmodas tā laika stūrakmeņiem. Kā jutāties, kad komponējāt?

ZL: Es tā nedomāju, kad es to rakstīju. Tas iespaids un tie laiki ir kompresējušies. Ja mēs šodien skatāmies uz Lāčplēša rakstīšanas periodu, tas bija 1986. gads, bet ne 1988., kad to uzveda. Domāt tajā laikā par kādu manifestēšanos Rīgā būtu bijis tikpat dulli kā skriet ar galvu kamīnā iekšā, domājot, ka tūlīt izmainīs vēsturi. Tādi plāni man īstenībā nemaz nebija, tas vienkārši sagadījās, un būtu dikti jocīgi, ja šodien mēģinātu apgalvot, ka es esmu bijis pirmais, lielais disidents un domāju, kā izmainīt pasauli tagad. Nē, es vienkārši gribēju uzrakstīt šo latvisko eposu savā mūzikā, un tas bija viss. Iegadījās, ka tas, kas tur ir pateikts, ir tik ļoti svarīgi un nozīmīgi tieši tajā brīdī, un tas ir Dieva pirksts, nevis mans.

MZ: Lielā mērā tā tomēr bija tava intuīcija, ka tu vēlējies par to runāt.

ZL: Es gribēju par to runāt, bet es nevarētu teikt, ka es to rakstīju ar mērķi tagad pacelt tautu kājās. Tad es melotu, ja es to sacītu. Mērķis bija rakstīt konkrēti šo darbu. Es par to domāju jau daudzus gadus, to gribēju rakstīt jau no 1981. gadā. Tad mums bija visādas garas problēmas, kurās tagad negribu iedziļināties, bet, skatoties atpakaļ vēsturē, ar visu to atkusni un visām tām maiņām, es saku: nu ir laiks ķerties pie Lāčplēša! Tad es sapratu, ka es to vismaz varēšu dabūt cauri uz skatuvi, jo pirms tam es nevarēju cerēt, ka es to dabūšu ārā, jo tā latviskā tēma... Vārds Latvija jau bija par daudz, kur nu vēl Lāčplēsis. Es domāju, ka tās lietas ir vairāk saistītas ar tādu veiksmīgu, intuitīvu sakritību lietām.

MZ: Es domāju, ka šodien diez vai viens muzikāls darbs varētu kaut ko šīsdienas sabiedrībai mainīt.

ZL: Jā, tā būtu atbilde uz jautājuma otru pusi, jo tas (1988.g.) bija laiks Latvijā, kad intelektuāļi, radošā inteliģence utt., bija tie virzītājspēki daudzām lietām; tie bija – rakstnieki, komponisti utt., kas it kā virzīja tos procesus.

Šodien jau tā nav, un līdz ar to šodien ar vienu mākslas darbu tu nevari pacelt cilvēkus augšā par kaut ko cīnīties. Un īstenībā: pret ko tad cīnīties? Pret savu pašu valdību? Pret savu pašu – nu tādi mēs esam? Priekš tam mums ir vēlēšanas, priekš tam mums ir demokrātiska sistēma. Šodien es varu iet jebkur uz ielas un pateikt: es nevaru ciest, man riebjas un nāciet ar mani kopā, mainīsim dzīvi. Tagad ir savādāk, toreiz bija skaidrs – balts un melns, šodien jau vairs nav tā, laiki ir citi.

LL: Cik pavisam dziesmas esat uzrakstījis? Kura no dziesmām/kora dziesmām jums pašam vistuvākā?

ZL: Tās dziesmas, kuras es esmu uzrakstījis, ir skaitāmas simtos. Es neesmu īsti tā iedziļinājies, bet, ja es salieku mājas lapā, tad man uzrādās apmēram 500 video ierakstu, bet dziesmas notīs ir kādi 300. Bet ja es saskaitītu katru operas ainu par dziesmu un ja mēs ņemtu katru to mazo fragmentiņu, tad kaut kur pie 500 tur būtu. Tas ir diezgan daudz. Līdz ar to es nevarētu pateikt, kas man tuvākā. Ja jums būtu vairāk bērnu, jūs taču nevarētu pateikt, ka Jānis ir mīļāks par Pēteri vai Maija ir labāka par Lāsmu... Katrs bērns savā veidā ir mīļš; nu kāds mazāk izdevās, kāds vairāk, bet nav tāda atbilde.

