Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Flinderiešu māju stāsti – Piektās mājas stāsts (3)

Kārlis un Maiga Začesti

Laikraksts Latvietis Nr. 253, 2013. g. 18. apr.
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: Kārlis ar brālēniem pie Sološnieka ezera. FOTO no Začestu ģimenes arhīva.

Sološnieku ezers 2001. gadā. FOTO no Začestu ģimenes arhīva.

Vienpadsmitais turpinājums. Sākums LL228, LL230, LL232, LL234, LL236, LL240, LL242, LL244, LL246, LL249, LL251.

1950. gada 8. oktobrī Melburnas ostā no kuģa Goja (Goya) izkāpa Začestu ģimene. Kārlis, sieva Maiga un dēls Juris.

Kārlis Žačests (4.1.1923.) piedzima lauku mājās Šološnieki, latgaliski Šološnīki, 18 km no Rēzeknes, 200 km no Rīgas, kur vecākiem piederēja saimniecība pie Sološnieka ezera. To viņi bija iegādājušies 1914. gadā, kad izbeidzās sādžu sistēma un izveidojās viensētas, uz kurām tad bija jābūvē mājas. Vieta, kur agrāk dzīvoja lāči un vilki, bija, bet naudas nebija, un tā tēvs brauca uz Novgorodu, pavadot 3 gadus darbos pie dzelzceļa, un atgriezies uzbūvēja māju, kūti, klēti un riju. Mājas tuvumā bija gājēju ceļš skolniekiem un jātniekiem uz zirga.

Ģimenē vēl bija brālis Jānis un māsa Ņina. Saimniecība galvenokārt pelnīja no īres naudas, ko ieguva no izīrētajā ģimenes mājā dzīvojošiem skolotājiem. Kārlim patika slēpot gan pa mežiem, gan kalniem – īpaši pa Kalnezeru, ko tā bija nosaucis prezidents Ulmanis. Kārlis apmeklēja Rēzeknes Komercskolu un vēlāk Lauksaimniecības skolu.

Ģimenei bija liela ekskursija pie fotogrāfa, nostaigājot basām kājām 5 km, lai uzņemtu ģimenes bildi. Nonākuši galā, visi nomazgājuši kājas strautiņā, pēc tam uzvelkot labās kurpes, kuras bija nestas līdzi rokās.

Vakaros ezera krastā skanēja putnu dziesmas, un ziedu laikā dūca bites. Tur viņš palīdzēja tēvam gatavot medu tirgum; viņu saimniecībā pielietoja Latvijas standarta lielumos Dadanblata bišu stropus. Tur ziemā ķēra zaķus un taisīja cepures, slēpoja un slidoja. Vecāki mācīja cienīt un mīlēt dabu. Ezers bija bagāts ar līdakām, asariem un vēzīšiem. Bija tik daudz vēzīšu, ka tos veda uz Rēzeknes restorāniem, kur pēc tiem bija liels pieprasījums. Visi gaidīja ziemas sezonas atklāšanu – tā saucamo bļitkošanu.

Mājās paši gatavoja un žāvēja desas. Pie ezera bija sakņu dārzs, un kuplās liepas deva ēnu. Tēvs no apkārtnes alkšņiem darināja skaistas mēbeles. Vakaros, mammai vērpjot, dūca ratiņš. Viesībās visi iemeta pašu brūvējumu – kumušku. Saimniecība plauka, kā arī pati Latgale, jo tā bija tūrisma Meka.

Uz ezeru makšķerēt brauca daudz ļaužu, starp tiem arī Kofmaņu pāris, kas tur bieži pavadīja brīvdienas. Kundze bija Kārļa Ulmaņa brāļa meita. (Viņus vēlāk atrada noslepkavotus Rēzeknē čekas pagrabos.) Viesojās sirms gleznotājs, kam vietējā skolā patika uzvest lugas. Vairākus gadus arī rakstnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš šo dabas stūri gleznoja savos darbos.

