Jānis Norvilis

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Jānis Norvilis – Svētā mantojuma dziesminieks“ vāks.

Ir klajā nākusi jauna grāmata, kas ir vērtīgs ieguvums mūzikas kultūras krātuvē: Jānis Norvilis – Svētā mantojuma dziesminieks. Grāmatas autore ir Latvijas muzikoloģe, Latvijas Radio-3, Klasika vecākā redaktore un programmas vadītāja Ilga Auguste. Grāmatas redaktori ir LMA profesors Emeratus Dr. art. Oļģerts Grāvītis un Toronto dzīvojošais, diriģents, komponists, mūzikas kritiķis Arvīds Purvs. Izdota Latvijā izdevniecībā SIA MADRIS, Rīgā 2012. gadā, tā kopumā sastāda 392 lappuses. Uz vāka redzams Annas Dārziņas gleznotais Jāņa Norviļa portrets un dziesmas Svēts mantojums pirmā frāze. Tā ir interesanta lasāmviela ne tikai mūzikas profesionāļiem, bet arī visiem latviešu literatūras mīļotājiem.

Tas bija jau vairāk nekā pirms sešiem gadiem, kad pēc Jāņa Norviļa simtgades koncerta 2006. gadā Toronto, Arvīds Purvs griezās pie pārējiem diriģentiem ar ierosinājumu par komponistu izdot grāmatu. Atsaucība bija liela, un tā tika nodibināta grāmatas izdošanas komiteja, sastāvoša no koru diriģentiem un priekšniekiem ar Arvīdu Purvu kā priekšsēdi. Tika vākti ziedojumi no organizācijām un koriem. Šim aicinājuma pievienojās Latviešu dziesmu svētku biedrība, Latviešu Nacionālās apvienības Kanādā Kultūras fonds, Daugavas Vanagu Kanādā valde, Daugavas Vanagu Toronto nodaļa, Jāņa Norviļa fonds, kamerkoris Dzirksts, Toronto Daugavas Vanagu sieviešu koris Zīle, Toronto Sv. Jāņa draudzes vokālais ansamblis, Toronto Latviešu pensionāru apvienība un daudzi citi individuāli Jāņa Norviļa mūzikas cienītāji.

Vērtīgs ieguvums grāmatas tapšanā bija Jāņa Norviļa drauga, kolēģa un grāmatas idejas krusttēva, diriģenta, komponista un mūzikas kritiķa Arvīda Purva materiāli, kā arī paša Jāņa Norviļa brāļameitas Jasmīnes Ošiņas atmiņu stāsti, fotogrāfijas no dzimtas ģimenes albuma, J. Norviļa sievas Ernas un krustmeitas Ritas Vittakeres sagādātas fotogrāfijas un avīžrakstu izgriezumi, Jāņa Norviļa vārdā nosauktās Madonas mūzikas skolas direktora Ata Kumsāra atsaucīgā pretimnākšana, meklējot grāmatai noderīgus materiālus un Latvijas mūzikas profesora Oļģerta Grāvīša arhīva notis, dokumenti un vēstules. Grāmatai ir 5 nodaļas: 1. Jāņa Norviļa dzīves un radošo gaitu pārskats; 2. Raksti par Jāni Norvili; 3. Jāņa Norviļa raksti; 4. Atmiņas, intervijas, atziņas un vēstules...; 5. Publicēts šobrīd pilnīgākais Jāņa Norviļa skaņdarbu saraksts ar to īsbiogrāfijām.

Ar nožēlu jāsecina, ka Jānis Norvilis bija viens no tūkstošos skaitāmiem padomju okupācijas laikā noklusētiem latviešu inteliģences pārstāvjiem; mūziķis, kas kopš Otrā pasaules kara beigām rada patvērumu ārzemēs – vispirms Rietumvācijā, bet no 1950. gada līdz mūža beigām Kanādā. Jāņa Norviļa dziesma Latvijā sāka skanēt vēl tanīs gados, kad tauta modās, kad izskanēja folkloras festivāls Baltica-88, kas daudziem lika atvērt acis, sirdis un dvēseles, kad ik pa brīdim uzliesmoja sarkanbaltisarkanā krāsa un kad kaut kur klusu un bailīgi ieskanējās Dievs, svētī..., kad Mežaparkā, visas Latvijas tautas manifestācijā Par tiesisku valsti, tūkstoš balsīs skanēja Jāņa Norviļa Daugav' abas malas un Svēts mantojums. Toreiz cilvēki jautāja: no kurienes tā dziesma? vai tautas dziesma? Taču Jāņa Norviļa vārds vēl nebija zināms. Kā jau viss Jāņa Norviļa muzikālais mantojums pēc kara Latvijā bija aizliegts. Par spīti visam, šie tautiskie šedevri sadzīvē folklorizējušies un sabiedrības atmiņā saglabājās un atdzima tikai XX gadsimta 80./90. gadu mijā – tautas trešās nacionālās atmodas laikā tie kļuva par dziesmotās revolūcijas simboliem.