LL: Esat bijis radio SWH īpašnieks un esat arī komponists. Tā kā esat abās „frontes“ pusēs, vai, Jūsuprāt, autortiesību likumi Latvijā ir pietiekoši līdzsvaroti?

ZL: Radiostacijas īpašnieks es neesmu jau piecus gadus, komponists es esmu bijis visu savu mūžu. Runājot par autortiesību likumu, tas ir visā visumā saskaņots ar kopīgo autortiesību hartu. Nav jau likums, bet ir vienošanās pasaulē pēc kādiem principiem tās autortiesības eksistē. Līdz ar to es domāju, ka šī kopīgā uztvere par to, kas ir autortiesības, Latvijā ir samērā pareiza. Problēma ir, ka interpretācijas notiek. Un šīs interpretācijas, kā interpretēt šo likumu, protams, ir subjektīvas. Līdz ar to dažādas dzīves situācijas ar naudas iekasēšanu apstākļos, kuros to tomēr varbūt nevajadzētu darīt, tur ir daudz apstākļu. Nu iespējams ir šī likuma varmācīga interpretācija, teiksim tā. Bet principā šīs pamatnostādnes, kā tiek interpretēta autortiesību sapratne, ir tieši tāda pati kā visā Rietumeiropā.

LL: Ar ko patreiz nodarbojaties? Vai ceļojuma laikā arī komponējat?

ZL: Tas ir labs jautājums tāda iemesla dēļ, ka tik tiešām, braucot kopā ar Mirdzu šajā ceļojumā, viens no lielākiem mērķiem bija uzrakstīt vismaz melnrakstu jaunam, lielam darbam – vokāli simfoniskam darbam. Tā būs oratorija, tā jau ir oratorija par tēmu, ko grūti īsumā dažos vārdos izstāstīt. Bet tas ir par tēmu, ko nozīmē mātes mīlestība augstākā kvalitāte. Otra šķautne ir Dieva klātbūtne visās šajās mūsu dzīves lietās gan kā radītājam, gan kā iznīcinātājam, jo Dievs nav viennozīmīgs, kas tikai rada un glāsta; Dievs ir arī iznīcinātājs un viņš ir daudzveidīgs un viss kopā. Līdz ar to ir mēģinājums radīt šo būtisko lietu oratorijā. Pie labas apstākļu sakritības nākošā gada Klusajā Piektdienā tā skanēs Doma baznīcā, bet līdz tam vēl celiņš jānoiet.

LL: Laikrakstu „Latvietis“ lasa ļoti daudz cilvēku Austrālijā, Latvijā, kā arī Amerikā, Kanādā un citur pasaulē. Ko vēlētos pateikt laikraksta „Latvietis“ lasītājiem?

ZL: Nu varētu jau turēties pie tradicionālā – saglabājiet savu latvietību un dzīvojiet jauki, bet es domāju, ka pats galvenais laikam dzīvē divas būtiskās lietas: veselība un veiksme. Neko daudz nedod veselība bez veiksmes un neko daudz nedod veiksme bez veselības. Un tās nacionālās un latviskās lietas – tās jau pēc tam nāks klāt, ja mums būs abas divas šīs pirmās lietas. Lasītājiem tomēr es novēlu vispirms veiksmi, tad veselību un saglabāt latvisko garu!

LL: Sirsnīgs paldies jums abiem par laiku, ko ziedojāt intervijai! Lai jums skaistas atpūtas dienas Austrālijā un sekmīgs nākamais darba cēliens Latvijā!

MZ: Sirsnīgs paldies par uzmanību un par interesi.

ZL: Paldies!

Paldies Ojāram Grestem par sadarbību!



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com