Kārlis domā, ka Latgale plauka tamdēļ, ka tur nebija 40 politiskās partijas, kuras viena ar otru plēstos, aizmirstot tautu! Viņš atceras, ka Latgales katoļu mācītāji skandināja, ka būtu labāk pievienoties Polijai un iestāties Kristīgo N9 partijā. Tēvs to nevēlējās, un Kārlis, labs students būdams, skolā saņēma zemas atzīmes ticības mācībā. „Baznīca nepiegrieza vērību tautas izglītībai, jo baidījās ka zemnieki nepaliek gudrāki kā viņi.“

Rēzeknes skolā Kārlim padevās sports – īpaši slēpošana un lodes grūšana. Viņš absolvēja 6. klasi un izturēja iestājeksāmenus Komercskolā. Rēzeknes apkārtnē tad bijis arī poļu, krievu un žīdu ģimnāzijas. Kārļa studijas tika pārtrauktas neparedzētās aklās zarnas operācijas dēļ, un viņš turpināja mācīties Vipingas Lauksaimniecības skolā 3 km no Rēzeknes. Ieguvis jaunas zināšanas saimniecībā, ap ezeru sastādīja 400 augļu kokus. Arī kartupeļi tika audzēti, ražojot mājas šņabi, un pašu vajadzībām no sinepju graudiem ražoja eļļu.

Rēzeknes apkārtnē bija daudz amatnieku: krievi, kas labi runāja latviski. Marta mēnesī gadskārtējā tirgū notika sievas zagšana. Kārlim arī ir atmiņā Kārsavas tirgus, uz kuru tēvs ņēma viņu līdzi. Kārlis lauksaimniecības skolā bija izstudējis par zirgiem, par viņu zobu sistēmu, lai pēc tiem noteiktu zirgu vecumu.

Reiz Kārlis uz trim mēnešiem aizbrauca strādāt uz saimniecību Pakuļi Zemgalē, iegūstot dzīves skolu, ēdot vislētāko ēdienu – siļķītes ar kartupeļiem un rūgušpienu. No turienes liellaivās cukurbiešu ražu veda pa Lielupi uz Jelgavas cukurfabriku.

Atgriežoties mājās, Kārlis iestājās Makašēnu Jaunsargu sporta nodaļā un ar labām sekmēm piedalījās Latvijas mēroga sacīkstēs Ogrē, kur ieguva otro vietu distanču slēpošanā –10 km.

Kārlis atceras vācu varas laikus, kad tēvs slimojis un visiem zemniekiem bija obligāti jāstrādā dažas dienas mēnesī visādus klaušu darbus. Viņu darbs bija būvēt koka mājas krievu karagūstekņiem. Atvietojot tēvu tai dienā, māte Kārlim bija sataisījusi daudz ēdienu, lai uzturētu spēku, bet ierodoties pie gūstekņiem un redzot nelaimīgos ģindeņus, kaut gan bija aizliegts, Kārlis visu savu ēdienu paslepus izdalīja. Braucot tālāk, viņš neticēja savām acīm, redzot sakrautas grēdas ar mirušajiem.

Vācu režīms aicināja pieteikties vācu dienestā, un Kārļa vecāki cerēja, ka pēc gada Latvijā apstākļi būs uzlabojušies. Tā Kārlis kopā ar 150 jauniešiem aizbrauca caur Šlezvīgu-Holšteinu uz Kroppu. Tur tika izskolots valodā un strādāja pie gaisa spēkiem (Luftwaffe), munīcijas bunkura apsardzē, rakt jaunus dzelzceļus un pagarināt lidlaukus.

Pēc gada Kārlis atgriezās Rīgā, lai piedalītos Darba Dienesta lielā parādē.

„Brauciens uz mājam bija jūtami vien nabadzīgāks, jo visi mēs bijām iesēdināti preču vagonos, kur uz grīdas bija salikti salmi. Tikai paverot durvis, varēji redzēt, kas tur notiek un kur esam. Nekāds iepriecinošs skats vairs nebija redzams – tikai sagrautas pilsētas, kuras gadu atpakaļ bija tik skaistas. Zaļie lauki un zilie ūdeņi – tie gan mani tūlīt iepriecināja. Atmiņās aizklīdu uz tām skaistajām dienām un tur pakavējos, kamēr kāds skats atkal lika pamosties īstenībā. Iebraucot Rīgā, bija neizsakāmi labi ap sirdi, redzot atkal latviešu sejas un sevišķi skaistās dzimtenes meitenes.“

