Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Sibīrijas stāsti skolās

Dzintra Geka Latvijas skolās stāsta par deportācijām

Laikraksts Latvietis Nr. 252, 2013. g. 11. apr.
Dzintra Geka -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
SibirijasBerni

Tikšanās ar skolniekiem Cēsu Draudzīgā aicinājuma ģimnāzijā. FOTO Dace Eglīte.

Tikšanās ar represētiem Ozolnieku vidusskolā. FOTO Inese Mičule.

Tikšanās ar represētiem Ozolnieku vidusskolā. FOTO Inese Mičule.

Tikšanās ar represētiem Ozolnieku vidusskolā. FOTO Inese Mičule.

Latvijas ziema ar sniega kupenām un ledu turpinās. Sniegpulkstenīši ziedēšot tikai uz Jāņiem. Marta nogalē biju uzaicināta uz Latvijas skolām stāstīt par 1949. gada deportāciju. Apsveicama ir skolu iniciatīva bērniem pastāstīt ko vairāk nekā teikts vēstures grāmatās.

Mēs nezinām, kāds bija pavasaris pirms 64 gadiem, kad 25. martā uz Sibīriju aizveda 33 ešelonus ar 42 125 cilvēkiem uz Omskas, Tomskas un Amūras apgabaliem. Mums šodien grūti iztēloties, kā ģimenes ar maziem bērniem aprīļa beigās spēja iekārtot mitekli, ja Sibīrijā ledus upēs sāk iet maijā vai pat jūnijā. Interesanti bija uzzināt, ko no tā visa zina bērni, pastāstīt viņiem, kādas izskatās izsūtījuma vietas tagad, un parādīt to cilvēku liecības, kuri tika izsūtīti.

Fonds Sibīrijas bērni ir izdevis grāmatu, kurā apkopotas 740 intervijas par 1941. gada izsūtījumu, esmu veidojusi 10 filmas, katru gadu organizēju braucienus uz Sibīriju pa 1941. un 1949. gada izsūtījuma vietām.

Vispirms bija brauciens uz Preiļiem un Riebiņu vidusskolu. Jo tālāk no Rīgas, jo bērni ir zinātkārāki un atvērtāki. Tikšanās reizē ar 5.-12. klases skolēniem, daudzi zināja stāstīt, ka arī viņu ģimenē vectētiņš vai vecvecmāmiņa bijusi Sibīrijā par to, ka glābuši vai slēpuši tuviniekus. Šie stāsti ir dzīvi, protams, ka lielākā interese bija par to, kā dzīvo Sibīrijā palikušie. Kāpēc viņi neatgriezās? Latvija paliek arvien tukšāka, un sibīriešu pēcnācēji ir mūsu tautas daļa. Riebiņu vidusskolā no 500 skolēniem palikusi vien puse.

Pagājušajā gadā mūsu braucienā uz Krasnojarskas apgabalu piedalījās Juris Vidiņš, izsūtīts no Latgales, šobrīd Viļānu slimnīcas galvenais ārsts; Astrīda Ruško tikusi izsūtīta no Ludzas, arī viņa gribēja redzēt savu bērnības zemi Sibīrijā. Bērniem bija interesanti redzēt novadnieku izsūtījuma vietas un emocionālās atmiņas. Tajā pašā dienā Preiļu Kultūras centrā notika tikšanās ar novada represētajiem. Viņiem rādīju fragmentus no topošās filmas Kur palika tēvi un filmu par 2012. gada braucienu uz Sibīriju.

Nākamajā dienā viesojos Ķeguma komercskolā. Arī šeit skolēnu skaits pēdējos gados palicis mazāks. Rādīju filmu fragmentus. Skolotāji teica, ka bērni daudz informāciju iegūst internetā vai video, līdz ar to viņiem iespaidīgāk ir redzēt nekā izlasīt. Liela interese radās par tālajiem ziemeļiem. Kā cilvēki tur nokļuva? Kāpēc tik tālu izsūtīja?

Nākošā tikšanās ar skolēniem bija Zvejniekciema vidusskolā, kur novadīju 3 vēstures stundas. Vispirms 1.-4. klasei. Mazie bērni sēdēja un lielām acīm skatījās, uzcienāju viņus ar ciedru riekstiņiem, rādīju filmu fragmentus. Grūti stāstīt pavisam mazajiem par salu un badu, par ciešanām, zaudējot mātes, brāļus un māsas.

Bērni jautāja, kur bija lielveikali, kur viņi Sibīrijā ņēma naudu, ko pirka? Kāpēc ēda zāli? Vai tāpēc, ka tas bija veselīgi?

Lielākie bērni – 9.-12. klases kaut ko par Sibīriju zina vai arī negrib izrādīt, ka nezina, tāpēc ir svarīgi Latvijas vēsturi mācīt jau no pirmās klases, lai mūsu tautas vēstures traģiskās lappuses būtu zināmas.

Cēsu Draudzīgā aicinājuma ģimnāzijā regulāri tiek gatavoti projekti par vēsturi. Bija jūtams, ka skolēni ir zinoši. Rādīju viņiem filmu fragmentus, kuros redzami no Cēsīm izsūtītie. Krasnojarskas apgabala Biriļussos joprojām dzīvo Roberts Lerhis, kuru izsūtīja 6 gadu vecumā, vairāk Latvijā viņš nav bijis.

Daudziem jauniešiem bija pat asaras acīs, redzot savus novadniekus. Pēc dažām dienām Mazsalacā rādīju pagājušā gada braucienu uz Tālajiem austrumiem, kur Amūras apgabalā, Berezņikos noturējām aizlūgumu pie 104 latviešu atdusas vietas, mācītājs Guntis Kalme nolasīju vārdus un uzvārdus, brauciena dalībnieki no Valmieras nolika ziediņus. Klātesošos zālē tas skāra dziļi personīgi, jo daudzi saklausīja savas dzimtas uzvārdus un redzēja svešo zemi, kur dus viņu tuvinieki bez kapa vietas.

Ozolnieku vidusskolā, kas atrodas netālu no Jelgavas, bērnu skaits pēdējos gados pat pieaudzis, šeit atrodas ciemats ar jaunām, skaistām mājām. Vidusskolas skolotāja Guna Stūrmane ir no Niedru dzimtas, kas bija izsūtīti uz Tālajiem ziemeļiem – Dudinku, bet vectēvs gājis bojā Vjatlagā. 2011. gada vasarā, kad braucām uz Soļikamsku un Vjatlagu, Gunas dēls Kaspars aizveda paša gatavotu krustu vecvectēva Edgara Niedras piemiņai un uzstādīja Vjatlaga 7. lēģerpunktā, kur gājuši bojā 952 Latvijas vīri un tēvi. Jaunieši pazina un atcerējās savu skolas biedru Kasparu un pārdzīvoja visu redzēto.

Sarīkojumā piedalījās arī represētie, viņu vidū Leons Lecis, kura brālis dzīvojot Melburnā. 2011. gada braucienā piedalījās arī Raimonds Aide no Melburnas Austrālijā, kura vectēvs gājis bojā Soļikamskā.

Tādas bija manas tikšanās martā ar Latvijas skolu jauniešiem. Domāju to turpināt, jo bērnu interese par vēsturi ir tā vērtība, dēļ kuras mēs veidojam filmas, intervējam izsūtītos, lai tas paliek nākamajām paaudzēm.

Dzintra Geka
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com