Savos stāstos ir dalījušies Jāņa Norviļa radinieki, draugi, kolēģi un citi kultūras darbinieki, kas dzīvo gan Latvijā, gan ārzemēs. Šī hronika ir interesanta ar to, ka ir atklāta komponista dzīve no sākuma līdz mūža galam. Raitā valodā, viegli lasāmi stāsti par komponista mājām, kas paver acu priekšā senos, labos laikus, kad vēl daudzām teikām un leģendām apvītajā Latvijas Vidzemes novada stūrītī visdziļāk sakņojušās arī latviskās tradīcijas, tautas dziedāšana un senā ticība. Grāmata iepazīstina ar saliedēto Norviļu-Liepiņu dzimtu un daudziem interesantiem faktiem. Katrā recenzijā, stāstā vai intervijā ir pa zīmīgai epizodei, kas atklāj Jāņa Norviļa personību ar visām viņa vājībām un stiprajām pusēm; ar visu to, kas viņu dara interesantu, pievilcīgu un atšķirīgu no citiem. Komponista es atklājās gan caur viņa paša autobiogrāfiskajām skicēm, gan dažādu autoru rakstiem par viņu, dzīvojot vēl Latvijā, vēlāk bēgļu gaitās Vācijā un visbeidzot jaunajās mājās – Kanādā.

Recenzijas un apraksti ir apkopoti hronoloģiskā secībā gandrīz 80 gadu garā laika posmā. Pirmā recenzija, ko izdevies atrast, ir E. Grīnvalda publikācija 1929. gada laikrakstā Students, kur autors vērtē profesora Emīla Kupera diriģēšanas klases studentu – Jāņa Norviļa un Leonīda Vīgnera pirmo publisko uzstāšanos. Vēlākos gados lasāmas arī Jāņa Zālīša, Arnolda Šturma, Roberta Zuikas, Andra Vītoliņa, Imanta Saksa, Oļģerta Grāvīša recenzijas un apraksti. Taču šķiet, ka visprecīzāko Jāņa Norviļa radošo portretu savās recenzijās ir sniedzis viņa studiju biedrs Volfgangs Dārziņš un trimdas gados komponista draugs un kolēģis Arvīds Purvs. Viņu rakstos ir daudz profesionālu un argumentētu secinājumu, kurus var lasīt kā aizraujošu lasāmvielu ar interesi un baudu. Prese nav iztikusi arī bez rakstiem par Jāņa Norviļa filmu mūziku, viņa kino gaitām, viņa vadīto koru koncertiem, jubileju patētiskām atskaitēm, un arī šādos rakstos sajūtama vēsturiskā notikuma elpa.

Šī grāmata ir par Jāņa Norviļa laiku, par notikumiem ap viņu, par laikmetu, kas šodienas latviešiem ir tāls un nezināms, par to zemi, kurā dzīvoja un savu kultūru kopa tā simttūkstošos lielā latviešu daļa, kas pēc kara zaudēja savas mājas un tēvzemi. Par bēgļu gaitām, kur komponists neapstājās, bet ar savu personību pulcināja ap sevi radošās dvēseles un ar savu dedzību mācēja aizraut daudzus no Latvijas uz Vāciju izceļojošos māksliniekus, iesaistot tos koru kustībā un daudzos citos mūzikas pasākumos. Jānis Norvilis, kurš pusi dzīves aizvadījis svešos ļaudīs un tālu prom no savas tēvu zemes, ir radījis negaidīti spilgtus gara darbus, kā piemēram, dziesmas Vakarjunda (Leonīds Breikšs), Mūsu zeme (Rainis), Daugaviņa puto balti (Tālis Matīss) un daudzas, daudzas citas, bez kurām neiztika neviens trimdas latviešu sabiedrības nostūrītis.

Tas ir stāsts par komponistu, kas kā vienīgo piemiņu no Latvijas līdzi trimdā paņēma Latvju dainu sējumu un kokli, ko mēdza saukt par koklīti, darinātu no Daugavas ūdeņu izskalota koka stumbra, un glabāja to kā svētumu līdz pat mūža galam, par dārzā iestādīto ozolkoku no Latvijas atvestas ozolzīles, par viņa mājām Kanādā, kur bija jūtama latviskā aura. Viņš ir pirmais latviešu komponists, kurš tautas dziesmu ievedis baznīcā un, kā rakstīja Arvīds Purvs: centies sadraudzēt ērģeles ar latviešu tautas dziesmu meldijām un ievest senās latviskās skaņas garīgā mūzikā.

Grāmata stāsta par komponista lielo devumu trimdas latviešiem, par neskatāmajiem koncertiem, dziesmu svētkiem, par viņa milzīgo mūža darbu un lielo pūru, ko viņš atstāja mantojumā visai latviešu sabiedrībai. Klāt pievienotais skaņdarbu saraksts varētu būt liels dzinulis sameklēt konkrētu ierakstu vai kādu mūzikas materiālu. Viņa milzīgajā darbu sarakstā ir pāri par 500 dziesmām – gan latviešu tautas dziesmu apdares, gan oriģinālkompozīcijas dažādiem koru sastāviem, pāri par 100 solo dziesmas balsīm, kā arī dueti un terceti, 8 kantātes, 15 skaņdarbi ērģelēm, 53 instrumentālās kamermūzikas skaņdarbi, 14 muzikāli skatuviski darbi, 4 simfoniskie darbi, mūzika sešām kinofilmām.

1991. gadā Jānim Norvilim piešķirta Pasaules Brīvo latviešu apvienības goda balva par mūža darbu, veltītu latviskās mūzikas jaunradei. Šī grāmata ir par izcilu latviešu komponistu, kurš mūžībā aizgāja 1994. gada 8. novembrī, tā arī neatgriezies savā tēvzemē, bet kura atstātais mantojums paliek mūžīgs.

Helēna Gintere
Laikrakstam „Latvietis“