1944. gadā pēc Vācijas dienesta Kārli iesauca bruņotos spēkos; viņš pabeidza instruktoru skolu Bolderājā. Tur viņam apmācības bija par tanku cīņām, tanku dūri, mīnmetējiem, bet viņš saslima ar dzelteno kaiti un svētkos tika aizsūtīts uz mājām veseļoties. Janvāra sākumā no Rīgas ar dzelzceļu ar 15. latviešu divīziju komandējums bija uz Opočku, Krievijā, tuvu pie Latvijas robežas.

„Šie beidzamie kara gadi mūs, jauniešus, ir pataisījuši savus trīs gadus vecākus. Dzīvi nākotnē mēs saredzam miglainu un briesmu pilnu. Tikai pienākums un mīla uz dzimteni liek mums šos ceļus sākt staigāt.“

Kārlis tika nozīmēts Trauksmes rotā. „Apģērbi nebija piemēroti priekš sniegotās pozīcijas, un mēs bijām labi mērķi ienaidniekam. Savas zaļās bruņu cepures mēs gan ar zobu pastu dabūjām baltas. Parasti ienaidnieks šāva biežāk, kad piegādāja kara laukā smaržīgo ēdienu – zupu un kafiju.“

Februāra sākumā Kārlis vēl sēdēja ierakumos, kur zeme bija sasalusi, un atceras pret balto sniegu sarkanīgo kaučuka sviesta trauciņu, kad pie viņa zābakiem atlidojot zīlīte, mēģinot tikt pie labumiem traukā.

25. martā Kārļa atmiņās vēl dzirdams liels troksnis, kā korķi no šampāniešu pudelēm – tās bija Staļina ērģeles jeb kā citi sauca – par Katjuša – speciāli bīstama raķešu artilērija. Daudzi krita, un ievainotos veda uz palīdzības punktu. Kārlim atgriezās dzeltenā kaite, un viņu pārvietoja uz Viļaku, kas bija 40 km no mājām. Viņam laimējās to gadu pie mājas ezera sagaidīt Jāņus. Kārlim bija 21 gads, un viņš bija stipri iemīlējies Ingā.

Atpakaļ karalaukā kaprālis Začests bija atbildīgs par savu vienību, karojot pret sarkanarmiju. Viņa spēkus saturēja mammas auzu pārslu putriņas ar sviestu. Kaujas bija mežos un purvos, atstājot Latvijas pusē daudz tukšas mājas, jo vīri slēpās rudzu laukos.

Kad Kārlis paspēja tikt mājās, viņu sagaidīja vecāki ar ziņām: „Nu, Kārlīt, tagad tas brīdis ir pienācis, kad mums šī mīļā vietiņa ir jāatstāj.“ Tāpat kā Vācijas pilsētas palika drupās, tā arī Latvijas izredzes būt atkal brīvai bija bezcerīgas.

Kārlis nokļuva Kurzemes frontē, kur Lestenes baznīcā pēdējo dievkalpojumu noturēja Verners Voitkuss, kas vēlāk, kā dzīves liktenis bija lēmis, kļuva par Adelaides luterāņu draudzes mācītāju. Baznīca bija stāvgrūdām pilna, un Kārļa atmiņā ir, ka mācītājs Voitkuss „tieši izsargājās sāpināt sirdis, kuras jau tā bija sāpju pilnas.“

Divas dienas vēlāk sākās uzbrukums. Kārli ievainoja, kājā bija šķemba, un nervi izārdīti. Viņu aizveda uz Kandavas slimnīcu un tālāk no Ventspils evakuēja uz Vāciju. Ausīs vēl Kārlis dzird, autobusā skaļu balsi skandinot: „Nu vecīši, variet priecāties, ka beidzot mēs no šā grimstošā kuģa tiksim ārā.“ Balss piederēja zaldātam bez rokas.

Ar Sarkanā Krusta kuģi Kārlis kopā ar citiem ievainotiem iegrima savās traģiskajās domās. Torpēda trāpīja kuģi, un tas tikai lēnītēm virzījās uz priekšu, kamēr ūdens arī lēnām viņiem piebiedrojās. Tomēr kuģis pienāca Gūstrovas ostā, un tamdēļ, ka krievi tuvojās, visiem iedeva konjaka pudeli, šokolādi, Čerčila cigārus un ievietoja preču vilcienā, kurš pa ceļam tika sarkanarmijas rokās. Tie grāba sievietes – visas medmāsiņas, un ievainotiem bija bezcerīgi viņām palīdzēt. Dažas taisīja pašnāvību, pārgriežot vēnas vai iedzerot indi – tas bija labāk nekā izvarošana un nošaušana. Krievi savu uzvaru svinēja, dzerot un viņas pazemojot.

Vilciena galapunkts bija Torna Polijā. No turienes vienu dienu strauji visus gūstekņus ielādēja preču vilcienā, iztukšojot nometni, ceļā uz Sibīriju. Netālu no Frankfurtes sarkanarmijas virsnieks esot Kārlim teicis: „Mums ir ļoti garš ceļš priekšā, un tā kā ar uzturu ir grūti, tad, paskatoties uz Tevi, redzams, ka daudz dienas Tev nav vairs palikušas. Mans pienākums ir rūpēties par veseliem.“ To teikdams, viņš komandējis Kārlim atstāt vilcienu.

Pēc ilgāka laika viņš nokļuva Heiligen Haven angļu zonas slimnīcā. Kārlis uzzināja, ka 3-4 km attālumā atrodas latviešu leģionāru nometne Grossenbroe, un tur aizkliboja, izlasot avīzēs par pēdējiem notikumiem. Angļu zonā viņam iedeva oficiālos gūsta atlaišanas papīrus; ar tiem un zobu birsti kabatā, Kārlis brīvībā gāja uz latviešu nometni, kur viņu noraidīja, jo domāja, ka ir krievu spiegs, neticot viņa vilciena ceļojuma stāstam.

Kārlis bija avīzēs izlasījis par latviešu saimi Lībekā. Tur viņš pavadīja nākamo dzīves posmu, slimnīcā atveseļojoties. Viņš jutās kā mājās, jo slimnīca bija ezera Vaķenīcu (Wakenitz) krastā.

Trimdas avīzēs jau bija sludinājumi par ģimeņu meklējumiem, un drīz Kārlis saņēma ziņas no brāļa Jāņa, ka viņš esot ar mazu zvejnieku laivu šķērsojis Baltijas jūru un atrodas Zviedrijā. Slimnīcā Kārlim operēja kāju, un tur viņš satikās ar medmāsu Maigu Skrastiņu. Viņš iesāka Maigu saukt par Lūsēnu un iemīlējās viņā. Arī slimnīcā bija savs melnais tirdziņš, un ar no brāļa sūtītām ēdienu un drēbju pakām varēja visu izmainīt; ar to palīdzību Kārlis noorganizēja 1946. gada valsts svētku svinības.

Tautieši uzzināja, ka tuvējā krievu sūtniecībā varēja uzņemt sakarus ar piederīgiem Latvijā. „Sūtniecība mudināja, ka tagad Latvijā ejot labi un lūdza, lai braucot mājās, jo visi mūs gaidot.“

Jānis pieprasīja izbraukšanas vīzu Kārlim uz Zviedriju. Bez kavēšanās Kārlis bildināja Maigu, un nedēļu pirms kāzām viņi pārvietojās uz Mēzenes bēgļu nometni. Viņi salaulājās Lībekā 1947. gada 14. martā. Maigai rokās dzimtsarakstu nodaļā bija balti ceriņi. Melnajā tirgū Kārlis par 1 kg kafijas pupiņām iegādājās zelta gredzenus. Kāzas nosvinēja kopā ar sešiem tuviem draugiem, bet medusmēnesi pavadīja Garmišpartenkirhenā (Garmisch-Partenkirchen), jo vēlējās redzēt Cūgšpici (Zugspitze). Kalna saimnieks viņus izvizinājis ar DKW mašīnu. Atgriezušies atpakaļ Lībekā, sāka saņemt radu vēstules no Latvijas, bet lietojot citu vārdus, piemēram, ģimenes suņa. Katrā bijis propagandas avīze par draugiem, kas brīvprātīgi atgriezušies Latvijā un pieteikušies strādāt uz Sibīriju.

Maiga pirms Kārļa izbraukšanas uz Zviedriju atklāja, ka gaida pirmo ģimenes atvasi un domājot, ka būšot puika, jau izmeklēja vārdu Juris. Kārlis, nonācis Zviedrijā, iesāka kārtot izsaukšanas dokumentus Maigai.

Maiga Skrastiņa (dzim. 25.6.1934. Valmierā) bija vecākā meita trīs bērnu ģimenē. Maigai bija divas māsas – Ārija un Ausma. Mammas māte bija zviedriete un zinājusi vairākas valodas. Mājas valoda ģimenē bijusi vācu. Tēvs bijis muzikāli apdāvināts un spēlējis vairākus mūzikas instrumentus; mīļākā bijusi vijole. Viņš darbojies, audzējot un trenējot rikšotāju zirgus. Ar vislabākajiem no tiem piedalījies Rīgas hipodromā un bijis sekmīgs, jo tā viņš finansiāli uzturējis ģimeni. Nelaimīgā kārtā viņam paticis iemest pa glāzītei, izdot naudu kāršu spēlēs un dzērumā mīlējis citas sievas. Atnākot mājās pēc trim dienām, kādreiz ar zilu aci, zvērējis sievai, ja nepiedošot, tad taisīšot pašnāvību un ar pistoli grasījies to arī darīt. „Ar skaidru galvu viņš bija mums brīnišķīgs papus un lutināja mūs ar dāvanām.“

Tēvs bija arī mednieks. Mamma virtuvē bieži gatavoja ēdienus no stirnas vai zaķa gaļas. Tēvs bija vēlējies puikas, un visas trīs atvases tika izskolotas puiku darbos. Viņas štapēja papirosos tabaku, lādēja bises patronas; tukšajās, izšautajās čaulītēs bija jāber pulveris un skrotis, lai varētu atkal lietot. Šad un tad Maiga esot iebērusi tai vietā tabakas pulveri, lai dzīvniekus nenošautu. Tajos gadījumos tēvs esot teicis, ka viņam Rīgā būtu jāmeklē acu ārsts!

Maigai patika sportot, bija ļoti lokana, un viņai veicās slēpošanā. Viņa apmeklēja vasaras sporta nometni Latgalē, un abas ar māsu Āriju bija izmeklētas kā labākās Valmieras slēpotājas 5 km distancē. Viņa piedalījās Latvijas valsts sacīkstēs Ogrē. Kaut arī Maiga ar Kārli bija bijuši vienā vietā, viņi tur nav satikušies.

Maiga bija Rīgas Slimnīcas māsu skolas pēdējā izlaidumā. Viņa izstudēja par medmāsu, jo kad Maiga apmeklēja ģimnāziju, mamma pēkšņi saslima – viņai bija ļaundabīgais audzējs krūtī. Maiga redzējusi mammas ciešanas un sāpes, un, būdama vecākā meita, nolēma palīdzēt, lai citiem nav tā jācieš. Tēvs īsi pēc mammas nāves apprecējies otrreiz, un pamāte viņas necieta. Kad viņiem piedzima pirmā atvase, tad esot gājis vēl grūtāk. Gan Maiga gribējusi studēt pa ārsti, bet karš plānus izjauca, un viņa iestājās māsu skolā.

Maiga bija tajā vilcienā, kur ievainotais Kārlis tika apstādināts un izmests ceļā uz Sibīriju. Maiga tika apstrādāta no trim sarkanarmiešiem, atstājot rētas uz mūža, bet palika dzīva; nokļuva Libekā un strādājot tur slimnīcā.

Zviedrijā Maiga saņēma pirmās vēstules no ģimenes Latvijā, ko rakstīja māsa Ārija, kas teica ka Ausma sūtot sveicienus, strādājot kā agronome, bet nevēlējās ne ar vienu sarakstīties.

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com